Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
No vairākiem kandidātiem šim fotostāstam mēs atlasījām trīs personāžus. Kaspars Roznieks ir dizaina un tehnoloģiju aģentūras KARO īpašnieks un vadītājs, Jānis Pilābers vada koka priekšmetu dizaina darbnīcu Duck Woodworks, bet Ainārs Eidons strādā par skolotāju Rīgas 1. pamatskolā – attīstības centrā, kurā mācās skolēni ar garīgās attīstības traucējumiem. Visi trīs ir arī tēvi. Un visus trīs mēs bildējām viņu darbavietā.
Latvijā Dakteru Klaunu darbs nav neviena maizes darbs, kā tas ir dažās citās pasaules valstīs. Šis nav stāsts par naudu. Arī organizācijas finansējums nav Veselības vai kādas citas ministrijas pārraudzībā, tāpēc pārmetumi, ka mediķiem algas ir zemas, bet klauniem nauda atrodas, vispār nav apspriežams, taču skaidrības dēļ tas šeit ir jāpiemin. Organizācija dzīvo no ziedojumiem. Un, lai gan, dzirdot vārdu – klauns, pirmās asociācijas saistās ar nenopietnību, lai kļūtu par Dakteri Klaunu, jāiziet ļoti nopietnas apmācības, kuru pamatā ir psiholoģija.
Vienā nedēļā klauni nedrīkst veikt vairāk par trim iznācieniem. Viena iznāciena maksimālais ilgums – trīs stundas. Šādi ierobežojumi pastāv, lai darbs neizdedzinātu. Lai gan klaunu darba stundas nedēļā var saskaitīt uz abu roku pirkstiem, tās prasa spēju pilnībā koncentrēties un – ļoti svarīgi – abstrahēties no emocijām, kuras darbam var traucēt.
Tas attiecas pat uz tādiem brīžiem, kad jāstrādā ar bērniem onkoloģijas vai neiroloģijas nodaļā.
«Varbūt no malas mūsu darbs izskatās kā pastaiga, bet patiesībā esam uz skatuves, kuru mazais skatītājs vēro 360 grādu leņķī, un izrādē var iesaistīties jebkurā brīdī. Mēs drīkstam būt tikai un vienīgi klauni – nekas cits. Šajā ziņā ierobežojumi nepastāv, mums ir atļauts viss, lai atrastu kontaktu ar bērnu un runātu ar viņu tādā valodā, kādā tas ir nepieciešams.»
Kāpēc cilvēki izvēlas kļūt par Dakteriem Klauniem? Tikpat labi varētu uzdot jautājumu, kāpēc cilvēki brīvdienās pastaigājas pa mežu vai brauc ar vēja dēli. Viņi to dara, jo viņiem tas patīk un sagādā prieku. Tik vienkārši. Un, protams, līdzās gandarījumam par paveikto darbu un bērnu smaidiem katram klaunam ir savi personīgie iemesli, kāpēc paralēli ģimenei un darbam izvēlējies šo misiju.
Dakteris Pičs jeb Ainārs, kurš bērnus smīdina jau piecus gadus, par savu izvēli, saka: «Kāpēc lai es neiepriecinātu citus, ja tas no manis neko neprasa?» Viņa kolēģis Dakteris Džonijs jeb Kaspars ar tikpat lielu klauna stāžu atzīst, ka šis darbs savā ziņā viņam ir kā pasaules glābšana, kas asina aktiera meistarību un liek justies tikpat gandarītam kā pēc labi paveikta treniņa sporta zālē.
Bet viņu jaunākais kolēģis Jānis ar segvārdu Dakteris Daks šim arodam pievērsies brīdī, kad par dzīvi nav varējis sūdzēties, juties stabils, pārticis, laimīgs, un vienīgais jautājums, kas viņu nodarbinājis – vai tas ir viss? Jānis par iespēju pievienoties Dakteru Klaunu pulkam sadzirdējis radio reklāmā un pa jokam ieminējies sievai, ka varbūt arī viņam vajadzētu pieteikties. Sievas mudināts Jānis pieteicās konkursam, izturēja trīs kārtas un pēc gadu ilgām apmācībām sāka strādāt slimnīcā.
«Es jaunībā biju huligāns, sods, kas man par to pienācās, bija labākais, kas ar mani dzīvē varēja notikt.
Turklāt daudz esmu gulējis slimnīcā un zinu, cik pelēcīgi tas mēdz būt.»
Runājot ar šiem trim vīriem, dzirdot viņu stāstus, rodas jautājums – kas ir vīrišķība, un kas ir cilvēcība? Domāju, izvēle kļūt par Dakteri Klaunu atbild uz abiem šiem jautājumiem vienlaikus.
