• Šobrīd

    weather img

    Rīga +26°C

    Vidusjūras diēta kapsulās
    Cardioace logo

    Dizaineris Keidži Takeuči. Intuīcija + funkcija

    Intervija
    Lana Jura
    DEKO
    DEKO
    8. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Dizainers Keidži Takeuči
    Foto: No personiskā arhīva
    Dizainers Keidži Takeuči
    Dizaineram Keidži Takeuči (Keiji Takeuchi) piemīt internacionālista kods. Dzimis Japānā, studējis mākslu Jaunzēlandē un dizainu Parīzē, viņš daudzus gadus strādājis kopā ar vienu no ietekmīgākajiem mūsdienu dizaina varenajiem Naoto Fukasavu (Naoto Fukasawa) – sākumā studijā Tokijā, vēlāk Milānā, kur izveidoja Fukasavas satelītbiroju un vadīja viņa Eiropas projektus.

    Apciemoju Keidži viņa mājīgajā Milānas studijā via Giuseppe Ripamonti 15. Tā ir labi zināma adrese dizaina profesionāļu lokā – šurp uz pagrabstāvā izvietoto laboratoriju veidot prototipus savulaik nākuši daudzi Milānas dizaineri. Studija atrodas dzīvojamo māju ieskautā pagalmā, un pa atvērtajiem logiem tajā ik pa brīdim iespurdz milāniešu sadzīves ainas. Starp daudzajām skicēm, Keidži gleznojumiem, mēbeļu, gaismekļu un trauku prototipiem te mājvietu radis gan Japānas, gan Milānas gars.

    Savā radošajā rokrakstā Keidži ir vērotājs, kurš kodolīgi atklāj projektējamā objekta būtību. Tādējādi dzimst, intuīcijā balstīti, funkcionāli dizaina priekšmeti izteikti tīrās formās. Viņa portfolio rotā darbi tādiem pasaulslaveniem zīmoliem kā Herman Miller/Geiger, Living Divani, Boffi/De Padova, Ichendorf, Cruso, B – Line, Antolini, Henrytimi, Flaminia u. c.

    – Cik ilgs laiks paiet no skices līdz produkta prototipam? Vienreiz uzzīmējat, un gatavs?

    – Ikviens produkts ir simt reižu pārdomāts un precizēts. Pirms prezentācijas studijā mēs izstrādājam vairākus modeļus. Piemēram, šim krēslam (Keidži norāda uz to, kurā sēžu – aut.) ar nelielām izmaiņām tika izveidoti četri pieci modeļi. Šim krēslam (Keidži rāda citu – aut.) pilna mēroga testus mēs veicām varbūt pat desmit reižu – kopā līdz ražošanai pagāja trīsarpus gadu. Tas ir produkts amerikāņu tirgum, bija jāveic itin visu parametru testus, arī ražošanas ātruma u. c. Ir tā – ja tu mēģini modificēt kādu produktu, nav viegli padarīt to vēl unikālāku, vēl ikoniskāku un vienlaikus funkcionālu. 

    – Kā strādājat pie idejām? Rīkojat prāta vētras?

    – Nē, patiešām, nē! (Smejas.) Man nevajag noskaņu paneļdiskusijas! Jo izpēte notiek katru sekundi. Cenšos notvert ikvienu lietu, kas notiek man apkārt.

    Jutīgums ir mana prāta vētra un mana izpēte. Man nevajag sēsties pie galda un sākt spriest, kāds krēsls ir labs.

    Kad no savas mājas nāku uz studiju, es redzu un uztveru visu apkārt – ļaudis, kas piestāj kafejnīcā, krāsas, kas vairāk sāk dominēt uz ielas… Tā ir uz ziņkāri balstīta izpēte, nevis akadēmiskā.

    – Kā vispār jūtaties Milānā?

    – Man patīk. Šī pilsēta dod iespēju justies brīvam un dod man brīvību darīt to, ko mīlu. Te ir jauki, patīkami cilvēki, dziļas attiecības starp pilsētu un dizainu. To es ļoti novērtēju. Ir, protams, savas negatīvās puses, bet, ja tu kaut ko ļoti, ļoti mīli, negatīvais kļūst par apburošu. Milāna nav vislabāk organizētā vai racionālākā pilsēta. Bet kurš teica, ka racionālā ir vislabākā? 

    Sākumā, kad gaidīju tramvaju un tas kavējās desmit, piecpadsmit minūtes, biju neapmierināts, jo Japānā, ja sabiedriskais transports ierodas minūti vēlāk, viņi atvainojas pasažieriem. Milānā ir citādāk – kad seniors nespēj iekāpt tramvajā, citi cilvēki steidzas viņam palīgā, izkāpj no tramvaja, palīdz iekāpt – tas viss prasa laiku. Un tramvajs gaida. Japānā nekas tāds nebūtu iespējams – ir laiks, un tramvajs brauks. Kā ir jaukāk? Tās ir tikai atšķirīgas vērtības…  

    – Kāds bija jūsu ceļš uz dizainu un Milānu?

    – Kā bērnam man nepatika Japāna – tik daudz ierobežojumu, tik daudz kontroles dažādās sabiedrības grupās! Tāpēc jau 15 gadu vecumā mana ģimene rada iespēju nosūtīt mani uz mākslas studijām Jaunzēlandē. Šī valsts mani fascinēja dabas krāšņuma dēļ, un, protams, tur bija pavisam cita sabiedrība, nevis tā, kurā man būtu jāadaptējas Japānā.

    No agras bērnības mani aizrāva gleznošana – gleznoju ļoti daudz. Taču skaidrības par profesijas izvēli nebija. Vienlaikus biju ieinteresēts psiholoģijā un tādos aspektos kā vides ietekme uz cilvēku, dažādu krāsu lietojumā dažādiem mērķiem u. c. Tieši Jaunzēlandes ietekmē manī dzima ideja par dizainu – tur ir ierobežoti resursi, cilvēkiem gana piesardzīgi pret tiem jāizturas, jārespektē daba.

    Sapratu, ka dizaina studijas ietver visas mani interesējošās dimensijas – māksliniecisko interesi, krāsas, funkcijas – un vienlaikus dod iespēju radīt kaut ko lietderīgu.

    – 2005. gadā sākāt strādāt leģendārā minimālista Naoto Fukasavas studijā. Kā nonācāt līdz savai kompānijai?

    – Tas bija brīnišķīgs un izaugsmei ļoti veiksmīgs periods. Kad ieguvu Naoto vecākā dizainera asistenta pozīciju, mēs ļoti bieži devāmies uz Eiropu un stundām ilgos vilciena pārbraucienos bija iespēja sarunāties un dziļi diskutēt ar viņu. No 2012. līdz 2017. gadam no Milānas menedžēju ap deviņdesmit procentu Naoto Fukasawa Design Eiropas projektu.

    Pats vērsos pie viņa ar ideju, ka vēlos sākt strādāt individuāli. Naoto to labi saprata – kad dizainera prātā nobriedusi doma iet savu ceļu, ir jāļauj viņam to darīt. Naoto pats bija to darījis. Tā nu 2015. gadā es reģistrēju Keiji Takeuchi srls.

    Kad nodibini savu studiju, atpakaļceļa vairs nav – jāiet tikai uz priekšu. Vai nu tu mirsti vai izdzīvo.

    Man nepatīk ideja būt agresīvam tirgū un censties darīt itin visu. Neredzu tam jēgu.  Man prieku sagādā strādāt ar projektiem, kas man patīk, ar ļaudīm, kas man patīk, izbaudīt un radīt kaut ko mērķtiecīgu.

    – Esat atradis savu ideālo komandu?

    – Man patīk četru cilvēku komanda. Maksimāli piecu. Citādi man vajadzētu vairāk projektu, un galva nepārtraukti būtu aizņemta ar domām un idejām par darbu. Arī patlaban esam gana noslogoti, un dažreiz pamostos nakts vidū, lai pierakstītu kādu ideju, uzzīmētu skici…

    – Vai patiešām naktī mostaties, lai strādātu?

    – Lielākoties pierakstu, lai neaizmirstu, bet deviņdesmit procentos gadījumu tās nav labas idejas. (Smejas.) Mana piezīmju grāmatiņa vienmēr atrodas blakus uz naktsskapīša. Nav tā, ka naktī zīmēju skices. Bet, kad sapņoju kaut ko interesantu, pierakstu.

    – Vai skices zīmējat ar roku?

    – Jā, pirmos uzmetumus parasti veicu ar roku (Keidži šķirsta savu bloknotu, kur katrā lapā redzamas objektu skices, piezīmes – aut.) – tā es sāku ikvienu projektu. Tagad diezgan daudz daru ar iPad, jo tajā ir ērti skicēt.

    – Vai dizains mainās? Kādiem baušļiem pats sekojat?

    – Domāju, tā vienmēr ir kustība. Dizains tagad kopumā ir vairāk novērtēts. Nav pārāk labi, ja dizaina koncepts balstās uz vienkāršu objektu izveidi. Tas nav pietiekami. Vienkāršot vai izveidot ko vienkāršu – tās ir divas totāli dažādas idejas. Ja gribi vienkāršot, tu saproti pilno kontekstu, prasības, studijas un centies rast kādu ļoti būtisku risinājumu.

    Ja savukārt centies radīt ko vienkāršu, tur nav dziļuma. Domāju, ka cilvēki to ir sapratuši. 

    Radīt tikai kaut ko vienkāršu – tas nav tas, ko es vēlos darīt. Es cenšos atrast būtību – būtiskas formas, būtisku mērķi – un piešķirt objektam formu ar pareizo attieksmi.

    – Cik svarīgas ir emocijas jūsu veidotajos objektos un dizainā kopumā?

    – Ļoti svarīgas. Es vienmēr saku – dzīvs (living – angļu val.) vai nedzīvs objekts. Viņi varbūt izskatās līdzīgi, bet viens jūs uzrunā, savukārt otrs – ne. Paskat, mums ir tik daudz krēslu, galdu, aksesuāru – tie ir līdzīgi izskatā, bet kāpēc mēs izvēlamies tieši to?

    Es teiktu, ka šim objektam ir daudz vispārēju vērtību, elementu, kas rezonē ar mums. Dzīvi objekti uzrunā. Tajos ir ietvertas emocijas, esības klātbūtne, kas mijiedarbojas ar mums.

    Es cenšos uztvert to, sagremot, lietot, pārnest uz citiem objektiem…

    – Pastāstiet par savām attiecībām ar materiāliem. Kā jūs tos uztverat? Vai esat iemīlējis kādu materiālu īpaši?

    – Katram objektam ir savs mērķis. Ja es kaut ko izveidošu no koka, varbūt tas nedarbosies – neiegūšu nepieciešamo sajūtu. Man patīk ilgtermiņa materiāli, kuru izmantošana nav pārforsēta. Nepatīk ļaunprātīga ādas izmantošana, kad tā tiek lietota dekoratīviem mērķiem, piemēram, aksesuāros. Ja izmantoju ādu, tiem jābūt ilglaicīgi izmantojamiem produktiem – tādiem, kam es ticu, kam ir garš kalpošanas mūžs. Koks man paticis vienmēr, arī korķis. Man patīk mijiedarbība ar korķi – cik maigs un silts tas ir saskarē ar rokām.

    – Inženiera prāts dizainā – cik tas ir nozīmīgs?

    – Ļoti svarīgs. Ko var sagaidīt no dizaina, ja tev nav zināšanu par materiālu īpašībām vai lietu uzvedību? Arī 3D zīmēšana nav lietderīga, ja nezini, ko gribi sasniegt. Prātā vispirms jābūt skaidrai idejai, ar kādu mērķi radi šo formu un ko gribi izveidot. Tur slēpjas izaicinājums. Ļoti daudzi dizaineri aizraujas ar formu, bet, kad redzi produktu gatavu, piemēram, kāda plastikāta krēsla atzveltnes daļu, saproti, ka produkts ir absolūti neloģisks. Tikai nelielas izmaiņas šai daļā dotu iespēju iegūt pavisam citu produktu.

    Esmu veiksminieks tai ziņā, ka Japānā ļoti augstā līmenī allaž bijis pieejams industriālais dizains – gan sadzīves objektos, gan tehnikā. Veidojot mēbeles un citus objektus, šīs zināšanas man ļoti palīdz. Es paskatos un redzu – būs labi. Daudziem cilvēkiem pat nav jautājumu par to, kā viens vai otrs objekts ir veidots.

    Ja mēs taisām krēslu no līmētā koka un redzam, ka izmaksas ir par augstu, ka tas ir izšķērdīgi, pastāv iespēja tikai par pāris milimetriem samazināt koksnes biezumu, lai iegūtu konkurētspējīgu cenu. Kad tu domā par dizainu, šīs lietas ir jāzina. Protams, varbūt ne sākumā, bet ar laiku un pieredzi. To neviens tev neiemācīs, tas jāatrod pašam. Taču, ja neesi ziņkārīgs un nevēlies mācīties to visu, būdams dizainers, neizdzīvosi. Cilvēki teiks – tu nesaproti, ko dari, tu tikai zīmē…

    – Vai pastāv kāds īpašs triks, ko izmantojat produkta radīšanas ķēdē?

    – Līdzās tādām fundamentālām lietām kā zināšanas un inženierija es gribu uzsvērt vienu būtisku nepieciešamību – spēju izslēgt prātu, lai cik grūti tas būtu izdarāms. Jo, balstoties uz fundamentālu, drošu pieeju, tu dažreiz nespēj iziet ārpus robežām. Tāpēc svarīgi, lai kāds cits, es domāju, reāls inženieris – piedāvā risinājumu. Neviens cilvēks nevar paveikt visu. Mēs esam dizaina, nevis inženieru studija.

    Protams, es cenšos izprast materiāla uzvedību, konstrukcijas jēgu, bet gala rezultātā esmu ieinteresēts atrast vislabāko ražošanas risinājumu.

    Tāpēc zināšanas no ārpuses ir ļoti svarīgas, tāpat kā diskusijas ar ražotāju, dziļa tehnoloģisko procesu pārzināšana. No otras puses, es sagaidu Wow! faktoru no savas komandas. Tad notiek patiešām labas lietas!

    – Vai plānojat paplašināt radošās robežas un līdzās mēbeļu industrijai izmēģināt darbošanos citās disciplīnās?

    – Es domāju par to. Izejot tu atgriezies atpakaļ ar labākām zināšanām. Tas ir kā pagaršot dažādas virtuves, lai saprastu, kurš ir tavs iecienītais ēdiens. Šīs iedvesmas allaž ir nepieciešamas. Mani fascinē lidmašīnu interjera dizains. Apzinos, ka tajā jomā ir grūti kaut ko uzlabot, jo pastāv ļoti daudz specifisku prasību, bet tas man šķiet fantastisks izaicinājums.

    Tās ir visdārgāk pārdodamās telpas – ja mēs runājam par 1. klases ceļojumiem, tad divi kvadrātmetri sešu stundu garumā izmaksā ap divdesmit trīsdesmit tūkstoši eiro. Tas ir daudz vairāk par septiņzvaigžņu viesnīcas izmaksām. Šeit var diskutēt par visu, sākot no pārtikas, TV, skata, atmosfēras, komforta u. c. Tā ir visvairāk piesātinātā cilvēka dzīve vienā paketē. Tāpēc man patīk dizains!

    – Kā, jūsuprāt, dizaina pasaule mainīsies pēc pandēmijas?

    – Ļoti daudzi aspekti būs citādāki. Neesmu negatīvi domājošs, bet pieņemu, ka dizaina tirgus ir ļoti piesātināts. Šis ir laiks pārdomāt, kas ir labs dizains, vai mums katru gadu nepieciešami tik daudzi jauni produkti, kolekcijas un šovi? Un, ja vienu gadu kā šis mēs iztikām, piemēram, bez Salone del Mobile izstādes, varbūt nāks atziņa, ka mums katru gadu to nemaz nevajag?

    Te būtisks ir kopējais viedoklis – ja visi apstātos pie šī luksofora, procesu varētu iepauzēt. Mazās kompānijas, ar kurām es strādāju, ir pārslogotas, jo katru gadu steigā jālaiž tirgū jauni produkti. Šogad ir citādāk. Tagad, piemēram, mēs bez lieka sasprindzinājuma veicam nelielas izmaiņas krēsla prototipā, ko esam izstrādājuši zīmolam B – Line no Padujas, un rudens pusē palaidīsim ražošanā perfekti izslīpētu krēsla modeli.

    – ​​​​​​​Vai esat uz palikšanu Eiropā, Milānā?

    – Kā rāda mana dzīves pieredze, es ik pēc desmit gadiem mainu valstis. Kopš bērnības man ir ideja, ka dzīvi vajag dzīvot ar vienu koferi – tā braucu uz Jaunzēlandi, arī uz Parīzi. Varbūt pēc kāda laika pārcelšos uz kādu ezermalu Itālijā, bet studiju paturēšu šeit. Varbūt došos uz citu valsti… Lai vējš lemj, kuru ceļu iet.  

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+