Rīga +9°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Kādā tikšanās reizē nonācām pie tēmas – cik ilgs sekss būtu jāuzskata par normālu? Cik ilgs patīk sievietēm? Sarunas iniciators bija vīrietis, kurš ieminējās, ka viņa sievai seksam nepieciešams ļoti īss mirklis – aptuveni 10–15 minūtes. To uzrakstot, gan aizdomājos, ka droši vien ir daļa sabiedrības, kas uzskata – tas jau ir daudz.
Ja analizējam seksu no ģimenes skatupunkta, vairums sabata dalībnieču atzina – jā, seksam tiešām vairāk piestāv vārds «fiksais». Bērni, mājas ikdiena, ciemiņi… Tiek izmantots brīdis, un process tiek ātri realizēts. Tāpēc mūsu draudzīgajā kolektīvā radās jautājums – vai sieviete šādā seksa garumā vai, pareizāk sakot, īsumā, tiešām sasniedz orgasmu? Varbūt tas ir viens liels «feiks»?
Man ir pietiekami vērā ņemams laulības dzīves stāžs (turpat vai 10 gadi kopā ar vienu vīrieti, kaut gan, ja esam pavisam precīzi – tas ir fakts, kas jau definējams kā pagātne). Mēs, sievietes, esam ļoti fleksiblas, un liela daļa prot sev šo lielo «O» sagādāt pašas. Jā, arī 15 minūšu laikā. Pat tad, kad seksu varbūt nemaz negribas.
Viedokļi dalījās, tomēr vairākas tēzes izkristalizējās pavisam skaidri. Kāda atzina, ka viņai tas īsti nav izprotams – kaut vai visu šo laiku veltot tikai savu vēlmju apmierināšanai. Savukārt cita teica, ka viņai nekādu priekšspēļu nevajag, viņa ir gatava jebkurā laikā un šis īsais mirklis ir pat pietiekami optimāls. Protams, ar uzsvaru – tas attiecas uz rutīnā un ikdienas dzīves pienākumos ieslīgušu pāri. Kad atcerējos savu pieredzi, spēju diezgan labi sevi identificēt ar šādu sievieti. Vai vīrietim būs patīkami to dzirdēt? Ļoti iespējams, ka ne. Jo man un, pieļauju, arī citām sekss bija kļuvis par pienākumu – tas ir jāizdara, un viss. Nekādas vēlmes, iekāres vai «jumta noraušanas».
Ko mums gribas šādā brīdī? Izdarīt to, kas jādara, un vēlams – ātrāk.
Kad jautājām, vai šāds seksa ilgums apmierina vīru, atbilde skanēja – nē! Bet sievas reakcija bija – viņai pietiek, un viss. Mani šī saruna neatstāja vienaldzīgu. Ļoti labi atceros savas personīgās sajūtas un ļoti labi zinu, kādas tās ir šobrīd. Mūsu sabata kolektīvā jau izveidojies termins «sekss Ziemeļu mežos», kas sevī ietver burvīgas un senaizmirstas kaisles pilnas enerģijas apmaiņas izbaudīšanu vairāku stundu garumā. Kad sekss ir kas tāds, ko gribas to maksimāli paturpināt un pat varbūt mākslīgi nesasniegt absolūto apmierinājumu pie pirmās iespējas, bet pašiem to paildzināt un izbaudīt. Kad vēlies to darīt vienu reizi. Divas. Vai divpadsmit.
Tā nu, ar vienu kāju atgriežoties pieredzē un rutīnā, ar otru mēģinot saprast, ka šā brīža «lidojums» nav īsti objektīvs (par to gan varēšu spriest tikai tad, ja pēc gadiem desmit tas būs beidzies arī mums), tomēr domāju – cik ilgs sekss tad būtu visoptimālākais? Atklāsme, protams, nav pārsteidzoša.
Daudz svarīgāka par procesa ilgumu ir kvalitāte, kad sekss joprojām ir enerģijas apmaiņa, ne tikai fizisku vajadzību apmierināšanas akts, pat ja kāds apmierina nevis savas, bet otra vajadzības.
Nav iespējams noteikt minūšu skaitu, kas liecina par labu seksu. Tāpat kā nav pareizas formulas, pēc kuras rēķināt, cik biežs sekss ir normāls. Bet man tik ļoti gribas atklāt formulu, kā nepazaudēt to sajūtu, kad no otra pieskārieniem vien noreibst galva. Kad vēlme pēc seksa sākas ne tāpēc, ka vajag, bet tāpēc, ka tik tiešām ļoti gribas ar otru mīlēties. Kā iemācīties to saglabāt gadiem, lai nerastos vēlme to meklēt ārpus attiecībām. Vai tas vispār iespējams? Psihologi un attiecību speciālisti runā par to, ka loģiska ir attiecību transformācija, kad ar laiku par primārām kvalitātēm kļūst citas. Bet, vai tāpēc, ka sāc otru cienīt, ir jābeidz viņu iekārot? Vai mēs tomēr esam kā dzīvnieki, kuru seksuālā dzīve neparedz nekādas «līdz nāve mūs šķirs» morāles, bet tikai – atnācu, ieraudzīju, uzvarēju! Mēs sevi mānām, ka esam citādāki?
Es īsti nesaprotu, kādēļ mēs kādā savas laulības un ģimenes ikdienas brīdī sākam zaudēt iekāri. Bet zinu sajūtu, kāda ir, to atgūstot. Un arī sajūtu, ka vairs nevēlies to pazaudēt atkal.
