Dizainers Aigars Lauzis pēc četru gadu ceļojuma: Daudz netrūka, ka es būtu kļuvis par budistu mūku

Ceļošana
Kristaps Pētersons
4. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
2013. gada 4. augustā teju Jēzus vecumu sasniegušais Aigars Lauzis uzkāpa uz velosipēda Londonā un sev apsolīja doties austrumu virzienā tik ilgi, kamēr sapratīs, ar ko savu dzīvi piepildīt.

Viņš atstāja tēva mājas, vecmāmiņas kotletes un karbonādes, visu savu ērto un ne slikti apmaksāto ainavu arhitekta dzīvi, pārlauza savu karjeru tās augstākajā punktā, lai atrastu sevi no jauna un, ja liktenis būs tā lēmis, atgrieztos pie tā visa atpakaļ, bet ar citu skatījumu uz lietām. Viņš atgriezās tieši pēc četriem gadiem – 2017. gada 4. augustā – un ir gatavs KLUBA lasītājiem sniegt ieskatu savās atziņās par to, kā mūsdienu vīrietim, ejot pa vēlamo grūtību ceļu, ir iespējams atrast laimi.

Pastāv uzskats, ka 21. gadsimta vīrietim bez čūskas nosišanas, mājas uzbūvēšanas un dēla izaudzināšanas ir svarīgi doties ceļojumā. Tas var būt fizisks vai garīgs. Aigara gadījumā tas bija gan viens, gan otrs.

«Daudz netrūka, ka es būtu kļuvis par budistu mūku. Es jau noskuvu galvu un uzacis, bet vēl nepaspēju iekāpt drānās. Palika vēl tikai pēdējais solis,» neslēpj Aigars. Veloceļotājs? Izgudrotājs? «Es pats nekad sevi tā nesaucu. Biju un joprojām esmu dizainers,» saka Aigars, kurš pēdējos mēnešos izpelnījies desmitiem starptautisku publikāciju par savu amfībijas prototipu, kas apvieno telti, ­velosipēdu un laivu vienā braucamrīkā.

Pirms ceļojuma

Lai ieraudzītu personas izaugsmi, ir jāsāk no pamatiem. Aigars nāk no foršas un mīļas ģimenes Smiltenē. «Mani senči bija lauku cilvēki, tēvs strādāja ražošanā, mamma – bērnudārzā par audzinātāju.» Aigars agri atklāja zīmēšanas talantu, taču uz mākslas skolu nerāvās. Skolā padevās viss – arī matemātika. Īpaši aizrāvusi tēlotājģeometrija, kas atklāja trīsdimensiju plakņu burvību. «Tad es to vēl nesapratu, bet matemātikā un ģeometrijā ir arī ļoti daudz kas no filozofijas. Pēc vidusskolas pamēģināju pastudēt programmēšanu, taču mana īstā vieta bija Jelgavā – ainavu arhitektūras studijas.»

«Pirmo reizi saskāros ar iekšējo konfliktu, kurā no vienas puses dominēja bērnībā uzsūkusies angāra smarža, bet otrā pusē bija ambīcijas sēdēt glaunā birojā un darīt smalkas lietas,» saka Aigars, iekārtojies ērtā krēslā savā Zeltini studijā, kur fonā skan 3D printera radīta skaņa. Jelgavā viņš pirmo reizi sajutis, ka ambīcijas un karjera viņam ir svarīgas. «Nevēlējos zīmēt neko tādu, kas jau ir bijis. Unikalitāte, inovācijas – tās bija domātas man,» atceras Aigars.

Erasmus programmas ietvaros viņš aizbrauca pusgadu studēt Zviedrijā. Tas atkal salika pa plauktiem daudzas lietas un, protams, paplašināja redzesloku. Tur radusies pirmā apjausma par pasaules elpu un to, cik plaši ir zināšanu apvāršņi. «Es sāku braukt ārpus Latvijas arvien biežāk – sākumā uz objektiem, bibliotēkām, vēlāk jau uz industrijas sanāksmēm Portugālē.»

Tajā laikā Aigaru nozare jau bija pamanījusi, viņa darbi tika publicēti žurnālā Deko, un viņš saņēma jaunā talanta balvu ainavu arhitektūrā.

«Treknajos gados pastrādāju uzņēmumā Vides projektu studija. Tas tajā laikā bija topa kantoris, daudz ko tur iemācījos.» Taču Aigaru nepameta sajūta, ka ainavu arhitektūru Latvijā īsti nenovērtē. To ir arī grūti pārdot. «Mērķēju uz Londonu un nonācu tur tieši pirms lielās finanšu krīzes. Tajā laikā sapratu, ka savu uzņēmumu vēl neesmu gatavs dibināt. Labāk gadu pamācos nekā izšķiežu desmit gadus, pieļaujot nejēdzīgas kļūdas,» viņš spriež.

Aizgājis ar savu portfeli uz dažiem ainavu arhitektu birojiem, Aigars sajutis, ka nav īsti savējais. «Uz darba intervijām gāju svītrainā džemperī. Tomēr kaut kā tas čalis no Smiltenes manī vēl sēdēja. Nebiju vēl gatavs.» Arī valoda, lai cik laba, Aigaram tomēr nav ļāvusi uztvert vietējos jokus un klačas. «Man deva labu padomu – nesāc ar lielajiem birojiem, pastrādā pie kāda mazāka un tad soli pa solim virzies uz savu mērķi,» sarunu ar rekrutēšanas aģentu atceras Aigars.

Ātri sapratis, ka ainavu arhitektu ņem vērā tad, ja viņam ir zināšanas par urbāno dizainu. Tāpēc viņš uzsāka studēt pilsētplānošanu slavenajā Bārtleta Arhitektūras skolā (The Bartlett School of Architecture, University College London), vienā no labākajām pasaulē.

«Jelgavā man to desmitnieku neielika, taču Londonā pabeidzu ar izcilību.» Maģistra darbā Aigars izstrādājis projektu dubļu pilsētai pie ietekas Temzā. Tas bija kas pilnīgi neordinārs un drosmīgs. «Tas bija ļoti svarīgi manai radošuma čakras atvēršanai.» Radošumu Aigars skaidro kā ūdenstilpni, kas jānomierina, lai uz tās virsmas viss viņa trakums varētu manifestēties.

«Dažreiz es sajūtu sevi kā koku. Mēs katrs esam cēlušies no sēklas, cits izaudzis šķībāks, cits resnāks, cits lielāks. Man svarīgi ir zināt, kāds koks es esmu.»

Pilsētplānošanā tā arī Aigars nav strādājis ne dienu.

«Atgriezos pie ainavu arhitektūras, jo sastapu Martu Švarcu,» par savu likteņa pavērsienu profesionālajā izaugsmē saka Aigars. Marta Švarca ir ainavu arhitektūras ikona pasaulē. «Gribēju Holandē tikt vienā labā kantorī, bija trīs intervijas, bet nevarēju saprast, vai viņiem kaut kāds aizspriedums pret austrumeiropiešiem, varbūt gribēja, lai es tur par velti strādāju,» savu mulsumu atminas Aigars.

Paralēli piezvanījis aģents un paziņojis, ka Švarca meklē sev cilvēkus Londonā. Kad Aigars aizgājis uz darba interviju, slavenā Švarca viņu sagaidījusi čībās un pidžamā, uzcienājusi ar kafiju un cepumiem. «Es jau pirmajā darba dienā dabūju sūtīt skices klientiem,» saka Aigars, piebilstot, ka tādu uzticēšanos vēl nekad ­nebija piedzīvojis.

«Čalis no Smiltenes ticis pie Martas Švarcas. Protams, es strādāju 16 stundas dienā, 90 stundas nedēļā.» Entuziasms ir bijis varens. Viens pats lidojis pie klientiem uz dažādām pasaules valstīm. «Atceros, reiz braucām ar Martu taksī Džakartā, un viņa man prasa – kāds tev bekgrounds? Es saku – nāku no vienkāršas ģimenes Latvijas laukos. Ā, tad tu esi sācis no nulles! Redz, viņai tas bija pārsteigums, jo pati jau ceturtajā ­paaudzē ir slavena arhitekte un ir radusi, ka apkārt ir līdzīgi profesionāļi.»

Kādā mirklī Aigars Londonā sajutis vēlmi kaut ko jaunu uzzināt par dažādām pasaules filozofijām, tāpēc paklausījis drauga aicinājumam un pievienojies filozofijas skolai New Acropolis.

«Klausījos un mācījos visu par apziņas līmeņiem, ētiku, filozofijām un reliģiskajiem novirzieniem un vienā brīdī atskārtu, ka nevaru sev atbildēt uz jautājumu, kāpēc es daru to, ko daru.»

Pēkšņi Aigaram mērķis dzīvei un darbam šķita būtisks.

«Sāku lūkoties vegānisma virzienā, mainīt savus ieradumus, taču tas ir grūti, ja esi rutīnas ritenī pašā Londonas centrā,» min Aigars. Un ap to laiku arī dzima ideja par ceļojumu. «Man ir baigi svarīgi, ka neesmu kviteris. Es parasti skaļi pasaku savas idejas trīs draugiem, un tad tas ir likums, ka tā ideja ir jāpiepilda. Tā bija arī ar ceļojumu. Sākotnēji biju domājis braukt līdz Indijai.»

Tajā laikā Aigars kādā festivālā sastapa savu šābrīža dzīvesbiedri Liju, atceras, ka viņai teicis: tu esi satikusi šo čali neīstajā laikā. Bet, tā kā abiem nav bijuši nekādi ­tālejošāki plāni, vienojušies, ka ļausies ­notikumiem un dzīves pavērsieniem.

Ceļojumā

Ceļojums sākās brīdī, kad Aigars iegājis veloveikalā Londonā un tur priekšā bijis pārdevējs Uldis Kārkliņš no Latvijas. Ātri vien sakombinējuši Aigara parametriem piemērotu velosipēdu, kam teorētiski vajadzētu izturēt garo ceļu līdz Indijai. «Sāku ar to, ka atvēru ekseli un sapratu, cik finansiāli negatavs šim ceļojumam esmu,» pasmej Aigars. Sapratis, ka līdz Stambulai, kur bija sarunājis sev darbu kādam laikam, viņš tiks, dienā tērējot ne vairāk par trim eiro. To pastāstījis pirmajam satiktajam vācu velotūristam prāmī no Lielbritānijas uz Holandi, kurš uzreiz Aigaram uzsaucis pusdienas un alu.

Lai arī Aigars to vēl tajā brīdī nesaprata, bet viņa ceļojuma praktiskā misija tika piepildīta jau Amsterdamā, kur viņš pārnakšņoja uz laivas, kas bija pielāgota dzīvošanai.

«Kaut kas man jau bija ar tām laivām iepriekš,» pieminot savu maģistra darbu, saka Aigars. Tieši Amsterdamā, pašā ceļojuma sākumā, radās doma par dabai saudzīgu dzīvesvietas risinājumu uz ūdens. Nolēmis, ka neatlaidīs šo domu un aizmīsies līdz Dienvidāzijai, kur to uzbūvēt būs lētāk. Šo ideju vēl vairāk apstiprināja tas, ka ceļojuma laikā Aigars ne reizi vien klātienē vēroja lielas applūdušas dzīvojamās teritorijas un secināja, ka tieši šādas dzīvesvietas būtu piemērotas daudziem pasaules iedzīvotājiem.

Pirmās atziņas no ceļojuma pa Eiropu Aigaru sasniedza drīz. Ungārijā, ­piemēram, ceļi nav domāti velobraucējiem, tāpēc vairāk nekā 200 kilometru Aigars nominies, ignorējot ceļazīmes. Tāpat knapi izvairījies no traģiska gala, kad Vācijā ar velosipēdu gājis pāri sliedēm un pēkšņi līkumā parādījies ātrvilciens. «It kā jau zināju, cik ātrs tas ir, bet ka tik ļoti ātrs…»

Tagad Aigars atklāj, ka tuvu nāvei bijis vēl divos gadījumos. Indijā, kur viņam pa pretējo joslu pēkšņi pretī no nekurienes iznirusi kravas mašīna un nav īsti bijis kur sprukt, un Nepālas kalnu serpentīnā, kur, braucot lejā no kalna, divas sekundes novērsis uzmanību no ceļa un pēdējā brīdī apstājies pie līkuma, aiz kura bijusi pamatīga aiza. «Tur mani vairākas nedēļas neviens nebūtu atradis,» tagad secina Aigars.

Ceļojuma laikā viņš rakstījis arī blogu, bet daudz ko no negatīvajiem piedzīvojumiem tur nav pieminējis, jo gribējis pasaudzēt tuvākos cilvēkus.

Itin viegli nonācis Stambulā kur par savu laivas būvēšanas ideju pastāstījis vietējiem kolēģiem. «Saņēmu uzaicinājumu trīs mēnešus apmeklēt lekcijas par flotes arhitektūru un jūrniecības inženieriju Stambulas Tehniskajā universitātē. Speciāli man tās lekcijas tika lasītas angļu valodā,» saka Aigars, norādot, ka tur arī tapusi pirmā Nokomis laivas skice. Tāpat Stambulas publiskais transports Aigaru iedvesmojis ar savu gaiši zilo krāsu, kāda tagad rotā uzkonstruētās amfībijas prototipu.

Paralēli darbam Stambulā, Aigars plānojis savus ceļojuma nākamos posmus, līdz BBC kanālā ­pamanījis ziņu, ka Pakistānā, cauri kurai bija plānots maršruts, nošauti kāda spāņu velobraucēja apsargi, kas bijuši vietējie, kā arī pazudušas ­divas čehu tūristes.

Korekcijas plānā parasti ieviesuši arī nejauši satikti cilvēki, kuri aicinājuši Aigaru aplūkot vienu vai otru objektu, ko viņš arī ar prieku darījis, jo atļāvis sev brīvību plānot, domāt un pieņemt lēmumus spontāni. «Stambulā iemācījos spēlēt darbuku jeb rokas bungas, ļoti iepatikās ritms. Iegādājos lētākās un ņēmu līdzi ceļā,» saka Aigars, atceroties, ka pat iegādājies tām speciālu somu. Spēlēju uz ­ielas, pirmajā reizē par stundu nopelnot 18 eiro. Tāpat kaut kādu ceļa naudu Aigars pelnīja, lasot vieslekcijas vietējās universitātēs un pilsētu pārvaldēs, stāstot gan par savu ceļojumu, gan profesiju.

«Brīvība ceļojumā bija viens no nosacījumiem.» Aigars atceras situāciju Armēnijā, kad velosipēdam ieplīsusi riepa. «Es sev pateicu – šodien jautājumu nerisināšu, atstāšu uz rītdienu.»

Nākamajā dienā sastapis Abrahamu un Tigranu, kuri no Erevānas pasūtījuši jaunu priekšējo riteni. Izrādījies, ka Tigrana tēvs ir slavens Armēnijas gleznotājs Rubens Kostandijans, kurš par godu jauniegūtajam draugam uzgleznojis Aigara portretu.

Lai arī Aigars saglabājis ļoti pozitīvu noskaņu sava ceļojuma laikā, pirmie pārbaudījumi nervu izturībai sākušies Irānā. 150 kilometru pirms Teherānas Aigaram nolūzis priekšējais zobs. Nav juties arī vairs tik fiziski spēcīgs. Minoties līdz Irānas ­galvaspilsētai, atkal pievīlusi riepa.

Zobārsts vēlāk esot jokojis, ka zobu varot atjaunot Irānas karoga krāsās, lai ­atcerētos šo ceļojuma posmu.

«Irānas tuksnesī pa manu roku pastaigājās skorpions, dienā mēroju pat 200 kilometru ļoti lielā karstumā – virs 40 grādiem.» Blogā Aigars aprakstījis vēl dažus nepatīkamus mirkļus, kad vietējie motociklisti uzšāvuši Aigaram pa pakausi vai viņš ticis apmētāts no automašīnām. «Mazie irāņi ir ļoti ziņkārīgi un sauc dažas lauzītas frāzes angļu valodā, traucē mieru, kaitina. Tā, it kā es būtu kāds mērkaķis zoodārzā,» blogā raksta Aigars.

«Ceļā no Irānas uz Dubaiju ­secināju, ka varētu tik daudz pateikt par kultūru, reliģiju un politiku, bet tas, visticamāk, sadedzinātu manus tiltus ar Irānu. Tā ka labāk paturēšu domas pie sevis. Koncentrēšos uz pozitīvo.»

Nonākot Dubaijā, Aigars atkal paņēma ­ilgāku pārtraukumu no ceļošanas un iekārtojās darbā slavenā emirātu ainavu arhitektūras kompānijā. Sācis interesēties par jogu. Sākumā kāds centies uzrunāt, bet viņš neesot iedziļinājies, taču «pēc 4 mēnešu stresa darbā, atskārtu, ka jogas skola ir turpat, stāvu zem mana biroja». Kāpēc joga? Šūnām vajag ēdienu, skābekli un atpūtu – ja visi komponenti ir vietā, ķermenī un garā ir līdzsvars.

Pēc gandrīz pusgadu gara pārtraukuma Aigars ar uzticamo velosipēdu devās Indijas virzienā. Arī šī valsts pārbaudīja un nebūt nelutināja. Vēdera problēmas sākās otrajā nedēļā un, pateicoties Indijas nelīdzenajiem ceļiem, velosipēdu piemeklēja tehniskas ķibeles. Aigars kādā no Indijas apceļošanas posmiem pārsēdās arī uz motocikla. Vārānasī pilsētā atkal varējis izbaudīt ritmu un mūziku, mācoties Indijas bungu paveidu – tablu. «Kopumā Indiju raksturo celtnes, ikonas, tempļi, statujas. Buda kādā brīdī kļuva ­visuresošs.»

Brauciens cauri dubļainām, šaurām ielām kļuva teju vai par ikdienu, bet, dodoties cauri Tadžas ciemam Agrā, Aigars blogā atstājis ierakstu, ka šī, iespējams, ir sliktākā vieta, kur dzīvē ir bijis.

Jamunas upe bijusi smirdīga. Piesārņotas arī ceļmalas, cilvēki dzīvo atkritumu izgāztuvēs un par to nesatraucas. Neskatoties uz to, iegremdējies Gangā. Starp  peldošiem atkritumiem. «Neesmu drošs, vai tas ir mīts, bet daži saka, ka šī upe liek cilvēkiem darīt trakas lietas,» smej Aigars.

Vārānasī Aigars piedzīvojis pārdomas par nāvi, te ik dienas tiek kremēti 200 līdz 300 cilvēku, kuri ticējuši, ka viņu dvēsele nonāks pie dieviem. Aigars arī guvis ­pieredzi Sadhanas mežā netālu no Pondijas pilsētas – kā brīvprātīgais piedalījās koku stādīšanā un meža atjaunošanā, jo vide tur kļuvusi ­pārāk tuksnešaina. «Te ­iepazinos ar kompozīttualetes konceptu, nulles emisiju dzīvesveidu, saules enerģijas spēku, dabiskiem būvniecības materiāliem un atkritumu pārstrādes veidiem.» Zināšanas vēlāk noderējušas, uzkonstruējot lauku mājās ķemertiņu, kur uz jumta aug lavandas, kas nomāc netīkamo smaku. Šo tualeti aprakstījušii pat vairāki pasaulē prestiži arhitektūras žurnāli.

Nonākot Keralā, kas slavena ar luksusa laivām, kurās var darīt visu – no vakariņu ­ieturēšanas, līdz iešanai saunā un džakuzi –, Aigars papildinājis dzīvojamās laivas Nokomis sapni ar noderīgām detaļām. Gabarītu dēļ gan vēlāk, esot Ķīnā, Aigars no Nokomis idejas atteicies, priekšroku dodot izmēros mazākam prototipam, kuru šaurajā Šanhajas dzīvoklītī arī uzbūvējis no ­putuplasta un palaidis vietējā upē, lai ­notestētu.

Kādu laiku pastrādājis Singapūrā, Aigars noilgojies pēc mājām. Sakravājis somas un, veltot pāris mēnešu ceļojumam cauri Japānai uz Vladivostoku, iesēdies Transsibīrijas vilcienā uz Maskavu, lai tālāk ar velosipēdu mērotu noslēdzošos 800 kilometrus līdz mājām.

Pēc trīs gadiem, atskatoties uz savu lielo dzīves piedzīvojumu, Aigars saka, ka neko nenožēlojot. T

ieši pretēji, satiktie cilvēki – Uldis Londonā, Jirgens uz prāmja pa ceļam uz Holandi, Filips Vīnē, Sebastians ar ģimeni Rumānijā, Višals Bombejā, Madukārs Katmandū un daudzi, daudzi citi – ir darījuši viņa dzīvi krāsaināku un bagātāku. Aigars saka: «Es neesmu atmetis domu apceļot otru pasaules pusi vēlāk. Varbūt pat kopā ar bērniem.»

Pēc ceļojuma

«Atgriešanās pie saknēm man ir ļoti svarīga. Tagad zinu, kāpēc eju pie saviem senčiem uz kapiem, un zinu, kāpēc gribu atjaunot savas vectēva mājas,» saka Aigars. Viņu vairs neuztrauc mazas neveiksmes vai profesionāli iekritieni, jo pēc ceļojuma uz visu raugoties ar mieru un pārliecību. Aigars ir saglabājis labas attiecības ar visiem darba devējiem un ik pa laikam pastrādā gan Dubaijas birojam, gan agrākajiem Anglijas darba devējiem, kas viņam dod finansiālu pamatu un iespējas lēnā garā papildināt savu amfībijas projektu.

Aigars gan nav tāds, kurš kā gailis sēž uz siena kaudzes un nevienu nelaiž klāt.

Savu amfībiju atrādījis LIAA organizētajās Creative Business Cup biznesa ideju sacensībās un, lai arī tālāk uz finālu Eiropā nav ticis, ieguvis milzu publicitāti pasaules medijos.

Par Aigara izgudrojumu martā un aprīlī rakstīja visi, arī Spiegel Vācijā un USA Today Amerikā. Taču patlaban viņš meklē investoru savam projektam, pēc piedalīšanās Igaunijas rīkotā starptautiskā start-up akseleratorā jau piesaistījis pirmās investīcijas un ieguvis sadarbības partneri – kolektīvās ietekmes kopienu MISTLETOE (Japāna/Singapūra).

Savā blogā Aigars, esot ceļā uz Indiju, ierakstīja Dhammapada citātu: «Tūkstošiem reižu tūkstoš vīru var tikt sakauti cīņā, bet tas, kurš sakauj sevi, ir pats drosmīgākais karotājs.» Tas, iespējams, bija brīdis, kad Sprīdītis no Zeltiņiem kļuva par vīrieti un kaut ko par sevi saprata. Šī pārliecība nav zudusi arī šodien. «Es gribētu ticēt, ka tagad zinu, kāds koks es esmu,» saka Aigars.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+