Dzejnieks Andris Akmentiņš: «Kad divi šķiras, tad patiesībā šķiras vēl kādi 60–80 cilvēki»

Rubrikā Personīgās atklāsmes – dzejnieks Andris Akmentiņš. «Dzīvi var saprast, tikai raugoties atpakaļ, un dzīvot var tikai uz priekšu. Lai kas notiktu starp vecākiem un bērniem, ir jāpiedod un jābūt mierā ar visu.»
Atklāsmes
Vintra Vilcāne
31. marts

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis

Atskaites punkts, ar kuru mērīties, man ir vectēvs – skolotājs Andrejs Akmentiņš, kuru tā arī nesatiku dzīvē. Viņu savulaik izsūtīja Latvijas robežās – no Valkas novada uz Alūksni. Un es varu tikai minēt, kas slēpās aiz tā korektā uzvalka un ļoti pedantiskā rokraksta.

Bet, kad man klāt pienāk kāda deviņdesmitgadīga kundze un stāsta: «Kā man drebēja ceļi, kad tavs vectēvs ienāca klasē,» – tad tas ir tā… Es neesmu uzvalku cilvēks, Dievs pasarg’, bet savā jomā man tomēr ir tieksme uz rezultātu. Vectēvs mani reizēm pasveicina tādā veidā, kad senās Alūksnes puses avīzēs lasu par Akmentiņa iestudētu teātra izrādi Alsviķos, kurā skatītāji brīvi varēja iesaistīties. Moderni jau pirms simts gadiem.

Savā romānā Skolotāji ļoti daudz esmu ielicis no vectēva. Un, kad augusta pirmajā nedēļā laukos ir kapusvētki, es aizeju pie viņa kapa un parunājos par to, kas sanācis. Tāda dzīves plānošana.  Kad to nosauc par koučingu, tad tas maksā visai dārgi, bet man klasiski latviski – ar grābeklīti rokā un gandrīz par brīvu.

Mans tēvs ir ar tādu krakšķīti

Kad mācījos pirmajā kursā filologos, mēs ar tēvu sastrīdējāmies. Iemaisījos pa vidu vecāku strīdā, domādams, ka tā viņi ātrāk salabs. Mums sanāca tāda kā 13 gadu ilga klusēšanas pauze. Skumji, taču tas veicina nostāstu veidošanos.

Viens tāds nostāsts – tēvam bija smaga trauma, viņš nokrita no 16 metru augstuma, labojot elektrolīnijas. Izturēja un kļuva stipri labsirdīgāks. Zīmīgs gadījums, ka tēvs bija sataisījies uz operāciju, kurā liekot kaut kādus elektrodus galvā. Taču tad izlasīja kādā žurnālā interviju ar krievu aktieri, kurš pēc līdzīgas operācijas kļuvis ļaunāks, mainījusies personība. Par to tēvs esot noteicis, ka negribot kļūt ļaunāks, un no operācijas atteicies.

Darba pēdējos gados tēvs sabūvēja daudz mobilo operatoru torņu visā Latvijā. Un es aizdomājos – ja tu darba dēļ ik pa laikam uz kādu nedēļu aizbrauc prom, tas var izrādīties labs veids, kā nostiprināt ģimeni. Jo īpaši, ja ir kaut kādas rutīnas pazīmes, kuras citādi nevar izkustināt. Pasakot «tagad mums vajadzētu padzīvot atsevišķi», otram būs trauma, tad jau labāk izveidot dabisku ritmu. Man iet līdzīgi – izvelku galvu no kārtējā projekta, sailgojos, atkal iemīlos sievā, un miers mājās.

Vēl viens zīmīgs stāsts ir šāds – nu jau zelta kāzas nosvinētas, tēvs jau uz gultas. Mamma viņam saliek apkārt spilvenus, lai ērti lūrēt TV, un vaicā: «Tu esi apmierināts ar mani?» Vecajam velnam vienā acī pazib uguntiņa un viņš pārprasa: «Par kādu laika periodu ir runa?» Taisnība ir, 50 gadu dzīvojot kopā, tā uzreiz nevar visam piekrist.

Dzīvi var saprast, tikai raugoties atpakaļ, un dzīvot var tikai uz priekšu

Lai kas notiktu starp vecākiem un bērniem, ir jāpiedod un jābūt mierā ar visu. Jo savstarpēja piedošana starp paaudzēm visiem uzlabo garastāvokli. Piedošana var būt parāk skaļš un grūti saprotams jēdziens.

Vienkārši kļūstiet par draugiem un nekrājiet savā starpā pagātnes sūdus.

Arī māte spēj radīt stāstus no jebkuras dzīves situācijas. Lūk, gatavas literatūras paraugs: «Sēž divas bērnības draudzenes sirmā vecumā, ap gadiem septiņdesmit, uz soliņa un pēkšņi ierauga kapos jaunus iztīrītus apgabalus. Viena saka: «Nu re, kāda skaista, iztīrīta vieta, ar skatu uz ezeru, te arī mēs sev varētu paņemt kapa vietas. Gulēsim un vērsimies ezerā. Otra, drusku skarbāka, saka: «Tu stulba esi?! Tev visu mūžu no ūdens bijis bail, pēc nāves taisies uz ezeru blenzt?!»

Dzimtas ir kā dzīvs organisms

Kāpēc viena nonīkst, bet citas plaukst? Var secināt, ka savstarpējā sirsnība ir ļoti svarīga. Bet var ar to paspēlēties plašāk. Jautrībai pamēģiniet kādās dzimtas viesībās papētīt, kurš uzvedas kā, teiksim, plaušas, kas visus vēdina un elpina, bet kurš bieži uzvedas kā dibens.

Tikai nevajag pārsteigties, jo rīcības var veidoties no gauži pretējiem avotiem. Piemēram, man kā ļoti nesabiedriskam cilvēkam, kurš uzaudzis dziļos laukos ar maz cilvēkiem apkārt, ir sava aizsargreakcija – es ļoti ātri sāku pļāpāt ar citiem un pat iedraudzējos. Ne tāpēc, ka baigi gribētos, bet man tā sanāk. Varbūt tā es cīnos ar iekšējo nedrošību.

Naudas var nebūt nemaz, bet nedrīkst trūkumu laist galvā

Ko tik visu neesmu darījis. Pirms uzrakstīju romānu, staigāju pa ārstiem un strādāju bibliotēkā, tīri tehniski kāru gleznas, šķūrēju sniegu sveču gaismā, kamēr citi rakstnieki uzstājas, un krāvu tonnām labu grāmatu makulatūrā. Ļoti labs izaicinājums rakstniekam, lai kaut ko uzrakstītu.
Tā viena būtiskā lieta, ko esmu sapratis pēdējos gados, – universāla risinājuma nav. Mēs visi meklējam iedvesmu un laimi, bet nelietim arī mazliet šaubu būtu solis uz priekšu.

Mani ienākumi kā brīvmāksliniekam svārstās, un mums klājas ļoti dažādi. Bet sliktākais būtu sākt trūcīgi domāt. Joprojām laiks un iniciatīva ir ne mazāk būtiski. Labākais, ko iesākt, ir atrast sev virsvērtību ārpus darba un algas un darīt kaut ko idejas pēc, kas sagādā prieku.

Kad parādās nauda, man ir vājība gatavot eksperimentālus ēdienus, pirkt Balodei (Andra otrā sieva Ieva Balode, Ventspils Rakstnieku mājas projektu vadītāja – aut.) kleitas. Tikko iesmēju par procesiem savā galvā, jo atradu internetā kurpes, kuras man pirmoreiz mūžā tiešām patika. Jā, cena 500 dolāru. Nu un? Ja tik skaista līnija būtu automašīnai, maksātu tūkstošus simts. Salīdzinoši lētas kurpes tātad, varbūt uz apaļu jubileju iegādāšos, lai gan no lietotiem apģērbiem arī neatsakos.

Citreiz liekas, ja nebūtu mušiņmakšķerēšanas, nez kā tad tērētos. «Akmentiņu» mājās darāmās vīzijas pagaidām šķiet pārāk dārgas. Kopumā ir radies iespaids – virzoties turp, kur ir izaugsme, manevra iespēja, vīzija, vīrietis spēj neprātīgi daudz. Ja tā visa nav, tad veģetē un nīkst, ir nauda vai nav.

Ja kaut kur nenesos kā tanks, man ir garlaicīgi. Bet, ja nesos kā tanks, man tikpat kā nav bruņu

Tas nesader kopā, bet kaut kādai pretrunai rakstniekā ir jābūt, tāda metafizika. Tas liek mācīties. Vai nu precīzāk tēmēt, vai no dziļām lupatām savākties kopā. Bet pieļauju, ka ir vesela kaudze cilvēku, kurus konflikti baro, Latvija šķiet milzīga, āda bieza un laiks bezgalīgs.

Nevajag sevi iztaisīt par pārāk svarīgu!

Un, pat ja visus gribas iedvesmot, visi nemaz negrib iedvesmoties. Kad rakstīju Skolotājus, ieliku tekstā frāzi, ar kuru klusībā lepojos – «tīrā zeķē kāja mazāk salst». Bet izrādījās, ka tāda jau ir pastāvējusi. Un vēsturnieks un literāts Kirils Kobrins mani jauki pavilka uz zoba. Kad viņš jautāja, par ko ir tā frāze, teicu – par godīgumu. Un viņš: «Man jau likās, ka par veļas mazgāšanu.» Nu, lūk, ja tu pats sev esi drausmīgi svarīgs, tad nekad mūžā ar Kirilu nevarēsi aprunāties. Tāpēc man patīk literārais uzvārds Akmentiņš. Mazais akmentiņš var iebirt kurpē, tu to pēc tam izkrati ārā un neiespringsti. Ja kāda forša grāmata sanāk, baigi labi. Bet cildināt, ka tieši Akmentiņš to būtu teicis? Di..t ejiet, neko neesmu teicis.

Cilvēks ir melīgs radījums

Paskaties, kāds ir 20. gadsimts! Viss pārmelots n-tās reizes. Arī es sevi nepārtraukti mānu. Naktī mānu pie datora, ka rītdien pasnaudīšu, dienā mānu, ka nenāk miegs, un vakarā, ka negribas alu. Reiz trāpījos uz Ventspils mola izcila negaisa laikā. Nāca tādi zibeņi, ka pat izliku savas makšķerītes sāņus kā novedējus, lai sper tajās. Pats paliku kaut kur pa vidu – molā, starp tripodiem. Lūdzu Dievu, lai zibens nenosper. Bet tad negaiss beidzās. Tā vietā, lai brauktu uz mājām, aizskrēju uz mašīnu, pārģērbu sausas drēbes un makšķerēju tālāk. Otrais negaiss bija divtik spēcīgs. Man taču tika dota iespēja, pats noraidīju. Šoreiz, slēpjoties tripodos, no jūras apakšas nāca lielais vilnis, vēsi varēja aizskalot prom pavisam.

Iemīlēties jau var katru dienu. Bet jāmāk kā copē – noķert un atlaist!

To man iemācīja Inguna (Andra Akmentiņa pirmā sieva dzejniece un tulkotāja Inguna Jansone, kas pirms deviņiem gadiem devās mūžībā, – aut.). Es kaut kad pasen biju sev izstrādājis jauku, bet melīgu citātu: «Esmu dzejnieks, ar mani neskaitās.» Pirmajā laulībā man bija dažādi posmi uzticības ziņā. Laikam kaut ko nebiju iztrakojis vai sapratis jaunībā. Jansone man uz atvadām pateica tā: «Kad es aiziešu, tev vajadzētu atrast kādu bagātāku meiteni, lai tu varētu rakstīt grāmatas. Un arī optimistiskāku nekā es. Tādu kā Ingmāra Balode (dzejnieci – aut.).» Tīšām tas nebija, bet sievu uzvārdā Balode es dabūju un varētu teikt – arī bagātāku, jo pērnā vasarā, kad rakstīju romānu Skolotāji, viss balstījās uz Ievas pleciem.

Tagad varbūt esmu kļuvis mierīgāks. Tik un tā Rīga pēc Ventspils ar savu dzīvā spēka koncentrāciju joprojām dzen grīdā. Eju pa ielu, un grūti noskatīties, kāda enerģija aizplūst vispārībā bez derīga pielietojuma! Ventspilī dzīvot ir vieglāk, nav jāredz tik daudz zaķu (smejas). Labākās pretzāles, ka ģimenes dzīve ir 24/7 izsmeļoša.

Kad divi cilvēki šķiras, tad patiesībā šķiras vēl kādi 60–80 cilvēki

Agrāk man tā nelikās. Bet tagad esmu sapratis, ka ar divu cilvēku šķiršanos mainās daudzu cilvēku trajektorijas un smaguma centri. Jo saikņu starp mums visiem ir daudz vairāk, nekā mēs varam iedomāties. Varbūt aizdomājos par to tāpēc, ka pirms vairākiem gadiem izšķīrās mana māsa. Un šķīrās taču viņa, nevis es, bet nošūpojās visi. Māsa teica, esot apnicis būt paraugsievai pēc 16 gadu kopdzīves. Modelis man pašam tik svešs, ka rakstnieka interese pamostas. Kam jānotiek, lai cilvēks izvēlētos dzīvot viens, un kā tas izdodas.

Manuprāt, nepastāv tāds klasisks dalījums – tikai radošs vai tikai praktisks cilvēks. Mēs katrs esam kādā gradācijā.

Kad tehniskie cilvēki sāk radoši šancēt, parādās visādi brīnumi. Un pretēji – es savam nepraktiskumam veicu pastāvīgus uzbrukumus. Manās acīs paša taisītais rakstāmgalds ir vienā kvalitātes vērtībā ar romānu. Bērniem ir mans drēbju skapis. Galu galā, es arī kāzās (Andris runā par savu otro sievu – Ievu Balodi – aut.) īstenoju savu vīziju par lidojošu mašīnu. Protams, man palīdzēja Ievas brālēns – riktīgs tehniķis, bet mēs abi kopā no vītņu stieņiem uzveidojām tādus kā tauriņa spārnus mašīnai uz jumta, kuri ātrumā 100 km stundā sāka plīvot.

Šobrīd mans radoši tehniskais izaicinājums ir siet mušas mušiņmakšķerēšanā. Pērļotājas uz tā fona nobāl. Jo muša mainīs krāsu ūdenī, tās konstrukcija animēsies, tai ūdens virsmā veidosies kukaiņa siluets. Te kopā neviļus savietojas orientēšanās, alpīnisms, aerodinamika, makšķerēšana, medības un iespēja kādu brīdi neko nedomāt. Atnāc mājās un tikai tad atceries, ka esi rakstnieks. Iedomājies, cik daudz neveselīgu vielu būtu jālieto, lai neko nedomātu?!

Radošie vienlaikus uzrāda gan psihiski slima, gan daudz veselāka par normāliem cilvēkiem pazīmes

Katru gadu pasaulē iznāk vismaz 900 grāmatas par radošo domāšanu, un šī tēze man kaut kā iekrita prātā. Laikā, kad nerakstu, man patīk būt parastam, es to izbaudu.

Stulbi ir sevi uztvert kā viennozīmīgi labu

Pat ja tu tāds esi vai nejauši tā sanācis, labāk uzmanīgi sekot sev. Piemēra pēc ausīs ieskanējās Viktors Cojs – «sļeģi za soboj, buģ ostorožen» (rūpējies par sevi, esi uzmanīgs). Jo ziepes var savārīt arī ar labumu vien, izvēles reti ir melnbaltas. No interneta diskusijām esmu izrakstījies ar atziņu – ja tev ļoti nepieciešama uzvara pār oponentu, kāda tā izskatītos? Vizualizē to. Nekas labāks par oponenta ādas abažūru galda lampai tur nerādās, paldies, nevajag.

Man bija sapnis reiz noķer vējzivi

Un otrajā kāzu gadā ar spiningu no laivas es viņu arī noķēru. Bet asums bija astoņu gadus uz šo sapni iet. Pētīju viņu uzvedību, rīkus, ar kurām viņas noķert. Vējzivju šarms ir tajā, ka viņas pie krasta vispār pienāk tikai maija beigās un ļoti īsu brīdi. Par daudz darba vai vēja, un gaidi atkal nākamo gadu. Bet jūrā viņas met tos skaistos lokus un nāk nārstot, viņām no mums neko nevajag. Un tad vējzivs ar to savu putna knābi un lielajām acīm nāk lielā ātrumā, un tu viņu noķer. Mednieka instinkts remdēts, ko tālāk? Gardas vakariņas, viena skaista bilde ar knābi. Modifikācijas tālāk – noķert vējzivi ar mušu no krasta, jo dubultgrūti. Un vējzivij līdzīga sieva (tieva, gara) smejas, ka vēlēties vajagot uzmanīgi.

Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada septembrī.

Novērtē rakstu

Lasi citur

1 komentārs

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs