Divas nedēļas ar Alfonsu. Lindas Mūrnieces atklātais stāsts

Vīru sarunas
Linda Mūrniece
5. jūlijs
1 komentārs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay
Pēc dažu dienu tuvākas pazīšanās rakstu viņam: «Mana draudzene saka, ka vērts paturēt vīrieti, kurš var tevi pacelt uz rokām.» Atbilde seko nekavējoties: «Nē, man muguras problēmas, es noteikti nevarēšu, un vēl man ir pirms dažiem gadiem izstaigāts infarkts…»

Es gan to vairāk sarunas uzturēšanai – ne mani jāceļ, ne jāpārvieto. Bet citādi – «tikt uz rokām nēsāta» ilgojas katra. Pat tādas it kā dzelzs sievietes kā es. Lai tādu apburtu, pietiktu vien ar tekstu –  «esmu gatavs tevi aiznest, kur vien vajag». Vai kādas nu tur vēl romantiskas, tomēr iedarbīgas blēņas normāli vīrieši raksta.

«Normāli vīrieši» – ar tādiem viss skaidrs, un viņu definīcija nav jāmeklē Google. Kamēr alfonss gan jāpameklē. Lai pati sev apstiprinātu, ka tieši ar tādu biju sapinusies.

Tātad alfonss: «Alfonsa teātris ir tik perfekts, ka sievietes viņam notic. Alfonsi lieliski pārzina sieviešu psiholoģiju un ir patoloģiski meļi, kas pat mēdz robežoties ar šizofrēniju, jo viņi paši sāk ticēt savām fantāzijām.

Šis vīrietis tevi var patiesi mīlēt, taču viņa dabu tas nemainīs.

Parasti viņš savu upuri izmanto tik ilgi, kamēr vien ir, ko ņemt.»

Googli gan man būtu vajadzējis lietot, pirms izmaksāju konkrētajam alfonsam vakariņas. Kad pēc viņa pazušanas no manas dzīves to izdarīju, atklāju, ka viņš zina, ko dara. Publiskās ziņas – viena no sievām aktrise, sabiedrībā publiski izgājis tikai ar pazīstamām vai labi situētām sievietēm. Alfonss ar biznesa plānu. Kāds acīmredzot biju arī es.

Teātris, lai savaldzinātu upuri

Patiesībā laikam tam ir divi cēlieni. Pirmais bija pirms dažiem gadiem, kad alfonss pēc manas šķiršanās bija gatavs stāvēt zem manas mājas logiem un aicināt uz vīnu. Toreiz negāju, tāpēc nezinu, kurš par to maksātu. Bet teātra elementi tie paši, kas tagad. Stāsti, kas droši vien mijas ar meliem. Par sievu, kurai labs darbs, tāpēc viņš daudz laika pavada ar bērniem. Viņu bildes tiek piesūtītas nemitīgi, neprasot, vai vēlos tās saņemt. Acīmredzot tiek izspēlēta gādīgā tēva loma. Tā taču nevienu nevar atstāt vienaldzīgu.

Vienīgās pusdienas, kuras toreiz tomēr paēdu kopā ar viņu, bija garlaicīgākais piedzīvojums tajā gadā. Bija grūti noklausīties to, ka viņa «bijusī negrib pat normāli pamīlēties un viņai atšķiras viedoklis par lietu kārtību mājā…»

Teātris – nabaga neapmierinātais vīrietis – tika izspēlēts man, praktiski svešam cilvēkam pirmajā sarunā.

To gan atceros, ka toreiz uz jautājumu – no kā pats pārtiek – atbildēja, ka no iekrājumiem.

Otrais cēliens – ierodas ar ziediem uz manu pasākumu. Smalks un inteliģents, ar sarunām apbur apkārtējos, visus izliekas pazīstam (lai gan daudziem nav ne jausmas, no kurienes). Izņemot tos, kuriem iepriekš bijusi saskarsme, arī slikta, cita starpā. Kā vēlāk izrādās – ne tikai sievietes cieš no šādu cilvēku izdarībām, arī vīrieši, viņus nemēģina savaldzināt, bet vienkārši apkrāpj.

Draudzenes baksta man sānos un saka: «Re, kur tev beidzot atbilstošs vīrietis, ko tu no viņa vairies?» Tik ļoti teātris atstājis iespaidu uz cilvēkiem, arī tiem, kuri mani pazīst vislabāk…

Pirmās satikšanās 

Labi. Ja draudzenes saka, ka vajag, tad vajag. Apskatu defektus. Saprotu, ka man nepatīk tā bārdiņa un lipīgā uzmācība. Tomēr apsveru – darbs ir, ģimene bijusi, ģērbjas normāli, tātad nav gluži uz ielas savos pāri četrdesmit. Defektus piecietīšu, jo arī man tādi ir, un gan jau ar laiku viss nostāsies savās vietās. Galvenais – lai cilvēks labs, un skaistums taču iekšās meklējams.

Uzaicinu līdzi uz konferenci, kur man jārunā. No paša rīta ziņa: «Kādu kafiju vēlies?» No sajūsmas gandrīz apraudos, tomēr ar manu kafiju var kļūdīties, tāpēc atsakos. Degvielas uzpildes stacijā viņš rūpīgi izseko tam, kādu tieši kafiju taisu, un saka, ka tagad zina. Teātris… Jo nekad vēlāk to divu nedēļu laikā tā arī kafiju neuztaisīja, lai gan iespējas bija.

Konferences dienā jutos labi, jo kāds taču sēdēja zālē un mani atbalstīja. Norunāju savu runājamo. Pēc tam – vakariņas. Tās man sagādājuši konferences organizatori, jo bez honorāra uzstājos, tāpēc ko pretī sarūpējuši. Alfonss pirms vakariņām saka, ka brauks (ar manu mašīnu, protams) uz Rimi pēc viskija (vai kāda cita stiprā dzēriena, neatceros), jo restorānā dārgi.

Īsti nesapratu, kā viņš to dzērienu stieps iekšā, tāpēc saku, ka nebojāšu savas vakariņas un samaksāšu par dzērienu. Tam viņš ātri piekrīt – karafe ar dzērienu, par ko maksāju es, un vakars izdevies.

Sēžu pie vakariņām un jau saprotu, ka šis ir tas, ko gudrās grāmatās raksta: ja kāds nesamaksā pirmajā vakarā par tavu dzērienu – bēdz! Tomēr mana labā sirds ņem virsroku. Domāju – grūti varbūt tam cilvēkam. Pēc tam tikai saprotu – ja viņš gribētu nopirkt savu dzērienu, tad jau būtu sen nopircis, nevis izspēlējis visu šo teātri. Tātad apzināta rīcība.

Bērni un ļaunā bijusī kā iežēlināšanas instrumenti

Bērnu bildes manā telefonā un datorā bira jau pirms tiem dažiem gadiem, kad alfonss izspēlēja pirmo teātri. Tagad tas notika ar tik ļoti lielu intensitāti jau pēc dažām pazīšanās dienām, ka apjuku. Bērni gultā, bērni baseinā, bērni uz ielas, bērni mājās, bērni kapos pie pieminekļa (jo arī aizgājēji tika iepīti teātrī). Palūdzu to visu man nesūtīt. Lai kā man patiktu bērni, neesmu gatava pirmajā nedēļā satikt viņus jebkādās attiecībās, turklāt bez viņu mammas ziņas. Dažas dienas tas šķita sadzirdēts, tomēr viss atkal sākās.

Jo viņam taču esot svarīgi bērni. Protams! Visiem ir svarīgi bērni. Pārsvarā savējie un tuvie.

Bērnu tēma bija neizsmeļama, jo bijusī arī tagad – pēc diviem gadiem – visu laiku kaut kur ir projām, un vīrietim jādomā, kā izklaidēt bērnus. Pirmajā pazīšanās nedēļā bērni tika ielikti mašīnā ar mērķi braukt man līdzi uz laukiem. Nezinu, kas viņiem stāstīts, ko bērni teiktu mammai, bet plānu atcēlu uzreiz. Vēlāk gan sapratu – atkal teātris, jo «bērniem pietrūkstot īstu lauku, bērniem ir plāni, ko var realizēt tikai laukos». Mēģinājums izmantot visas manis sniegtās iespējas. 

Par «ļauno bijušo» pat nekomentēšu. Necienu vīriešus, kuri aprunā bijušās, kur nu vēl savu bērnu mātes. Ļaujiet vaļu fantāzijai. Iedomājieties stāstus, ko alfonss viņas labā darījis un ko viņa – nepateicīgā – nav novērtējusi. Klasiskajā versijā – pirms bijusī satika alfonsu, viņa ir bijusi «nekas», tikai pēc šīs «laimīgās» tikšanās par kaut ko kļuvusi. Un pēc šķiršanās viņam nekā vairs nav, visu bijusī atņēmusi. Tikai pēc papildu jautājumiem izrādās, ka patiesībā stāsts par to, ka oficiāli šķīries, ir meli. Atkal teātris, kur patiesības druskas mijas ar meliem.

Tie nodevīgie daži eiro

Nauda patiesībā, kā zinām, neko nenozīmē. Var nošarmēt ar dzērveņu mētrām pušķī un pastaigu. Tomēr dažos gadījumos naudai ir nozīme, jo apliecina skopumu. Uz draugu ballīti uzaicināju alfonsu tad skaidri zināju, ka par to pašai vien jāmaksā, tāpēc ilūzijas par attiecībām neloloju. Vēroju un brīnījos. Prom braucot, alfonss izsauca taksi. Viņam pašam vienmēr līdzi bija tikai bankas karte – it kā mēs dzīvotu laikmetā, kur tās nepazīst. To atkārtoja katru dienu, ka skaidras naudas nav, un viss.

Pirms ballītes pajautāja, vai man makā ir nauda – ja nu par kaut ko kaut kur skaidrā jāmaksā. Iedevu 10 eiro.

Kad kāpām ārā no takša, alfonss lepni izvilka manu desmitnieku un samaksāja. Rēķins bija trīs eiro, un viņš notēloja (kā jau teātrī) dāsno – atstājot taksistam vēl arī tējas naudu. Lieki piebilst, ka taksis pieņem kartes un kartē droši vien trīs eiro vienmēr atrodas.

Pasākumā, kur pēc dažām dienām atkal šo paņēmu līdzi, bija mani draugi. Visi normālie vīrieši pirka kopīgos dzērienus un maizītes. Tikmēr alfonss stāvēja un skatījās. Kāds apžēlojās, pajautāja, ko viņš vēlētos, šis bez kautrēšanās pasūtīja – džinu ar toniku. Jā, es kaunējos par to, ka viņš vienīgais neko nevienam nenopirka.

Nākamajā dienā atskan zvans: «Man te piedāvā biļetes uz teātri – 15 eiro viena, bet gan jau tev tur paziņas, par velti vari dabūt.» Protams, dabūju un aizgājām. Viņš pat neievēroja, ka es to visu tomēr pamanu. Pamanu, ka nav ziedu, romantikas, aplidošanas. Nekā nav. Ir tikai viņa pasūtījumi. Piemēram, kokteilis Asiņainā mērija todien manis vadītās viesnīcas bārā par puscenu. Pasūta, izdzer, atsūta ziņu, lai pasaku paldies bārmeņiem. Pateicu, protams, tomēr arī samaksāju, lai vēlāk pati neatvilktu no viņu algas par neapmaksātu čeku…

Sīkumi it kā. Es patiesībā tiem nepievēršu uzmanību. Parasti. Tomēr šie bija tik uzkrītoši un katru dienu. Neesmu skaitījusi summas, ko iztērēju, un to nedarīšu, bet skaidrs, ka gana lielas.

Kokteiļi – sev un bērniem, vakariņas tajā pašā manā bārā…

Draudzeņu lielākā sāpe? Atstāju reiz pie viņa kasti ar savu mīļāko prosecco. Doma – ja nu te ienāku, būšu par sevi parūpējusies. Normāls vīrietis patiesībā par to pats parūpētos. Normāls, bet ne jau alfonss. Jau nākamajā dienā saņemu ziņu: «Kad bērni aizmigs, neizslēdzu iespēju, ķerties pie tava prosecco…» Nekliedzu nē, jo sapratu, ka nekad uz turieni neaiziešu un pati to prosecco tur neiedzeršu. Visas pudeles viņš izdzēra, vietā nenolika un nav pat izrādījis interesi par to, ka varētu man to atdot. Kolēģi darbā gaidīja – varbūt tomēr atnesīs vietā. Neatnesa.

Mašīna – katra alfonsa sapnis

Kādā brīdī man radās nesaprašanās ar Rīgas satiksmi par autostāvvietu pie mājas. Dabūju sodus nevietā, maksāju par stundām, sanāca ļoti dārgi. Un tad parādījās viņš – mans «glābējs». Nolikšot mašīnu vietā, kur par to nav jāmaksā. Es mulsu no tik pašaizliedzīgas rīcības, jo mašīnu atved tur, kur man vajag, un pati varu braukt tālāk bez rūpēm. Tomēr, tomēr.

Tikai trešajā dienā saprotu, ka tie selfiji, kur bērni tiek izvadāti pa pulciņiem, ir uzņemti manā mašīnā…

Jā, selfijus, kā zināms, biju lūgusi nepiesūtīt, bet tie joprojām pienāca. Un šoreiz laikam labi, ka pienāca. Palūdzu uzreiz atdot mašīnu. Izrēķināju, ka Rīgas satiksme man piestādīs mazāku rēķinu nekā bērnu ikdienas pulciņu apceļošana. Īsti nepamanīju, vai selfijos arī bērnu sēdeklīši parādījās, bet gan jau. Jo uzmanīgais tētis gan jau bērnus tantes mašīnā būs droši pārvadājis. Tālredzīgs. Izņemot tos selfijus. Uz jautājumu, kur palika paša iepriekšējā mašīna, ko manīju pirms pāris gadiem (tā gan ļoti izskatījās pēc meiteņu mašīnas), atbilde bija – sievai palika…

Kas nebija skaidrs jau pirmajā dienā?

Šo jautājumu man uzdod visi, kam atstāstu notikumu gaitu. Atbildu, ka sākumā pieņēmu – katram ir savi defekti, un neesmu no tiem, kas pirmajā vakarā sarēķina, cik kurš parādā par vakariņām. Domāju, ka varu ar to sadzīvot. Pēc dažām dienām mēģināju to uztvert kā versiju, ka man taču tagad ir elkonis, kurā ieķerties un iet uz pasākumiem. Vēl pēc laika sapratu, ka man to visu nevajag, tomēr gribas pavērot, kas notiks. Un notika tas, ka alfonss pārstāja ar mani kontaktēties pēc tam, kad pēc kārtējām vakariņām uz mana rēķina, uzrakstīju, ka vajadzēs tomēr sākt maksāt pašam. Atbildē skanēja kaut kas tāds – «ar tevi nav iespējams sarunāties».

Kāda sieviete man teica «vīrietis bez naudas ir draudzene». Nē, mīļie. Visām draudzenēm kokteiļiem nauda vienmēr atrodas. Ja man tās nebūs, tieši draudzenes nopirks manu mīļāko dzērienu. Kamēr šis alfonss ne reizi nenopirka precīzi neko.

Kas man nebija skaidrs jau pirmajā dienā? Neesmu pieradusi mētāties ar cilvēkiem, ko ielaižu savā dzīvē. Izturos pret to nopietni. Naivumā cerēju, ka tas nav tā, kā izskatās. Tomēr sapratu, ka ir vēl sliktāk. Divas nedēļas tas ilga tikai tāpēc, ka es – stiprā – nezināju, kā pateikt, ka laiks maksāt.

Katram alfonsam savu budžetu

Man ir draudzene, kura saka: «Katram vīrietim, kuram nav naudas, var iedalīt budžetu, ko esi gatava viņam iztērēt, un tad mēģināt viņu tajā iekļaut. Ja neiekļaujas, ne mirkli ilgāk netērē savu laiku un naudu.» Tas gan izklausās pēc apzīmējuma žigolo. Kad sieviete skaidri zina, ko saņems pretī par to, ka kaut ko viņam dos materiālā ziņā. Nav man gadījies saskarties ar žigolo vīriešiem. Kamēr alfonsus tagad atpazīstu savā paziņu lokā.

Pārsvarā tie ir veiksmīgu sieviešu pamesti neveiksmīgi vīrieši. Visu kopējā pazīme – viņiem īsti nav, kur dzīvot. Nav savas mašīnas. Dažiem darbs ir, daži sūdzas par to, ka viņus nevienā darbā nesaprot. Lielākoties viņi ir nekopti. Paresni, neskūti, ģērbjas, kā pagadās. Tas gan ir pretrunā ar to, ko lasīju internetā par šo sugu. Bet pieņemu, ka alfonsu mērķis ir arī apģērbties uz kāda cita rēķina, tāpēc tādi nošņurkuši staigā apkārt. 

Par budžetu runājot… Jā, varēju atļauties šim alfonsam tos tēriņus, ko atļāvos. Tomēr sievišķības daļiņa atkal tika nogalināta.

P. S. Par šo skaļi runāju, jo tas palīdz pašai un citām saprast. Grābekļi mani, pati uzkāpju, pati nokāpju. Tomēr ieteikumi alfonsiem – tak mēģiniet vismaz reizi nedēļā par kaut ko samaksāt, tad ilgāk varēsiet savus alfonsu teātrus taisīt, jo mēs labas, novērtējam pat sīkumu mūsu labā. Kā var būt tik netālredzīgi cilvēki, kuri iepazīstas ar mērķi otru izmantot un nespēj izrēķināt visu līdz galam?

P. S. S. Mana mīļākā pēdējā laika piezīme. «Saraksts pielikumā.» Es viņus tagad atpazīstu. Publicēt gan laikam diemžēl datu regula neļautu, bet ļoti gribētos. Tomēr tīri privāti nevienam informāciju neatsaku.

1 komentārs

tiilmeitene
Jebkurš cilvēks cenšas sevi psiholoģiski pasaudzēt, lai nesabrūk viņa pasaules priekšstats. Tāpēc arī tik ilgi notic bezkaunīgiem meliem, jo prāts negrib pieņemt patiesību. Parāk lielu takta izjūtu arī nevajag sevī kultivēt. To kretīnu jau 100 reizes vajadzēja izlamāt.

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+