Diskusija ar šķirtajām sievām — pieredze, pārdomas un atziņas

Brīvais laiks
Klubs
Klubs
7. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Stils DIĀNA PLŪME, Grims LAINE KUBLINSKA un DITA GRAUDA, Frizūras SANITA DRĪLE, Vide MĀLPILS MUIŽA.
Foto: MĀRTIŅŠ PLŪME
Stils DIĀNA PLŪME, Grims LAINE KUBLINSKA un DITA GRAUDA, Frizūras SANITA DRĪLE, Vide MĀLPILS MUIŽA.
Lai kā gribētos, Ziedoņa vārdiem runājot, prast izšķirties, esot vēl tepat saulītē, visbiežāk šķiršanās laiks ir kopdzīves aizvainojuma rēgu valstība, kurā «mēs» pasaule mirst. Uz sarunu speciāli žurnālam KLUBS aicināju trīs sievietes, kuras nesen pārdzīvojušas šķiršanos, lai svērtu un izvērtētu, kā un kāpēc tas vispār notika.

Diskusijas vadītāja

Inese Vaikule (38), žurnāliste

  • Ar vīru šogad nosvinēta 15 gadu kāzu jubileja.
  • Divi bērni – dēls (10) un meita (4).

 

Anete (35), vadoša līmeņa darbiniece lielā uzņēmumā

  • 10 gadu laulībā.
  • Divi dēli (10) un (5).
  • Laulība izjuka 2018. gada vasarā, kad vīrs aizgāja no ģimenes pie citas sievietes. Oficiāli laulība šķirta 2019. gada rudenī pie notāra, bez tiesas. Bērni ­dzīvo pie Anetes ģimenes mājā, vīrs maksā ­uzturlīdzekļus.
  • Šobrīd no attiecībām brīva.

 

Aija (41), vadītāja vienā no Latvijas lielākajiem uzņēmumiem

  • Ar pirmo vīru kopā nodzīvoti 15 gadi, no kuriem pēdējie pieci oficiālā laulībā. Ar pirmo vīru viens dēls (17).
  • Šķīrās 2015. gadā, uzsākot attiecības ar nu jau savu otro vīru, laulība šķirta pie notāra, bez tiesas.
  • No jauna precējusies 2015. gadā, ar otro vīru kopīga meita (3). Otrajam vīram no pirmās laulības divi bērni – meita (11) dēls (13).
  • Visi četri bērni dzīvo pie Aijas un viņas otrā vīra.

 

Lelde (40), strādā lielā uzņēmumā

  • Ar vīru kopā pavadīti 20 gadi, no kuriem pēdējie 10 laulībā.
  • Meita (11) un dēls (6).
  • Laulība oficiāli vēl nav šķirta, bet Lelde ar vīru faktiski nedzīvo kopā kopš 2018. gada pavasara. Bērni dzīvo pie Leldes.
  • Veidojas jaunas attiecības.

– Kur paliek lielā mīlestība?

Aija: Remarks ir teicis, ka cilvēka mūžs ir mīlestībai par garu, un tā tiešām var gadīties. Tā bija arī manai vecmāmiņai, kura daudzus gadus nodzīvoja ar pirmo vīru, piedzima bērni, bet tad viņa aizgāja pie cita vīrieša, ar kuru laulībā sagaidīja zelta kāzas. Viņiem bija ļoti saticīgas attiecības, piemērs mums visiem. Tai brīdī, kad cilvēks pieņem šo lēmumu, tā savā ziņā ir drosme. Varbūt arī nodevība – tā liekas tiem, kurus pamet, bet tam, kurš aiziet, tā ir uzdrīkstēšanās, jo nezini, uz kurieni ej.

Vienkārši intuitīvi jūti, ka kaut kas nav labi.

Visbiežāk tas arī nav stāsts par vīru dzērāju vai agresoru. No ārpuses tā var likties absolūti normāla laulība, kā šķita arī visiem maniem radiem un draugiem. Visiem bija šoks, kad vienā dienā pateicu – viss, eju prom. Neviens mani nepierunāja un neaizbūra. Tieši pretēji – nebija nekāda spiediena, man tika dots laiks, lai saprastu, vai es tiešām to gribu. Es biju pilnīgi pārliecināta. Un ļoti labi, ka to izdarīju. Ir kāda līnija, kuru šķērsojot atpakaļceļa vairs nav. Paralēli, protams, ir milzīga vainas izjūta. Es gadu gāju terapijā, jo bija posms, kurā bruku kopā no vainas apziņas, īpaši pret bērnu.

Lelde: Manā stāstā nav trešā cilvēka. Brīdī, kad pašķīrāmies, ne vīram, ne man nebija paralēlu attiecību. Laulībā vienkārši pienāca brīdis, kad sapratu – lai kā vēlos ģimeni saglabāt, ir pastāvīga smaguma sajūta. Arī par mums visi domāja, ka esam brīnišķīgs un laimīgs pāris ar diviem bērniem. Atceros ļoti simbolisku brīdi – peldēju baseinā un pieķēru sevi pie domas, ka tagad vislabprātāk nolaistu rokas un nogrimtu ar visu savu smago tukšumu. Tad tiešām sapratu, ka man šajās attiecībās vairs nav, ko elpot, tās sevi izsmēlušas. Ja šo brīdi neizmantošu, tad to neizdarīšu nekad.

Bet mēs taču visi attiecību sākumā esam neprātīgi iemīlējušies. Laulība, kas turklāt noslēgta pēc vairākiem kopdzīves gadiem, liecina, ka esam bijuši droši par savu izvēli. Pārliecināti, ka mums izdevies atrast īsto cilvēku, pasaulē nākuši kopīgi bērni. Kas tad noved pie atsvešināšanās? Kas ir lielākie kopdzīves klupšanas akmeņi?

Anete: Viena iemesla nav. Šobrīd jau saprotu to fonu, kas ļāva aizdegties manam vīrietim. Un, kad es saku «aizdegties», citēju Juri Rubeni, ar kuru laulības šķiršanās laikā kādā no retrītiem man bija īsa, bet ļoti vērtīga saruna. Neizpratnē jautāju, kā var būt, ka tik ģimeni mīlošs, atbildīgs un krietns vīrietis vienā mirklī var kļūt skarbs, bezjūtīgs un egocentrisks.

Viņš teica: «Tu taču saproti, ka aizdegties var tikai tas, kas ir ugunsnedrošs.» Fonam ir jābūt. Mūs lielā mērā sagrāva ģimenes rutīna – divi bērni, māja, skola, dārziņš, hokeja treniņi, pulciņi… Paralēli abi strādājām augstos amatos, abiem vienmēr bija lielas ambīcijas, karjeras izaicinājumi. Pēdējie divi gadi, kad vecākais dēls sāka iet skolā, bija visintensīvākie, kad ļoti pagurām. Tas nokapāja mūsu tuvību, kas visus gadus bija ļoti īsta. Šķiršanās gada laikā esmu sapratusi arī savu vainu – cik ļoti nespēju lietas sabalansēt. Kā sieviete nepratu radīt mierīgu māju sajūtu, sniegt maigumu neatkarīgi no tā, kādi ir ārējie faktori, cik noskrējusies pati jutos. Un arī tā mūsu pieeja – skaldi un valdi… Ģimene nav rings, kurā jāpierāda, kurš stiprāks un gudrāks.

Otrs fona faktors bija mana vīra ego, kas ar naudas un varas pieaugumu strauji auga augumā.

Vīrs mainījās – pēdējo gadu visai tieši runāja par to, ka vēlas dzīvot sev, vairs negrib bērnus, lai arī iepriekš jūsmoja par kuplu ģimeni un stāstīja, cik tas svarīgi. Es šajā mūsu attiecību transformācijas posmā paliku stāvoklī, viņš atteicās to pieņemt, ieteica taisīt abortu, bet es nevarēju un negribēju. Vēlāk ar šķiršanos saistīto pārdzīvojumu dēļ bērnu zaudēju. Man šajā posmā svarīga bija tikai ģimene. Savukārt viņa dzīvē augstais statuss darbā un lielas naudas parādīšanās sāka pastiprināti pievilkt arī pretējo dzimumu.

Sākumā par to spējām ar vieglu smaidu runāt, līdz kādā darba ballē viena no kolēģēm bija tik drosmīga, ka piegāja klāt un atklāti piedāvājās. Lai arī sākumā vīrs viņai atteica, uzsverot, ka viņam ir ģimene, tomēr pusgada laikā viņa mācēja viņu dabūt sev. Metodes nekomentēšu. Tagad ar šo sievieti viņš savu izsapņoto dzīvi ar pilnu krūti realizē, ceļojot apkārt pa pasauli, bez rūpēm par bērniem, bez lielās rutīnas.

Aija: Tas, ko saprotu, jau otrajā laulībā esot, – situācijas mēs lielā mērā ģenerējam paši, jo tās atkārtojas, un tas ir mazliet biedējoši. Manā tagadējā un, cerams, pēdējā laulībā atkārtojas situācijas, kuras jau esmu piedzīvojusi, izteikta déjà vu sajūta. Man gribas ticēt, ka tagad esmu kļuvusi gudrāka un labāk māku situācijas menedžēt. Zinu, kas notiks, ja neko nedarīšu, ja uzspiedīšu, ja padošos.

Bet, runājot par to, ko nupat teici, – tavam vīram ir tiesības to gribēt, viņš nav tavs piedēklis. Protams, ideālā variantā intereses var sabalansēt, un abām pusēm tas jājūt. Emocionālo fonu ģimenē vairāk izjūt sievietes. Abas manas laulības par to liecina. Es labāk jūtu, kurā brīdī palaist, pievilkt, kurā uztaisīt mazo scēniņu, bet kurā būt mīļā, foršā. Es pieļauju – ja es tagad, piemēram, uzburbuļotu, izšķirtos un aprecētos trešo reizi, agrāk vai vēlāk būtu tas pats stāsts.

Lelde: Pirmajās attiecībās ir gaidas, ka sākumā vīrietis, vēlāk bērns būs tas, kas darīs tevi laimīgu, bet tā nenotiek. Kad sāc uzņemties atbildību pati par savu laimi, tas ir vērtīgākais, ko vari sniegt nākamajās attiecībās.

– Mēdz teikt, ka tikai pēc tam, kad esi uzbūvējis pirmo māju, patiešām saproti, kādu māju tad patiesībā vēlies.

Aija: Man ar otro vīru kopā nāk arī otrā māja. Protams, nāk jau klāt arī gadi un dzīves pieredze, bet interesanti, ka otro un trešo laulību šķiršanas procents tomēr ir vēl lielāks. Arī tad var piemeklēt sajūta – bāc, esmu atkal iekāpis tajā pašā zupas šķīvī.

Lelde: Zini, kāpēc? Tajā brīdī katrs ir labi sapratis, ko viņš grib. Turklāt, iespējams, dzīves pieredze signalizē – ja kas nepatīk jau sākumā, neceri, ka tas ar laiku varētu iepatikties.

Vai tas varētu būt saistīts arī ar to, ka pirmo reizi šķirties varētu būt lielākas bailes? Arī par savām izjūtām varu teikt, ka šķiršanās un ģimenes sabrukums manā apziņā pielīdzināms absolūtajam brīvajam kritienam…

Anete: Tā arī ir.

Lelde: Jā!

Aija: Tā tiešām ir. Nekad mūžā nešķiries!

– Bet, turpinot domu, – ja vienreiz tam esi izgājis cauri un secinājis, ka tomēr izdevies izdzīvot, tad otrreiz pieņemt šo lēmumu ir daudz vieglāk un ātrāk?

Lelde: Otrajā reizē ir krietni mazāk ilūziju. Pirmajā tu, iespējams, ilgi atsakies redzēt sarkanos karodziņus, otrajā tas jau ir daudz racionālāks lēmums, varbūt pat to var salīdzināt ar darījumu.

Aija: Ne mans gadījums. Es totāli iemīlējos otrajā vīrā. Tā, ka nevienu sarkano karodziņu neredzēju. Turklāt otrā laulība jau neatnāk balta un pūkaina. Manā gadījumā tā atnākusi ar vīrieti, kuram jau ir divi bērni. Viņi ir pusaudži un 24/7 ir ar mums. Viņu mamma aizceļojusi nezināmā virzienā, par viņiem īpaši neinteresējas.

Anete: Viņi tevi sauc par mammu?

Aija: Nesauc, bet jaunākā meita telefonā mani ierakstījusi kā mammu un saziņā ar citiem mani tā sauc, un es arī šobrīd esmu viņu ikdienas mamma. Bet tas ar mani notika pēkšņi – ar mani, kurai bija tikai viens jau izaudzis puika. Tagad man ir četri bērni. Mums paveicās, ka bērnu attiecības veidojās bez konfliktiem, viņi tiešām cits citu uzskata par brāļiem un māsām, bet sākums bija smags. Kad uzsākām attiecības, bērnu māte bija pametusi ģimeni un sākusi dzīvot ar citu vīrieti, bērni tā nekoordinēti dzīvojās te pie viena, te otra.

Bērniem tobrīd bija 7 un 9 gadi, tādi mazi eņģelīši ar mugursomām. Kur viņus pastumj, tur iet. Vienu dienu tur, otru – tur. Man tas likās murgaini, meitai bija jāsāk iet pirmajā klasē, nebija noteiktības, abu vecāku attiecības bija drausmīgas. Tad vienā jaukā dienā pēc bērnu viesošanās pie mātes viņi atgriezās pie mums ar lieliem Maxima maisiem. Kas tas? Tās ir mūsu mantas.

Mamma teica, ka mēs tagad dzīvosim pie tēta. Jautājums nebija izrunāts, bet viņu mamma vienkārši uz astoņiem mēnešiem aizbrauca uz Kambodžu pīpēt zāli.

Savukārt man bērni nokrita kā sniegs uz galvas – uz tām manām rozā brillēm. Tiec tagad galā! Par laimi, bērni mani ļoti pieņēma, īpaši meita, bet man pašai tas nenāca organiski, bija jāpiedomā. Savu bērnu tu apmīļo vai uz vakaru buču iedod automātiski, bet te jāpiedomā, lai vienādi attiektos arī pret pārējiem. Bērnam jau visvairāk vajadzīga drošības izjūta, viņiem kādu laiku tās nebija bijis.

Anete: Redzu, kā maniem bērniem pietrūkst tēta, tās vīrišķās enerģijas. Ikreiz, kad ciemos atbrauc kāds vīriešu kārtas pārstāvis, mazais puika uzreiz ir klāt, var ierausties klēpī, savukārt lielais – nē. Viņam ir bloks. Iespējams, neapzinātas bailes, ka arī mani kāda trešā cilvēka dēļ viņš var pazaudēt. Bērniem ļoti vajag to sava dzimuma enerģiju!

Lelde: Man tagad ir situācija, ka sāku satikties ar vīrieti, kuram ir trīs bērni un man pašai divi. Katrs ar saviem bērniem dzīvojam savā dzīvoklī, bet mūsu mājvietas ir tuvu, un brīžiem visi pārceļojam pie viena vai otra. Protams, arī viņu mamma piedalās bērnu audzināšanā. Periodiski viņi dzīvo pie viņas, man tas liekas diezgan traki, ka bērniem nav vienu māju, viņi visu laiku kaut kur rotē.

Vīrieša meita sākusi iet pirmajā klasē, tas jau tā ir stress, un viņai vēl jāatceras, kādas drēbes un mantas paņemt, kādas grāmatas, burtnīcas sakrāmēt uz vairākām dienām. Tas ir vājprāts!

Kad ienācu viņu dzīvē, uzreiz sajutu, ka bērni man līp klāt, jo laikam jau trūkst mīlestības, viņi cer uz stabilitāti un mieru, bet es vēl nezinu, kā mūsu attiecības ar šo vīrieti nākotnē veidosies. Man jau sāk likties, ka es nedrīkstu tik ļoti viņu dzīvē ienākt, pirms ir pārliecība, ka tas viss turpinās. Tā viņiem var būt vēl viena trauma.

Aija: Pagaidi, kad šo mātes vietas apdraudējumu sajutīs viņu mamma!

Lelde: Viņa man nesen atsūtīja ziņu, ka priecājas par to, ka viņš saticis jauku sievieti. Pirms manis vīrieša uzmanība izteikti fokusējās uz sievu un bērniem, tagad viņa jūtas atvieglota, jo vairs nejūt spiedienu. Vairāk uztraucos, vai mēs – bērni man un es viņiem – jau tagad pārāk nepieķeramies.

Aija: Bet kā tu robežu vari novilkt? Par māju un drošības izjūtu bērniem. Visveselīgāk tomēr ir tad, ja bērniem ir vienas mājas, bet pie otra vecāka viņi tikai viesojas. Te atkal vajadzīga liela abu vecāku emocionālā inteliģence, ka bērni netiek rauti gabalos, sitot dūri galdā – man pienākas! Jo likumiski tiešām pienākas. Vai mēs spējam kā pieaugušie iztēloties drausmīgo izjūtu, ka tu īsti nesaproti, kur dzīvo, nezini, pie kā tevi aizvedīs vakarā.

– Kā jūsu bērni pārdzīvoja šķiršanos?

Anete: Ņemot vērā to, ka es biju pamestā puse un vienlaikus bērni palika pie manis, visi mūsu pārdzīvojumi akumulējās milzīgā lavīnā. Es nokritu tik dziļi, ka gandrīz biju gatava pārgriezt vēnas, jo pēkšņi nebija nekā, mamma nomira pusaudžu gados, tēvs ir trešajā ģimenē, mana ģimene – vīrs un bērni – bija visa mana pasaule.

Es pati kā cilvēks biju tik dziļā krīzē, ka nespēju palīdzēt bērniem. Savā pilnīgā tūtā tu redzi viņus raudošus tikai kaut kur fonā, nav spēka piecelties, uztaisīt viņiem ēst. Vecākais dēls tobrīd daudz ko paņēma uz saviem pleciem, vārīja sev un brālim makaronus. Viņš redzēja mani zemākajā punktā, centās palīdzēt, uzsūca manas asaras. Deviņgadīgs puika!

Apzinos, ka tas bija nežēlīgi.

Pirmajā posmā pēc bērna zaudēšanas es daudz dzēru – pa pudelei vīna ik vakaru, jo vienkārši nevarēju aizmigt, pusgadu sevi midzināju ar alkoholu, jo nelīdzēja pat miegazāles, pēc pusgada aizbraucu uz Indiju enerģētiski atkopties un emocionāli savākties, tā bija mana egoistiskā pašpalīdzība, tikai tad es sāku mācīties palīdzēt bērniem, bet vēl joprojām ļoti bieži to nemāku, jo, jāatzīst, pilnībā neesmu tikusi ar sevi galā.

Pirmais posms arī bija bliešana apkārt – ak, viņš ir ar citu, tad es arī varu! Apmēram gadu esmu bliezusi, un nu jau dažus mēnešus cenšos apstāties, bet arī neko nenožēloju, tas mani turēja pie dzīvības.

Aija: Bet jāsāk tiešām ar sevi, kā māca lidmašīnās avārijas gadījumā – sākumā skābekļa maska jāuzliek sev un tikai tad bērniem.

Anete: Jūs kā pametējas man varētu nepiekrist, tomēr uzskatu, ka par ģimeni ir jācīnās, jo katram pārim var būt kritumi, bet ir bērni, visa ģimenes sistēma. Jāpamēģina glābt, kaut vai ar terapeitu. Ja viss izmēģināts, tad, protams, citādi. Mūsu gadījumā pat nemēģinājām trešo pusi iesaistīt – paši sapināmies un savā ego līmenī visu nodedzinājām.

Lelde: Mēs tam visam gājām cauri. Vismaz trīs reizes. Bet abiem ir jāgrib mainīties, sadzirdēt. Sapratu, ka tik daudz enerģijas iztērēju ģimenes attiecību harmonizēšanā. Viņš bija no vīriešiem, kas diezgan regulāri centās pašapliecināties arī ārpusē. Par krāpšanu vienmēr esmu domājusi, ka tā nav tikai krāpēja, bet arī piekrāptā vaina. Šīm krīzēm vienmēr tikām pāri, daudz runājot, arī pie terapeita. Man toreiz likās svarīgi, ka viņš tomēr atgriezies pie manis.

Jau kāzās viņš publiski ievēlējās, lai ļauju viņam būt brīvam, tas bija lielais sarkanais karogs, ko tobrīd tomēr izvēlējos neredzēt.

Pēdējais mēģinājums saglābt laulību bija manis dots laiks, apmēram četri mēneši, kuru laikā turpinājām dzīvot vienā dzīvoklī un es par šķiršanos daudz nerunāju. Viņš to uztvēra, it kā jautājums būtu noņemts no dienaskārtības, lai gan labi dzirdēja, ka katru nakti raudu. Kaut ko drudžaini solīt viņš sāka tikai pēdējā vakarā, kad saprata lēmuma nopietnību, es uz viņu skatījos un domāju – tev bija četri mēneši, lai ar mani runātu, bet tu savu iespēju sāki izmantot tikai pēdējās 14 stundās.

Aija: Sievietei jāsaprot, ka viņai nav pienākums visu ģimenes sabalansēšanu stiept uz saviem pleciem. Tu vari atļauties kādā brīdī piecelties, aiziet ar draudzenēm uz teātri. Par sevi ir jādomā laikus. To tagad ļoti cenšos savā otrajā laulībā arī ar mūsu četriem bērniem, no kuriem viens ir vēl mazs. Piektdien ar vīru brauksim uz Parīzi uz divām naktīm, ar seksīgiem halātiņiem un augstpapēžu kurpēm čemodānā. Tieciet, mīļie bērni, paši galā! Bet tās divas dienas pašas no sevis kalendārā neparādīsies, tās ir apzināti jāsamenedžē.

Anete: Vēl pusgadu pirms lielās krīzes bijām ļoti skaistā, romantiskā braucienā uz Taizemi. Viss bija ļoti skaisti, mīļi, brīnišķīgi, bet jau pēc nedēļas tu esi atpakaļ skrējienā, rutīnā. Atkal vienīgās sarunas – ko vajag Rimi? Pa nakti vāri zupu, no rīta agri jāceļas, lai bērnu aizvestu uz treniņu. Vīrs ļoti iesaistījās visos ģimenes pienākumos, bērnu menedžmentā, no šā aspekta viņš tiešām bija lielisks vīrs un tēvs. Varbūt tāpēc man un pārējiem tas bija tik negaidīts pavērsiens.

Aija: Bet attiecības jau izjuka jums, nevis viņam ar bērniem.

Lelde: Manā gadījumā arī vīram ar bērniem.

Anete: Manā arī.

Aija: Bet kāpēc?

Anete: Viņam vairs nebija laika, mēs palikām rutīnā, bet viņam sākās jauna un aizraujoša dzīve. Sākumā viņš solīja, ka rūpēsies, katru vakaru brauks, bet to vakaru kļuva arvien mazāk. Sākotnēji biju kategoriski pret to, ka mūsu bērni tiek iepazīstināti ar šo sievieti. Tagad, kad viņi visi ir satikušies, izskatās, ka vēlme satikt bērnus ir vēl mazāka. Ļoti žēl puiku, jo viņiem tēta nenormāli pietrūkst.

Aija: Jā, šķiršanās brīdī mēs esam ļauni un agresīvi, lai vai cik forši un saprotoši esam dzīvē. Dievs vien zina, kā būtu reaģējusi, ja mans pirmais vīrs būtu pieņēmis lēmumu un aizgājis. Ir tik svarīgi noturēties! Maksimums, divus gadus, jo šis periods nav mūžīgs, noturēties un neievainot mazās dvēseles, kurām ar to būs jādzīvo visu mūžu.

Viss sakārtosies, un pēc diviem gadiem jau būs vienalga, ko un ar ko viņš.

Abām pusēm būs patīkami un arī ļoti izdevīgi apzināties, ka tilti nav nodedzināti un par bērniem iespējams rūpēties solidāri, risinot gan emocionālus, gan finansiālus jautājumus. No savas pieredzes varu teikt, ka lielākie ieguvēji šādā scenārijā ir bērni. Tas reāli strādā! Tas atbrīvo viņu prātu!

Lelde: Pēc šķiršanās vīrs uz ilgāku laiku aizbrauca strādāt prom no Latvijas. Viņš nemaz necentās kontaktu ar bērniem uzturēt arī pēc atgriešanās. Tas man bija lielākais šoks. Man tiešām bija licies, ka bērni viņam svarīgi. Viņš pats to vienmēr apgalvoja, bet tagad atrodas laiks bērniem divas, trīs dienas mēnesī. Tad, protams, tie ir lieli svētki, izklaides un viņus raudošus no viņa jāvelk prom, bet tā arī ir ­manipulācija. Esmu atvērta tam, lai viņš ar bērniem kopā ir vairāk, bet viņš apzināti izvēlas «svētku» režīmu.

Aija: Viņš viņus padara karstus.

Lelde: Man pēc tam trīs dienas ar viņiem jārunājas, lai atjaunotu emocionālo līdzsvaru. Arī finansiāli viss tiek pagriezts – tā bija tava izvēle, tiec pati galā.

Aija: Diezgan tipiska aizvainotās puses reakcija, jo kā vēl viņš ar tevi var manipulēt. Bērni jūs vēl vieno, ar viņiem var izdarīt vissāpīgāk.

Anete: Lai arī pagājis vairāk nekā gads kopš faktiskās šķiršanās, komunikācija joprojām ir briesmīga. Nekad nevarēju iedomāties, ka pēc visiem kopīgajiem ļoti skaistajiem gadiem, kuros iekārtojām ģimenes māju, laidām pasaulē bērnus, varēsim tā runāt viens ar otru. Dalām mantu, naudu, apvainojam viens otru, cenšoties atrast visvājākās vietas.

Es, uz sevi no malas skatoties, ļoti labi saprotu, ka darām pilnīgi nepareizi, bet nespēju apstāties. Esam šausmīgi nežēlīgi.

Brīžiem karstajā strīdā attopos, skatos uz to visu un nespēju noticēt. Ja man kāds pirms diviem gadiem teiktu, ka spējam viens otru saukt tādos vārdos, nemūžam neticētu. Mēs bijām tik tuvi, labākie draugi, kuri pārrunā pat visintīmākos sīkumus. Viņa draugi dažkārt pat uz to norādīja. Nav normāli, ka jūs pārrunājat tādas detaļas.

Aija: Tas arī nav normāli.

Anete: Arī viņš man vēlāk teica – tas nebija normāli, ka tu varēji ienākt vannasistabā, kad sēžu uz poda. Mēs laikam bijām pārāk saauguši, un tad viņš sāka atdalīties.

Aija: Viņam pazuda noslēpums.

– Izskatās, ka loģiski esam nonākušas pie ļoti svarīga jautājuma. Sekss, intīma tuvība, kaisle. Kā bija ar to pirmajā laulībā, īpaši pēdējā posmā?

Aija: Te atkal gribas pieminēt lielisko vecmāmiņu. Viņas mazais hintiņš mums, mazmeitām, bija: labam vīram izduriet vienu aci, ļoti labam – divas, ar to bija jāsaprot, ka vīram viss nav jāzina. Tev pašai tas jājūt. Ja tu ar viņu sāc, atvainojos, čurāt vienā podā, tas attiecības lēnām nogalina.

Anete: Man tajā laikā bija pārliecība, ka tas ir tā forši, esam tik tuvi un atklāti, nav nekādu noslēpumu.

Aija: Esmu droša, ka nākamajās attiecībās pie šā tev ieslēgsies sarkanā lampiņa, tu tā vairs nedarīsi. Sekss nedrīkst kļūt par rutīnu. Lai cik mājās bērnu, suņu, darbu un pienākumu. No tā jāizraujas. Un tas ir jāplāno, jo pats no sevis tas neatnāks. Ar mūsu četriem bērniem rutīna mūs aprij vienā mirklī, tāpēc izraušanās ir prioritāšu saraksta virsotnē. Par laimi, mums var palīdzēt mana mamma, kura vairs nestrādā un nekad neatsaka. Viņai ar bērniem ir brīnišķīgas attiecības. Turklāt kopā viņai ir 10 mazbērni, astoņi bioloģiskie un divi pieņemtie. Tētis diemžēl ir miris, tāpat kā otrā vīra vecāki. Bet, ja grib, variantus var atrast. Tas gan nevar būt arī tāds samākslots piegājiens – tā, tagad mums būs sekss.

– Bet kā bija pirmajā laulībā?

Aija: Palaidu. Tā bija mana kļūda. Pirmajās attiecībās biju par daudz uzņēmusies uz sevi. To nevajag darīt.

– Anete, kā bija ar seksu?

Anete: Godīgi? Seksuālā dziņa pret vīru pazuda pēc pirmā bērna dzemdībām, to arī viņam esmu teikusi, tiesa gan, jau krīzes posmā. Sekss kļuva par lietu, kas jādara. Vienlaikus jāteic, ka man sekss ir svarīgs. Patīk dažādas tā izpausmes, bet man vairs nebija interesanti. Laulības laikā mums bija absolūta monogāmija, bet vēlāk bez lielas degsmes. Tā bija mana kļūda, ka viņam savas intereses neparādīju.

Viss, protams, sagriezās tajā brīdī, kad sajutu apdraudējumu, uzzināju, ka manu vīrieti iekāro un mēģina dabūt kāda cita, kuru sākumā viņš atšuva ģimenes dēļ. Tad man atvērās!

Eksperimenti, kaisle, darām visu citādi! Un mums tiešām sanāca. Viņš man prasīja: wow, kas tā par sievieti? Seksa bija daudz. Tāpēc arī paliku stāvoklī. Un tad viņa pirmā frāze bija – nu taču, mēs tikko sākām atkopties, atkal bērns?! Atskatoties varu secināt – pirms tam man bija garlaicīgi, fantāziju līmenī iztēlojos pavisam ko citu. Savukārt no viņa puses bija teksti – viss kārtībā, es apmierinu savas vajadzības, sekss man nav pirmajā vietā.

– Bet šo uzrāvienu ieslēdzi ar prātu vai tās bija patiesas emocijas, īsta kaisle?

Anete: Mani iemidzināja stabilitāte. Kad attiecībās parādījās sieviete, kura vīram pateica: es tevi gribu, man atvērās īstie sievietes instinkti.

Lelde: Mūsu seksuālajā dzīvē, protams, arī brīžiem iezagās rutīna, bet tā nebija tāda, ka pusgadu vispār var nebūt seksa. Divas, trīs reizes nedēļā tas bija stabili. Pēc krīzēm, kas 20 gadu attiecību laikā bija vismaz četras, ­piecas, seksa uzrāviens bija. Varētu pat teikt, ka mani  uzbudināja apziņa, ka viņš tomēr izvēlējies mani.

– Tāds mazohisms.

Lelde: Varbūt. Es ļoti labi filtrēju emocionālo fonu. Tiklīdz jutu, ka man parādās kāds seksuāls bloks, ka nevaru viņam atvērties kā sieviete, sapratu, ka viņam uzradusies mīļākā. Un vienmēr tā arī bija. Tajās krīzēs mēs daudz runājām, sajutos līdzvainīga, un pēc tam bija kaut kāda otrā elpa. Apziņa, ka tomēr esam viens otram svarīgi.

– Kāpēc tu pacieti, ja tas regulāri atkārtojās?

Lelde: Nāku no šķirtas ģimenes, par varītēm gribēju saglābt attiecības. Kad runāju par to, ka mani tas ļoti sāpina, viņš teica – tas ir tikai sekss. Vienreiz viņš man atjautāja – bet kā gan es varēju neizmēģināt ar divām? Viņš sāka ar mīļākajām, bet beigās jau gāja pie prostitūtām, jo tur nav saistību. Viņš atzina savu problēmu, ka viņam tā ir atkarība. Tad arī beidzu sevi grauzt, ka varbūt vaina ir manī.

Aija: Diezgan slimi. Viņam kāds kaut ko bērnībā bija nodarījis?

Lelde: Vispār tu, iespējams, trāpīji diezgan precīzi. Man liekas, ka viņa attiecības ar māti nav bijušas īsti veselīgas. Līdz ar to viņam zemapziņā, iespējams, gribējās nodarīt pāri man – kā sievietei, kā mātei.

Aija: Kad divi cilvēki šķiras, nervu gali ir atkailināti. Viss, kas notiek, ir saistīts ar iekšējo emocionālo inteliģenci, cik tālu vari iet, cik tālu vari kūdīt bērnus un noriet. Mēs  strīdējāmies par to, ko kurš kuram atstās. Turklāt naids mijās ar centieniem mani noturēt. Tā kā viņš bija aizvainotā puse, viņa poza bija – savāc somiņas un tinies, nekas tev nepienākas. Es tā neuzskatīju.

Ja 15 gadu bijām kopā, man nav ar somiņām jāiet projām.

Konstruktīvi tam ķēros klāt. Paņēmu juristu, sastādīju vienošanos. Pirmā nav laba? Rakstām nākamo. Viss caur e-pastiem. Pāris reižu mēģinājām tikties, bet tas nedarbojās, jo aizvainojums pārāk liels. Arī mēs izgājām cauri stadijai, kad viņš pret mani centās nostādīt bērnu, jo man bija jāizvācās no dzīvokļa. Dēls, kuram tobrīd bija 13 gadu, atteicās nākt ar mani. Tēvs, protams, tobrīd triumfēja – te esam mēs, mūsu mājas, bet tu  izvēlējies mūs pamest. Ej laimīga!

Trīs mēnešus nodzīvoju bez bērna, bet nekad neatļāvos to, ko vīrieši atļaujas, – pazaudēt ar dēlu kontaktu. Katru rītu cēlos sešos, spēros cauri pilsētai, gaidīju pie mājas, lai vestu viņu uz skolu. Sapratu, ka tas man ir vienīgais garantētais brīdis dienas laikā. Tās bija manas 15 minūtes. Pēc skolas ņēmu no darba brīvu, skrēju ēst kopā pusdienas, visu laiku meklēju brīžus, kā būt blakus.

Lelde: Jo tev tas bija svarīgi.

Aija: Ļoti labi sapratu, ja kaut dažus mēnešus ikdienā neredzēsimies, viņš tiešām var palikt ar tēvu, jo nav jau vairs bēbītis, kuram vajag mammu. Cepuri nost otrajam vīram, kurš situāciju ļoti labi saprata, noīrējām dzīvokli netālu no manām vecajām mājām, lai būtu tuvāk dēlam. Pēc diviem mēnešiem dēls pārvācās pie mums. Tas nebija viegls process. Ļoti ­novērtēju arī to, ka tagadējais vīrs uz dēla dusmu izpausmēm reaģēja kā pieaudzis vīrietis. Neatbildēja uz viņa īsziņām, kas bija mana pirmā vīra sacerētas. Viņš visu saprata.

Lelde: Tas ir tik ļoti svarīgi, ka jaunais vīrs saprot – tas taču ir tikai nelaimīgs bērns. Man tieši tāpat ir ar meitu. Viņas tēvs arī visu ir pagriezis tā, ka ģimeni izjaucu es, un tagad vēl esmu uzsākusi attiecības ar citu vīrieti, tātad arī viņš ir sliktais. Meitai tā attieksme sākumā bija briesmīga, dusmojās, pilnīgi kāvās. Bet es tik ļoti novērtēju, ka vīrietis to uztvēra dabiski. Saprata, uz ko tā dusma patiesībā vērsta.

– Kāds tad ir jūsu ieteikums vīrietim? Kas jādara, lai ģimenes krīzes mūs piemeklētu retāk?

Anete: Mēs tiešām esam emocionālākas. Vīrieši ir racionālāki. Viņiem ir arī lielāks vājums pret naudu un varu, kas maina vērtību sistēmu, viņi priekšplānā izvirza savu ego. Vecums ap četrdesmit ir zīmīgs, jānosaka jauni dzīves un personīgie mērķi, un tas nav viegli – saprast, kā tad patiesībā dvēselei pietrūkst, vieglāk ir atrast kādu vainīgo un sākt visu no jauna.

Ja vīrietim ir ģimene, tad, manuprāt, viņam ir patiesi jācenšas to saglabāt, neejot šķietami vieglāko ceļu, jācenšas meklēt ceļus esošajā vērtību sistēmā – ģimenē.

Aija: Es īsti nezinu, vai viss jāsaglabā par varītēm. Ja es būtu norāvusi stopkrānu un palikusi, vai pirmais vīrs man pēc tam spētu piedot? Vai mēs viens otru tomēr nebūtu nograuzuši? Lidmašīnai, uzsākot pacelšanos, ir noteikts moments, kas, starp citu, ir vēl uz zemes, – līdz tam tā vēl spēj veikt tā saukto pārtraukto pacelšanos. Ja tas tiek pārkāpts, lidmašīna avarē. Es neticu, ka salīmētas attiecības vispār var produktīvi strādāt.

Lelde: Abiem ir jārunā. Jārunā laikus par savu sāpi, jārunā arī tad, ja sieviete signalizē par problēmām. Kāpēc vīrietis var atrisināt jebkuru darba vai karjeras jautājumu, bet attiecībās problēmas atļaujas ignorēt, uzskatot, ka visam jānotiek pašam no sevis? Vīrietis taču negaida, kad viņa uzņēmums bankrotēs, bet sāk rīkoties jau ar pirmajām krīzes pazīmēm.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+