Rīga 0°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Starp citu, par alkohola modi. Manās atmiņās tas tieši saistās ar dzērienu pieejamību – 80. gadu vidū neko vairāk par šampanieti, Moka vai Vana Tallinn liķieri, degvīnu un prastiem vīniem nopirkt īsti nevarēja. Vermuti, tokajieši un konjaki bija retums. Kaut kad ap to pašu laiku dzērām arī diezgan normālu vīnu Monastirskaja izba.
Small talk bija izteikties par moldāvu konjaka Bukurija garšu, salīdzinot ar moldāvu Belij aist, un tad nopūsties, ka armēņu Ararat, protams, stāv tam pāri… 80. gadu otrajā pusē populāri kļuva fīzi, ap to pašu laiku Somija turpināja atpirkšanos no PSRS un veikalos zem letes bija dabūjami Lapponia liķierīši. Pēc tam, parādoties apelsīnu sulai, topā nāca skrūve.
Kooperatīvu bodītēs ieradās Sangria, un visi dzēra to.
Tad nāca kārta poļu sintētiskajiem liķierīšiem, piektās šķiras rumiem, džiniem un citiem agrāk nebaudītiem dzērieniem.
Vietējais brendijs tika jaukts ar ābolu sulu, arī kola kļuva par jauniešu alkohola lietošanas sastāvdaļu. Bija laiks, kad dāmas smalkā balsī pieprasīja Bailey’s, Amaretto vai Campari, nu arī tas sen pārgājis.
Pārslimojot fīza no glāzes ar cukurotu maliņu, skrūves, campari, margaritas un Longailendas fāzes, esam nonākuši pie kvalitatīvas dažādības, un nevienu nepārsteidz plašā izvēle veikala plauktā vai kādas agrāk tikai Rīgas šampanieti dzērušas personas smalkā vīnu gaume šodien.
90. gadi atnesa plašāku izvēli, bieži vien ar apšaubāmu kvalitāti, un kādai sabiedrības daļai par ikdienu kļuva pat Royal spirts.
Ja jau Gorbačova sausais likums, tad arī kāzās!
Tie, kuri precējās 1985. gadā, to esot izjutuši ļoti tieši, it īpaši, ja pasākums notika sabiedriskā vietā, nevis mājās.
1985.–1987. gadā piedalījos vairākās kāzās, tās notika mājās, tāpēc alkohols uz galdiem bija gan! Draudzenes kāzās mēs visas, ieskaitot līgavu, bijām ļoti jaunas. Pasākums tīri tā neko, ja vien romantiski aktīvi pareizi noskaņotā vedējmāte netraucētu mums visām izklaidēties savā vaļā. Mirklī, kad izdevās izslīdēt no viņas redzesloka, nolēmu piesēst blakus telpā un iemalkot konjaku, kurš, skaidri atceros, palika uz galda, kad visus aizvilka rotaļās.
Pārsteigta veros uz salātu bļodām un cenšos tomēr ieraudzīt meklēto, līdz manu uzmanību piesaista galdauta sakustēšanās, paceļu galdauta malu, un tur tas ir – konjaks! Pudeli rokā tur cita draudzene. Viņas tur ir divas, paslēpušās no vedējmātes modrās acs. Vēlāk jautrībai uz brīdi zem galda pievienojās arī līgava, bet tad mūs atmaskoja un ballīti uz grīdas slēdza. Vedējmātes sašutumam nebija robežu! Tikai tāds interesants fakts – tās dienas nenopietnais jaunais pāris laimīgi ir kopā 30+ gadu, bet vedējmātes vīrs nodzērās un laikam vairs nav pat dzīvs…
Māsas kāzām 1987. gadā uzņēmos rūpes par alkohola sagādi un pieķēros tam metodiski: aprēķināju vajadzīgo daudzumu, noskaidroju pārdošanas limitus un Pierīgas veikalus, kuros parasti bez liela stresa var nopirkt gan Sovetskoje Šampanskoje, gan degvīnu un kādu brendiju.
Mēneša laikā, regulāri apmeklējot veikalus, nepieciešamais apjoms tika savākts un novietots pagrabā.
Tolaik man nebija pat 20, bet alkoholu oficiāli pārdeva no 21 gada vecuma.
No visiem braucieniem tikai vienā veikalā Jaunciemā pārdevēja vaicāja par vecumu. Pārliecinoši atbildēju, ka man ir 22 gadi, citādi taču es nepirktu, jo es likumus zinu! Viņa man atvainojās un tad abas mirkli pārspriedām, cik tas ir šausmīgi, ka jaunieši tā-ā-ā dzer un kā viņi melo par saviem gadiem, lai tikai tiktu pie alkohola…
Reāla saskare ar to, ka alkohols – tā ir pamatīga problēma darba vietā, īpaši laukos –, man bija studiju laikā, kad 1987. gadā, 1. kursa rudenī, bijām talkā kolhozā tālu no Rīgas. Valkas rajons, Igaunijas robeža, kluss nostūris. Mums ierāda dzīvošanu skolas kopmītnēs, viena liela istaba meitenēm un tikpat liela puišiem. Vēl kāda mazāka telpa drēbju žāvēšanai, sausās tualetes 1. stāvā un mazgāšanās vieta pagalmā – caurule ar tai pievienotiem vairākiem krāniem un skārda sile kā liela, improvizēta izlietne.
Vecā skola un kultūras nams kādreiz bijusi skaista un gaiša celtne, nu nolaista un skumja. Tur ir arī ēdnīca jeb skolas kopgalds ar brīnišķīgu saimnieci, kura gatavo supergaršīgas maltītes un neliedz mums bļodas un karsto ūdeni, lai varam arī kaut cik civilizēti nomazgāties. Ciematiņā laikam bija maza lauku bodīte ar īsu darba laiku un vēl īsāku sortimenta sarakstu. Palicis prātā, ka saistībā ar ražas novākšanu, tur alkoholu nepārdeva vispār.
Bet vietējie traktoristi un tiem pietuvinātie tomēr kaut kur šmigu dabūja, jo jau pirmajā vakarā ar milzu traktoru ieradās pie Rīgas meitenēm.
Ar to, ka puišu ir gandrīz vai vairāk nekā meiteņu, un to, ka Rīgas meitenes nealkst iereibušu traktoristu, viņi nebija rēķinājušies un drīz vien devās prom. Viņi bija tādā formā, ka iekāpšana traktorā prasīja laiku un pūles – kā nekā ritenis vien bija vismaz 150 cm diametrā un kabīne tikpat augstu no zemes. Beidzot, cits citu stutējot, viņi ir salīduši kabīnē, un milzenis bez ieslēgtām gaismām aizlīgo pa ciematiņa ielu rudens tumsā.
To, ka kolhoza večiem ir interesantākas lietas par kartupeļu vākšanu, redzējām katru dienu, un man palika iespaids – bez studentiem kartupeļi paliktu uz lauka. Toties viņi alkoholu juta pa gabalu, jo kā gan citādi bez interneta un telefona var uzzināt par vīna esamību netālajā Igaunijas pierobežas veikaliņā?
Ātri vien tas pats milzu traktors tiek atāķēts no kartupeļu atvagotāja un pamet lauku esti pois robežas virzienā.
Pēc pāris stundām viņi atgriežas: dzeltenais traktors pa diagonāli nesas pāri laukam, pa ceļam izšķaidot kastes ar un bez kartupeļiem. Vai tas uztrauca kādu vietējo?
Nebūt ne, viņi priecājās par atvesto vīnu. Kādi kartupeļi, ja ir vīns! Pat gados ļoti jaunā agronome izskatījās vairāk fatāli padevusies nekā satraukta. Ja kāds man saka «jāaizbrauc pēc vīna», uzreiz atceros traktora lidojumu pār lauku, kartupeļu kastēm šķīstot pa malām…
Ja dzīvo tālu no centra, tad uz studentu ballīti nākas atbraukt ar tēva žigulīti. Pasākums Ķīpsalā ir jautrs, tikai pavisam negaidīti jaunieši saprot – alkohols tūlīt beigsies un vajadzētu vēl. Ir apmēram 1987.–1988. gada rudens nakts, veikali sen ciet un «sausais likums» nav atcelts. No citas fakultātes ciemos atnākušais sportiskais students atceras, ka viņam ir zināma točka Dzirnavu ielā, pie restorāna Dzirnavnieks (Dzirnavu iela pie Tērbatas ielas).
Zinot, ka esmu ar auto, manā virzienā cerīgi skatās kursabiedri. Piekrītu, jo līdzbraucējs ir sportiska izskata, simpātisks un komunikabls. Lēni viņš ieloka savu lielo augumu žigulīša priekšējā sēdeklī, un abi dodamies uz centru. Galamērķī es uz ielas gaidu, līdz no vārtrūmes parādās puiša apjomīgais stāvs ar guvumu – aiz jakas aizliktām degvīna pudelēm.
Ballīte turpinājās, bet pēc daudziem gadiem es varēju teikt, ka kopā ar vienu no Latvijas Republikas ministriem esmu uz točku pēc degvīna braukusi.
1991. gada pavasarī alkohola izvēle parastajos veikalos ir švaka, kooperatīvu bodītēs – neuzticama. Plašākais klāsts un labākā kvalitāte ir valūtas šopos, cenas ir dolāros un nebūt nav mazas. Šajos viesnīcās esošajos veikaliņos nu var ieiet jebkurš, bet iepirkties – tikai tas, kuram ir valūta. Un tolaik tā ir cilvēkiem ar radiem ārzemēs, kopuzņēmumos nodarbinātajiem un arī izejvielu biznesa bosiem no Sibīrijas.
Ar pēdējiem kopā vakariņoju restorānā Rīga, netālu spēlē orķestris, daži dejo, bet mūsu galdiņš iegrimis sarunās, kuras gan kļūst aizvien skaļākas. Vīrieši ir iereibuši, esmu vienīgā dāma, un mana seja pamazām iegūst garlaikotu izteiksmi. Tas tiek pamanīts, un kungi jautā, ko gan es vēl vēlētos. Šampanieti? Desertu? Konjaku? Un es pēkšņi atceros – mani nesen cienāja ar liķieri Amaretto, kurš ļoti garšoja. Tātad – gribu Amaretto!
Tiek pasaukts viesmīlis, un es atkārtoju savas vēlmes, tomēr restorāna Rīga dzērienu kartē šīs markas nav, valūtas bārā gan esot… un viņš varot atnest, ja kungi vēlas! Kungiem skopums ir nodzerts, viesmīlis aizsoļo pēc liķiera, un drīz vien uz galdiņa dižojas skaista, kantaina grubuļota stikla pudele. Nieka 26 USD (rudenī mana alga būs 50 USD mēnesī, tolaik – tīri labi!) par prieku jaunai dāmai.
Es izbaudu mandeļu aromātu un lēni izgaršoju dzērienu, kungi pagaršot pagaršo, bet sajūsmu nemana. Un nu jau mūzika apklust, restorāns slēdzas, un viesmīlis nāk ar rēķinu. Spontāni rodas ideja pasākumu turpināt numuriņā, un viens neapdomīgi izmet frāzi – tad arī izdzersim to trako liķieri. Saausos: kāds grib vienkārši tāpat, bez prieka un baudas izdzert manu gardo Amaretto?
Pagrābju pudeli no galda, piespiežu sev klāt un apsolos to nogādāt līdz viņu numuriņam, jau tad nolēmusi ar laupījumu nedalīties.
Mūsu ir daudz, pie liftiem sanāk maza drūzmēšanās, un viņi visi aizbrauc ar vienu liftu, bet es ar Amaretto palieku gaidīt nākamo. Mierīgi un brīvi paceļos līdz 5. stāvam, aizeju uz savu numuriņu/ofisu un nolieku vērtīgo guvumu plauktā. Neiešu nekur, neļaušu to izdzert tiem, kuriem nupat jau ir vienalga, ko un cik. Lai tiek tiem, kas novērtē! Un tā nu vēl pāris nedēļu ar kolēģēm laiku pa laikam iedzeram mazu malciņu aromātiskā mandeļu liķiera. Drīz vien veikalos parādās poļu Amaretto, bet tas ir tik sintētisks, ka prieka nekāda. Šo dzērienu neesmu malkojusi vismaz 20 gadu, bet, ieraugot plauktā kantaino Amaretto Disaronno pudeli, atceros un pasmaidu.
Padomju cilvēks, skaistu lietu neizlutināts, mēdza savu mājokli dekorēt ar tukšiem ārzemju produktu iepakojumiem. Tā plauktos krājās arī tukšas (vai ar citu dzērienu pildītas) ārzemju alkohola pudeles. Nevienam nenāca prātā saimniekam prasīt, lai ielej Napoleon vai Havana Club tāpēc vien, ka plauktā stāv tāda pudele.
Tā arī es, ar biznesmeņu grupu nonākusi motelī Brencis (ļoti smalks motelis pa ceļam uz Bausku), bārmenim aiz muguras esošos plauktus, pilnus dažādām smalkām pudelēm, uztvēru kā interjera sastāvdaļu. Līdz atklājās – tas viss ir reāls, viss ir nopērkams un dzerams tīrs vai kokteiļos iejaukts!
Apmulsu. Konjaki, viskiji, liķieri, vīni, šampanietis un man pavisam sveši nosaukumi… Ko es no tā gribu? Visu gribu!
Bet visu nevar, būs par daudz, un ir jāizdara izvēle par, maksimums, trim dažādiem dzērieniem. Atceros sajūtu par izvēles grūtībām, jo bija pierasts pie krietni mazāka klāsta jebkurā produktu vai preču grupā. Laikam to varētu dēvēt par tādu kā pirmo apjausmu – grūti ir ne tikai tad, kad nav, no kā izvēlēties. Grūti ir arī tad, ja izvēle ir ļoti plaša!
Tai pašā 1991. gadā, strādājot un pie reizes arī dzīvojot viesnīcas Rīga numuriņā un birojā vienlaikus, vakaros gadījās pa kādam tusiņam. Jaunām dāmām, kuras atrodas pašā Rīgas sirdī, draugu un paziņu netrūkst! Tā vienu vakaru ciemos ieradās mans labs paziņa kopā ar savu draugu, līdzi nesot cienastu: kaut kādus saldumus, Sovetskoje Igristoje pāris pudeles un kā īpašu odziņu – Krimskoje Krasnoje dzirkstošo vīnu. Tumši sarkanu un biezu kā venozās asinis, piesātinātu garšu un smaržu buķeti. To es zināju no iepriekšējās šā vīna baudīšanas reizes, jo to mēs neizdzērām… bet atcerējāmies vēl ilgi.
Tātad Krimskoje Krasnoje tika atstāts uz beigām, bija plāns to ielikt ledusskapī, tikai pa vidu smiekliem, anekdotēm un parasto šampju atvēršanai tas kaut kā piemirsās. Brīdī, kad jautrība sasniedza kulmināciju – tas ir tad, kad runā visi, bet neviens neklausās –, Dima iesaucās: tagad dzersim sarkano šampi! – un metās atvērt pudeli.
Telpa silta, vīns silts, vēl mazliet pa rokām pamētāts…
Un atvēršana izvērtās par Formula 1 uzvarētāja cienīgu šampanieša šalti, tikai apmulsumā Dima to pavērsa pret baltajiem pusluksusa numuriņa griestiem. Klusums iestājās acumirklī. Kā noburti stāvējām un skatījāmies uz griestiem, no kuriem kā putains stalaktīts nokarājās sarkanā šampanieša uzšautā daļa. Ar kolēģi saskatījāmies un bez vārdiem viena otras sejā nolasījām – ko nu? Pēc noteikumiem, pēc darba laika te svešus vest nedrīkstēja, alkoholu lietot nedrīkstēja, par numuriņa saglabāšanu labā izskatā arī bijām parakstījušās…
Pauze, kura šķita ļoti gara, realitātē ilga vien dažas sekundes, jo uzreiz sākās drudžaina darbība: tika nesti dvieļi no vannasistabas, uz istabas centru bīdīts rakstāmgalds, uz kura veikli uzlēca Dima un sāka tīrīt griestus. Neticami, bet traipi gandrīz nepalika! Dvieļi, protams, bija sarkani no vīna, kas bija sīkums, – ar apkopēju visu sarunājām, un neviens neko neuzzināja. Tomēr tas mirklis ar sarkanajām putām uz griestiem… to nevar aizmirst.
90. gadu otrajā pusē popularitāti iemantoja kokteiļi, un viens no tiem bija Longailendas ledus tēja (degvīns, tekila, rums, džins, liķieris, sīrupi un kola). Gards un it kā pirmajā mirklī nevainīgs dzēriens, kas mani apmānīja. Karstā vasaras vakarā pēc garas darba dienas pārgurusi un izslāpusi ierados kaut kādas Vecrīgas kafejnīcas vasaras terasē. Draugu pulciņš jau bija pie galda, un uz jautājumu «ko dzersi» izvēlējos Longailendas ledus tēju.
Dzērienu draugs atnesa ātri, es to tikpat ātri izdzēru un noteicu, ka bija labi, bet es tomēr vēlos kokteili, nevis kolu ar ledu – lai tagad atnes īsto.
Viņš, savādi gan, vēlreiz man atnes kolu ar ledu… Es pasmejos, jo negribu kašķēties citu klātbūtnē, un viņš iet pēc vēl. Trešajā glāzē jau mazliet sagaršoju alkoholu un, sūtot pēc ceturtās, noteicu, ka ir jau smieklīgi, bet viss, tagad lai ir īstais dzēriens.
Pārējie pie galdiņa gan iesmej par mani, bet es to norakstu uz iepriekš izplānotu manis izjokošanu. Ceturtā glāze beidzot ir kokteilis! Esmu apmierināta ar rezultātu, vakars paiet jautri. Un tikai nākamajā rītā pa īstam saprotu – alkohols bija visās glāzēs… Draugi atzinās, ka redzēt mani izdzeram trīs kokteiļus pēc kārtas tā, it kā tas būtu ūdens, un nereibt, bijis mulsinoši. Šķiet, arī alkohola reibums atkarīgs no pašiedvesmas: ja domā, ka dzer kolu, tad pa glavu nesit pat no stipra kokteiļa!
