• Šobrīd

    weather img

    Rīga +10°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Dubultā nasta. Vīrieša sēras pēc bērna zaudējuma

    Attiecības
    Kristaps Dronis
    23. septembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Unsplash
    Mūsu kultūrā ir grūti saskarties ar sievietes sērām pēc bērniņa zaudējuma, bet vēl grūtāk ir atrast pareizo pieeju sērojošiem vīriešiem. Mēs neesam raduši pieņemt kā pašsaprotamu to, ka arī vīrieši sēro. Mums ir bail no vīriešu asarām, mēs nezinām, ko ar tām iesākt. Viedokli pauž mācītājs un kapelāns Linards Rozentāls.

    Sērojoša vīrieša nestā nasta ir dubulta. Viņš izjūt paša bēdas, taču līdzās tām arī sāpes par to, ka sēro sieva vai attiecību partnere. Daudzi vīrietim sit uz pleca un mudina būt savas sievas stiprajam balstam. Šo balsi vīrietis dzird sevišķi labi, jo tā mēs, vīrieši, esam mācīti. Un tad mēs savas bēdas ieslēdzam sevī, lai ar tām neapgrūtinātu jau tā zaudējuma satriekto otro pusi. Tomēr nevar arī noliegt, ka, no ārpuses raugoties, bērna zaudējums grūtniecības laikā vīrieti skar daudz mazāk nekā nedzīvi dzimušā bērniņa māti. Sāpju intensitāte, neapšaubāmi, ir saistīta ar to, cik intensīva un cik ķermeniska ir bijusi saite ar to, ko esi zaudējis. Tāpēc sieviete sēro ilgāk un dziļāk. Visbiežāk tieši sievietei ir sajūta, ka ar nedzīvi dzimušā bērniņa nāvi ir nomirusi kāda daļa no viņas pašas. Daudzi vīrieši saikni ar bērnu pa īstam piedzīvo tikai līdz ar viņa piedzimšanu. Pirms tam saite starp tēvu un bērnu ir drīzāk intelektuāla.

    Taču neatkarīgi no tā, vai šī neemocionālā nesērošana un lietišķā pieeja notikušajam ir mākslīga un būvēta uz tā vajag izturēties vai arī tās patiešām ir daudz mazākas bēdas nekā bērniņa mātei, sieviete to bieži tulkos kā vienaldzību, neieinteresētību, nespēju just līdzi un mīlestības trūkumu pret mirušo bērnu. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai arī vīrietim veidotos nozīmīgā saite ar bērnu, saite ar to, ar ko sieviete jutās savienota. Saite ar mirušo bērnu var būt arī labs tilts, kas abus cilvēkus bēdās vēl vairāk savienotu, nevis atstumtu vienu no otra.

    Tikpat svarīgi kā piedalīties bērna gaidīšanā vīrietim ir arī piedalīties visā, kas saistās ar atvadīšanos no mirušā bērniņa, ar bērēm (ja tādas ir iespējamas), kopīgu atmiņu veidošanu un visu citu, kas ar to saistīts.

    Bieži pirmā vide, kurā atgriežas vīrietis pēc bērna zaudējuma, ir darbs. Taču nākamajā dienā pēc zaudējuma neviens nevar būt tik produktīvs kā iepriekš. Lai arī tieši aktivitāte un darbs vīriešiem ļoti palīdz iet cauri sērām, tas nedrīkst kļūt par vietu, kur no sērām paslēpties, vai veidu, kā no tām aizbēgt, tas ir rīks, ar kā palīdzību pēc iespējas labāk izsmelt sēru un bēdu katlu.

    Sērām ir jābeidzas, un tās beidzas, ja vien mēs tās nenoliekam kaut kur zem tepiķa un nebūvējam virsū jauno dzīvi, pirms ir iziets un beidzies šis posms. Vispirms kaut kam ir jābeidzas, lai varētu sākties kas jauns. Un atļaut sev sērot, pieļaut savu ievainojamību, izveidot kādu telpu dzīvē, kur drīksti un spēj to atklāt, ir nevis vājuma, bet stipruma zīme. Tieši tas cilvēks ir stiprs, kurš uzdrošinās atklāt savu vājumu, asaras, emocijas. Varbūt tieši šādas krīzes laikā vīrietis atrod sev īstus draugus – tos, kas pacietīgi uzklausa, kad atkal un atkal stāsti savu stāstu, cilvēkus, kam nav bail no tevis tāda, kāds šobrīd esi, kas respektē tavas sāpes un tavas asaras.

           Bērna zaudējums daudziem pāriem ir liels pārbaudījums. Nereti sērojoši vecāki izšķiras. It īpaši, ja netiek radīta telpa domu un jūtu izpausmēm un beznosacījumu pieņemšanai. Godīga dalīšanās savās domās un emocijās ir veids, kā abiem šajā krīzē palikt tuviem. Vīrietis – nevis stiprais, bet tāds, kāds viņš tajā brīdī ir, – izmisīgi ir vajadzīgs bērniņa mātei. Viņai jāzina, ka viņa nav viena. Viņai jāzina, ka vīrietis viņu joprojām mīl. Sievietei jājūt šī mīlestība, kad skumjas viņu plēš uz pusēm. Tāpēc ir svarīgi vīrietim nevis palikt malā, bet būt blakus. Arī vīrieti šajā skumjajā brīdī un sāpēs neviens tik labi nesapratīs kā sieviete. Pārdzīvojot bērna zaudējumu kopā, pāris var stiprināt savas attiecības un kļūt par apliecinājumu mirušā bērna piemiņai.

    Zaudējums bieži attiecības padziļina. Ir svarīgi pieņemt, ka katrs sēro atšķirīgi, un ļaut otram sērot tik ilgi un tā, kā viņam tas nepieciešams. Ja viens var strādāt un rīkoties, par to nevajadzētu pārmest, jo ir labi, ka vismaz kāds ir spējīgs funkcionēt. Ja otrs nespēj neko, tas ar pacietību jāpieņem, jo sēru ilgums un intensitāte katram cilvēkam atšķiras. Ir svarīgi šīs atšķirības pamanīt un respektēt, necenšoties mainīt otra cilvēka sērošanas ceļu. Tieši atšķirīgie sērošanas veidi un nespēja šo atšķirību otrā pieņemt var kļūt par galvenajiem krīžu iemesliem pēc bērna zaudējuma.

    Tāpēc tad, kad mūri starp abiem sērojošajiem vecākiem kļūst pārāk augsti un konstruktīva komunikācija vairs nesokas, kad dusmas uz otru vairs nav pārejošas, kad otrs ir sācis jaunas attiecības vai iegrimis kādā citā sēras noliedzošā aktivitātē un tevi atstājis sērās vienu, kad draugi vairs nevar palīdzēt uzbūvēt starp abiem jelkādu tiltu, ir jāmeklē palīdzība ārpusē. Un arī no tā nevajag kaunēties. Jo neviens no mums nav tāds, kas ar visu dzīvē var tikt galā pats.

    Spēja meklēt palīdzību ir zīme, ka esi uzņēmies atbildību par to, kas notiek ar tevi un ar tavu ģimeni.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Stiprini imunitāti!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+