Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Supervaroņi un sapņu prinči
Kā – vai tad Meksikā arī ir korida?! – bija mana pirmā atbilde, kad no draugiem Gvadalaharā saņēmu uzaicinājumu kopīgi apmeklēt vēršu cīņas. Būšot iespaidīgākais mačs šajā gadā. Pirms sniedzu īstu atbildi, man ar sevi drusku jāpastrīdas (beigās, protams, uzvar ziņkārība). Godīgi sakot, man vispār bija brīnums, ka šodienas aizvien vegānākajā un politkorektākajā pasaulē kaut kam tik arhaiskam joprojām ir vieta.
Bet vieta, kā izrādās, ir gan, turklāt diezgan plaša: koridu joprojām ciena ne vien Spānijā (kuras teritorijā tā kā pagānisks ziedošanas rituāls aizsākās vēl romiešu laikos), bet arī Francijā, Portugālē, Kolumbijā, Ekvadorā, Peru un Venecuēlā. Taču meksikāņiem šis sports ir īpaši tuvs. Cīņu nopēlēji saka – korida ir turīgo konkistadoru pēcteču dižošanās ar savu izcelsmi un tīksmīga nostalģija par aizgājušajiem laikiem.
Pagātnei meksikāņu un koridas mīlas stāstā tiešām ir liela nozīme.
Bērnībā kopā ar vectēvu gāju uz katru cīņu – stāsta mana laba draudzene, pēc profesijas ģimenes ārste. Šodien vēršu cīņas viņa vairs neapmeklē, vismaz tik bieži ne, taču joprojām pret tām lolo siltas, ģimeniskas atmiņas un neuzskata, ka kādam būtu tiesības tās aizliegt. Par šo tēmu apjautājos daudziem, un stāsti bija līdzīgi, pirmo reizi vēršu cīņas tiek apmeklētas agrā bērnībā, visbiežāk vecāku vai vecvecāku pavadībā.
Un toreadori ne vienam vien meksikāņu puikam kādā brīdī bijuši supervaroņu vietā, savukārt meitenēm – sapņu prinči, ko alkt reiz apprecēt. Starp citu, Meksika ir vienīgā valsts pasaulē, kurā notiek bērnu korida: tā kā Eiropā cīnīties aizliegts līdz sešpadsmit gadu vecumam, mazie eiropiešu koridas censoņi (jā, ir arī tādi!) kopā ar ģimenēm parasti pārceļas uz Meksiku. Jā, un pasaules vienīgā sieviete toreadore Lupita Lopesa arī ir meksikāniete.
Ja es varētu izvēlēties…
Vēl viens izteikums, ko savās aptaujās dzirdēju vairākkārt, bija šāds: ja es būtu vērsis, daudz labāk gribētu dzīvot cīņas vērša, nevis fermas vērša dzīvi. Vēršiem šādu izvēli neviens, protams, nedos, bet nu no cilvēka skatpunkta zināma taisnība, protams, ir: ja vēršiem parastajiem ir lemts visai pieticīgos apstākļos nodzīvot trīs gadus, tad cīņas vēršu mūžs tomēr ir krietni patīkamāks – viņiem ir atvēlēti pieci trekni gadi komfortablos apstākļos ar vislabāko uzturu.
Bet, kad pienācis laiks (dažiem tiek nedaudz vairāk, bet citiem diemžēl mazāk), viņus sagaida «cieņpilna nāve» (arī šo vārdu savienojumu dzirdēju vairākkārt). Tas nozīmē – nāve cīnoties, nevis birdinot asaras kautuvē (tiešām nezinu, vai lopiņi savas nāves gaidās raud, bet tā te stāsta).
Un vēl – cīņas vēršiem tiek dota iespēja tikt cīņas vēršu paradīzē.
Nopietni, tāda te pastāv. Šāda iespēja gan ir gaužām niecīga – tās stariņš kādam laimīgam vērsim uzspīd apmēram vienu reizi sezonā. Kas šādās reizēs notiek? Nu, tīri teorētiski pastāv iespēja nelaimīgo toreadoru uzdurt uz raga un cīņā uzvarēt. Arī šāds iznākums, kaut ļoti reti, bet tomēr notiek, un, ja reiz vērsis ir uzvarējis, tad saņem pienācīgu atalgojumu. Vēl apžēlošanu vērsim savu reizi mēdz izlūgties publika, teiksim, ja tas īpaši varonīgi cīnījies vai kāds no toreadora komandas pieļāvis rupju kļūdu.
Ja vērsim patiešām izdevies savu dzīvību nosargāt, tas dodas atpakaļ uz fermu, kur vada savas dienas līdz sirmam vecumam, barojoties kā karalis un pēc sirds patikas mīlējot vēršu mammas. Goda vārds.
Superzvaigznes
Tomēr visbiežāk šo vēršu gals pienāk smiltīs arēnas viducī, pūlim vienlaikus līdzjūtīgi aurojot un atzinīgi aplaudējot. Bet vakara izskaņā tie, jau nodīrāti, izķidāti un nomazgāti, skumji karājas arēnas dibengalā ierīkotā kautuvē. To ķermeņi tiek izsolīti, sadalīti un notirgoti. Neskatoties uz tādu kā slavenības statusu, to gaļa ir diezgan lēta, jo cieta un stiegraina.
Vēršu galvas stāv izliktas apskatei, aptaustīšanai vai, teiksim, kopīgam selfijam, ja ir tāda vēlēšanās.
Īpašu eksemplāru galvas visbiežāk tiek nopirktas un izbāztas, lai mūžību vadītu pie sienas kāda lepna meksikāņa rančo. Jā, arī vērši mēdz iegūt slavenības statusu – pirms diviem gadiem par tādu, piemēram, kļuva Paharito (Pajarito jeb Putniņš), temperamentīgs vērsis, kuram piemita niķis lēkt skatītāju tribīnēs. Kad pirms 13 gadiem pienāca viņa cīņa, skatītāji jau zināja, ka gaidāms nervus kutinošs šovs. To viņi arī sagaidīja – Paharito uzjoņoja tribīnēs, nopietni savainoja vairākus skatītājus un tur sagaidīja savu galu. Pēc Paharito galvas toreiz bija tik daudz tīkotāju, ka nācās rīkot izsoli.
Bet šajā vakarā pēc cīņas telefoni šajā kņadā tiešām zib vienā gabalā – ne tik daudz skumjo galvu dēļ, cik tēmējot uz toreadoriem, visa šā pasākuma patiesajiem spīdekļiem. Šie slaikie kungi ir valsts mēroga superzvaigznes, kas bauda vienbalsīgu pielūgsmi, sieviešu uzmanību (man pačukst, ka toreadori vislabprātāk par sievām apņemot supermodeles) un pasakainus honorārus – gadā toreadors par 30 cīņām nopelnot apmēram sešus miljonus eiro. Pēc cīņas tie paiet garām skumjajām galvām, miesassargu un fanu uzstājīgi ieskauti – visi grib bildi ar El Conde (iesauka, kas nozīmē – grāfs), vienu no slavenākajiem meksikāņu toreadoriem, īstajā vārdā Alfredo Rios, kam šajā vakarā bijusi pēdējā cīņa viņa karjerā.
Drāma un suta
Man tiek paskaidrots, ka ar šīs dienas cīņu ir ļoti paveicies – visi trīs toreadori un viņu komandas esot dzīvas leģendas. Kopumā notiek sešas cīņas – katrs toreadors arēnā iznāk divas reizes. Divi no tiem ir meksikāņi un tāpēc izpelnās lielākas urravas, trešais, Enrike Ponse, nāk no Spānijas – tāpēc viņam tiek vēsāki aplausi.
Visi klātesošie labi zina, ka spāņi ir labāki cīnītāji, taču skaļi to neviens neatzīst.
Katra cīņa ilgst minūtes piecpadsmit, divdesmit. Tomēr kopumā viss pasākums aizņem gandrīz vai veselu dienu. Uz arēnu lielais vairums ļaužu dodas vairākas stundas pirms cīņu sākuma. Plaza Nuevo Progreso (jā, šīs koridas arēnas nosaukums tiešām ir Jaunais progress) arēnā satilpst divdesmit tūkstoši skatītāju, un biļetes ir gandrīz izpārdotas (Mehiko grandiozajā La Monumental ir divtik vietu). Atrast stāvvietu tās tuvākajā apkārtnē ir izaicinājums.
Šoferīši ir radoši un cenšas atrast stāvvietas tur, kur to nav, – policija to labi zina un modri spieto ap arēnu. Meksikā nenotiek ķēpāšanās ar soda biļetēm – pārkāpēja auto bez žēlastības tiek aizvilkts prom. Brīdī, kad arēnā ierodamies mēs, vairākās vietās šajā sakarā notiek jandāliņi – mašīnas tiek krakšķēdamas transportētas prom, to īpašniekiem un draugiem izmisīgi protestējot.
Vēršu cīņas, starp citu, it nemaz nav lēts prieks – biļete priekšējās rindās maksā pat 3 tūkstošus peso – ap 150 eiro. Vislētākās biļetes ir arēnas saules pusē esošajām sēdvietām – trīs četru stundu sēdēšana tiešos Meksikas saules staros nav nekas patīkams.
Tur sēdošie ir bruņojušies pamatīgām platmalēm, vēdekļiem un leduskastēm, kur iztukšošanu gaida baltvīna un alus pudeles.
Fiesta!
Taču galvenais iemesls, kāpēc ļaudis uz cīņu ierodas tik laikus, protams, ir ballīte. Lai iedzertu, lai uzkostu, «citus aplūkotu un sevi parādītu». Un te ir, ko redzēt. Gvadalahara ir otra lielākā un svarīgākā Meksikas pilsēta, valsts lielākā štata Halisko galvaspilsēta. Šejienieši visa valstī ir pazīstami kā viselegantākie, taču arī augstprātīgākie un nepieejamākie. Mehiko korida ir silts, bļaustīgs un ģimenisks pasākums, bet Gvadalaharas arēnas gaisotne ir krietni spožāka, taču atturīgāka.
Gvadalaharas sievietes ir skaistas un ledainas būtnes, tā tiek runāts, un pirmscīņas burziņā par to varu pārliecināties. Toties izjūtu dziļu apbrīnu pret šo krāšņo dāmu uzticību koridas skatītāja dreskodam. Deviņdesmit procenti klātesošo ir ģērbti melnos džinsos, augstos kovboju zābakos un nevainojami izgludinātos koši baltos kreklos. Galvā kovboju cepure, ap kaklu – košs lakatiņš. Dāmu seju klāj bieza grima kārta, mati ir nogludināti vai ieveidoti glītās sasukās.
Es savā zaļajā vasaras kleitā jūtos kā pienene gladiolu dobē.
Bet, mīļie, gaiss vēl pirms cīņas ir sasilis līdz gandrīz trīsdesmit grādiem! Svīstu un baidos pat iedomāties, kas darās zem šo dāmu apģērba.
Visapkārt valda brīnišķīga kņada. Skan mūzika, sarkanvīns plūst, grili čurkst, arēnu apjož balti klāti galdi, ap kuriem pulcējas ģimenes, draugu pulki, visdažādākās paaudzes no zīdaiņiem līdz sirmgalvjiem. Kad labi paēsts un padzerts, visi nodrošinās ar līdzņemamiem dzērieniem – koridas dzēriens ir sarkanvīns (laikam jau diezgan atbilstīgi un «spāniski»), kaut ikdienā meksikāņi ar to īpaši neaizraujas. Tirgots gan tiek arī alus un tekila.
No pudelēm vai glāzēm šeit dzer retais – dzērieni tiek sapildīti ādas maisos, ko sauc par bota jeb zābakiem. Taču visu spēles laiku gar rindām slīd tirgotāji ar uzkodām un dzērieniem – populārākā uzkoda šādos pasākumos ir milzīgas kaltētas cūku ādas, taču tirgotāju grozos ir arī riekstiņi, kukurūzas graudi vai čipsi un citas tradicionālas meksikāņu uzkodas. Izskatās, ka tradīcijas tiešām ir koridas atslēgas vārds – kā darīja vecvectētiņi, tā arī viņu mazmazbērni, līdz pat sīkākajām detaļām. Dzērieni guldz uz nebēdu, un, cīņām sekojot cita citai, skatītāju urravas un ūjināšana pieņemas skaļumā un bravūrā.
Deja ar skalpeli
Vērša un toreadora cīņu savām acīm nekad iepriekš neesmu redzējusi, un brīdī, kad nāvē aiziet pirmais vērsis, nevilšus apraudos. Šīs emocijas izskaidrot ir ļoti grūti, tās it nemaz nelīdzinās līdzjūtības vilnim, ko izraisa, teiksim, kāda traģiska stāsta dzirdēšana vai izlasīšana.
Tas tomēr ir tik sirreāli (un zināmā mērā truli) – sēdēt kopā ar divdesmit tūkstošiem cilvēku un skatīties, kā liels (cīņas vērsis ir 500 līdz 600 kilogramu smags), mežonīgi stiprs dzīvnieks pārdesmit minūšu laikā burtiski sarūk, iztek elsās, sviedros un asinīs, līdz saļimst pavisam.
Brīdī, kad toreadora zobens ietriecas starp vērša lāpstiņām, trulums pārņem visu ķermeni, citus vārdus savām sajūtām atrast nevaru.
Bet nekas, naski tukšoju savu botu, vērsis tiek aizvilkts, arēnā cēli izsoļo nākamā cīkstoņu komanda, bet, kad jūtu tuvojamies cīņas izskaņu, ņemos pētīt savas kurpes.
Taču toreadoru virtuozitāti, šo līdz pilnībai noslīpēto meistarību apstrīdēt nevar neviens. Katra to kustība ir skaista un absolūti precīza, kā ķirurga skalpeļa šņāpieni. Šī cīņa ir skaista un nežēlīga deja, deja ar mirstošu, dzīvnieku, kas trakodams cīnās par savu dzīvību un tomēr nespēj nepakļauties šī apzeltītā, sārtās zeķbiksēs tērptā cilvēka rāmajām, stingrajām kustībām.
Viņš hipnotizē dzīvnieku un vienlaikus hipnotizē divdesmit tūkstošus cilvēku. Kāds tur brīnums, ka, saskatoties to plastiskajās kustībās un akmensstingrajos dibenos, sievietes tiem vēlas mest ziedus un valšķīgus piedāvājumus.
Nepateicīgākais darbiņš
Starp citu, katra toreadora ķermeni klāj vēršu ragu pēdas – no tā izvairīties karjeras gaitā vienkārši neesot iespējams. Arēnās cīņu laikā dežurē īpaši ķirurgi, kas specializējušies tieši ragu nodarītā posta dziedēšanā.
Neapskaužamākais darbiņš koridas asiņainajā norisē, šķiet, tiek pikadoriem. Tas ir divu jātnieku duets, kuru uzdevums ir, zirgos sēžot, ar gariem pīķiem skaisti iedurt konkrētā dzīvnieka muguras punktā. Tas tiek darīts, lai vērsim nedaudz pazeminātu asinsspiedienu (pretējā gadījumā tā sirds vienkārši neiztur) un to attiecīgi nogurdinātu un saīsinātu cīņas ilgumu, kā arī – lai vērsis turētu galvu zemāk, kad nākamajā – pēdējā – cīņas etapā tas jānogalina.
Izdarīt precīzu dūrienu – turklāt dubultu – ir ļoti sarežģīti. Šoreiz tas bez aizķeršanās izdodas tikai vienā cīņā. Kamēr vērsis tiek atkal un atkal ielenkts, pūlim aizvien nepacietīgāk ūjinot, tas savukārt metas uzbrukt zirgiem, kuru mugurās sēž pikadori. Zirgi ir drošībā – tos iejož matrača biezuma mundieri (starp citu, līdz pat 1928. gadam mundieru nebija un zirgi bieži beidza dzīves ragu uzšķērstiem vēderiem), tomēr to acis ir cieši aizsegtas.
Visa šī neveiklā bakstīšana pūlim nepatīk – tāpēc pikadori katru reizi arēnu pamet dusmīgas ūjināšanas un lamu pavadīti.
Atvadas no copītes
Savukārt, bīstamākais un izaicinošākais uzdevums tiek banderillo – cilvēkam, kura uzdevums ir skrienot piekļūt iespējami tuvu vērsim, lai tā mugurā iedurtu divus garus, krāsainus durkļus. Šis triks ir patiesi iespaidīgs, tāpēc banderillo parasti tiek publikas sajūsmas saucieni un laba vēlējumi. Īpašos gadījumos šo uzdevumu paveic pats toreadors – šoreiz arī El Conde. Un kas tas ir par manevru! Slaidiem panteras soļiem viņš bezbailīgi pietuvojas vērsim izdara neticamu lēcienu un tā laikā iedur banderijas (krāsainās nūjas) precīzā trāpījumā. Publika trako.
Jūsma un atzinība, protams, tiek arī cīņas vēršiem. Kādā no cīņām vērsis pagalam negrib padoties un cīnās tā, ka asaras sariešas ne tikai apstulbušai latvietei. Pūlis sauc pēc apžēlošanas, taču žūrija pēc īsas apspriešanās ziņo – par vēlu, šis vērsis tik un tā neizdzīvotu.
Kad cīņa beigusies, dzīvnieka saļimušais ķermenis tiek vilkts gar skatītāju rindām goda aplī, un tā virzienā lido ziedi. Savas otrās cīņas beigās goda apli izstaigā arī katrs toreadors. Šajās reizēs arēnas smiltīs tiek lidināti ne vien ziedi, bet arī cepures un vīna botas.
Toreadora goda pienākums ir katru cepuri uzlikt galvā un tad iemest atpakaļ pūlī. Katru botu tas atskrūvē un iedzer malku no tās satura. Kad cīņu beidz El Conde, cepuru un botu ir vesels lietus, un viņa goda aplis ieilgst gandrīz stundu. Noslēgumā cīnītājs iznāk arēnas vidū un piedzīvo savas karjeras simbolisko noslēgumu – viņš nometas ceļos un zaudē savu copīti, ko toreadori audzē visu karjeras laiku. Tā tiek nogriezta un nonāk īpašumā kādai no Gvadelaharas cienījamākajām ģimenēm.
Tur tā kļūs par simtiem tūkstošu vērtu ģimenes relikviju.
Līdz ar El Conde sumināšanu cīņa ir beigusies, taču vakars vēl ir jauns. Elegantās dāmas un kungi pārceļas uz pilsētas lieliskākajiem restorāniem, kur tiem rezervēti galdiņi, plūdīs tekila un tiks atskaņota tradicionālā koridas mūzika – kaut arī ir svētdienas vakars, ballīte iestiepjas līdz krietnām rīta stundām. Ir beigusies vēl viena koridas sezona un arī stāsts par El Conde. Un, kaut nevar noliegt, ka noslēgumam tuvojas arī pašas koridas stāsts, Gvadalaharā par to pagaidām neviens negrib ne zināt.
