Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
16
-
0
-
1
-
3
-
0
-
1
-
0
-
Mīlestību esmu piedzīvojis tikai vienreiz dzīvē
Savulaik apprecējos ar trīspadsmit gadu jaunāku skuķi, kura bija ieķērusies manī. Gadu nodzīvojām kopā nereģistrējušies, tad apprecējāmies, piedzima dēls. Bijām kopā septiņus gadus, mums joprojām ir ļoti labas attiecības, taču mīlestības tur nebija. Jo mīlestība jau ir tā, kas pārņem visu cilvēku – gan fiziski, gan dvēseliski, gan garīgi. Tagad viņi abi ir Amerikā.
Bet pirms kādiem desmit gadiem bija ļoti banāls stāsts – par vecu pasniedzēju, zinātnieku (mani) un viņa studenti. Es viņu nemīlēju, jo viņa neatbilda maniem estētiskajiem ideāliem. Bet viņai bija tik spēcīga mīlestība pret mani, ka viņa iemīlināja mani sevī. Taču dažādu iemeslu dēļ viņa aizbrauca strādāt uz Angliju, kur ir vēl joprojām.
Viņai tā mīlestība pārgāja, bet man nē. Es pirmoreiz iepazinu, kas ir salauzta sirds un to, ka var neeksistēt citas sievietes.
Man tomēr ir 72 gadi un, kā saka, vājš libido. No otras puses, vīrietis ir sievietes vergs, pārāk atkarīgs no seksa un sievietēm vispār. Dabīgi, ka jaunībā cilvēkus ļoti interesē sekss. Savulaik demonizēja seksu, un tas bija ļoti idiotiski, bet tagad krituši otrā galējībā – nosit seksa romantisko pusi.
Esmu lasījis par to, ka vīrietis ar acīm izģērbj sievieti, bet man tā nekad nav bijis
Lai arī ir konstatēts, ka visi pasaules tautu vīrieši skatās uz sieviešu krūtīm, mani tās nekad nav interesējušas. Man nekad nav patikušas un joprojām nepatīk lielas krūtis, vienmēr patikušas maziņas. Faktiski vairāk skatos uz seju un dibenu. Arī ja sieviete apģērbusies gaumīgi, es viņā burtiski uzreiz samīlos. Un tad es neredzu ne viņas seju, ne gadus. Ne velti Egils Zirnis mani esot nosaucis par lielāko estētu Latvijā.
Mana sieva neatbilda maniem estētiskajiem ideāliem. Man patīk garas, slaidas sievietes. Reiz man bija tāda draudzene modele – kviešu dzelteniem matiem, ļoti skaista. Bet tā atkal nebija tāda mīlestība, jo mēs iekšēji bijām pārāk līdzīgi – kā spogulis ar spoguli. Kad izšķīrāmies ar sievu – rudmati, kas man nepatika, man pēkšņi drausmīgi sāka patikt rudmates. Tagad es ģībstu no viņām. Tikko ieraugu rudus matus, kaut vai no mugurpuses, man tas patīk un aizkustina. Un tieši aizkustinājums ir tā emocija, kas man saistās ar mīlestību.
Manī ir nedziedināma iekšējas vientulības izjūta
Pēc izglītības esmu filozofs, bet divus gadus studēju arī psiholoģiju. Kad pēc Pavlova sistēmas noteica temperamentu, izrādījās, ka manējais diemžēl ir melanholiķis. Tā ir vienīgā vājā nervu sistēma – pārjūtīgi cilvēki, kas ātri izsmeļas. Man ir depresīvs raksturs, un nomāktība ir mans dabiskais stāvoklis. Cilvēkiem, kuri mani nepazīst, liekos nīgrs, nikns un tamlīdzīgi. Bet man ir tāda seja, jo es reti smaidu.
Otrkārt, esmu introverts. Lai arī man ir ārkārtīgi viegli komunicēt ar cilvēkiem un man ir ļoti daudz paziņu, manī ir pilnīgi nedziedināma iekšējas vientulības izjūta.
Es arī esmu izteikts liriķis, un liriķi ir ļoti egocentriski cilvēki, kas koncentrējas uz savām izjūtām un savu emocionālo iekšējo pasauli. Līdz ar to visi pārējie cilvēki, kas viņam ir riņķī – ģimene un draugi, cieš. Īpaši sievietes jūt, ja tu iekšēji aizej prom. Viņas kļūst greizsirdīgas pret tavu darbu, kuru nesaprot.
Turklāt esmu alkoholiķis vairākās paaudzēs, un absolūts tēva dēls, arī raksturā. Mans tēvs bija sabiedrības dvēsele, bet absolūti neģimenisks cilvēks. Viņam nebija kontaktu ar bērniem. Arī manī tēva jūtas parādījās tikai pēc 30 gadu vecuma. Faktiski jau dēliņu es bieži audzināju, kamēr sieva kopā ar Ave Sol braukāja pa viesizrādēm ārzemēs.
Es pilnīgi nesaprotu cilvēkus
Lai arī skolā biju divnieku karalis – nepratu ne gramatiku, ne matemātiku, man nebija nekāda priekšstata par ķīmiju un fiziku, cilvēkus es sapratu ļoti labi. Pēc piecdesmit gadu vecuma pēkšņi likās, ka pilnīgi nemaz vairs viņus nesaprotu. Kāpēc? Tāpēc, ka vienā cilvēkā var būt viss – gan ļaunais, gan labais – vai nu vājāk izteikts, vai dominējošs. Un tas viss ir arī cilvēcē. Ar gadiem skaidrāk visu šo paleti saskatu. Kāpēc es nevaru iemīlēties? Tāpēc, ka es sevi nemīlu. Bet tas droši vien ir iedzimts. Varbūt, ka mans tēvs arī bija nelaimīgs cilvēks. Es nemīlēju tēvu, un arī māti iemīlēju tikai pēc viņas nāves.
Bet nemīlēt sevi – tas ir liels grēks kristīgam cilvēkam.
Interesanti, ka tie, kas dzejo par mīlestību, vismazāk pārdzīvo
Piemēram, Jeseņins rakstīja mīlas dzeju, bet pats praktiski nespēja iemīlēties. Tam pašam Čakam ļoti švaki gāja ar sievietēm. Un man arī, starp citu.
50. gados, kad mācījos skolā un man sāka interesēt meitenes, brilles skaitījās invaliditātes pazīme, tāds kā kruķis. Otrkārt, es biju slimīgs zēns, kas ilgu laiku pavadīja sanatorijās. No sporta es biju atbrīvots slimību dēļ. Bet es spēlēju šahu. Jā, es bastoju stundas, bet nebiju huligāns, drīzāk tāds bālais Poruka zēns. Man drausmīgi patika Grēviņa un Ziemeļnieka dzeja, biju izlasījis visus Poruka kopotos rakstus, un jau ļoti agrā zēnībā izveidojās mans reakcionārais romantisms.
Nē, nu aliņu man patika iedzert, tāpat mēģināt atrast kādu mauķeli, staigājot kopā ar draugiem. Bet nekad mums nepaveicās. Arī augstskolā meitenes mani nemīlēja. Un kas var būt vēl traģiskāks par to, kā nepatikt meitenēm?! Bet man sievietes visādā ziņā vienmēr patikušas. Visi mani draugi ir sievietes. Kāpēc? Tāpēc, ka mākslu pārsvarā patērē sievietes. Vīrieši runā par mašīnām, tehniku, biznesiem, naudām, bet tas mani garlaiko un neinteresē. Mani interesē emocijas un tādas lietas. Tās man ir labāk saprotamas.
Dzīve ir lāsts
Ir divu veidu cilvēki. Vieni, kas uzskata, ka dzīve ir dāvana un otri, ka – lāsts. Es piederu pie otrajiem. Labi jau skan tas teiciens, ka māte dāvina bērnam dzīvību. Bet vienlaikus ar to viņa dāvina arī nāvi. Ko es ar to gribu teikt? To, ka tikai sieviete ir gatava nomirt dzemdībās. Vīrieši un sievietes psiholoģiski ir ļoti atšķirīgi. Un vīrietis nevar izprast sievietes psiholoģisko stāvokli.
Es visu mūžu esmu uzskatījis, ka laime uz mani neattiecas
Es nezinu, kas ir laimīgs stāvoklis, laimīga vasara vai laimīgs gads. Es ķeru tikai mirkļus. Kad mana dzīve bija bankrotējusi visās līnijās, ticība mani izglāba. Dievs man nav kaut kāda brošūra, tā ir mana dzīves būtība. Un acīmredzot tā mani uztur arī kā dzejnieku. Kad sāku rakstīt dzeju, man vienā kabatā bija Apolinērs, otrā – haikas. Lakonisms man bija asinīs.
Nu jau 56 gadus rakstu dzeju, un beidzamo grāmatu uzrakstīju 70 gadu vecumā. Vai daudzi dzejnieki šajā vecumā vēl kaut ko raksta?! Un dzejoļu grāmatai Post factum bija gandrīz tikpat lieli panākumi kā manai pirmajai debijas grāmatai Zvaigzne, putna ēna un citi.
No vienas puses, mani absolūti nekas neinteresē. No otras puses, mani interesē absolūti viss
Es esmu interneta cilvēks. Rītu sāku ar to, ka izlasu visas ziņas krievu, ukraiņu kanālos, tad ieeju tviterī, feisbukā. Bet ziņkārība ir rakstnieku iedzimta īpašība. Es, piemēram, nekad neesmu mācījies to, ko vajadzēja obligāti, bet apguvu kaut ko pavisam citu. Rezultātā sakrāju palielu erudīciju. Un tas nav mans atzinums, bet daži mani dēvē par enciklopēdiju. Skolā manī ieaudzināja mazvērtības kompleksu un no tā es netieku vaļā.
Pat ļoti slavinoša recenzija mani var iepriecināt tikai uz piecām minūtēm. Bet negatīvas piezīmes mani var izsist no sliedēm uz mēnešiem. Par manu pirmo romānu Virtuālais Fausts bija tikai divas saprotošas un pozitīvas recenzijas – no Ingas Žoludes un Normunda Naumaņa. Ar manu beidzamo romānu Muzejs atkārtojās tas pats – kaut ko labu uzrakstīja tikai Žolude un Arno Jundze. Aptuveni trijām ceturtdaļām tas romāns acīmredzot nepatīk, bet vienai ceturtdaļai kvalificētu lasītāju atkal patīk mans lakonisms.
Ja būtu man pagātnes dzimumzīmītes uz rokām, es tajās kā spoguļos varētu ieraudzīt savu pagātni. Jau apmēram divdesmit gados es uzrakstīju šo dzejoli un nepabeidzu. Mana bērnība bija tik smaga, ka es to īpaši neatceros. Vienreiz izrēķināju, ka sanatorijās bērnībā kopumā esmu pavadījis kādus divus gadus.
Astotajā klasē klases audzinātāja esot teikusi manai mātei tā: vai jūs tiešām domājat šo idiotu mācīt tālāk? Ņemiet taču viņu ārā no skolas.
Tādus tekstus es dzirdēju. Tad es izlasīju viena gudra krievu rakstnieka teikto, ka cilvēkiem, kuriem ir bijusi ļoti smaga bērnība, atmiņa tiek nullificēta.
Ir slikta dzeja, laba dzeja un vienkārša dzeja
To ir teicis krievu dzejnieks Gumiļovs. Protams, ka tagad ir mainījušies profesionālie kritēriji. Bet ir tāda palaba dzeja, kurā viss it kā ir vietā, kārtībā, bet tā ir remdena. Un tie remdenie, kā jūs zināt, tiks izspļauti. Protams, nevienam neko nevar pārmest. Jo talants ir iedzimts, un to var tikai izkopt, nevis palielināt.
Manos gados jēga ir darbs. Vairāk nekā
Lieta tāda, ka labi un piepildīti jūtos tikai tad, kad man izdevies kaut ko uzrakstīt. Priekšpēdējā dzejas krājumā atlasīja 90 dzejoļus no 1500. Respektīvi, man jāuzraksta ļoti daudz makulatūras. Dažreiz es uzrakstu 30 dzejoļus dienā, un tas mani fiziski izpumpē. Otrkārt, es nespēju atšķirt labu dzejoli no slikta. Tāpēc vienmēr meklēju kādu redaktoru, kurš nemelo. Pēdējos gadus mēs ar dzejnieku Kārli Vērdiņu rediģējam viens otru. Viņš man ir tipoloģiski līdzīgs un vienmēr saucis mani par savu skolotāju un guru.
Dzejnieku ietekmē gan morālais, gan amorālais apkārt
Un to nevar cenzēt. Jo māksla, iedvesma nepakļaujas cenzēšanai. Dzejnieks ir rupors, caur kuru runā gan labais, gan ļaunais. Un ļaunuma teritorijas ir daudz plašākas, nekā mums liekas. 80. gados strādāju Literatūrā un Mākslā – tolaik kaujnieciskā orgānā. Škapars mani iesauca kabinetā un teica: stāties partijā ir vienīgā iespēja, kā sabiedriski aktīvi darboties. Man bija izvēle – vai nu aiziet no Literatūras un Mākslas vai iestāties Komunistiskajā partijā. Un es piekritu šim kompromisam. Tā bija labu mērķu un nodomu inspirēta vienošanās ar ļaunumu.
Man ir tādi skeleti skapī, par kuriem es nerunāju
Bet pateikt par sevi kaut ko negatīvu, lai citi nebrauktu augumā, ir ļoti efektīva pašaizsardzības metode. Rietumos tagad ļoti modē ir antibiogrāfijas, kurās parādīts viss negatīvais. Piemēram, mums grūti iedomāties, ka Čehovs bija izvirtulis un diezgan amorāls cilvēks. Taču balstoties uz vēstulēm, dokumentiem un pierādījumiem, viņš tāds bija. Vai tas, ka dzejniece Ahmatova bija lesbiete un vispār iedomīga mauka. Par Raini arī varētu uzrakstīt antibiogrāfiju – to, kā viņš mācoties juristos, dzērumā piekāva gorodovoju – tātad juridisku personu un viņu tāpēc neatskaitīja. Vārdu sakot, par katru kaut ko varētu uzrakstīt. Par mani tajā skaitā. Jo laikā, kad es dzēru, pārvērtos savā pretmetā – agresīvā cilvēkā ar jēlu un kultivētu rupjību. Bet es atmetu dzeršanu 33 gadu vecumā.
Kad es domāju par sievietēm, lielām rakstniecēm, tad ir piedzīvots, ka arī viņas iedzerot kļūst jēlas un iekārīgas, tik primitīvas kā dzīvnieki.
Piedzērusies sieviete, kas kļūst lopiska, laikam ir viena no briesmīgākajām parādībām pasaulē. Jo vecis tomēr ir vecis, viņš jau pēc definīcijas ir rupjš tēviņš.
Vēl interesanti, ka necenzēto leksiku un erotiski piedauzīgas tēmas visvairāk ieviesa latviešu rakstnieces. Piemēram, Lūcija Zaimača ar savu Mīlas kontrabandu. Padomju laikos visaktīvākā šajā ziņā bija Regīna Ezera. Es tagad neprecīzi citēšu, bet tas teksts bija aptuveni tāds – «iebrida jūrā līdz dirsai».
Nesen bija milzīgs skandāls par Krivades dzejoli. Niknumā televīzijā izmetu, ka mākslai ar ētiku nav nekāda sakara. Par to pēc tam uz mani bļaustījās Rībena pat no Saeimas tribīnes. Kāpēc man tas izspruka tik pārliecināti? Tāpēc, ka mākslā ir šie divi gari – ļaunais un labais. Ja tu gribi ētiku, nesmelies to no mākslas – lasi sprediķi. Ne jau velti Dievs pasauli radījis tik krāsainu un daudzveidīgu. Estētikai ir pašvērtība.
Cilvēki mīl elli, bet vairās no paradīzes
Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēki necieš vienmuļu, statisku stāvokli. Elle ar savu raibumu liekas daudz pievilcīgāka. Bet paradīze ir bezgalīga mīlestība, un mīlestība mums nekad neapnīkst. Visas estrādes dziesmas, viss pops 99 procentos ir par mīlestību.
Dieva mīlestība ir bezgalīga, un tā mani notur dzīvē. Bet ticība ir dāvana. Pēc kādiem kritērijiem un kāpēc Dievs to deva man, es nezinu. Bet tikai tāpēc es esmu izdzīvojis. Jo 90. gados varēju beigt dzīvi pašnāvībā. Mana romāna Virtuālais Fausts varonis dzīvi beidz pašnāvībā, un arī romānā Muzejs pašnāvība ir viena no galvenajām tēmām.
Latviešiem ļoti pietrūkst pašironijas
Mums ir pavāja humora izjūta. Es daudzos savos tekstos ironizēju ar sinonīmu palīdzību, bet ne visiem pielec, ka es vienkārši jokojos. Reiz man kādā pasākumā blakus apsēdās mākslinieks Vilipsōns. Viņš ilgāku laiku bija draugs Noras (Noras Ikstenas – aut.) māšelei, un man viņš nepatika. Domāju, ka viņš visu laiku pietēlo. Bet, kad mēs aprunājāmies, pamanīju, cik viņš patiesībā ir bikls, jūtīgs cilvēks ar maigu dvēseli. Uzreiz sapratu, kas Vilipsōns par putnu, un sajutu milzīgu gara radniecību ar viņu. Arī man piemīt tas pats huligānisms, kas viņam, tāpat ironija un pašironija.
Uz to, kā citi dzer, tagad skatos kā uz daiļslidošanu. Ļoti smuki, taču es pats neko tādu nemūžam nedabūšu gatavu.
Nav jau tā, ka kuprainam cilvēkam patīk tikai kuprainas sievietes. Gluži otrādi. Es neesmu pret alkoholu, un ļoti nepareizi ir aizliegt dzert vispār. Pat Bībelē rekomendē nedaudz vīna. Visa Mozus diēta, izņemot saldumus, ir mūsdienu diētas pamatā.
Par manu kapakmeni varētu izvēlēties parastu laukakmeni, uzrakstīt uz tā ar automobiļu krāsu (jo tā ir visizturīgākā) Jānis Rokpelnis, dzejnieks. Vienīgi man kā kristietim vēl klāt varētu nākt krustiņš. Iekalt burtus akmenī, protams, būtu labāk, bet uzrakstīt ar krāsu atkal stilīgāk.
Īpaši manos gados cilvēki kavējas atmiņās, bet es to nedaru. Es dzīvoju šodien un rīt. Tāpēc arī literatūrā vienmēr esmu aizstāvējis avangardismu, jaunus virzienus un jaunos, nevis pagājību.
Intervija publicēta žurnālā «Klubs» 2018. gada janvārī.
