Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ievas stāsti 2013. gada 2. numurā.
Sievu uzgāja Austrālijā
Ilmārs: «Šaubos gan, vai derēsim citiem par labu paraugu. Lieta tāda, ka abi esam otrreiz precējušies. Man tas laikam jau gēnos ierakstīts: tēvam bija divas sievas, man tāpat, arī manai meitai Sandrai jau otrais vīrs. Ar pirmo rāvienu neprotam īsto noskatīt. Silvijai gan grūti ko pārmest – kad es viņu sastapu, Silvija jau bija atraitne.»
Silvija: «Mans pirmais vīrs bija Austrālijas vācietis. Viņš aizgāja bojā darbā – dabūja elektriskās strāvas triecienu. Kad satiku Ilmāru, man bija trīsdesmit pieci gadi, nepilnus trīs gadus vecs dēliņš un stingra apņemšanās audzināt viņu vienai.»
Ilmārs: «Man savukārt bija trīsdesmit deviņi gadi, astoņus gadus veca meita, kas mani apciemoja katrā nedēļas nogalē, un daudz, daudz darba. Rāvos par diviem, un tad vēl muzicēšana kopā ar «Čikāgas piecīšiem» . Biju tik aizņemts, ka uz citām sievietēm skatīties nebija laika. Turklāt zināju, ka nevienu sveštautieti neņemšu, tikai latvieti! Mana pirmā sieva bija vāciete.
Pirmos piecus gadus mūsu laulība bija kā paradīze, nākamos trīs – normāla kopdzīve, bet pēc tam viss sāka ripot uz leju.
Arvien vairāk sapratām, ka bez meitas mūs nekas cits vairs kopā nesaista. Naudu es pelnīju, strādājot par būvinženieri amerikāņu firmās, bet atpūsties gribēju kopā ar latviešiem. Mēs ar pirmo sievu mājās runājām vāciski, ar meitu es sarunājos tikai latviski, bet angļu valodu Sandra iemācījās uz ielas un vēlāk skolā.»
Silvija: «Tāpat kā Ilmārs, arī es esmu dzimusi pirms kara Latvijā. Tad caur Vāciju kopā ar vecākiem aizceļojām uz Austrāliju un apmetāmies Sidnejā. Arī ar savu dēlu Klaudiju mājās runājām latviski. Uz «Čikāgas piecīšu» koncertu aizgāju līdzi radiniekiem un par tādu Ilmāru Dzeni pirms tam pat dzirdējusi netiku. Taču viņš maniem radiem bija atvedis vēstuli no Čikāgas, un es, kā jau jaunāka un drošāka, pieteicos pēc koncerta uzkāpt uz skatuves un to vēstuli saņemt.»
Ilmārs: «Atzīstos, es esmu kāju cilvēks. Daži vīrieši vispirms lūr sievietei uz krūtīm vai ieskatās dziļi acīs, bet es pirmās ieraugu kājas. Silvijai tās bija ļoti skaistas. Nu, sejai arī nebija ne vainas… Pēc tam pagrabstāvā zem skatuves dzērām kokteilīšus, tur es viņu sastapu otrreiz, sākām runāties.»
Silvija: «Ak, tas bija pirms vairāk kā četrdesmit gadiem… Tagad jau esmu vairāk noapaļojusies, gan pati, gan kājas. Neatceros, uz kuru Ilmāra vietu es vispirms skatījos, toties labi atminos pirmo randiņu un likstas ar automašīnu. Ilmārs mani uzaicināja uz restorānu, es šoferēju, bet Ilmārs, kā jau viesis, bija mans pasažieris. Izrādīju viņam Sidneju un pēc tam novietoju auto netālu viesnīcas stāvvietā. Kad pēc skaistā vakara atgriezos stāvvietā, vārti bija ciet, atslēga priekšā, – mājās man vajadzēja doties ar taksi.»
Ilmārs: «Toreiz mums Austrālijā un Jaunzēlandē notika četrpadsmit koncertu. Tā mums bija pirmā tālākā koncerttūre. Atceros, pirms lidošanas pat uzrakstīju nekrologu – jālido pāri visiem okeāniem, ceļā viss var gadīties! Kad no Jaunzēlandes atkal atgriezāmies Austrālijā, lai lidotu uz mājām, Silvija bija atbraukusi no Sidnejas uz Melburnu, lai mani pavadītu. Tūkstoš kilometru attālums, tā vis nav joka lieta! Bija paņēmusi līdzi arī dēlu. Tad sāku saprast, ka mums ar Silviju kaut kas varētu izdoties…»
Grēka vasara
Ilmārs: «Austrālijā biju 1969. gada novembrī. Līdz pavasarim mēs ar Silviju sarakstījāmies, un tad uzaicināju viņu ciemos. Tolaik dzīvoju Čikāgā. Domāju – mazliet padzīvosim kopā, iepazīsimies tuvāk, tad arī izlemsim, vai palikt kopā uz visiem laikiem. To vasaru nodzīvojām grēkā. Amerikā tā nebija pieņemts, bet mums taču nebija citas iespējas satuvināties.»
Silvija: «Austrālieši bija ļoti lepni uz savu zemi. Sidneja mums visiem šķita skaistākā pilsēta pasaulē. Ilgi domāju – braukt vai nebraukt pie Ilmāra? Ja man liktu izvēlēties starp Sibīriju un Ameriku, tad gan nosvērtos par labu amerikāņiem, bet atstāt Austrāliju ļoti negribēju. Nezin kādēļ biju iedomājusies, ka Čikāga būs tāda pelēka, nesmuka pilsētiņa. Taču ierados tur maijā, kad viss plauka un ziedēja. Čikāgu iemīlēju uzreiz. Un arī Ilmāru…»
Ilmārs: «Lēmumu pieņēmām ātri – man nepatīk dzīvot vienam. 5. septembrī jau rīkojām kāzas. Atbrauca Silvijas mamma ar mazo Klaudiju, vēl bija daži mani radi un, protams, «Čikāgas piecīši» pilnā sastāvā. Kāzas bija nelielas, vienkāršas, kā jau, otrreiz precoties, mēdz notikt. Otrā reize man patika labāk nekā pirmā – viss zināms, nav nekāda uztraukuma. Droši vien, ja piekto reizi precētos, būtu vēl vieglāk. (Smejas.) Laulāja mūs latviešu mācītājs un tajā pašā baznīcā, kurā precējos ar pirmo sievu.
Esmu inženieris, tātad racionāli domājošs, sliktām zīmēm neticu.
Un man izrādījās taisnība: pa šiem gadiem mums ar Silviju nav bijis neviena nopietna strīda, viņa ne reizi nav saiņojusi čemodānu, lai atgrieztos savā Austrālijā, un es ne reizi neesmu vēlējies, lai viņa brauc prom.»
Silvija: «Baltā kleita man bija, bet plīvurs, protams, vairs ne. Kad deviņdesmitajos gados sākām braukt uz Latviju, cilvēki man reizēm vaicāja: «Kā tev izdevās apprecēt tādu slavenību? Ilmārs Dzenis taču ir slavenākais ārzemju latvietis!» Ne mirkli nejutos tā, it kā precētu slavenību. Es precējos ar parastu latviešu vīrieti, nevis šova zvaigzni.»
Ilmārs: «Mēs taču visi bijām pašdarbnieki, kas muzicē brīvajā laikā katrs savu spēju robežās. Pirms nebiju apciemojis Latviju, pat nenojautu, ka mūs tur zina, dzied mūsu dziesmas. Starp citu, mums pat nebija tādu netikumu, kas bieži vien piemīt profesionālajām mūzikas zvaigznēm, – ne mēs šņabi dzērām, ne meitas tik daudz mīlējām, ne ar narkotikām niekojāmies. Parasti darba cilvēki, kas brīvdienās satiekas, lai nospēlētu kādu latviešu dziesmu un sirdi atveldzētu. Mūzika bija tāds kā mūsu «melnais zirdziņš», blakus nodarbe.»
Nogludināta taciņa
Silvija: «Man patika, ka Ilmāram visapkārt bija latviešu sabiedrība. Mūsu bērni svētdienās mācījās latviešu skolā, mājās visi sarunājāmies tikai latviski. Bija daudz draugu, rīkojām mājas viesības, sarīkojumus Latviešu biedrības namā. Ilmārs ir pat teātri spēlējis, vēl gluži nesen Floridā vietējais režisors iestudēja Blaumaņa «No saldenās pudeles». Ilmāram labi padevās, visa zāle smējās, kad viņš parādījās uz skatuves.»
Ilmārs: «Es tēloju to sūdabrāli Krišu, kas nemitīgi vāra mēslus. Žēl, ka tā lieta pajuka. Nav vairs, kas izrādes skatās. Agrāk uz sarīkojumiem nāca vismaz trīssimt cilvēku. Tagad priecājamies, ja kaut vai septiņdesmit krēsli ir aizņemti.»
Silvija: «Amerikā iedzīvojos ātri. Mēs katrs ģimenē atbildam par savu «nodaļu» – Ilmārs pelna naudu, es apkopju māju un rūpējos par bērniem. Ar tiem mums grūtību nebija, pat mans Klaudijs, lai cik reizēm nepaklausīgs, no Ilmāra ne reizi pērienu nav dabūjis. Manam dēlam joprojām ir viņa tēva uzvārds, jo Ilmārs Klaudiju neadoptēja. Tā viņš izrādīja cieņu Klaudija īstajam tēvam. Taču visādi citādi abi vienmēr ir sapratušies labi.
Mēs ar Ilmāru dzīvojam katrs savā ritmā. Esmu rīta cilvēks, Ilmārs – vakara, bet arī tas mūs netraucē. Galvenais, zināt otra paradumus un neuzspiest viņam savējos. Viņš bieži nebija mājās gan darba dēļ daudz brauca komandējumos, gan kopā ar «Piecīšiem» daudz koncertēja. Viņam līdzi nebraucu, tā mētāšanās pa viesnīcām ir nogurdinoša, un man pašai mājās darba pietiek. Greizsirdīga gan nekad neesmu bijusi, Ilmāram uzticos. Ja vīrs būs krāpējs, viņš atradīs tādu iespēju pat sievai deguna galā. Ja viņš ir uzticams, tad tāds paliks arī komandējumos.»
Ilmārs: «Arī es sievai uzticos. Varbūt vienkārši esmu pats par sevi labās domās un pat domās nepieļauju, ka viņai kāds varētu patikt labāk par mani! (Smejas.) Arī par sadzīvošanu nevaru sūdzēties. Esmu Strēlnieks. Reizēm varu būt ātrs lēmumos un aizsvilties, bet savu enerģiju tērēju ārpus mājas. Agrāk darbā, bet tagad, kopš esam pensijā, ir cits ritms: ik rītu dodos garā, straujā pastaigā pa apkārtni. Pēcpusdienā katru dienu ejam izlaist tvaiku uz tuvējo vingrošanas zāli. Tās man ir kā nomierinošas zāles – gan miesai, gan garam. Jau četrdesmit gadu man svars nav mainījies ne par puskilogramu.»
Silvija: «Es arī eju vingrot, tikai, kā Ilmārs saka, to nevarot redzēt.» (Smejas.)
Ilmārs: «Man patīk, ka Silvijai ir laba humora izjūta. Viņa man ir Skorpioniņš. Saka jau, ka Skorpioni mākot traki mīlēt un tikpat traki ienīst. Manējā tikai mīl. Laba sieva!»
Silvija: «Amerikāņiem atvaļinājumi ir īsi, pa divām nedēļām gadā, bet Ilmārs strādāja virsstundas un iekrāja daudz brīvu dienu. Tad viņš veda mani parādīt savu valsti. Apbraukājām visas piecdesmit pavalstis. Parasti aizlidojām uz kādu pilsētu, noīrējām auto un apceļojām trīs četrus apkārtējos štatus. Dzīvojām moteļos. Ilmārs mani aizveda pat uz Aļasku, kur viņš kādreiz ir dienējis. Sarunājām: kamēr varēsim lidot un staipīt somas, brauksim pa sauszemi, kad kļūsim vecāki, ceļosim ar kuģiem. Ilmāram ir stingra grāmatvedība – septembrī notika mūsu piecdesmit piektais kopīgais ceļojums. Šoreiz uz Haiti salu un Jamaiku.»
Ilmārs: «Parādīju Ameriku Silvijai un pie viena arī pats apskatīju. Tagad lepojos, ka esmu spēris kāju visās piecdesmit pavalstīs. Retais amerikānis to ir izdarījis, daudzi nav bijuši tālāk par savas pavalsts centru, viņiem pat nav ceļojuma pases, tikai identifikācijas karte. Salīdzinājumā ar tipisku amerikāņu pāri mēs esam kā čigāni – dzimuši Latvijā, skolojušies Vācijā. Esmu strādājis Klīvlendā, Čikāgā, tagad dzīvojam Floridā. Runāju angliski, vāciski, spāniski, varu izskaidroties arī poliski un krieviski.
Tagad man patīk kuģot. Ceļojam apmēram četras reizes gadā vismaz pa pāris nedēļām. Bijām Ķīnā, Japānā un pat Vladivostokā, par Dienvidameriku un tuvākām vietām pat nerunājot. Āfrika un Indija mūs nesaista, tur mums ar Silviju labi sapasē. Esam jau pietiekami veci, lai novērtētu ērtības, kārtību un tīrību. Uzkāp uz kuģa klāja, un visas problēmas paliek krastā. Tev nav jādomā, kur uzpildīt auto bāku, kur pusdienot un kur pārnakšņot, viss gatavs. Katru dienu kuģis piestāj kādā ostā. Ja gribi, dodies ekskursijā, negribi – gulšņā uz kuģa, sēdi uz klāja un priecājies par skaistām meitenēm, kas iet garām. Pat gulta pašam nav jāuzklāj, to izdara stjuarte. Man patīk ceļot savā dzimšanas dienā. Tā man ir 5. decembrī. Uz kuģa nevajag nekādu galdu klāšanu un viesu uzjautrināšanu – apkalpe man nodzied «Happy Birthday!», uzsauc mums pa kokteilītim, un beigta balle!»
Silvija: «Kad Ilmārs aizgāja pensijā, viņš ierosināja pārcelties uz dzīvi Floridā. Tas lēmums man ļoti patika. Te ir tikpat skaisti un silti kā Austrālijā.»
Ilmārs: «Florida ir īsta pensionāru pavalsts. Saka: ja tu dzīvo Floridā, vari automātiski pieskaitīt pie savas dzīves klāt vēl desmit gadu. Jā, tā mums bija pareizā izvēle. Bet Sanktpēterburgu izraudzījāmies tāpēc, ka te dzīvo daudz latviešu.»
Nemeklē miljonāru
Silvija: «Kad ierados pie Ilmāra Čikāgā, viņam bija dzīvoklis ar divām guļamistabām. Pēc gada viņš jau uzcēla māju.
Ar Ilmāru vienmēr esmu jutusies droši, jo viņš savu ģimeni māk apgādāt.
Ilmāram ir ķēriens.»
Ilmārs: «Esmu ģimenes kasieris un rēķinu apmaksātājs. Sieva manās lietās nejaucas un par tām savu skaisto galviņu nelauza. Silvija smejas, ka es mākot naudu taisīt kā īsts žīds. Laikam viņai taisnība, «šeftes» man iet no rokas. Reiz, kamēr sieva apciemoja savus radus Austrālijā, aizlidoju pasauļoties uz Karību salām. Aiz gara laika sāku lasīt vietējo laikrakstu un pamanīju sludinājumu: pārdod piecus akrus zemes jūras krastā par četrdesmit tūkstošiem dolāru. Aizbraucu paskatīties. Vieta tiešām skaista: slīpa nogāze, augšā kalns, lejā jūra. Nopirku. Domāju, sadalīšu trijās daļās un pārdošu. Pēc gada atbraucu ar mērinstrumentiem – visus mērīšanas darbus vienmēr veicu pats. Bet sākās lietus, vētra, tā arī neko nesamērīju. Vēl pēc gada ieliku avīzē sludinājumu: pārdodu zemes gabalu paradīzē jūras krastā par astoņdesmit tūkstošiem dolāru. Pēc nedēļas darījums tika noslēgts. Pircējs pat neaizlidoja paskatīties, ko viņš īsti pērk.
Amerikā iegādājos dzīvokļus: vispirms trīs, tad vēl trīs, līdz beidzot man bija veseli četrdesmit. Nekustamie īpašumi ir ienesīgs naudas ieguldīšanas veids, tikai pašam arī daudz jāstrādā, jāpieskata, jākontrolē. Tu vienlaikus esi ķēniņš un vergs. Sākumā laidu iekšā visus gribētājus, priecājos, ka man vienmēr ir īrnieki. Tad kļuvu uzmanīgāks, mācījos iepazīt cilvēkus. Tagad esmu tik gudrs, ka varētu uzrakstīt grāmatu ar nosaukumu «Īrnieki». «Kas jāzina tam, kurš iznomā savu dzīvokli» Ar tādu grāmatu Amerikā varētu labi nopelnīt, tikai esmu par slinku. Beidzamajā laikā gan no visiem īpašumiem kratos vaļā. Vēl palikuši seši dzīvokļi tepat Floridā, janvārī to apsaimniekošanu uzticēšu firmai un tad beidzot būšu īsts pensionārs, kas bauda dzīvi un atpūšas.»
Silvija: «Mums ar Ilmāru saskan dzīves filozofija. Floridā dzīve nav dārga. Daudz drēbju nevajag, pat Ziemassvētkus svinam apģērbā ar īsām piedurknēm. Viņam patīk, kā es ģērbjos, ne pret vienu tērpu nav iebildis.»
Ilmārs: «Mēs ēdam latviskā garā – kartupeļi, gaļa, zivs, salāti, nekādu ārzemju pārmērību. Mēs arī dzīvojam kā latvieši. Ar Sandru un Klaudiju runājam tikai latviski, ar mazbērniem – tāpat. Visi trīs mazbērni gan dzīvo Čikāgā, bet pa tālruni sazināmies bieži. Datora man nav. Nejūtu vajadzību. To, kas notiek Latvijā, uzzinu no Amerikas latviešu laikraksta «Laiks». Plauktā mums ir tikai latviešu grāmatas. Ar amerikāņiem arī īpaši nedraudzējos – kas tad mums lai būtu kopīgs? Viņiem sava dzīve, mums sava. Kopš dzīvojam Floridā, pie mums ciemos nav bijis neviens amerikānis, saejamies tikai ar saviem radiem un citiem latviešiem. Lai tautieši mūs uz ielas pazītu, abām mūsu toijotām ir latviešu numuri: uz manas stāv rakstīts «Ilmārs» (pat ar garumzīmi!), bet uz Silvijas auto – «Smaidi». Tā viņa gribēja.»
Silvija: «Ilmāram patīk visas lietas kārtīgi nostrādāt. Arī par tīrību mājās viņš gādā pats. Mums ir divstāvu mājoklis, gan kāpnes, gan visas istabas iztapsētas ar mīksto pārklāju, un Ilmārs regulāri to visu izsūc ar putekļsūcēju. Mēs taču varam atļauties mājkalpotāju, bet Ilmāram patīk pašam – būšot vienlaikus gan izvingrošanās, gan kārtība mājās. Arī rēķini viņam vienmēr kārtībā. Viņš mums abiem latviešu kapos kārtības labad pat kapvietas jau nopircis. Prasīju: vai nav par agru? Viņš smejas: par agru varot tikai nomirt, nevis zemi nopirkt.»
Ilmārs: «Gribēju pasūtīt arī kapa plāksnes, bet tas cilvēks, akmeņkalis, pretojās – viņš taču nezinot, kad mēs mirsim…» (Smejas.)
Silvija: «Esmu lasījusi, ka laulības laime esot atkarīga no televizoru skaita mājās. Ja katram ir savs, tad laime ir garantēta. Ja neskaita virtuves mazo televizoriņu, ko skatos, ēst gatavojot, tad mums ar Ilmāru uz abiem ir tikai viens televizors, tomēr strīdu mums nav.»
