Dieva palīgs sporta laukumā — sporta kapelāne Gunita Tālberga

Reliģija
Ralfs Dravnieks
27. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Gunita Tālberga ir sporta kapelāne. Viņas uzdevums ir palīdzēt sportistiem rast atbildes, spēku un mieru, kā arī palīdzēt meklēt ceļu pie Dieva un saprast līdzsvara robežas starp sportu un ticību.

– Kāpēc tavā ikdienā ir svarīgs gan sports, gan reliģija?

– Abas šīs lietas man bijušas svarīgas kopš bērnības. Sporta un ticības savienošana man bija aktuāla, jo dažos jautājumos meklēju atbildes. Piemēram, vidusskolas laikā man radās jautājums par lūgšanu. Reiz skrēju treniņā un sāku prātot, kā Dievs izvēlas, ja viņam uzvaru lūdz divi cilvēki vienlaikus. Studējot Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, nokļuvu pasaules Universiādē, kur kalpoja sporta kapelāni. Satiekot viņus, guvu atbildes uz sporta un ticības mijiedarbības jautājumiem. 

– Un kāda bija atbilde uz tavu jautājumu par lūgšanu?

– Tā ir Dieva izvēle. Viņam svarīgākais nav, kurš uzvarēs. Dievam būtiskākas ir katra cilvēka personīgās attiecības ar viņu.

– Ko tas nozīmē – sporta kapelāns?

– Sporta kapelāns ir atbalsta persona cilvēkiem, kas darbojas sportā. Atbalsts izpaužas ļoti dažādi. Kāpēc sporta kapelāns ir vajadzīgs papildus pārējām personālam – masierim, trenerim, fizioterapeitam un psihologam? Tieši sporta kapelāns ir tas, kurš vairāk pārzina lietas, kas saistītas ar ticību un sportu. Līdz ar to viņš var palīdzēt tiem, kam tas ir svarīgi. Ja komandā ir cilvēki, kam ticība ir svarīga, viņi ilgojas pēc līdzīgiem cilvēkiem.

Sporta kapelāns ir tas, kurš var būt kopā ar šiem cilvēkiem, kopīgi lasīt Dieva vārdu, lūgt.

Arī sporta kapelāni ir dažādi. Vieni ir piesaistīti komandai un regulāri brauc līdzi uz spēlēm, piedalās treniņos, veido attiecības. Ir arī tādi, kas kalpo lielajos sporta pasākumos. Olimpiskajās spēlēs ir reliģiskais centrs, kurā ir dažādu reliģiju un dažādu konfesiju pārstāvji.

– Cik sena ir sporta kapelānu kustība?

– Anglijā, Amerikā un Austrālijā sporta kapelāni pastāv jau ilgāk nekā divdesmit gadu. Latvijā šī kustība ir kopš 2012. gada.

– Divdesmit gadu uz pasaules fona nemaz nešķiet tik daudz.

– Vēsturiski sporta un ticības attiecības bijušas ļoti dažādas. Piemēram, bija laiks, kad baznīca sportu uzskatīja par grēku.

– Cik jūsu šobrīd Latvijā ir?

– Šķiet, pieci. Sākumam pietiekami. Bet ir vēl cilvēki, kas izteikuši vēlmi kļūt par sporta kapelāniem.

– Kādas pašlaik ir sporta un reliģijas attiecības?

– Arī tagad attiecības ir ļoti dažādas. Tas atkarīgs no draudzes un cilvēkiem. Piemēram, kustība Ready Set GO draudzēm palīdz saprast, kā iet kopā sports un ticība. Problēma ir tāda, ka cilvēki pārlieku pievēršas vai nu vienam, vai otram virzienam, attīstot sevi pārāk daudz fiziski, neievērojot garīgo attīstību, vai arī pievēršot uzmanību tikai dievbijībai un ķermeni vispār atstājot novārtā. Lai gan Bībelē ir teikts, ka ķermenis ir Svētā Gara templis.

– Vai sporta psihologa un sporta kapelāna sniegtā palīdzība savā ziņā nepārklājas?

– Tā ir. Pie mums no Manchester United bija atbraucis kapelāns Džons Boiers kurš stāstīja par pieredzi Anglijā. Viņš arī teica, ka komandā kapelāna un psihologa palīdzība pārklājas. Viņš kā kapelāns, ja sportistam ir nopietnas problēmas, piemēram, atkarība no alkohola vai narkotikām, piesaista arī psihologu.

– Tu esi piesaistīta kādai konkrētai komandai vai strādā ar sportistiem individuāli?

– Viens no maniem darbības virzieniem ir stāstīt cilvēkiem, kā sports un ticība iet roku rokā. Kā sporta kapelāne esmu bijusi vairākos lielos sporta pasākumos. Šobrīd mans lauciņš ir LSPA, kur strādāju ar studentiem, absolventiem un darbiniekiem.

– Kas visvairāk nomāc sportistus?

– Kopumā tās ir attiecību lietas. Daļa sportistu lūdz palīdzību, jo netiek galā ar satraukumu pirms sacensībām. Dažiem vajag palīdzēt tikt pāri pagātnei.

– Gadās, ka kāds grib izsūdzēt grēkus, jo ir šmaucies spēlē?

– Manā pieredzē tā nav gadījies. (Domā.) Kad cilvēks ir personīgās attiecībās ar Dievu, viņa sirdsapziņa ir noskaņota kā mūzikas instruments. Viņš ir atvērts Dievam un katru reizi dzird, ja kaut kas bijis nepareizi. Tad viņš uzreiz pats Dievam izsūdz šo grēku.

– Tu esi piedzīvojusi brīnumu sporta laukumā?

– Strādāju arī nometnēs ar bērniem. Kādu laiku biju arī sporta skolotāja. Mani personīgie brīnumi ir tad, kad piedzīvoju Dieva gudrību. Kad pēkšņi zinu, kādus vingrinājumus dot vai arī kādus vārdus teikt.

– Kurā sporta veidā ir visvairāk ticīgo?

– Zinu vairāk kristiešu, kas nāk no basketbola vides. Bet tā ir mana pieredze. 

– Man savukārt šķiet, ka bokseri ir pietuvināti reliģijai.

– Par boksu ir ļoti dažādi viedokļi. Lasīju par muskuļoto kristietību Anglijā, kas aizsākās 19. gadsimta vidū. Tolaik līdzās baznīcām ierīkoja boksa zāles. Es pati nodarbojos ar Austrumu cīņām – karatē un taekvondo –, un arī man kādā brīdī radās jautājums, vai cīņa ir ētiska. Toreiz man patika mācītāja atbilde, kurš palīdzēja saprast lietas būtību.

Viņš teica, ka mēs, tie, kuri savstarpēji cīnās, esam vienojušies par noteikumiem un tā viens otram palīdzam augt un kļūt stiprākiem.

Bokss ir arī piemērots veids, kā vīriešiem izlikt uzkrāto agresiju, nevis darīt to kaut kā citādi. Arī sievietēm tas noder. Pasaule ir pilna ar ļaunumu. Lai aizstāvētu vājāko, tev jābūt stipram. Tāda ir realitāte.

– Teici, ka bokss ir piemērots vīriešiem, kas vēlas izlikt savu agresiju. Bet kādiem cilvēkiem ir piemērots sports?

– Es teiktu, ka sports ir piemērots gan vīriešiem, gan sievietēm, gan bērniem gan veciem cilvēkiem, jo Dievs cilvēku radījis, lai tas kustētos. Dzīvība ir atkarīga no kustības. Taču svarīgi ir atrast sev piemērotu veidu, kā kustēties.

Cilvēki, kam trūkst vērtības apziņas, reizēm cenšas to iegūt, nodarbojoties ar sportu. Tā nav pareiza motivācija. Šādi cilvēki parasti kāpj pāri savām veselības robežām, lai tikai gūtu citu ievērību.

– Kā tev šķiet, ja Dievs sportotu, kādu sporta veidu viņš izvēlētos?

– Ja padomā par to, cik ir daudz dažādu sporta veidu, varam redzēt, kā tajā atspoguļojas Dieva radošums. Dievs cilvēku radīja savā līdzībā. Dievs ir radītājs, līdz ar to viņš arī cilvēku radījis ar spēju radīt…

Nezinu, kā tas izvērtīsies, bet man ir doma bakalaura darbu rakstīt par bībelisko skatījumu uz sacensību. Ir daudzi jautājumi: vai vajag sacensību, kāpēc cilvēki sacenšas un cik daudz vajadzētu sacensties, ievērojot veselīgās robežas? Piemēram, ja trenējamies vienatnē, mēs izdarām mazāk nekā tad, ja trenējamies ar kādu kopā un redzam, ka viņš izdara vairāk. Tad arī mēs gribēsim izdarīt vairāk.

– Un tomēr, kādu sportu, tavuprāt, Dievs pārstāvētu?

– Zini, ar ko nodarbojās Jēzus laikā, kad bija uz zemes? Viņš daudz staigāja. Diez vai Dievam būtu viens favorītsports. Par valsti gan es varu pateikt. Viņa valsts ir Izraēla.

– Saki, kāda ir sajūta, ka vari palīdzēt cilvēkam?

– Ja godīgi, vienmēr apzinos, ka ne jau es palīdzu. Brīžos, kad redzu, ka cilvēka dzīvē kaut kas mainās, no sirds esmu pateicīga Dievam. Tādos brīžos atkal pārliecinos, ka Dievs ir reāls. Jo mēdz būt arī tādi periodi, kad tu lūdz, bet nekas nenotiek un nemainās.

Tu noteikti iedomājies, ka, līdzīgi kā psihologs, sēžu un tiekos ar cilvēkiem savā kabinetā, bet realitāte ir tāda, ka ik dienu visdažādākajās vietās tiekos un runājos ar cilvēkiem, bez mērķa konsultēt. Tās ir vienkāršas sarunas.

Dažkārt negadās pieredzēt izmaiņas, tajā pašā laikā esmu klātesoša, lai palīdzētu cilvēkiem nepadoties. Viens no maniem kā palīga uzdevumiem ir panākt, lai cilvēks kļūst nevis atkarīgs no manis, bet gan lai veido dialogu ar Dievu.

– Par ko lūdz kapelāni?

– Kapelānu ētikas kodekss paredz, ka mēs nelūdzam par uzvaru. Mēs lūdzam par komandas savstarpējām attiecībām, lai nebūtu traumu un lai ikviens būtu pasargāts. Kapelāns nav veiksmes talismans.

– Bet saki, tev pašai ir svarīgi uzvarēt?

– Kad strādāju pie grāmatas Patiesā uzvara: trenēties un trenēt, sapratu, ka Dievs mūs ir radījis uzvarai. Tādēļ ka Kristus ir uzvarētājs. Ja ņem konfliktu, kurš norit starp Dievu un ļauniem garīgajiem spēkiem pasaulē, tad Dievs vienmēr ir uzvarētājs. Pat tad, kad Kristus karājās pie krusta un izskatījās kā zaudētājs, Dievs bija uzvarētājs. Caur augšāmcelšanos viņš parādīja savu galīgo uzvaru. Tātad, ja mēs esam viņa komandā, tad esam uzvarētāji. Viņš grib, lai visi ir viņa komandā, tātad viņš arī grib, lai visi ir uzvarētāji. Realitāte ir tāda, ka ne jau mēs paši izcīnām uzvaru. Tas notiek sadarbībā ar Dievu. Līdz ar to ir normāli, ja mēs gribam būt uzvarētāji.

Tagad, piedaloties sacensībās, arvien biežāk man uzvara vairs nešķiet tik svarīga kā kādreiz. Braucot velosacensībās, esmu domājusi, ko es darītu, ja man līdzās kāds nokristu. Vai es būtu gatava apstāties, lai palīdzētu, un atdotu savu cenšanos pēc uzvaras? Patiešām nezinu…

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs