• Šobrīd

    weather img

    Rīga -12°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Depresija. Pats diktē laikapstākļus galvā

    Garīgā veselība
    Kristīna Putinceva
    22. novembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Pexels
    Cilvēks ir kā lidlauks – nepārtraukti atvērts lidmašīnām, kas nolaižas ar visu labāko, ko dzīve piedāvā. Taču dažkārt mēdz sabiezēt nekontrolējama migla, dzīvesprieka lidmašīnu plūsmu bloķējot. Šī migla ir nekontrolējamās, negatīvās, destruktīvās domas, kuru blīvums nosaka depresijas pakāpi. Ja migla pār lidlauku valda ilgstoši, tad iespējas ir divas: vai nu saņemt palīdzību un panākt pelēcības izklīšanu, vai lidlaukam aprakt pašam sevi.

    Izskatījos pēc veca, nelaimīga onkuļa

    Arvīds ir vienkāršības un draudzības iemiesojums. Stalts, izskatīgs, moderni ģērbies 35 gadus vecs vīrietis. Viņš strādā sev tīkamu darbu būvniecības preču mazumtirdzniecības jomā, vizinās ar dienesta automašīnu, pilnai laimei vēl tikai ģimenes dzīve jānokārto. Taču tāds viņš nav bijis vienmēr. Arvīds parāda pirms gadiem tapušu bildi, kas izraisa diezgan nekorektu reakciju – kas tas par vectēvu? «Tāds es izskatījos pirms pieciem gadiem. Kā vecs, nelaimīgs onkulis! Katra jauna diena bija kā sods, tikai es nesapratu – par ko. Ar laiku piešuvu sev birku neveiksminieks ar vāju raksturu un nemēģināju analizēt savas izjūtas, bet tikai izturēt katru uzausušo dienu.»

    Arvīds ir gatavs dalīties savā pieredzē, lai vēstītu, ka depresija nav spriedums, ar ko jāsamierinās, bet gan slimība, pret ko var cīnīties ar daudzajām mūsdienu terapijas iespējām.

    Arvīda stāsts ietver izplatītu depresijas attīstības ķēdīti: bērnības trauma – apspiestas, neizrunātas emocijas – sevis vainošana un noliegšana – destruktīvo domu pārsvars – depresija.

    Arvīda psihe tika traumēta septiņu gadu vecumā, kad nācās piedzīvot vairākas seksuālās izmantošanas epizodes. Par to viņš ne ar vienu nekad nebija runājis, līdz 30 gadu vecumā nonāca psihoterapeita kabinetā. Būdams zēns, Arvīds sācis vainot sevi, izvairījies apmeklēt skolas pasākumus. Ar gadiem distancēšanās un drūmais noskaņojums tikai palielinājies. Vēlāk daudzajiem kompleksiem pievienojies liekais svars, dzīve šķitusi kā bezgalīgs pārbaudījums. Tomēr Arvīds centies sevi lauzt un 22 gadu vecumā sācis trenēties taekvondo, centies iejusties draugu kompānijās, apmeklējis diskotēkas. Taču emocionāli labāk nekļuva – lai kas tiktu darīts, priecāties viņš nespēja. Tieši pretēji – tā kā Arvīds neredzēja progresu ne pašsajūtā, ne izskatā, viņš arvien dziļāk iestiga pārliecībā, ka pie vainas ir vājš raksturs.

    Tā kā vecāki aizrāvušies ar alkoholu, Arvīdam agri nācies kļūt patstāvīgam. Strādājis algotu darbu, centies būt komunikabls, taču dienas beigās tik un tā juties iztukšots un neveiksmīgs. Nemanot par viņa ikvakara sabiedroto kļuva alkohols: «Tas bija kā rituāls – pēc darba iebraukt veikalā. Dzēru, sēžot mājās pie televizora. Man kļuva vieglāk, arī aizmigt izdevās daudz labāk.»

    Regulāri gribējies darīt sev galu: «Atceros, kā 16 gadu vecumā iepeldēju dziļi ezerā, ieniru un apņēmos vairs neizpeldēt.

    Citā reizē uzkāpu uz daudzstāvu mājas jumta un sagatavojos lēcienam. Bet ikreiz mani atturēja pašsaglabāšanās instinkts, kas vēl nebija zaudējis depresijai.»

    «Ģimene, draugi mani mudināja domāt labas domas, apmeklēt kultūras pasākumus. Bet esot depresijas varā, tas fiziski nav iespējams! To pat nevar izstāstīt! Tas ir tāpat kā ratiņkrēslā sēdošam cilvēkam pateikt – ej skriet! Šķiet, ka prātā esošās domas ir patiesība, ka viss ir slikti un nākotnē būs vēl sliktāk, ka nekam neesmu derīgs.»

    To, kas notiek, Arvīds saprata tikai 30 gadu vecumā: «Izlasīju viena psihoterapeita grāmatu un sapratu – jā, man ir depresija! Jaunībā to neapzinājos. Nebiju vērsies pie speciālistiem, un arī pašam nebija ienākusi prātā doma, ka manai pašsajūtai varētu būt sakars ar šo slimību. Sāku meklēt informāciju internetā, strādāju ar sevi, taču rezultāta nebija.  Kad sākās kārtējā krīze un nebija vairs spēka dzīvot tālāk, nākamajā dienā pēc neizdevušās mēģinājuma nolēkt no mājas jumta piezvanīju psihoterapeitei. Viņa atbildēja, ka konsultācija būs iespējama tikai pēc divām nedēļām. Domāju – kā es šo laiku izturēšu? Tomēr sagaidīju, un pirmajā seansā kārtīgi izraudājos.»

    Pats diktē laikapstākļus galvā

    Pirmā psihoterapijas kūre neesot palīdzējusi – viņš pat sajutis recesiju. Toties nākamā speciāliste, pielietojot kognitīvi biheiviorālo terapiju*, četru mēnešu laikā izvilkusi viņu no gadiem milzušās depresijas bedres. Izrādījās, ka ar rakstura stingrību vīrietim viss kārtībā: «Drīz pēc tam nopirku lidmašīnas biļetes un kopā ar draugiem devos apceļot ASV. Iepriekš neko tādu nebūtu uzdrīkstējies. Noīrējām mašīnu, un baudījām šīs valsts mērogus. Atpakaļ atbraucu kā cits cilvēks.» Pusgadu pēc terapijas mainījies arī Arvīda izskats – regulārajās garajās pastaigās bija izkusuši liekie kilogrami, par 99 procentiem mainījusies garderobe. «Palika tikai vecās cepures un cimdi!» Uzlabojoties garastāvoklim, ar laiku pazuda arī tieksme pēc alkohola.

    «Nav jau tā, ka pa šiem gadiem būtu aizmirsis, kas ir depresija. Ik pa laikam tā sāk uzglūnēt, taču tagad es protu slimību kontrolēt. Visus sešus gadus ar īsiem pārtraukumiem lietoju ārstu izrakstītus medikamentus. Esmu arī sācis praktizēt apzinātību – savu domu novērošanu. Izklausās vienkārši, taču praksē tā nav, jo domāšanas aparāts nepārtraukti ģenerē jaunas domas, no kurām izriet vēl citas. Katru rītu meditēju, dažreiz 15 minūtes, citreiz – 40. Tas ļauj būt apzinātākam, nepievērst domām uzmanību – lai viņas tur galvā dzīvojas, bet nepieļaut, ka rada baisu emocionālo fonu. Domas jau nekur nav pazudušas, bet tās vairs nenosaka laikapstākļus galvā.»

    Daudzgalvaina hidra

    Psihoterapeits Andris Veselovskis par depresiju runā kā par dzīvu būtni, pielīdzinot to daudzgalvainai hidrai, jo «tā kā prāts nav redzams, talkā nāk simboli». Ārsts novērojis, ka labos laikos, kad pamatvajadzības ir nodrošinātas, cilvēki vairāk pievēršas savai garīgajai veselībai, tāpēc arī rindas pie psihoterapeitiem kļūst garākas. Veselovskis skaidro, cik viegli un nemanāmi depresija spēj iemājot vīrieša prātā, un kā to nepieļaut.

    «Katrā no mums mīt gan pozitīvais, gan negatīvais. Domas no sērijas «man nesanāks», «esmu slikts» var apciemot ikvienu. Psihiatrs un psihoanalīzes pamatlicējs Zigmunds Freids savulaik uzskatīja, ka mūsos ir dzīves dziņa un nāves dziņa.

    Cilvēkā mītošais sagraušanas spēks tiek vērsts vai nu pret sevi, vai citiem.

    Vieni uzskata, ka šī tieksme visiem vīriešiem piemīt jau kopš dzimšanas. Piemēram, zēniem ir raksturīgi gribēt iesist, kaut ko apgāzt, izliet. Vēl izpētīts, ka destruktīvie spēki rodas tad, ja kaut kā trūcis jaunībā. Piemēram, zēna ģimenē piedzimst māsiņa, vecāku uzmanības kļūst mazāk, un vecākais bērns ir dusmīgs, lai gan apzinās, ka dusmoties nedrīkst, jo jābūt labam. Un tad viņš sāk dusmoties uz sevi: «Es neesmu pietiekami labs, jo man nepievērš uzmanību! Tātad kaut kas nav kārtībā!» Negatīvās domas pamazām sāk dzīvot savu slepeno dzīvi un vairojas, līdz cilvēku pamazām iznīcina.

    Bērnībā veidojas cilvēka psihe un prāts, rodas programmas, un pamatā tās ir divas: «esmu labs» un «esmu slikts». Tām ir būtiska nozīme depresijas veicināšanā. Jo agrāks ir programmas rašanās laiks, jo lielāka tās nozīme! Dzīves gaitā šīs programmas nosaka, kā cilvēks izmanto apkārt notiekošo.

    Vēl viens piemērs, kā depresija rodas bērnībā – zēna vecāki sāk viņu vest uz hokeja treniņiem. Dēls to dara, lai gan labprātāk apmeklētu dziedāšanas nodarbības. Rezultātā visus šos gadus viņš apspiedis savu es un iemācījies būt tāds, kādu viņu vēlas redzēt citi – stiprs, panākumiem bagāts. Turklāt tas viņam iepaticies, taču patiesais es allaž vēlējies pavisam ko citu. Tas parāda, kāpēc bieži vien ārējie sasniegumi un veiksme nevis bagātina, bet grauj.

    Depresijas velnam patīk kārdināt

    Destruktīvie procesi jeb velna darbi prātā vienmēr ir slepeni, cilvēks tos neapzinās. Piemēram, vīrietis uzskata, ka viņam jāstrādā vairāk un vairāk, lai vairotu ģimenes labklājību, taču vienā brīdī viņš attopas, ka vairs nevēlas vakarā doties uz mājām vai no rīta uz darbu. Darbs nerada prieku, šķiet, ka paveiktajam nav nozīmes, ka saule vairs nespīd tik spoži, un tamlīdzīgi. Turklāt rodas sajūta, ka zudusi prasme būt kopā ar sievu un bērnu, vai gūt panākumus darbā ir vieglāk nekā attiecībās. Tie ir signāli, ka cilvēks jau nonācis destruktīvā spēka varā. Turklāt depresijas velnam ir tendence kārdināt. «Ja daudz strādāsi – būsi bagāts un slavens», līdz cilvēks sāk sevi sagraut, pārstāj nodarboties arī ar sportu un hobijiem.

    Diemžēl sabiedrībā tiek plaši kultivētas patēriņa vērtības: īpašumu skaits, slava, panākumi, tas viss cilvēku aizved prom no sevis.

    Tas liek vīriešiem sevi dedzināt un neatzīt, ja kaut kas sāp. Minētais mehānisms arī veicina to, ka vīrieši mirst vidēji desmit gadus agrāk nekā sievietes.

    Depresija spēj cilvēkam iegalvot, ka viņš slikti izskatās un neatbilst uzspiestajām skaistuma normām. Rezultātā – intensīvos treniņos tiek pārplēsta kāda cīpsla vai salauzta kāja, šādi gadījumi depresiju uz kādu laiku pabaro. Slimība progresē, un prātā uzkrājusies negatīvā spriedze mudina cilvēku izdarīt pašnāvību vai arī, piemēram, pārgalvīgi braukt, lai ciestu autoavārijā. Tāds ir depresijas mērķis – panākt, lai cilvēks pats sevi noslepkavo.

    Pasveicini savus dēmonus

    Viss ir kārtībā, ja cilvēks spēj atmaskot destruktīvās domas un apzināties, ka tās ir maldinošas. Savukārt, ja ar negatīvajām domām nestrādā, tās ieslēdz prāta kambarī, sev iegalvojot, ka viss ir kārtībā, tās tur sāk vairoties. Nelaime tāda, ka cilvēkam ar tām pārtrūkst kontakts. Vīriešiem, kuri neiedziļinās sevī un dzīvo ar masku «ar mani viss ir kārtībā», ir lielāks izdegšanas risks. Šādā veidā sabrūk arī ļoti stipri vīri, jo viņi bija pieraduši balstīties uz ārējiem sasniegumiem, nepamanot iekšējo tārpu, kas klusībā grauzis. Ja neievērojam vai noliedzam savu dēmonisko daļu – to, ka dažkārt piedzīvojam negatīvas domas, skaudību, emocionāli uzbrūkam sev vai citiem – tās sāk iedarboties ar dubultu jaudu! Tāpēc labāk to negatīvo sevī atzīt un pieskatīt. Kā reiz sacīja psihiatrs profesors Mintauts Caune: «Katram ir sava uts. Tam, kurš domā, ka viņam nav, ir divas!»

    Nozīmīgi ir arī ārējie apstākļi. Piemēram, ja dzīvesbiedri spēj palīdzēt viens otram pārvarēt krīzes un attīstīties – ļoti labi! Ja nespēj, problēma var eskalēties, turklāt – slepenā veidā, iegalvojot cilvēkam, ka viņš ir neveiksminieks, vājš pēc dabas, ar vājiem gēniem, ka viņam vienmēr neveiksies un tāpēc nav vērts pat mēģināt ko darīt lietas labā. Šīs interpretācijas ir viltīgas, pašam no tām izrauties ir sarežģīti. Turklāt vīriešiem ir grūtāk nekā sievietēm – ja sieviete ir jūtīgāka, spēj sajust sevi un bērnu, lai saglabātu dzīvību, tad vīrieša pienākums ir riskēt, medīt mamutus, nereti aizmirstot par sevi.

    Veids, kā atmaskot depresiju, ir godīgi ieskatīties savā prātā. Kāpēc negribas iet uz darbu? Kāpēc dzīve kļuvusi par rutīnu? Kas notiek iekšējā pasaulē? Palūkojieties uz bērniem! Viņiem dzīvē viss ir kārtībā, apkārt notiekošais viņus interesē – bērni grib iet un darīt. Ja pieaugušajam kļuvis neinteresanti dzīvot, tas nozīmē, ka sliktie spēki apspieduši viņa prātu.

    Ja vīrietis ikdienā pieradis veltīt sevi desmitiem pienākumu ģimenē, mājās, darbā, aizmirstot, kā tas ir – pabūt ar sevi, ieteicams pakāpeniski samazināt darba intensitāti. Desmit darba stundu vietā, ja tas iespējams, var strādāt deviņas un vienu brīvo stundu pastaigāties, padomāt, kas varētu palīdzēt justies labāk, un meklēt risinājumu. Šis ieteikums attiecināms nevis uz klīnisku depresiju, bet gan iekšēju procesu, kad dzīvības spēki tiek nomākti un cilvēks nejūtas labi.

    Depresīvi pacienti parasti stāsta, ka, kādam no draugiem atklājot savas drūmās sajūtas, viņi saņem aicinājumu doties uz koncertu un domāt labas domas. Draugs cenšas palīdzēt, būt kopā, savukārt depresijas skartajam šķiet, ka draugs tik un tā nesaprot, cik slikti viņš jūtas, un ka patiesībā vēlas tikties retāk, lai nenāktos komunicēt ar tik skumju personu. Depresijas pacientam ir tieksme doties mājup un mēģināt tikt pašam galā ar savām izjūtām. Kāpēc? Jo depresijas dēmoni iegalvo cilvēkam, ka viņš citiem nepatīk, neviens negrib viņu redzēt, viņš nav gana labs, ka, pievienojoties kompānijai, viņš sabojās vakaru…

    Tam, kurš atskārtis, ka nejūtas tik labi, cik vēlētos, ka neveicas privātajās un darba lietās, ieteicams komunicēt ar tiem, kuri spējuši pārvarēt krīzes. Tas var būt treneris, jogas pasniedzējs – svarīgi, lai ceļā pievienotos iepriekš nepazīti cilvēki. Ja par savām sajūtām un nevēlēšanos dzīvot pastāsta sievai vai draugam, var gadīties, ka viņi nezina, kā palīdzēt, vai arī nobīstas, sāk pārlieku uztraukties. Kontaktējoties ar jauniegūtiem paziņām, īpaši tādiem, kuri savulaik spējuši uzlabot savu dzīves kvalitāti, iespējams gūt motivāciju, lai emocionāli attīstītos. Rezumējums: lai stātos pretī depresijai, noteikti jāiet ārā no mājas, jāapmeklē saviesīgi pasākumi, jākomunicē ar citiem, par spīti tam, ka negribas vai ir grūti sevi pārvarēt. Uzskats, ka jātiek galā pašam, ir maldinošs – tās ir depresijas izliktās lamatas!

    Nereti vīrietis pats neatzīst savu depresivitāti. Šādā situācijā viņa tuviniekiem skaidri jārunā par problēmu un sekām, ko tā rada. Cilvēks jāmudina uz pārmaiņām, jāpiedāvā risinājumi.

    Kā nesēt depresiju savos bērnos?

    Pirmkārt, jāvelta laiks bērniem un kopējām nodarbēm. Tām jābūt pozitīvām, lai abi gūst labas emocijas. Nekādā gadījumā nevajadzētu par prioritāti noteikt rezultātu – piemēram, lai pēc kopīgas slidošanas dēls iemācītos darīt to perfekti. Svarīgākais ir process un pozitīvās sajūtas. Ja vīrietim savulaik pietrūcis kopā būšanas ar savu tēvu, tad, esot pieaugušam, būšana kopā ar savu bērnu var būt dziedinoša. Vīriešiem, kuri nāk vizītēs, es skaidroju, ka attiecības ar bērnu ir nezūdoša bagātība, turklāt to ir viegli izveidot – tik vien, kā jāpavada kopā laiks, jāsajūt bērna vajadzības, saprotot, kā viņam palīdzēt sevi realizēt, lai ļautu būt pašam.»

     

    * Viena no efektīvākajām psihoterapijas formām, piemērota depresijas, veģetatīvās distonijas, panikas lēkmju, paaugstinātas trauksmes traucējumu ārstēšanā.

    Raksts publicēts žurnālā Klubs 2016. gada 7. numurā.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+