Rīga +9°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Karam beidzoties, Latvijas sabiedrība bija sašķelta. Daudz dzīvību bija paņēmis karš un okupācijas režīmi, bet izdzīvojušie vēl atradās divās dažādās realitātēs – Sarkanās armijas okupētajā Eiropas daļā vai brīvajā pasaulē. Turklāt tūkstošiem PSRS okupētajā teritorijā palikušo nācās pavadīt daudzus gadus apcietinājumā nometnēs, no kurienes Latvijā atgriezās tikai tie, kuriem paveicās.
Sporta un hokeja sabiedrība nebija izņēmums. Arī Latvijas hokejistus karš un okupācijas varas nebija saudzējušas. Rezultatīvie uzbrucēji Ludvigs Putniņš un Kārlis Zilpaušs krita kaujas laukā, cīnoties Latviešu leģiona rindās, kādreizējais valstsvienības kapteinis Indriķis Reinbahs zaudēja dzīvību PSRS varas iestāžu ieslodzījumā Sevvostoklagā (Sverdlovskas apgabalā), Jānis Rozītis gāja bojā negadījumā VEF stadionā Rīgā, sprāgstot munīcijai.
No 29 hokejistiem, kuri laika posmā no 1932. līdz 1940. gadam bija spēlējuši Latvijas hokeja izlasē, tikai seši palika Latvijas hokejā. Turklāt trīs no viņiem atgriezās Latvijā un hokejā tikai pēc Padomju Savienības nometnēs pavadīta laika.
Liela daļa valstsvienības hokejistu Otrā pasaules kara beigās bija devušies trimdā un, karam beidzoties, atradās sabiedroto okupētajā Vācijas rietumu daļā, kas atradās ASV, Lielbritānijas un Francijas armijas kontrolē. Pārvietoto personu nometnes Rietumvācijā tobrīd kļuva par brīvo, no padomju režīma nagiem izkļuvušo Latviju. Te arī atsākās latviešu sabiedriskā dzīve un norisinājās sporta aktivitātes. Arī Latvijas hokejisti alka spēlēt.
Ritums vāc latviešus Augsburgā
Kādreizējais Universitātes sporta hokejists Ojārs Ritums jau pirmajā pēckara sezonā (1945/1946) bija nokļuvis Augsburgas hokeja komandā Bavārijā. Ritums HC Augsburg vienības jeb HCA, kā to dēvēja saīsināti, sastāvā bija itin labi iejuties un 1946. gadā aicināja viņam pievienoties latviešus, kuri vēlas atgriezties hokejā. Uz Augsburgas komandu sāka plūst latviešu spēlētāji, kuri pēc kara bija nonākuši Vācijas dienvidos.
Pirms jaunās – 1946./1947. gada – sezonas Ritumam Augsburgā pievienojās vēl divi Universitātes sporta spēlētāji – ilggadējais Latvijas izlases uzbrucējs Roberts Bluķis un jaunais, talantīgais Viesturs Kleinops. Pēc kara hokejs mainījās, attīstījās, un latvieši bija gatavi apgūt jauno un spēlēt.
«Sacensības sākām jau novembra pirmajā pusē mākslīgā ledus slidotavā Minhenē. Pašreiz vēl grūtības rada noteikumu jauninājumi. Tos ierosinājuši kanādieši. Jauno noteikumu princips ir tas, lai jau tā ātrā un skaistā ledushokeja spēle kļūtu vēl straujāka un rastos vairāk izdevību vārtu iegūšanai. Arī spēles laiks pagarināts. Sacensība tagad ilgst trīs reiz 20 minūtes (agrāk 3 reiz 15 minūtes).
Pārveidoti noteikumi par aizmuguri. Interesanti vēl tas, ka pretinieka laukuma trešdaļā neatļauti kavēts spēlētājs gūst tiesības netraucēti ar ripu doties vārtsarga virzienā, lai tādējādi vēlreiz būtu izdevība iegūt vārtus,» trimdas latviešu avīzē Latvija klāstīja HC Augsburg spēlētājs Ojārs Ritums. Bija daudz jauninājumu, bet komandai pievienojušies latvieši tika vērtēti kā Augsburgas vienības pastiprinājums. Ori, kā Ojāru Ritumu dēvēja sporta draugi, aicināja arī citus latviešu hokejistus pievienoties HC Augsburg komandai.
1946. gada decembrī komandas sastāvā jau bija seši latvieši – līdz ar Ritumu, Bluķi un Kleinopu uz ledus devās kādreizējie Rīgas Armijas sporta kluba (ASK) spēlētāji Ēriks Koņeckis un Rūdolfs Veide, kā arī Universitātes sporta vārtsargs Alfons Ansons. Jāpiebilst, ka Koņeckis un Ansons savulaik bija uzspēlējuši arī Latvijas valstsvienības sastāvā. Latvieši veidoja apmēram pusi no komandas sastāva. Uz HC Augsburg pastiprinājumu vācu sporta prese un hokeja eksperti nopietni vērsa uzmanību pēc tam, kad Augsburgas klubs 1946. gada decembrī Garmišā-Partenkirhenē jeb Ga-Pa, kā to sauca īsāk, 5000 skatītāju klātbūtnē Vācijas čempionāta spēlē diezgan sīksti cīnījās pret vairākkārtējo čempionvienību SC Riessersee.
Šajā spēlē HCA piekāpās ar 3:5, taču aculiecinieki novērtēja augsburgiešu izrādīto cīņassparu. Vācu hokeja eksperti sprieda, ka SC Riessersee komandai ilgāku laiku nav bijis nopietna pretinieka, bet tagad par tādu kļuvis Augsburgas klubs ar latviešu hokejistiem sastāvā. Todien uz ledus devās seši latvieši. Īpašas uzslavas izpelnījās vārtsargs Alfons Ansons, kura virtuozitāte hokeja vārtos Vācijā tika augstu vērtēta vēl turpmākos 10 gadus!
Latviešu komanda!
HC Augsburg kļuva par sīkstu pretinieku visām komandām, un Augsburgas hokeja līdzjutēji, kuri gadu gaitā bija aizmirsuši, kas ir uzvaras, tagad varēja baudīt, kā viņu klubs pieveic Bavārijas galvaspilsētas Minhenes komandas, kā tiek uzvarēti Krēfeldes, Diseldorfas, Tēgernzē, Frankfurtes, Landshūtes un Bādnauheimas hokejisti.
Par prieku latviešu sporta draugiem Augsburgas kluba vadošie vārtu guvēji bija latvieši – Ritums un Kleinops, bet viena no galvenajām panākumu atslēgām bija vārtsarga Ansona spēle. Ne katrā spēlē visi seši latviešu hokejisti varēja piedalīties, taču mūsējie bija starp vienības labākajiem spēlētājiem. Un drīz vien HC Augsburg komandu sāka dēvēt par «Latviešu komandu» – Letten Mannschaft.
Vācieši respektēja mūsu hokejistu valstisko piederību, par ko īpaši priecājās mūsu trimdinieki. «Garmišā-Partenkirhenē plīvo Latvijas karogs,» ar lepnumu ziņoja trimdas latviešu prese 1947. gada janvārī. Ga-Pa Olimpiskajā stadionā, kur norisinājās hokeja spēles, par godu HC Augsburg sastāvā spēlējošajiem Latvijas hokejistiem tika izvietots arī Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Mūsējie nelika vilties un bija starp labākajiem HC Augsburg sastāvā.
Pēc 1946./1947. gada sezonā aizvadītajām pirmajām 10 spēlēm prese ziņoja, ka Augsburgas klubs uzvarējis sešās spēlēs, vienreiz spēlējis neizšķirti un trīsreiz zaudējis. Bet komandas labākais vārtu guvējs tobrīd bija Ojārs Ritums, kurš pretinieku vārtsargus bija pārspējis deviņas reizes!
Drīzumā komandai pievienojās arī septītais latvietis – ilggadējais Latvijas hokeja izlases un Universitātes sporta kapteinis Leonīds Vedējs. Izcilu spēli demonstrēja Ansons, arvien rezultatīvāks kļuva Ēriks Koņeckis, taču joprojām Augsburgas komandai grūtākais šķērslis bija čempionvienība – Garmišas-Partenkirhenes SC Riessersee. Kāda no spēlēm pret šo pretinieku Augsburgā izvērtās diezgan skandalozi.
«Latviešu komanda» bija izvirzījusies vadībā, bet SC Riessersee izlīdzināt spēli mācēja tikai tad, kad tika satraumēts todien lieliski un trāpīgi spēlējušais Koņeckis. Latviešu uzbrucējam nācās pamest laukumu, un līdzjutēji bija pārliecināti, ka SC Riessersee spēlētāji speciāli traumējuši mūsu hokejistu. Iekarsušās galvas pārpildītajās tribīnēs nebija apturamas. «Skatītāji apmētāja SC Riessersee spēlētājus ar ledus gabaliem un sacensību izdevās pabeigt tikai tāpēc, ka iejaucās kāds amerikāņu kapteinis,» 1947. gada februārī ziņoja trimdas avīze Latvija.
Sapnis par savu vienību
Latviešu puiši spēlēja Augsburgas vācu hokeja klubā, bet loloja plānu spēlēt savā – tikai latviešu – komandā. 1947. gada februārī latviešu sporta sabiedrību pāršalca ziņa, ka ar starptautiskās YMCA (Young Men’s Christian Association) atbalstu un Augsburgas latviešu YMCA jeb JKS (Jaunekļu kristīgā savienība) līdzdalību latviešiem tikšot veidota pašiem sava hokeja komanda.
Tas bija diezgan sarežģīts uzdevums, tādēļ drīz tika ziņots, ka Augsburgā ir izveidota nevis latviešu, bet baltiešu hokeja komanda – HC Baltica. Saskaņā ar trimdas avīžu ziņām jaunizveidotā komanda pirmo spēli aizvadīja 1947. gada 12. februārī turpat Augsburgā pret HC Augsburg komandu. HC Baltica sastāvā līdz ar latviešiem spēlēja pāris igauņu un viens lietuvietis. Jaunizveidotajā baltiešu komandā startēja arī vārtsargs Ansons un aizsargs Vedējs, kuri tosezon bija HC Augsburg vienības hokejisti. Savukārt HC Augsburg sastāvā šajā spēlē piedalījās Ēriks Koņeckis un Ojārs Ritums. Sanāca, ka latvieši spēlēja pret latviešiem. Tas arī nebija īsti tas, uz ko mūsu hokejisti tiektos.
Pirmajā spēlē HC Baltica piekāpās «vācu» klubam ar 2:5, tika kalti plāni turpmākām spēlēm Minhenē un Garmišā-Partenkirhenē, taču drīz baltiešu kluba ideja pagaisa. Un latviešu hokejisti turpināja gaitas «dzelteno tīģeru» sastāvā. Mūsu puiši joprojām demonstrēja lielisku sniegumu. Diezgan veiksmīgs bija izbraukums uz Krēfeldi. Grūtāk veicās spēlēs pret EV Füssen un, protams, SC Riessersee. Kad 1947. gada pavasarī HC Augsburg bija aizvadījuši sezonas 25. spēli, kas vēl nebija pēdējā, tika ziņots, ka visas spēles kluba sastāvā aizvadījis Ojārs Ritums. 22 sacīkstēs komandas vārtus bija sargājis Alfons Ansons jeb Alfa, kā viņu iesauca sporta draugi. Jāatgādina, ka tosezon komandas sastāvā bija spēlējuši septiņi latvieši.
1946./1947. gada sezonā hokejs Augsburgā bija atdzimis. Iepriekš HC Augsburg bija Dienvidvācijas un Bavārijas turnīru pastarīši bez jebkādiem redzamiem panākumiem. «Šogad, kad vienības sastāvu pastiprināja vairāki latviešu spēlētāji, stāvoklis pilnīgi mainījās. HCA izcīnīja skaistas uzvaras, un sacensības pulcēja daudz skatītāju,» 1947. gada aprīlī rakstīja trimdas latviešu prese. Pateicoties skatītāju intereses pieaugumam, palielinājusies arī kluba rocība, un nu tika spriests par jaunas mākslīgā ledus arēnas izbūvi Augsburgā. Sezona beidzās ar dažām spēlēm 1947. gada maijā. Kā latviešu, tā vācu sporta draugu atzinību izpelnījās Alfons Ansons, kuru pat zaudētās spēlēs slavēja kā abu komandu labāko spēlētāju laukumā. «Latviešu sportists Ansons aizvadītajā sezonā gandrīz pēc katras spēles izpelnījies vācu preses vislabākās atsauksmes,» 1947. gada maijā rakstīja trimdas avīze Latvija.
Jaunajā sezonā – vēl enerģiskāk
1947. gada rudenī HC Augsburg ar latviešiem sastāvā uzsāka sagatavošanos savai jaunajai sezonai. Novembrī tika aizvadītas pirmās spēles, un jau tad Augsburgas klubs apliecināja, ka arī šajā sezonā ar to būs jārēķinās arī pašiem stiprākajiem pretiniekiem.
Kad 15. novembrī Garmišā-Partenkirhenē «dzeltenie tīģeri» devās cīņā pret Blau-Weiss München komandu, skatītāji bija pārliecināti par minheniešu uzvaru, jo tie pirms nedēļas bija uzveikuši čempionus SC Riesseree. Tā gluži nenotika.
HC Augsburg puiši nodemonstrēja lielisku cīņassparu un favorītus pieveica ar 7:3.
Šajā spēlē «dzelteno tīģeru» sastāvā piedalījās seši latvieši – sezonu ar vārtu guvumu atklāja Ojārs Ritums, bet labākais vīrs laukumā bija Ēriks Koņeckis. Tosezon Augsburgas klubā turpināja spēlēt visi tie paši latviešu hokejisti, atskaitot Leonīdu Vedēju. Bet jaunpienācējs bija kādreizējā Universitātes sporta talantīgais uzbrucējs Haralds Norītis.
Novembra nogalē HC Augsburg aizvadīja izbraukuma tūri, pēc kuras ierindojās Vācijas čempionāta jeb Leinvēbera kausa izcīņas Dienvidvācijas apakšgrupas otrajā vietā. Vēl bija daudz spēļu priekšā, bet tas bija ievērojams Augsburgas hokejistu panākums. Īpaši rezultatīva «dzeltenajiem tīģeriem» bija spēle pret Ķelnes klubu. Saskaņā ar preses ziņām HC Augsburg uzvarēja ar 17:4, latvieši bija guvuši vārtus 16 reizes (!): Viesturs Kleinops – 8, Ojārs Ritums – 4, Ēriks Koņeckis – 3, Roberts Bluķis – 1. Augsburgas vācu hokejisti bija tikuši tikai pie viena vārtu guvuma, un tas tikai apliecināja – tā patiesi bija «Latviešu komanda».
Valstsvienība bez savas valsts
Ar kluba iesauku «Latviešu komanda» mūsu puišiem nepietika, viņi joprojām loloja ideju par īstas latviešu hokeja vienības izveidi. 1947. gada oktobrī trimdas latviešu prese ziņoja: «Apsolīts arī amerikāņu karavīru atbalsts patstāvīgas latviešu vienības noorganizēšanai.»
Sapnis bija tik tuvu, un tas pamazām sāka piepildīties. Par spīti finansiālo līdzekļu un inventāra trūkumam, mūsu hokejisti organizēja latviešu komandu, kurai bija paredzēts spēlēt starptautiskā turnīrā Garmišas-Partenkirhenes Olimpiskajā stadionā.
Pateicoties tautiešu un it īpaši latviešu hokeja vienības menedžera J. Brempeļa pūlēm, mūsu hokejistiem tika sarūpēta iespēja trenēties uz Ga-Pa ledus un arī noorganizēta dalība turnīrā. Šoreiz Garmišas-Partenkirhenes Olimpiskajā stadionā Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs plīvoja par godu atsevišķai latviešu komandai, nevis vācu vienībai ar latviešiem sastāvā. 1947. gada 7. decembrī 5000 skatītāju klātbūtnē latvieši devās cīņā pret Blau-Weiss München vienību.
Latvijas krāsas pārstāvēja vienība, kas faktiski bija mūsu trimdas izlase.
Par komandas kodolu kļuva HC Augsburg spēlētāji – Ansons, Bluķis, Kleinops, Koņeckis, Norītis, Ritums un Veide. Sastāvā bija arī ilggadējais Latvijas izlases kapteinis Vedējs, kādreizējais Latvijas Sporta biedrības hokejists Voldemārs Celmaraugs un rezerves vārtsargs – Edgars Jargans no Rīgas ASK.
Latviešu komandai spēles sākums bija diezgan katastrofāls. «Nedaudzie latviešu skatītāji, galvenokārt Mitenvaldes nometnes iemītnieki, jutās patiesi nelaimīgi, kad jau spēles sākumā vācieši tika 4:0 vadībā,» ziņoja trimdas prese. Pirmo periodu izdevās pabeigt ar triju vārtu deficītu – 1:4. Mūsējie nepadevās! «Latvieši, ieliekot cīņā savu spēku pēdējās rezerves, tomēr arvien bīstamāk apdraudēja pretinieku. Katrs zēns mūsu vienībā darīja visu iespējamo, lai Vācijas skaistajā ziemas sporta centrā godam reprezentētu latviešu sportu.
Pat smagi savainotais vārtsargs Ansons neatstāja laukumu, kaut pārējie spēlētāji to lūdza.
Skatītāji gavilēja, kad 2 veiksmīgi metieni izdevās Koņeckim un ļoti saistošā sacensība beidzās 5:5 neizšķirti, kas pēc 0:4 stāvokļa ir liels panākums pret vienu no visspēcīgākajām vācu vienībām,» ziņoja avīze Latvija. Jāpiebilst, ka latviešu komandas sastāvā ar hat-trick jeb trijiem vārtu guvumiem bija izcēlies Ēriks Koņeckis.
Ar mainīgiem panākumiem tika aizvadītas vēl dažas spēles. Latviešu izlasei turnīrā Garmišā-Partenkirhenē 1947. gada decembrī piepulcējās vēl daži hokejisti, tostarp Latvijas izlases uzbrucējs Jānis Bebris. Jaunpienācēji gan sen nebija spēlējuši. Pēc smagāka zaudējuma Vācijas čempioniem SC Riessersee (4:11), trimdas avīzē Latvija tika spriests par taktikas lietām un trenera nepieciešamību: «Varbūt nevajadzīgas bija dažas spēlētāju maiņas, bet jāsaprot, ka vienības kapteinis Bluķis cīņā nevar izsekot visiem nepieciešamiem aizrādījumiem un padomiem. Tur vajag speciālista, kas «stāvētu malā». Un tāda mūsu sparīgajai vienībai nav. Kur to ņemt?»
Dienvidvācijas čempioni!
Pēc Ga-Pa turnīra latviešu sportisti atgriezās katrs savā ikdienā. HC Augsburg hokejisti turpināja cīņu vācu čempionāta Dienvidvācijas grupā. 1948. gada janvārī tika svinēta Roberta Bluķa 20 gadu sporta jubileja, viņu īpaši sveica arī «dzelteno tīģeru» kluba vadība. Pieredzējušais latviešu hokejists Augsburgā tika novērtēts – ar laiku viņš tur kļuva par spēlējošo treneri.
1947./1948. gada sezonu HCA aizvadīja itin pieklājīgi un pat jaudīgāk nekā iepriekšējo. Liela sajūsma bija, kad pārpildītā Augsburgas leduslaukumā «dzeltenie tīģeri» ar 8:0 pieveica EV Landshut hokejistus. Joprojām grūti gāja pret čempionvienību SC Riessersee, un minimāls zaudējums tai (0:1) tika uzskatīts par panākumu. Taču līdzjutējiem prieku gādāja citas spēles. Piemēram, Manheimas komanda tika pieveikta ar 29:0!
Kad Dienvidvācijas apakšgrupas spēles 1948. gada februārī tuvojās izskaņai, turnīra tabula liecināja, ka Augsburgas klubam ir diezgan labas izredzes uz augstām vietām. «Dzeltenie tīģeri» pielika visas pūles, lai sarūpētu patīkamu pārsteigumu saviem līdzjutējiem. Garmišā-Partenkirhenē ar 8:3 tika pieveikta EV Füssen, pret kuru vienmēr bija grūtas cīņas, kas bieži beidzās Fisenes kluba labā. Un noslēdzošajā Dienvidvācijas turnīra spēlē HC Augsburg uzvarēja EV Tegernsee komandu, negaidīti izcīnot pirmo vietu turnīrā un Dienvidvācijas čempionu titulu!
Beidzot Augsburgas hokeja klubs 1948. gadā bija kvalificējies Vācijas meistarsacīkšu finālturnīram, kur togad startēja sešas spēcīgākās vācu komandas.
Ar piebildi – brīvajā pasaulē palikušās Vācijas komandas, jo turnīrā nestartēja Padomju Savienības okupētās Vācijas austrumu daļas vienības. Par 1948. gada Vācijas čempioniem kļuva SC Riessersee, taču HC Augsburg apliecināja, ka ir piederīgi Vācijas spēcīgākajiem klubiem. Un kad vēlāk 1948. gadā tika izveidota Vācijas stiprākā hokeja līga – Oberliga – Augsburgas komanda kļuva par pilntiesīgu tās klubu.
Lieliski aizvadīta sezona, Dienvidvācijas čempiona tituls un dalība Vācijas meistarsacīkšu finālturnīrā bija liels un novērtēts panākums, un arī tagad hokeja klubs Augsburger Panther, kā tas saucas mūsdienās, ar lepnumu atceras 1948. gadā sasniegto un tur godā latviešu hokejistus, kuri Augsburgas komandai izcīnīja šos panākumus.
Pa visu pasauli
Tā izrādījās Augsburgas «Latviešu komandas» pēdējā sezona. HC Augsburg turpināja spēlēt, bet tā vairs nebija latviešu komanda. Ēriks Koņeckis pārcēlās uz Krēfeldi, kuras komandās divas reizes kļuva par Vācijas čempionu, spēlēja hokeju vēl gadus desmit un vācu sporta ekspertu atzinumā tika vērtēts par sava laika labāko Vācijas hokejistu. Uz Krēfeldi pārcēlās arī Rūdolfs Veide, kurš kļuva gan par Vācijas čempionu, gan Vācijas hokeja izlases dalībnieku. Veide spēlēja arī divos pasaules čempionātos – 1954. un 1955. gadā.
Ojārs Ritums, kurš pirms pāris gadiem bija parūpējies par latviešu hokejistu sapulcēšanu Augsburgā, drīz pārcēlās uz Beļģiju, kur kļuva par šīs valsts hokeja čempionu, bet vēlāk izceļoja uz ASV.
1948. gadā traumu bija guvis uzbrucējs Haralds Norītis. Trauma izrādījās ļoti nopietna, Norītim nācās pamest hokeju uz visiem laikiem, un viņš izceļoja uz Austrāliju, taču latviešu māksla Norīša personā tagad ieguva ievērojamu gleznotāju, ilustratoru un grafiķi.
Vēl 1948./1949. gada sezonā HC Augsburg sastāvā uzspēlēja Ansons, Bluķis un Kleinops, bet pēc gada arī viņi tur vairs nestartēja. Roberts Bluķis un Viesturs Kleinops drīz izceļoja uz ASV, kur vēl nedaudz uzspēlēja hokeju dažādās Ziemeļamerikas vienībās. Savukārt Alfons Ansons līdz pat 50. gadu vidum ar panākumiem spēlēja hokeju Vācijā un bija viens no ievērojamākajiem hokeja vārtsargiem valstī. Sava akrobātiskā snieguma un lokanības dēļ viņš izpelnījās iesauku Gummimann. 1956. gadā pēc lieliskas hokeja vārtsarga karjeras Vācijā Alfons Ansons pārcēlās uz ASV.
1978. gadā Augsburgas klubs svinēja simtgadi un mēģināja pulcēt pa dažādiem kontinentiem izklīdušos «dzelteno tīģeru» vecmeistarus. Ierasties varēja Viesturs Kleinops un Ēriks Koņeckis, kuri tad kāpa uz slidām, lai piedalītos veterānu spēlē. Augsburgas klubs latviešu hokejistus godāja gan kluba simtgades svētkos, gan arī pēc tam. «Latviešu komandu» pieminam arī mēs!
