Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2014. gada 26. numurā.
Par sievietēm čūskām lai dzeram!
Ja rīkotu koncertu, kurā būtu visas dziesmas ar Leona Brieža vārdiem, tas skanētu ne tikai daudzas stundas, bet vairākas dienas. Raimonds Pauls vien ar dzejnieka vārdiem sarakstījis 150 dziesmas, bet dziesmas ar Brieža vārdiem komponējuši vairāk nekā 20 komponisti. Ne tuvu visos koncertos, kuros tās skanējušas, Leons bijis klāt, bet ļoti labā atmiņā viņam palicis Jaungada raidījums, kuru televīzijas režisore Svetlana Rudzīte veidoja, sagaidot 1980. gadu. «Mēs ar Paulu rakstījām tam dziesmas. Sanāca kādas trīsdesmit, četrdesmit. Raidījumā palika desmit. Uzveduma ieraksts notika, šķiet, Jaunpils pilī, bet mūs ar Raimondu filmēja Rīgā, un tā bija pirmā un pēdējā reize mūžā, kad kopā filmējāmies. Pēc Svetlanas ieceres mums abiem vajadzēja no Preses nama skriet pār Vanšu tiltu, kas nesen bija uzcelts, līdz Anglikāņu baznīcai. Bija vēls rudens, reti pretīga diena – sniga biezām, slapjām pārslām, un mēs ar Raimondu, it kā bēgot no pielūdzējām, skrējām. Operatori ar kamerām joza mums pakaļ un filmēja. Ja pareizi atceros, skriešana bija jāatkārto, uzņēma divus vai pat trīs dublus. Nezinu, kā Raimonds to izturēja, man bija diezgan grūti.
Ar to mūsu mocības nebeidzās. Pēc režisores ieceres mums no pielūdzējām vajadzēja glābties Anglikāņu baznīcā. Tolaik kā baznīca tā bija slēgta, tajā bija ierīkots Studentu klubs. Kad mūs filmēja, durvīm priekšā bija pamatīga atslēga, un mums to vajadzēja izmisīgi raustīt. Kad mēs ar Raimondu sākām to darīt, uzradās padomju milicija un gribēja mūs savākt. Svetlana gāja viņiem stāstīt, ka uzņem raidījumu un tie cilvēki ir komponists Pauls un dzejnieks Briedis. Miličiem likās vēl jo labāk, ka var savākt kaut kādus inteliģences sprukstiņus. Recidīvistu arestēšana tādu prieku viņiem nedotu, bet parādīt savu varu pār mūziķi un dzejnieku tiem sagādāja baudu. Viņi bija krievi, tik aprobežoti, ka Paula vārds neko neizteica.
Mūs visus gribēja vest uz iecirkni. Knapi izglābāmies.
Pauls tolaik dzīvoja netālu no Dailes teātra Baznīcas ielā, tad to sauca citādāk, un Svetlanai ienāca prātā arī viņa mājas pagalmā kaut ko uzfilmēt. 1979. gada Vecgada vakarā, skatoties aktieru un dziedātāju izdarības un jūtot līdzi, ka arī viņi ierakstā pamatīgi mocīti, gaidīju savu un Paula skrējienu, bet tā epizode diemžēl raidījumā nebija ielikta. Varēju vien dungot līdzi: «Ak, sievietes, sievietes, dzīve bez jums mums, vīriešiem, būtu tik grūta. Ak, sievietes, sievietes, vienmēr pār mums jūs tūkstošiem nelaimju sūtāt…» Pēc tam pacelt glāzi par Svetlanu un viņas lielisko raidījumu: «Par sievietēm čūskām lai dzeram, kam lemts bij’ reiz uzvarēt mūs…»
Dziesmu teksti pēc uzveduma ieceres bija drusku frivoli, dzērājiski, izklaidējoši, uzjautrinoši, kādi vajadzīgi pusnaktī, kad cilvēki sēž pie galda un negrib neko nopietnu. Vajadzēja par erotiku, par vīna glāžu cilāšanu. Dažas no tām dziesmām ir foršas, man pašam patīk.»
Trīs brāļi Brieži
«Mani vecāki – Jadviga un Voldemārs Brieži – bija lauku skolotāji, lieli grāmatu lasītāji, un viņiem piemita ieradums – lasīt priekšā. Vakaros, kad vecāki balsī lasīja, man vajadzēja gulēt, bet es biju nomodā un klausījos. Tā es vecāku lasījumā piecu, sešu gadu vecumā dzirdēju visus Tolstoja, Dostojevska darbus. Neko nesapratu, bet priekšā lasīšana man patika, un arī es to pārņēmu. Vecāki lasīja Iļjas Ērenburga Vētru, kur galvenie personāži bija Leo un Fēlikss. Mammai tie laikam patika.
Kad es piedzimu, mamma uzstājusi, ka mani jāsauc par Leo, bet Mētrienas pagasta priekšsēdētājs, reģistrējot manu piedzimšanu, bijis galīgi piedzēries, viņš pateicis, ka tāda vārda Leo latviešiem nav, un piereģistrēja kā Leonu.
Tolaik amatpersonām pretī nestrīdējās.
Vecākiem sākotnēji bijusi doma nosaukt mani vectēva vārdā – par Jāni, bet vectēva vārdu tomēr nedabūju un par savējo esmu pateicīgs Iļjam Ērenburgam. Visus padomju gadus es biju Ļeon Voldemarovič. Esmu saukts par Ļoņu, Leonas, un no Brieža iznācis pat Brendijs. Tā manu uzvārdu bija sapratuši portugāļi, kad Portugālē tiku nodēvēts par mister Brendy. Draugi mani iesauca par Bredliju, bet mana mīļā sieva Marija, kad viņai ļoti labs prāts, sauc mani par Ļončiku.
No Iļjas Ērenburga romāna vārds tika arī manam brālim Fēliksam. Nezinu, kāpēc vecāki trešo dēlu nosauca par Raimondu. Esam trīs brāļi Brieži – katrs ar savu ceļu dzīvē. Fēlikss ir ķīmiķis, no mums visiem prātīgākais un pareizākais. Raimonds – radioastronoms, radiofiziķis, mazliet draiskulīgāks, bet es esmu pilnīgi nepareizs – dzejnieks.
Mīlestību pret vārdu, pret valodu, pietāti pret rakstītu tekstu, pret grāmatu esmu mantojis no mātes. Viņa mācīja angļu valodu un uzdāvināja man savu, ar pašas roku rakstītu, angļu valodas vārdnīcu ar izrunas pierakstiem. Mammai bija ļoti skaists, tīrs rokraksts, viņai patika pierakstīt dažādus notikumus, arī dzejas rakstīja. «Es mulsi apstājos kā mulsā brīnā, vai sapnis bija tas, vai tā ir īstenība, un sirdī ielija gaišs prieks un nemiers rimis – Tu, Leon, Tu, mans dēls, pirms pusgadsimta esi dzimis!» esmu saglabājis mammas apsveikuma kartiņu manā piecdesmit gadu jubilejā 1999. gada 16. decembrī. Viņa varbūt gribēja kļūt par dzejnieci, bet dzīve šim sapnim neļāva īstenoties. Tēvs bija matemātikas un fizikas skolotājs. No viņa esmu mantojis precizitāti.
Mammai bija poētiska dvēsele, un visām mājām, kurās kopā ar vecākiem esmu dzīvojis, bijuši poētiski nosaukumi. Mētrienā, kur mēs ar Fēliksu piedzimām, dzīvojām Grantiņos. Kad vecākus pārcēla strādāt uz Skulti, mums bija Putnu kalni un Trīs rozes, pēc tam Inčukalnā – Ausekļi. Madonas pusē, kur bērnībā arī kādu laiku dzīvoju un kur mamma mani kristīja par katoli, māju nosaukumu gan esmu aizmirsis.»
Tantes Karlīnes gredzeni
«Manas dzejnieka rokas kādreiz ir pratušas visus lauku darbus. No tantes Karlīnes, mana tēva māsas, esmu mantojis mīlestību uz lauku dzīvi, zemi un visu dzīvo radību. Karlīne vienmēr dzīvoja kopā ar mums un bija tā, kas mani audzināja, jo maniem vecākiem, lauku skolotājiem, tam nebija laika. Karlīnei savas ģimenes nebija. Pirmā pasaules kara laikā Karlīne, pavisam jauna meitene, bija devusies bēgļu gaitās uz Krieviju, tur satikusi Augustu Mālnieku, apprecējusies un palikusi dzīvot Smoļenskas pusē, kur bija pieņemta par Komarovas muižas pārvaldnieci. Kad 1937. gadā sākās represijas, viņas vīru apcietināja, izsūtījumā nošāva, bet Karlīne nebeidza cerēt, ka Augusts tomēr būs palicis dzīvs. Pēc Otrā pasaules kara Karlīne atgriezās Latvijā, strādāja kolhozā. Darīja visu, ko vajadzēja, – slauca govis, gāja smagos lauku darbos, bet 1958. gadā, aizejot pensijā, viņas pensija bija 4 rubļi 80 kapeikas. Kad es nācu pasaulē, Karlīne kļuva man kā otra mamma, mācīja lauku darbos. Viņas apziņā biju jau tik augstu uzkalpojies, ka, uz vairākām dienām kaut kur aizbraukdama, viņa man uzticēja saimniecību – atstāja mani vienu ar savām govīm, cūkām, vistām, un vienmēr uzteica, ka visus biju labi aprūpējis. Govis izslaucu, cūkas pabaroju. Ja nodarītu pāri kādam lopiņam, Karlīne mani dzīvu neatstātu. Tie viņai bija svarīgāki par visu.
Tantei no trijiem viņas brāļa dēliem es biju mīļākais un garīgi vistuvākais. Kad precējos, Karlīne mums ar Mariju uzdāvināja laulības gredzenus – savu un vīra. Kad Augustu arestēja, viņš to bija novilcis un atdevis glabāšanā sievai. Karlīne visu mūžu viņu gaidīja, un es viņu sapratu.
Karlīne nomira 91 gada vecumā, un viņas gredzeni mums ar Mariju vēl arvien ir pirkstā kā piemiņa no Karlīnes tantes un simbols uzticīgai mūža mīlestībai.»
Muižnieka meita
«Mēs ar Mariju smejamies, ka mūs salaulāja totalitārais režīms. 1970. gadā mani par tā raustīšanu aiz ūsām izmeta no Latvijas Universitātes, aizbraucu studēt uz Kišiņevu, kur satiku rumāņu meiteni Mariju Makoveju. Viņa ir deportēta muižnieka meita. Marijai bija divi gadi, kad viņas ģimeni 1949. gadā no Moldovas teritorijas, kas savulaik bija Rumānijas sastāvā, deportēja uz Burjatu-Mongolijas autonomo republiku. Viņai bijis daudz grūtāks liktenis nekā man. Sibīrijas pazemojums Marijas atmiņās palicis uz mūžu. Tā bija elle, ko viņas ģimene tur izgāja. Mājelē, kur bija nometināti, tēvs uzbūvēja krāsni, lai viņa astoņi bērni nenosaltu, bet no komandantūras atnāca čekisti un krāsni nojauca, jo dzimtenes nodevējiem tādas ērtības nepienācās. Māte mazos bērnus nēsājusi zem drēbēm pie krūtīm, lai viņi nenosaltu. Tēvs atkal uzmūrēja krāsni, un atkal to nojauca. Kad māte gājusi uz aku pēc ūdens un noliekusies, lai piesmeltu spaini, trīs pārdzērušies krievi nostājušies viņai aiz muguras un viens pacēlis cirvi, lai gāztu viņai pa galvu. Kāds bija iejaucies un pēdējā brīdī atturējis. Tās ir Marijas pirmās bērnības atmiņas.
Par brīvu viņus uz Sibīriju aizveda, bet atpakaļceļam, lai tiktu mājās, bija jāsakrāj nauda. Kad ģimene atgriezās dzimtenē, viņu mājās dzīvoja citi, un viņiem nebija pilnīgi nekā. Marija gribēja mācīties, bet vecākiem nebija nekādu iespēju palīdzēt. Marija aizbrauca uz Kišiņevu, studēja filoloģiju, pati sev pelnīja iztiku. Marijai bija liela vēlēšanās izsisties un valodisks talants, tāpēc viņai piedāvāja darbu Literatūras muzejā, kur mēs arī satikāmies.
Atceros, kā mēs, kad jau bijām tuvi, braucām apciemot Marijas vecākus. Viņi dzīvoja pašā Prutas upes krastā, otrā pusē vai ar roku sasniedzama bija Rumānija. Tolaik tā skaitījās pierobežas zona, kurā tiem, kas tur nedzīvoja, bija aizliegts iebraukt. Ceļu nebija, tie bija aizarti, lai neviens tur nestaigātu. Pār melnzemes lauku vēlā rudenī līdz vidum bridām pa arumiem. Kad Moldovā sākās atmoda un pretošanās padomju režīmam, arī es tajā iesaistījos, bet brīvības alkas apspieda. Arī man draudēja nepatikšanas, un Marija teica: «Tu pret šo sistēmu esi bezspēcīgs. Brauc mājās!» 1974. gadā atgriezos, arī Marija izšķīrās par sekošanu man. Tā sākās mūsu dzīve Latvijā, kas cieši kopā savijusies jau četrdesmit gadus.»
Bez mīlestības nevaru nekā
«Meklēju mums Rīgā kādu miteklīti. Rakstnieku savienība savus cilvēkus varēja izmitināt kādreizējā Aleksandra Čaka dzīvoklī, un es šajā komunālajā dzīvoklī tiku pie istabiņas. Pirms manis tur dzīvoja Māra Misiņa, pēc manis – Viktors Avotiņš. Daudzus tas Čaka dzīvoklītis ir izbarojis un palaidis pasaulē.
Vēlāk mēs dabūjām mazu meitas istabiņu toreizējā Kirova ielā pie pasta un pašām dzelzceļa sliedēm. Tur piedzima mūsu vecākais dēls Kornēlijs, bet bērna gultiņai, kādas bija nopērkamas veikalā, nebija vietas. Mazajā istabiņā ievietojās tikai mūsu šaurā gultiņa un mazs rakstāmgaldiņš. Knuta Skujenieka labs draugs, ārsts Jānis Fridrihsons, kas strādāja ātrajā palīdzībā un piestrādāja arī Bērnu slimnīcā, sacīja, ka ierūmēt varētu mazo Ulmaņlaika bleķa gultiņu, kuras slimnīcā vēl bija saglabājušās. Jānis gultiņu aizveda uz Ātrās palīdzības staciju, kas atradās toreizējā Sarkanarmijas ielā, un devās steidzamā izsaukumā.
Ap desmitiem vakarā pie manis atnāca Jāzeps Baltinavietis, un mēs gājām pēc gultiņas. Vedām to mājās ar tramvaju. Nopirkām biļetes, ko es mūžā nebiju darījis, bet nenopirku bagāžas biļeti gultiņai. Iekāpa kontrole un lika maksāt sodu. Tas bija tieši tik, cik gribēju sataupīt, lai uz Kirova un Birznieka-Upīša ielas stūra krodziņā uz priekiem izdzertu pa glāzei lētā vīna. Vai, kā mēs lūdzāmies, lai apžēlo par to bagāžu! Bērns piedzimis, gultiņu mājās vedam. Kad piedzima dēls, Olga Lisovska teica, ka tik stulbi smaidošu viņa mani nekad nav redzējusi. Tikpat stulbi es smaidīju arī tramvajā, bet tas mani neglāba. Tāda ķeza vienpadsmitos vakarā! Strāpi samaksājām, un krodziņš mums gāja garām. Vakars pilnīgi sabojāts.
Aiznesām gultiņu mājās, nevarēju nomierināties par cūcību, ko piedzīvojām. Lūdzu Marijai, vai viņa man nevar aizspiest rubli. Teicu to Marijai latviski, un viņa pārsteigumā iepleta acis: «Tu proti arī latviešu valodu? Es to nemaz nezināju.» Viņa domāja, ka runāju tikai rumāniski, jo tā mēs mājās runājām, lai gan latviešu valodu Marija iemācījās ļoti ātri. Kopš tā laika mēs sarunājamies tikai latviski, mūsu dēli Kornēlijs un Adrians ir latvieši, vienīgi vārdus viņiem ielikām, lai būtu kaut kas arī no Marijas.
Viņa man ir viss – patvērums, dzimtene.
Bez mīlestības es nevaru nekā, un bez mīlestības es nebūtu nekas.»
Galdiņš kafejnīcā
«Dzeju rakstu tad, kad tā atnāk. Jebkurā brīdī, jebkurā vietā. Pāris reizes mani piemeklējusi traģēdija, ka, ienākot galvā domai, tajā brīdī nav nekā, ar ko to pierakstīt. Varu rakstīt patiešām jebkuros apstākļos. Man ļoti patīk klusums un miers, bet paradoksālā kārtā varu rakstīt dzejoļus arī parkā uz soliņa, kafejnīcās, kur dārd pretīga mūzika. Austra Skujiņa rakstīja kafejnīcā. Tolaik tas bija modē. Man arī jaunībā bija tāds stils, bet tas nebija tik vienkārši. Ne visās kafejnīcās ļāva, neko nepasūtot, stundām ilgi sēdēt. Man bija sava vieta kafejnīcā, kas atradās viesnīcā Rīga ar ieeju no Vaļņu ielas. Tālāk bija restorāns Rīga, otrā pusē – Skapis. Man bija noteikts galdiņš, pie kura vienmēr sēdēju, vienalga, rakstījās tobrīd vai nerakstījās. Viegli rozā papīrs uz tā nolikts, gandrīz kā Rilkem. Melna kafija, kas maksāja deviņas kapeikas. Viss bija smalki. Tieši tā, kā rakstīts romānos par dzejniekiem, kas, sēdēdami kafejnīcā, raksta dzeju.
Citiem dzejniekiem bija citas vietas. Daudzi gāja uz Skapi. Es laikam savā mūžā Skapī esmu bijis divas reizes. Tolaik par bārmeni tur strādāja Kaspara Dimitera sieva Līga. Reiz Skapī nokļuvu tikai tāpēc, ka to ļoti gribēja tulkotāja Ruta Veidemane. Kaspars bija atbraucis no Armēnijas, kur studēja armēņu valodu, un mūs tur par blatu ieveda. Aizvilkāmies, bet tas gājiens bēdīgi beidzās. Jānis Baltvilks tur palaida muti, es arī, Baltvilku tonakt savāca čeka, man laimējās izsprukt.»
Ak, skaistā jaunība!
«Kasparu pazīstu kopš viņa sešpadsmit gadu vecuma, kad dzīvojām katrs savā Gaujas pusē. Viņš – Murjāņos, es – Inčukalnā. Kaspars nāca mūsu kompānijā, kopā gājām uz Gauju peldēties. Kasparam bija nauda, viņš mums izmaksāja aliņus un žēlojās, cik grūta dzīve, jo mamma neko neļauj. Kaspara tēvs Artūrs Dimiters vai ik pārdienu bija mūsu mājās. Savā zapiņā viņš brauca ciemos pie jaunības drauga, restorāna Sēnīte bārmeņa Alfona Zandberga, kuram mūsu mājā bija dzīvoklis. Kad Dimiters kārtīgi uzrāva uz krūts, viņam bija stils – izliecās laukā pa zapiņa logu un māja ar roku mašīnām, kas brauca pretī no Gaujas tilta, brīdinot, lai šoferi drusku uzmanās, jo viņš ir kārtīgās burās. Miliči Dimiteru zināja un nekad neturēja. Alfona sieva Janīna bija Inčukalna skolas direktore. Blakus mājā dzīvoja vēlāk slavenais advokāts Andris Grūtups.
Pie mūsu mājas bijām ierīkojuši basketbola laukumu, kur mētājām bumbu. Dimiteram bija labi metieni. Viņi ar Alfonu Latvijas laikā basketbolu bija spēlējuši augstā līmenī. Tajā sapņu komandā 1935. gadā vajadzēja būt arī Artūram Dimiteram un Alfonam Zandbergam. Viņi toreiz man sīki izstāstīja aizkulises, kas nu jau piemirsušās. Redzēju, kā savu karjeru basketbolā sāka vēlāk slavenais Jānis Krūmiņš. Tolaik viņš bija vienkāršs strādnieks gaterī Inčukalnā. Kāds bija ievērojis viņa vareno augumu pie Inčukalna stacijas un viņu sameklēja. Mūsu mājās tad apgrozījās basketbola spīdekļi Strēlis, Muižnieks. Strēlis vadīja saspēli, mēs visi smējāmies, kā garais Krūmiņš meta sodus – no apakšas, turēdams bumbu starp kājām, bet visi viņam krita iekšā. Tie bija skaisti dzīves gadi. Dzīve sita augstu vilni.»
Viss pa vienam
«Jaunībā dzīvoju ar emocionālo loģiku. Biju izdomājis, ka man kā dzejniekam jāraksta pa naktīm, jo tas izklausās dzejiski. Andrim Bergmanim bija niķis, ka, visu nakti uzdzīvojis, ap pieciem man zvanīja. Visbiežāk, lai paprasītu kādu rubli, jo nauda bija nodzerta, bet iedzert vēl gribējās. Reiz neizturēju un teicu: «Beidz zvanīt, kad es guļu!» – «Visi taču zina, ka tu pa naktīm raksti!» Bergmanis atbildēja.
Gadiem ejot, viss lēnām mainās. No pūces esmu kļuvis par cīruli. Man pilnīgi pietiek ar sešām stundām miega. Esmu emocionāls. Tā ir mana sliktā rakstura iezīme, ar ko cīnos, mēģinot sevi vairāk kontrolēt. Es dzīvoju uz iekšu, bet uzvedos uz āru.
Pēc savas dabas laikam esmu ļoti dīvains cilvēks. Man viss ir pa vienam – daudz nepanesu. Man patīk cilvēki, bet pēc iespējas mazāk. Gribēju trīs dēlus vai vismaz arī vienu meitu, bet iznāca tikai divi puikas. Dažādu sadzīves apstākļu dēļ mēs ar Mariju apstājāmies pie diviem bērniem. Daži mani draugi paguvuši divas, trīs un pat četras reizes apprecēties, man ir tikai mana Marija.
Visu mūžu daru vienu un to pašu darbu, mīlu vienu sievieti un vienu zemi – Latviju.»
