Dabas fotogrāfs Jānis Zilvers: Mēs īsti nenovērtējam to, kas mums tepat ir

Brīvais laiks
Ieva Smilga
Ieva Smilga
23. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Oskars Briedis
Jānis Zilvers gribētu būt reindžers, bet Latvijā tādu nav. Viņa bildētajām lapsām ir cilvēcīgs skatiens, dabā viņš dodas tad, kad visi no tās mūk. Lietū, draņķī, purgā, vētrās. Viņš ir dabas fotogrāfs, vēstnieks un, jā, arī influenceris, kurš sausu muti stāsta gan par dabas skaistumu, gan aktualizē problēmas. Bet vispār – Jānis dara vīnu.

Jānis ir no Siguldas un Gaujas Nacionālā parka takas zina kā savu kabatu. Arī manī rit daļa siguldiešu asiņu – esmu te dzimusi un mācījusies. Ir saulains pirmdienas rīts. Kamēr citi sēž birojos, mēs ejam pārgājienā. Pa Siguldu, protams.

Man šodien ir tāds kā pirmais septembris. Jābrauc uz suņu skolu. Vienmēr gribēju sev suni, un tagad paņēmām. Nezinu, vai esi lasījusi to grāmatu – par vācieti, kas pa Jukonas upi ceļoja. Viņam līdzi bija suns Kima. Man grāmatas iespaidā arī gribējās tādu suni. Kaut kad, pirms gadiem 12, vecāki patversmē izvēlējās suni, un nosaucām viņu par Kimu. Suns nu pilnīgi nav tāds, kā bija grāmatā. Tagad pašam ir sava māja un esam pieņēmuši nopietnu lēmumu – paņemt suni.

– Kā nosaucāt savu suni?

– Īve. Man galvenais, lai suns ir aktīvs.

– Sekoju jau kādu laiku tev Instagram, un vienmēr licies, ka tu esi Gaujas Nacionālā parka reindžers.

– Tas tā visiem šķiet, bet Latvijā nav tādu reindžeru. Viņu funkcija ir preventīvs Darbs – apsaimniekot un sargāt. Mums ir tikai inspektori, kuri ķer noziedzniekus. Es būtībā esmu tāds kā freelance reindžers. (Smejas.)

– Kas īsti ir tavs amats?

– Pats to esmu izdomājis – mazais uzņēmējs, freelanceris, influenceris. Man nav ieņemamā amata. Kops 2009. gada nodarbojos ar vīna darītavas attīstīšanu. Pēcāk divus gadus strādāju Dabas aizsardzības pārvaldē par inspektoru, bet pirms kādiem četriem mēnešiem aizgāju projām, jo jutu, ka jādodas tālāk. Un – tur pamatā bija darbs ar likumu, mazāk ar palīdzēšanu dabai.

– Ar papīriem jākrāmējas?

– Arī. Man gribas iet dabā, stāstīt un rādīt to cilvēkiem. Tikko bija Pārceltuves festivāls, un mēs kopā ar Kristīni un Māri (Kristīni Garklāvu un Māri Olti – red. piez.) bijām tur kā tādi dabas influenceri. Tas man patīk, bet papīru lieta man šķiet bezjēdzīga. Un ja bezjēdzīgās darbības paliek vairāk nekā jēdzīgās…

– Ko tu vēlies pateikt, iemācīt cilvēkiem kā dabas vēstnieks?

– Pietāti pret dabu. Un to, ka pie mums ir skaisti. Iepriekšējā EJ numurā lasīju, ka cilvēks bijis simt valstīs! Kā tik daudz valstu var paspēt apceļot? Es it kā arī esmu diezgan ceļojis, bet varbūt 20 sakasītu. Tikko izbraucu pa Latgali un atradu daudz jaunu vietu, kur nebiju bijis. Man liekas: mēs īsti nenovērtējam to, kas mums tepat ir.

– Kā kārtīgam siguldietim rudens tev esot iemīļotākais gadalaiks.

– Rudens un ziema. Es nevaru izturēt karstumu. Ceļot gribu tikai uz ziemeļiem.

– Tu dari vīnu un diezgan daudz skrien. Kā tas ir apvienojamas?

– Vīna darītava man jau ir desmit gadu, un šajā laikā vīna patēriņš manā dzīvē ir krasi samazinājies. Man bija 23 gadi, kad nolēmu izveidot vīna darītavu. 2008. gadā Latvijā bija krīze. Esmu pēc izglītības ģeogrāfs, un tolaik strādāju Jāņa sētā, kur zīmēju kartes. Ja atver Lielo atlantu, tur var atrast manu vārdu.

Sākās krīze, un mūs – studentus – atlaida. Bija jāsāk nopietni domāt, ko darīt tālāk. Likās – ja jau esmu strādājis Jāņa sētā, tad tikšu arī citur strādāt. Bet, nē, nevarēju nekur tikt.

Atcerējos par vecāku saimniecību Siguldā. Viņiem jau kopš 1991. gada ir augļkopības saimniecība – audzē gan ābolus patēriņam svaigā veidā, gan stādus. Vienmēr bija problēma, ka visi āboli neizaug smuki. Nesmukos tēvs kā mednieks veda izbarot meža dzīvniekiem. Mēs ar brāli, kurš pēc izglītības ir filozofs, un tēvu salikām galvas kopā un izdomājām, ka augļus varētu pārstrādāt alkoholā.

23 gadu vecumā jau nekas prātīgāks neienāca galvā. (Smejas.) Doma bija, bet saprašanas nebija, tāpēc braucām uz Somiju mācīties par dzērienu pārstrādi. Sākums bija mazs, bet tagad prieks, ka katram vairs nav jāstāsta, ar ko nodarbojos, jo liela daļa jau zina mūsu dzērienu darītavu Zilver.

– Lasīju, ka tu fotogrāfē tikai riebīgā laikā. Kas tev pret sauli?

– Saulē veidotās bildes nav īsti baudāmas. Tām apakšā neveidojas stāsts un pievienotā vērtība. Mana misija ir parādīt to, ko citi neredz. Tātad man jāiet dabā tad, kad citi neiet, kas ir no rīta, vēlu vakarā vai riebīgā laikā. Tieši riebīgajā laikā ir novērojamas dažādas interesantas dabas parādības.

Un vēl – jo lielāka purga, sniegs, vējš, jo vieglāk nofotografēt zvēru. Jo klusāks un skaidrāks vakars, jo nereālāk – dzīvnieks tevi jūt un sadzird. Lapsa dzird peli, kas zem sniega veido savu alu aptuveni 10 kvadrātmetru apkārtnē. Kāda ir iespēja, ka viņa nedzirdēs tevi?

– Ak, jā, teici, ka esi ziemeļnieks…

– Jā, man ļoti patīk ziemā. Nesaprotu, kāpēc cilvēki sūdzas par aukstumu. Man nav auksti. Staigāju flīsī, un pagājušajā gadā pirmo reizi, šķiet, nopirku ziemas jaku. Vienīgi tad, kad sēžu ziemā uz zvēriem, vajag lieku kārtu uzvilkt…

– Sēdi uz zvēriem?

– Ar fotoaparātu. Man gan labāk patīk pielavīšanās process, jo neesmu pacietīgākais sēdētājs. Tad tu novēro zvēru un mēģini viņu apiet. Tomēr citreiz ir forši tā pasēdēt, padomāt.

– Kā medībās.

– Jā, man tēvs ir mednieks. Pats esmu divas reizes mēģinājis sākt mācīties, bet vienmēr sapratu, ka tas nav man domāts. Labāk nodarbojos ar fotomedībām. Mežacūku es varētu nošaut, bet lapsas vai briežus – ne. Kāpēc jāšauj lapsas?

Šajā brīdī mums garām palido putns.

Rekur zivju dzenītis aizlidoja! Spilgti, spilgti zils. Ļoti skaists putns. Zini, kā zivju dzenītis izskatās?

– Iespējams.

– Tūlīt tev parādīšu.

Jānis ieguglē un parāda man zivju dzenīša bildi. Nebūtu atpazinusi, jo, godīgi sakot, nezināju, ka te ir tik koši putni.

Viens no mūsu krāšņākajiem putniem. Putnus nobildēt ir liela māksla. Vienu brīdi mēģināju, braukādams līdzi draugiem ornitologiem, bet labu bildi dabūt ir ļoti sarežģīti. Zvērus ir daudz vieglāk.

– Un vēl jau tā ētiskā puse, jo skaistākās bildes sanāk pie ligzdām, bet tas traucē putnus.

– Jā, dabas fotogrāfiju nekad nedrīksti likt augstāk par pašu dabu. Otrs – mūsdienās soctīkli dabu padarījuši daudz pieejamāku. Ja norādīsi, piemēram, ledus krituma atrašanās vietu, tur būs ārprāts. Es gandrīz nekad nenorādu lokācijas vietu un uzskatu, ka to nevajadzētu darīt. Tie, kuriem tas interesēs, var uzrakstīt un pajautāt.

Runājot par putniem, ir daudz aizliegumu. Piemēram, virs liegumiem nedrīkst lidot ar droniem.

Arī virs Gaujas Nacionālā parka nedrīkst bez atļaujas. Īpaši aktuāli tas ir putnu ligzdošanas periodā. Strādājot Gaujas Nacionālajā parkā, saskāros ar problēmu, ka daudzi pasākumi vēlas notikt Siguldā, bet tās skaistākā daļa ir dabas liegums, kurā līdz jūlija beigām nedrīkst būt publiski pasākumi. Nezinātāji to neievēro, bet tikai tad, kad beidzas liegums, šeit notiek desmitiem pasākumu – pārgājieni, Stirnu buks, orientēšanās čempionāts, Kalnu maratons…

– Kad bija pēdējā reize, kad daba tevi tiešām pārsteidza?

– Pagājušajā pavasarī daba mani nolika riktīgi uz pa*****. Tepat Siguldā, Vējupītē, gāju fotografēt ledus kritumu. Gribēju uziet pa taisno augšā gravā, bet tā ir diezgan dziļa – kādi 30–40 metri. Pavasarī ir tas trakums, ka zeme vēl sasalusi, bet virskārtā ir dubļi. Es pat nezinu, kādi apavi šādā laikā vispār strādā. Un tad pēc kādiem 20 metriem gandrīz nolidoju lejā no atseguma. Labi, ka man rokā bija statīvs, ar to aizķēros aiz krūmiem. Nenokritu.

Tad gan nodomāju, ka tā fotogrāfija laikam nav gluži tik vērtīga, lai es nosistos.

Un atnāca apziņa, ka arī te var nosisties – nav nemaz jābrauc uz augstiem kalniem. Dikti lielu pietāti pret dabu tas iedeva.

Tādā pozitīvā ziņā pēdējais pārsteigums bija Pededzes upe, kas ir mežonīga un neapgūta. Tur ir fantastiskas parkveida pļavas ar lieliem ozoliem, un dažās arī lopi ganās. Divās dienās sastapām tikai vienu laivotāju kompāniju. Gaujā vasarā šādu kaifu vairs nevar noķert. Gaujā vispār vajadzētu ieviest licencēto laivošanu. Tagad cilvēki izklaidējas, laivu nomnieki pelna, bet dabai no tā visa nekas netiek atpakaļ. Tikai miskaste, kuru Dabas aizsardzības pārvaldei pēc tam jāvāc.

– Ja tu cilvēkiem varētu iemācīt kaut ko vienu, kas tas būtu?

– Lai mēs iemācāmies savas miskastes savākt. Tas būtu patiešām ļoti svētīgi, ja no dabas iznestu to, ko tajā ienesam. Jāsaka gan, ka pārgājienos gājēji ir mazākie grēkotāji. Lielākie ir makšķernieki. Vietās, kur tie sēž, nereti ir tāda cūkkūts…

Es nesaprotu – viņiem tiešām tajā miskastē patīk sēdēt? Igaunijā esot likums, tikai nezinu, vai jau ir pieņemts, – ja esi makšķernieks, 10 kvadrātmetru attālumā no tevis nedrīkst būt atkritumi, citādi var izrakstīt soda kvīti. Un ir vienalga – tavi vai nav tavi. Tas ir lielisks likums! Jāsaka gan, ka situācija kļūst labāka. Joprojām ir sīkā piedrazošana, bet vismaz vairs brutāli nebrauc uz mežu izmest savus atkritumus.

– Gribētos domāt, ka augam šajā ziņā.

– Kaut kad man teica – lai tautas domāšana mainītos, jānomainās divām paaudzēm. Somijā, Lāču takā pie namiņiem, kuros var palikt, stāv Fiskar cirvji, lai malku vari sacirst. Fiskar! Latvijā nevarētu paspēt to cirvi tur nolikt, kad būtu jau pazudis. Parkā (Gaujas Nacionālajā parkā – red. piez.) pirms dažiem gadiem veidojām grila vietas. Nozaga pat tās.

– Es ticu, ka arī mēs izaugsim.

– Protams! Domāju, ka mūsu mentalitāti sačakarēja padomju laiks.

– Kur nākamais atvaļinājums ieplānots?

– Somijā, protams. Tā ir tāda interesanta valsts. Esmu tur mācījies maģistrantūrā un dzērienu darīšanu.

Ja tā paskaita, Somijā esmu bijis vismaz kādas piecdesmit reizes. Un man nav apnicis.

Piemēram, man patīk slēpot ar distancenēm un Somijā ir fantastiskas trases. Aizbrauc kaut līdz Tamperei, kas ir pusotras stundas attālumā no Helsinkiem, un jau tiec fantastiskās trasēs, kurās var izslēpoties līdz riebumam. Latvijā tādu kaifu grūtāk noķert – cik tad ilgi pa to apli vari maukt?

– Tu arī orientējies. Kā karšu zīmētājam tas noteikti ir ļoti viegli.

– Mana sieva ir profesionāla kartogrāfe. Viņa orientējas mežā tā, ka var jebkuru reljefu iziet.

– Tās man šķiet ļoti vērtīgas zināšanas.

– Tā ir lieta, ko vairs skolā nemāca, un, ja tu kā vecāks savu bērnu neved, piemēram, skautos vai uz orientēšanos, tad viņš tās zināšanas neiegūs. Tikko festivālā Pārceltuve runāju ar Olti, un viņš stāstīja, ka nupat veda grupu mežā, un tur bija sieviete ap 40 gadu, kura pirmo reizi bija mežā. Savukārt es vedu savas meitas bērnudārza grupu pa Siguldu, un daļa bērnu baidījās nokāpt no takas. Lielai daļai mūsdienu bērnu ir bailes no meža.

– Un cik daudz laika tu pavadi mežā?

– Gada griezumā – aptuveni 100 dienu. Gada laikā dabūju divas ērces. Tas taču ir sīkums! Mans lielais sapnis ir par garu taku Latvijā. Tagad Juris Smaļinskis veido Mežtaku, kas stieptos cauri visai valstij, un tā varētu būt ļoti laba. Cauri Gaujas Nacionālajam parkam vien var izveidot aptuveni 96 kilometrus garu taku, kas jau ir garāka, piemēram, par Lāču taku Somijā. Tas, manuprāt, būtu ļoti vērtīgi.

Viena no skaistākajām reizēm bija, kad gulēju uz lauka savā slēpņu kostīmā un redzēju briežu baru, kas barojās laukā.

Viens briedis bija citāds, ar vienu ragu. Skatos, tālāk uz pakalniņa krīt saule, bet apkārt – viss tumšs, jo līst lietus. Briedis aiziet uz tā pakalniņa, un es šokā – kā viss tik perfekti var saslēgties? Aizbraucot mājās, trīcošām rokām liku karti datorā, un tiešām – ir! Dabas fotogrāfam ir jāmīl iet dabā. Nevari iziet vienu reizi nedēļā un cerēt uz kadru. Ir jāiet diezgan bieži. Tagad uz zvēriem es jau slinkoju. Ja ietu katru rītu, būtu daudz vairāk. Dabas fotogrāfija ir hobijs bez finansiālas atgriezeniskās saites. Dažreiz saproti, ka sāc zagt ģimenei vai darbam laiku. Bet – tas ir fantastisks hobijs.

– Kāpēc tev ir svarīgi stāstīt par dabu?

– Tā ir mana būtība. Daba man ir muguras smadzenēs, un es jūtos kā tāds dabas vēstnesis. Manī ir ieaudzis mežs. Man ir svarīgi pacelt arī sāpīgus jautājumus, ko citi nemaz neievēro, piemēram, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās. Vai tas, ka grib samazināt atļaujamo koku apkārtmēru to ciršanai.

Ir Latvijā ļoti daudz gudru cilvēku, kas daudz zina par dabu. Es nebūt neesmu labākais, bet arī stulbākais neesmu. (Smejas.)

Problēma ir tā, ka ne visi māk stāstīt un parādīt. Tas man liekas apbrīnojami, ka divu gadu laikā sev esmu uzaudzējis atpazīstamību. Tas nozīmē, ka līdz šim nav bijuši tādi, kas par to runātu. Dabas fotogrāfi jau arī ir, bet viņi ir tie, kuri padziļināti nepārzina dabu vai tās problēmas. Mans lielākais pluss – es varu šīs lietas salikt kopā.

Kaut kur kokos skaļi dzied putns. Prasu Jānim, vai atpazīst – kas tas ir?

Es visus putnus nezinu. Nesen sāku tos visus mācīties, bet pazaudēju interesi, un šodien nodomāju, ka vajadzētu atkal atsākt. Pagājušajā gadā braukāju pa medņu riestiem un dabūju pat mukt no viena. Riesta laikā medņi kļūst psihopātiski. Muku prom, ielēcu mašīnā, un mednis uz mašīnas lēca. Bija elle un Indija! Ar nagiem man visu kapotu saskrāpēja. Man mīļa tēma ir arī par lāčiem. Visi no tiem baidās, bet man liekas forši, ka mums it tik daudz lāču.

Lāci esi redzējis dabā?

– Nē, bet gribētu. No dabas jau nav jābaidās. Dzīvā daba baidās no mums. Man viens no lielajiem sapņiem ir braukt pa Jukonu, un mednieks Jānis Kļaviņš man teica, ka tur galvenais braukt vismaz diviem un ar šņabi. Biju neizpratnē – kāpēc šņabi? Viņš man atbildēja, ka divatā dzerot cilvēki sāk vāvuļot, un lācis to dzirdēs. Viens pats jau nevāvuļosi ar sevi, un lācis var pienākt tev klāt. Tātad pie lāčiem jāiet ar kompāniju.

– Tev tiešām dažbrīd nav bail, sēžot tur vienam pašam?

Zini, no kā dabā jābaidās? No cilvēka. Iedomājies – sēdi vakarā mežā viens pats un izdzirdi cilvēku. Tad gan ir bail, jo kāda velna pēc viņš te ir atnācis? Viens no episkākajiem momentiem bija, kad sēdēju pie Gaujas, un bija briežu bauris. Esi dzirdējusi briežu bauri?

– Neesmu gan.

– Brieži ķērc kā traki suņi, un skaņa ir tāda, ka iet caur kauliem. Tajā brīdī brieži man bija visapkārt, bet es viņus neredzu, jo ir tumšs. Tad gan kļuva neomulīgi.

Sarunas beigās esam uzgājuši augšā pa Siguldas serpentīnu un garām Panorāmas ratam dodamies uz stāvvietu, aizrunājoties par ceļošanu un interesantiem galamērķiem.

Mans episkākais ceļojums bija uz Baikālu 2011. gadā. Bijām pirmie latvieši, kas apbraukuši ar mašīnu apkārt Baikāla ezeram. Dažbrīd bija tā, ka dienu braucām vienu kilometru, jo ceļa nebija vispār. Toreiz bijām jauni un dulli.

Bet tev jau arī parasti ir interesanti galamērķi.

– Tā līdz šim sanācis.

– Nu ja, Siguldā jau nevar izaugt tizls cilvēks. (Smejas.)

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+