Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirms astoņiem gadiem pats biju viesstrādnieks Nīderlandē. Pusgadu strādāju tomātu siltumnīcā un pastrādāju arī būvniecībā – mēs uzstādījām siltumnīcu žalūziju sistēmas. Biju mazs zobratiņš no mazkvalificētā darbaspēka mašinērijas, kas gluži kā mūžīgais dzinējs nepaguris turpina darbu, sildot valsts ekonomiku. Ja esi pārāk lēns, neapķērīgs vai nevarīgs, tevi nomaina. Nekā personīga. Tu vienkārši neesi piemērots.
Tu rotē no vienas darbavietas uz citu. Strādājot aizdomājos – kurš pirms manis griezis tomātu ķekarus un to lapas, kurš piķējis ziedu stādus vai stāvējis astoņas stundas pie lentes cīsiņu fabrikā, līmējot uzlīmes uz iepakojumiem. Protams, paši holandieši jeb vietējie. Bet tas bija sen. Ja mēs šodien ieietu kādā Nīderlandes siltumnīcā, tur būtu sastopami poļi, latvieši un ungāri, pašu holandiešu būtu maz – tikai tie, kuri ieņem ļoti atbildīgus amatus vai ir firmas īpašnieki.
Pirms astoņiem gadiem arī es nespētu iedomāties, ka, ieejot ātrās ēdināšanas restorānā Pārdaugavā, mani laipni sveicinās indietis, bet viņa tautietis gaidīs lapiņu ar pasūtījumu, lai varētu sākt cept man picu. Taču tagad tā ir realitāte. Jaunieši vasarā vairs negrib piepelnīties, cepot burgerus un frī, viņi grib izbaudīt vasaru. Bet robi ir jāizpilda. Un to dara šeit atbraukušie trešo valstu pilsoņi, studenti, kuri strādā darbus, kam vietējie ir par lepnu.
Un tas nebūt, kā saka darba devēji, nav pārspīlēti teikts.
Kurš gan gribētu staigāt pa krogu ar grozu rokā, lasot no galdiem izdzertās alus un kokteiļu glāzes?
Pirms aptuveni sešiem gadiem Kaņepes Kultūras centrā redzēju kādu puisi, kurš to dara. Viņa izskats nepārprotami apliecināja to, ka ieradies šeit no austrumiem.
«Kad uzsāku uzņēmējdarbību, atvēru kafejnīcu, iesākumā pie manis strādāja tikai vietējie. Bet laiki mainās – nu vairs neviens vietējais par minimālo algu nevēlas mazgāt traukus. No otras puses – ja neko citu neproti un vari darīt tikai mazkvalificētu darbu, uz neko vairāk nevari cerēt. Tomēr cilvēki cer. Tikmēr man kā uzņēmējam šis robs jāaizpilda. Trauku mazgātāja pozīcijai man ir konkrēts budžets. Maksāt vairāk nevaru atļauties. Taču šādām uzņēmēju neērtībām ir risinājumi – trešo valstu pilsoņu darbaspēks. Protams, tas nav vienkārši.
Students no Indijas vai Šrilankas Latvijā mēnesī nedrīkst strādāt vairāk par astoņdesmit darba stundām. Tāds ir likums. Tāpēc viņi nereti strādā pat trīs darbavietās.
Saprotams, ka darba devējam viņš to nesaka, un darba devējs to arī nekādi nevar zināt un izkontrolēt. Darbinieks riskē ar savu ādu. Man pašam gadījies, ka trauku mazgātāju, kurš pie manis strādā no rītiem, satieku vakarā citā darbavietā – bārā pie sava paziņas,» stāsta kroga īpašnieks.
Starp citu, nu jau ir pienācis tas brīdis, kad trešo valstu pilsoņu darbaspēks pie mums parādās arī McDonald`s ķēdē. Pie kases stāv latvieši vai krievi, bet burgerus sakrāmē indieši, jo neviens cits to vairs nevēlas darīt. Vairs nevar teikt, ka trešo valstu pilsoņi ir mūsu neredzamais darbaspēks. Tas kļūst arvien redzamāks un publiskāks. Arī mūsu domāšana ir mainījusies. Tie laiki beigušies, kad metām līkumus kafejnīcām, kur iepriekšējā reizē mūs apkalpoja krieviski. Tagad mums ir ok, ja, pasūtot kebabu, jārunā angliski. Taisnību sakot, man šķiet, ka līdz ar indiešu, pakistāņu un šrilankiešu ieplūšanu darba tirgū mazinājusies nacionālā spriedze starp latviešiem un krieviem,» stāsta kafejnīcas īpašnieks.
Atšķirībā no Nīderlandes, Vācijas vai Anglijas Latvijā mazkvalificēto darbaspēku darba devējiem nepiegādā darbā iekārtošanas aģentūra. «Latvijā uzņēmējs, kurš meklē darbiniekus, rīkojas šādi. Viņš portālā ss.lv ievieto sludinājumu ar tekstu, ka meklē trauku mazgātāju ar prasībām, ka latviešu valodas zināšanas ir obligātas. Es tagad nedaudz pārspīlēju, bet rezultātā situācija ir tāda, ka uz tavu sludinājumu atsaucas 200 cilvēku, trīs no tiem ir latviski runājoši, turklāt divi no viņiem, kad zvani, nepaceļ telefonu, savukārt trešais neatnāk uz interviju. Pēc trešās šāda veida neveiksmes tu meklē citus veidus, jo trauki un glāzes paši nemazgājas.
Pie manis ir strādājuši tikai indieši un šrilankieši. Ķēdīte ir vienkārša – brīdī, kad pirmais pie manis strādājošais trešo valstu students, gāja prom, jautāju: «Do you have a friend?» Patiesībā jebkur, kur šie studenti strādā, viņi tikuši, pateicoties draugiem. Viņi visi dzīvo vienkopus. Līdz ar to, ja viens zaudē darbu, pārējie dara visu, lai viņam sagādātu jaunu robu,» atklāj krodzinieks.
Doma, ka tavu soļanku vārījis kāds, kurš šeit atbraucis, lai iegūtu grādu eksaktajās zinātnēs, šķiet neticama, tomēr tā ir realitāte. Kāds no aptaujātajiem uzņēmējiem stāsta, ka nodarbinājis studentu, kurš šeit ieradies, lai iegūtu maģistra grādu inženierzinātnē.
Lai gan šeit viņš nav nekas, atgriežoties dzimtenē Šrilankā, būs labi apmaksāts darbinieks savā nozarē.
«Šobrīd ir daudz dažādu izglītības iestāžu un studiju programmu. Dažas ir pat speciāli radītas trešo valstu pilsoņiem. Piemēram, studiju programma European Business Studies.»
Daži atbraukušie šeit arī uzsāk savu biznesu un pēc aizbraukšanas to turpina vadīt no tēvzemes – pasūta nepieciešamās sastāvdaļas virtuvei, maksā par īri… Pārdaugavā darbojas kebabnīca, kuras īpašnieks jau divus gadus nedzīvo Latvijā. Iestādē strādā tikai indieši, kuri viesus apkalpo, runājot angliski. «Šābrīža situācija ir tāda, ka lētāk ir samaksāt soda naudu par to, ka apkalpojošais personāls nerunā likumā noteiktajā valodā, nekā rēķināties ar vietējo darbaspēku, kurš pēc piektdienas ballītes sestdien darbā var arī neierasties,» skaidro krodzinieks.
Darba devēji stāsta, ka Austrumu pasaules studenti pārstāv ļoti dažādus sociālos slāņus. Par dažiem ir skaidrs – tie nenāk no turīgām ģimenēm, un jo sevišķi tāpēc ir saprotams, kāpēc paralēli studijām gatavi mazgāt traukus divās dažādās kafejnīcās, taču ir arī tādi, kas traukus pie izlietnes mazgā ar pabiezu zelta rokassprādzi ap roku, baidoties no tā, ka netīrais traukūdens uzlīs uz viņa dārgajiem zamšādas mokasīniem. «Ir vēl viena atšķirīga iezīme. Vieni vēlas paaugstinājumu un uzprasās pēc papildu darbiem, citi savukārt nestrādā ne sekundi ilgāk un neizrāda ne mazāko entuziasmu. Un, ja vien būtu iespēja, vispār nestrādātu, jo dara tikai tāpēc, ka vecāki spiež.»
Vairāki darba devēji stāsta līdzīgu stāstu. «Man bijuši gadījumi, kad darbinieka vietā, ko esmu pieņēmis darbā, ierodas istabas biedrs, jo viņam dienā, kad jāstrādā, iekritis eksāmens, bet man to nav pateicis.
Es neesmu rasists, bet man jāsaka godīgi – ir reizes, kad tiešām nezinu, vai uz darbu atnācis tas cilvēks, kurš pie manis strādāja vakar.
Divi indieši ar vienāda garuma matiem, vienādas miesasbūves, tērpušies sarkanā kreklā izskatās diezgan līdzīgi. Tiesa, tas darbojas abos virzienos, jo viņi nereti neatšķir arī mūs,» vaļsirdīgi stāsta kafejnīcas īpašnieks.
«Politiskajām un reliģiskajām spēlītēm darbā nav vietas. Pie manis vienlaikus ir strādājis gan šrilankietis, kurš ir budists, gan tamils, kurš ir musulmanis. Lai gan abi dzīvo uz vienas zemes un savstarpēji piedzīvojuši asiņainu pilsoņu karu, te pie manis viņi strādā vienā virtuvē. Ēdināšanas uzņēmumos ir pieņemts barot savus darbiniekus. Bet ir ļoti grūti paredzēt, ko kurš neēd. Ja vienā maiņā ir divu dažādu ticību pārstāvji, ir grūti pagatavot pusdienas, lai abi būtu paēduši, jo viens neēd cūku, bet otrs liellopu. Rezultātā abi ēd tikai griķus. Savukārt tie, kuri šeit sabijuši ilgāku laiku, par kulinārajiem dieva diktētajiem liegumiem piemirst un sāk ēst visu, ko viņiem liek galdā,» turpina kafejnīcas saimnieks.
Pārmaiņas, kas sākušās Latvijā, līdzīgi notikušas visur citur pasaulē. Sākotnēji iebraucēji aizpilda robus, kurus vietējie aizpildīt negrib. Šis nav tikai stāsts par Rīgu, tas ir stāsts par Valmieru, Jelgavu un Rēzekni, jo arī tur ir augstskolas un studenti no trešajām pasaules valstīm. «Es neesmu novērojis, ka mani darbinieki izejot uz ielas, ciestu no tā, ka ir atšķirīgi. Bijis tikai viens gadījums, tas notika pirms trim gadiem Āgenskalnā. Uzbrucēji viņu bija apstrādājuši tā, ka, lai atlabtu, vajadzēja tik ilgu laiku, lai es būtu spiests vietā meklēt citu.»
Uz jautājumu – ko likumu pieņēmēji varētu mainīt, lai sakārtotu šo strauji augošo jomu, kura turpmāko gadu laikā pletīsies arvien plašāka, uzņēmēji min vairākus piemērus, bet būtiskākais atvieglojums tomēr būtu jautājuma risināšana par pieļaujamo darba apjomu trešo valstu pilsoņiem.
«Šobrīd man viens cilvēks ir jāaizstāj ar četriem cilvēkiem. Šajā ziņā būt uzņēmējam ir izaicinājums. Pirmkārt, tās ir izmaksas, otrkārt kadru menedžments. Arī administratīvais loks ir liels. Es runāju par kadru pieņemšanu un atlaišanu. Pēc likuma, man jaunais darbinieks jāpieņem darbā vienu stundu pirms viņš sāk strādāt.
Piemēram, ja pirmajā dienā tomēr izrādīsies, ka viņš darbam nav derīgs, man šis svaigi pieņemtais darbinieks būs arī jāatlaiž. Bez darba līguma un ieraksta EDS sistēmā es viņu nodarbināt nedrīkstu. Taču tas ir pareizi, un pateikšu – kāpēc. Pirms vairākiem gadiem pats strādāju iestādē, kurā katru rītu parakstīju darba līgumu. Ja pārbaude ieradās, teicu, ka strādāju pirmo dienu, bet dienas beigās neatkarīgi no tā, vai pārbaude bijusi, līgumu saplēsu un nākamā dienā parakstīju atkal jaunu darba līgumu. Tagad šo robu likumā risina ar diviem instrumentiem – gan jābūt parakstītam līgumam, gan jāveic izmaiņas EDS sistēmā.»
Tomēr šis nav stāsts tikai par vietējā darba tirgus niansēm un deformāciju. Šis ir arī stāsts par cilvēcību. «Man bija darbinieks, kurš pie manis strādāja trīs gadus, varētu teikt, bijām sen pazīstami. Viņam vajadzēja maksāt par skolu, kontā vajadzēja būt nodrošinājuma summai.
Viņš nāca pie manis un lūdza, vai uz laiku varu aizdot 2000 eiro. Es viņam šo naudu aizdevu, jo esam pazīstami vairākus gadus.
Es zinu, ka viņš ir uzticams, savukārt viņš zina, ka grūtā situācijā viņam palīdzēšu. Viens cits puisis grasījās precēties un lūdza avansu – 500 eiro. Precības bija paredzētas viņa zemē. Zinot, ka viņš lido prom, es iedevu avansu. Un viņš atgriezās.»
Raksts tapis projekta Nr. PMIF/7/2019/2/01 ietvaros, ko īsteno Rīgas Stradiņa universitāte.
