Cēsu mērs Jānis Rozenbergs: Man bija stingra audzināšana, to nenožēloju nevienā brīdī

Cēsis joņo. Te notiek Lampa. Ir koncertzāle. Parādījušies augstas klases restorāni. Pilsētā jūtama attīstība. Darbojas digitālā ekonomika. Rīdzinieki labprāt pamet centru un pārceļas uz Vidzemes kultūras galvaspilsētu. Kas notiek? Kāpēc Cēsīm sanāk? Kādi faktori veicina uzrāvienu? Saruna ar pilsētas mēru Jāni Rozenbergu, kurš pilsētu vada nu jau septīto gadu.
Intervija
Aivars Pastalnieks
1. oktobris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Lauris Vīksne

– Pirms gadiem pieciem kādā pasākumā, jau būdams mērs, tu man uzdāvināji korporatīvā makjavellisma rokasgrāmatu Mafijas menedžeris. Kāpēc tieši šo?

– Es pilnīgi nejauši to uzgāju grāmatnīcā. Jā, mafijas menedžeris izklausās briesmīgi, bet ir jāatmet dažas lietas, kas civilajā dzīvē nav pieļaujamas – piespiedu mehānismi, draudēšanas vai nošaušanas –, tomēr grāmatā ir daudzas labas lietas. Parasti biznesa grāmatas ir ļoti biezas, bet te ir biznesa vadības esence. Bija viens brīdis, kad šo grāmatu dāvināju kursabiedriem un citiem cilvēkiem, bija sapirkts vesels plaukts.

– Un tomēr tas bija pārsteigums, jo izskaties ļoti pareizs cilvēks.

Es tāds arī cenšos būt. Ja atmet mafijas kā militāras struktūras ēnas puses, tu pats piekrīti grāmatas saturam?

– Daudz kam jā. Vai ir tāda Cēsu mafija?

– Zināmā mērā jā. Rīgā – vai tā ir kāda ministrija, valsts institūcija vai pasākums – teju katru reizi izpeld kāds stāsts par Cēsīm. Ja ne pats ir no Cēsīm, tad sieva. Ja ne sieva, tad vecmāmiņa. Tas ir piederības faktors, kas izpaužas patīkamā lepnuma formā. Cēsniekiem tas ir ļoti izteikts. Vēl liepājnieki ir ar ļoti augstu piederības sajūtu, nekautrējas no tā, un, pieļauju, arī kuldīdznieki.

– Un kas, tavuprāt, veido šo piederību Cēsīm?

Algebriskā formulā to nevar izskaidrot. Esmu analizējis, kāpēc Cēsīs, ja ir kādas nebūšanas, tās aiziet publiskā telpā un uzņem lielus apgriezienus, bet nebūšanas citā pilsētā nenonāk tik plašā redzeslokā. Laikam Cēsu pilsētas nozīme Latvijā ir tik liela, ka tā ir daļa no Latvijas vēstures un identitātes.

– Tavs kurss Vidzemes Augstskolā bija pats pirmais tās vēsturē, jūs joprojām tiekaties?

Jā, aptuveni desmit cilvēku reizi, divas gadā. Vidzemes Augstskolā iestājos trijos virzienos – tūrisms, politoloģija un sabiedriskās attiecības.

Tad paliku pie politoloģijas, mīkstās profesijas. Tā ir tāda muldētāja profesija.

– Kādā 2003. gada intervijā tu saki, ka galvenais ieguvums no augstskolas ir tavi kursabiedri. Jauni, spējīgi cilvēki, kas aizvien vairāk un vairāk sevi piesaka augstos amatos Vidzemē. Kur kursabiedri ir šobrīd?

– Mēs esam spēka gados – 40–41 gads. Šis ir mūsu laiks. Es varbūt nesaukšu uzvārdos, bet viena kursabiedre strādā Veselības ministrijas birojā, viens kursabiedrs premjera birojā, cits lidostā, vēl cits Satiksmes ministrijā.

– Bet Vidzemē?

– Ir kursabiedri, kas ir mācību spēki Vidzemes Augstskolā, vadoši cilvēki privātajā sektorā, bet pašvaldību vadītāja gan neviena nav. Tam vēl ir laiks.

– Vēl viens tavs citāts: «Vidzemes Augstskolas absolventi Vidzemi pārvērtīs līdz nepazīšanai.» Tas ir noticis?

2003. gadā, kad tikko bija beigta augstskola un visi bijām enerģijas pilni, tas bija tāds skaļš apgalvojums. Tas, ka augstskolas beidzēji ir daudzos nozīmīgos posteņos ar mūsdienu redzējumu, ir fakts. Bet vai es varētu teikt, ka tagad Vidzeme ir pārvērsta līdz nepazīšanai? Vēl ne.

– Man tavs jaunības mērķis patīk, jo tas liecina par ļoti būtisku spēku – lokālpatriotismu!

– Cēsnieku spēcīgais lokālpatriotisma fenomens, iespējams, ir pētījuma vērts. Tas ir milzīgs spēks. Bet, runājot par mani, – es īsti vairs neredzu sevi citur, man būtu grūti dzīvot vai strādāt citā pilsētā. Tā piederības izjūta un saknes Cēsīs ir tik dziļi iesakņojušās. Jo vairāk te dzīvoju, jo mazāk personīgajā dzīvē gribas ko radikāli mainīt.

– Pirms pāris gadiem, kad Vienotība, kuras valdes loceklis esi, bija nonākusi krīzē, paklīda runas, ka tu varētu pārņemt partijas vadību. Tām bija pamats?

– Par Vienotības vadības pārņemšanu tā pavisam nopietni nē, bet man ir bijusi tikšanās ar Valsts prezidentu Vējoni. Es tiku izsaukts uz Rīgas pili, bet saruna notika Jūrmalā. Man bija lūgums Vējonim, lai šī vizīte nekur netiek afišēta. Gods kam gods – tas izdevās.

Viņš ar mani aprunājās un vaicāja, vai man ir iespēja, vēlme un enerģija stāties pie valdības stūres? Man tikko bija piedzimis trešais puika, un mana atbilde bija – nē, tas nav īstais brīdis.

Turklāt Vienotībā tobrīd notika pārmaiņas, bija grūti pateikt, kādas ir tās patiesās iekšējās partijas spēles.

– Ja tu Vējonim teiktu jā, tu būtu premjers.

– Mēs bijām trīs kandidāti, trīs Jāņi – Reirs, Baiks un es. Beigās neviens no šiem Jāņiem mandātu nedabūja. Bet tāda tikšanās pie prezidenta un saruna bija. Jāatzīst, ka tā radīja papildu adrenalīnu.

– Ko nozīmē tava 2015. gadā izteiktā doma, ka Vienotība nepiedāvā labu saturu, lēni noasiņo…

– Tas nav noslēpums – bija laiks, kad partijā bija iekšējs diskomforts, pretējas nometnes, kas neradīja augsni spēcīgām idejām. Šobrīd ir veselīga gaisotne, cilvēki ar prieku nāk uz valsts sēdēm, darba grupām. Tas ir kā diena pret nakti.

– Tātad neveselīgu gaisotni radošais faktors no partijas ir prom.

– Nojaušu, par ko ir jautājums.

Es biju viens no tiem sliktajiem vai labajiem, kas piedalījās balsojumā, – viss notika ļoti spontāni un ātri.

Bija svētdienas vakars, man piezvanīja jaunais partijas vadītājs Arvils Ašeradens, izstāstīja savu nostāju par situāciju un jautāja – vai es rītdien valdes sēdē būtu gatavs balsot par Solvitas Āboliņas izslēgšanu no partijas. Mana atbilde bija ok. Ja redzi, ka ir jauns vadītājs, kas dod jaunu elpu un mikroklimatu, es esmu par. Turklāt iepriekšējam partijas vadītājam Piebalgam arī gāja grūti. Iespējams, Ašeradens beidzot gribēja lauzt divvaldību partijā. Kā redzējām, nobalsoja Vienotības jaunais gals. Augustā kongresā bija valdes vēlēšanas, kur tika ievēlēti vairāki jauni cilvēki – Vilnis Ķirsis, Edgars Ikstens, Jānis Rozenbergs, Raimonds Čudars, Edmunds Jurēvics, Uģis Rotbergs, tad pievienojās arī Laimdota Straujuma. Tie bija cilvēki, kas šo lēmumu iznesa. Žēl, ka tas viss tik tālu aizgāja un to nevarēja cilvēcīgi atrisināt kādā vidusposmā. Šodienas acīm skatoties, savu balsojumu nenožēloju. Tas partijai būtiski nāca par labu.

– Tieši Āboltiņas laikā ietekmīgākā partija bezatbildīgi un netalantīgi zaudēja ne tikai varu, bet daudzus vēlētājus.

Nav tikai melns vai balts, viņa bija ļoti talantīga, autoritatīva politiķe, un bija laiks, kad viņas dēļ Vienotība bija viena no spēcīgākajām partijām. Grūti komentēt, bet laikam ir tā – ja politiķi kaut kādā mērā ir paklupuši, reti viņi pieceļas un ar jaunu vilni iet tālāk.

– Pēc balsojuma tev ar Āboltiņu ir bijusi kāda tikšanās?

– Bija spilgts mirklis. Āboltiņas kundze bija atgriezusies darbā Ārlietu ministrijā. Parasti martā Cēsīs, ņemot vērā, ka mums ir turku kapi, Turcijas vēstniecība rīko piemiņas brīdi. Kā tagad atceros, gāju uz to un biju pārsteigts, redzot, ka tur Āboltiņa stāv. Mēģināju sveicināt ar smaidu uz lūpām, bet tas sveiciens atņēmās tik vēss, ar mīļu prātu viņa mani noteikti neatceras.

Saprotu arī viņas izjūtas, kaut kādi jaunie gurķi nāk un izlemj viņas likteni politikā!

Viņa ir Vienotību veidojusi, ilgus gadus bijusi līdere, un te jaunie nobalso par autoritātes izslēgšanu.

– No otras puses, Āboltiņu var vainot tikai daļēji – Vienotības spēcīgākie cilvēki aizgāja uz Eiroparlamentu pelnīt naudu un faktiski atstāja partiju tādu, kāda tā ir.

– Iespējams, bet tas cilvēku kapitāls, kas ir Vienotībai, tomēr ir liels un vērtīgs. Lai gan partija izgāja baigo lejupslīdi un kāds aizgāja, smadzenes ir un pieredze joprojām ir milzīga. Viens no maniem kursabiedriem, kurš strādā Lielbritānijas vēstniecībā Latvijā, par to, ka Saeimas mazākā frakcija vada valdību, teica – tā Eiropā nevarot būt! Tā ir unikāla situācija.

– Bijušais prezidents, pirms nominēja Krišjāni Kariņu, ar diviem citiem amata pretendentiem izspēlēja interesantu gājienu.

– Politiskais process ir līdzīgs kāršu spēlei, jo nekad nezini, kādas kārtis ir apakšā un kādas – pretiniekiem. Valdības veidošana, tēlaini sakot, sanāca tāda – mēs spēlējam zoli, visiem ir pa četriem, pieciem trumpjiem un attiecīgi liekajiem, visi laiž garām. Un tad roka atnāk pie Vienotības. Jautājums – kas tur apakšā? Divi trumpji vai divi liekie? Liekie apies riņķī vai neapies? Tā tiešām bija unikāla situācija, mēs domājām – pēc tam, kad Vienotība bezmaz ir bijusi komā, vai lēkt valdības kamanās? Jo skaidrs, ka cilvēki valdību identificē ar premjeru. Man šķiet, ka Kariņš lieliski tiek galā ar visu to orķestri. Man no viņa ir ko mācīties.

– Tu būtu Angelai Merkelei lietussargu paturējis?

– Jā, jā. Tas bija ļoti labs un galants žests. Šādas mazas, bet sirsnīgas lietas strādā! Reti mēs par saviem politiķiem sakām ko labu. Kad Kariņam bija uzstāšanās Eiroparlamentā, tā bija retā reize, kad cilvēki teica – ar šo es lepojos! Kariņš pārliecinoši norunāja. Viņam ir dzīva valoda, epiteti, salīdzinājumi, un cilvēki spēj to nolasīt.

Esmu priecīgs, ka esmu partijas valdē, jo tā arī ir laba mācību iespēja.

Jo reģionālais un nacionālais līmenis – tie tomēr ir divi dažādi lidojumi. Kariņš mani negaidīti aizsūtīja uz ārvalstu investoru padomes tikšanos, blakus sēdēja Kučinskis, Pūce, Zīle, kāds no Saskaņas… Lai arī es esmu visos procesos iekšā, sapratu, ka viņiem tas informācijas lauks ir pilnīgi citāds. Tāpēc neapskaužu tos jaunos ministrus, es viņu priekšā nolieku cepuri, jo saprast visu to mašinēriju un nozari nav viegli.

– Runājot par reģionālo līmeni, konkrēti Cēsu attīstību, tu to esi raksturojis ļoti kolorīti: «Mēs joņojam ātrvilcienā, gribas paspēt vēl un vēl.» Kas rada šo joņošanas efektu?

– Tas zināmā mērā ir sabiedrības spiediens. Uzbūvējām stadionu, bet tā jau ir vakardiena. Cilvēki jautā – kas mums būs šodien? Un kādi jauni projekti rītdien? Kāpēc nav tas un tas? Līdz ar struktūrfondu parādīšanos pēdējie 15 gadi investīciju ziņā bijuši tik strauji, attīstības temps tik milzīgs, ka cilvēki domā – tas turpināsies rīt, parīt, aizparīt, tā varētu joņot bezgalīgi. Bet tā nebūs. Un to es mēģinu caur intervijām pilināt.

Mums parasti 18. novembrī atbrauc sadraudzības pilsētas pārstāvji no bagātās Vācijas, viņi brīnās – jums atkal tas jauns un tas, mēs pa diviem gadiem varam tikai bibliotēkas renovāciju atļauties! Viņi tur sitas ar savu budžetu un iespējām, desmit reižu nomēra. Bet Vācija taču ir lielākais ES donors! Viņi, protams, to tā pieklājīgi pasaka, taču īstenībā es zemtekstā jūtu – un tas viss par mūsu naudu!

Nākamajā plānošanas periodā fondu naudas būs līdz 2027. gadam. Bet skaidrs, ka milzīgi pieaug arī uzturēšanas izmaksas, tam pašam stadionam agrāk vajadzēja divreiz gadā lapas novākt, zāli nopļaut, bet tagad ir apgaismojums, dušas, vajag sargu…

– Savulaik, kad tevi pieņēma darbā Cēsu domē Attīstības plānošanas nodaļā, tavs pirmais uzdevums bija izstrādāt pilsētas attīstības plānu. Atceries, kā toreiz redzēji Cēsis?

– Starp citu, nesen es to pārlasīju, un bez dažiem izskaistinošiem pirms 16 gadiem rakstītiem vārdiem – es teiktu, ka nav melots. Tajā laikā mūsu vadmotīvs bija – izcila vieta dzīvei. Skaidrs, ka Cēsis nav rūpnieciskā citadele, toreiz mēs vilkām to līniju uz kultūrvēsturisko bloku, kas ir piepildījies. Pils komplekss, parks, koncertzāle. Izcila vietai dzīvei sevī ietver arī visu pārējo – izglītību, drošību, vides kvalitāti –, arī tas ir izdevies.

Turpmākajos gados vajadzētu nostiprināt tūrisma nozari, lai līdzšinējās investīcijas pilnvērtīgi nestu atdevi.

Šobrīd problēma ir tāda, ka vidējais tūristu uzturēšanās laiks Cēsīs ir viena, pusotra diena. Ar to ir par maz, lai mēs varētu sildīt ekonomiku. Vasara ir nobukota no līdz, ziema ir laba. Bet rudens un pavasaris ir tukši.

Ja mēs tuvākajos trijos gados Cīrulīšos realizēsim to Zinātnes un kosmosa centru, kaut kādā mērā tiecoties uz Tartu AHHAA, es teiktu, ka spēsim aiztaisīt ciet rudeni un pavasari. Sapnis būtu Cīrulīšos nosēdināt arī SPA kompleksu, jo daudzi latvieši brauc uz Pērnavu.

Kosmosa centrs kā objekts būs magnēts, kas pievilks apmeklētājus. Tas aiztaisītu ciet tā saucamos nesezonas logus ne tikai Cēsīm, bet arī kosmosa centra tuvumā esošajai Villai Santa.

Ja mēs uzburam ainu: sestdienas rīts, ģimene pamostas, skatās – ārā lietus līst. Ko šodien darām? Ārā neko īsti nevar, jāmeklē iekštelpu aktivitātes. Motormuzejs? Dabas muzejs? Šokolādes muzejs, kuru mēs izstaigājām 30 minūtēs. Nav daudz to vietu. Kosmosa centrs būtu jauna iespēja.

– Cēsis mēģina veidot izrāvienu arī digitālajā frontē.

– Uzskatu, ka digitālajai ekonomikai ir liela nākotne, tāpat arī pārtikas rūpniecībai. Tās būtu jomas, kuras gribētos stiprināt. Bet tas nenozīmē, ka ražošana Cēsīs nav vajadzīga. Šobrīd top industriālais parks kādiem padsmit uzņēmumiem.

Digitālā ekonomika – projekts Valsts #196*, IT programmas Cēsu Tehnoloģiju un dizaina vidusskolā ir virziens, uz ko pēdējā gada laikā ejam. Tas dod Cēsīm un reģionam perspektīvu. Iepriekšējos 20 gados koncentrācija notika lielpilsētās, kur ir ražošana, administratīvās funkcijas, tas bija neizbēgami. Es varu izstiepties vai sarauties, bet, ja Rīgā tas potenciāls ir, tad ir.

Tagad ģimenes no Rīgas var strādāt Cēsīs, tāpēc arvien svarīgāks kļūst dzīves kvalitātes faktors. Ja cilvēki zina, ka Cēsis ir droša pilsēta, bērni visus pulciņus var izstaigāt kājām, izglītība ir laba, pilsēta tīra, viņi var atļauties te dzīvot.

Mums ir koprades centrs Skola6**, gada laikā tur jau ir 30+ iemītnieku. Ir dāma, kura vienmēr sēž dīvānā ar datoru, viņa Latvijas Radio audiotekstus pārvērš rakstītā formā, tad aizsūta failus un saņem algu. Nākamajā kabinetā – māksliniece no Rīgas, kura zīmē gleznas un sūta tās uz Hamburgas izstāžu zāli. Stāstu ir daudz. Visi ir pašnodarbinātie.

Reizēm man saka: ko tu ņemies, hipsteri, kā nāca, tā aizies. Jā, tas ir risks, bet tā ir visā pasaulē.

Pēc neseniem datiem, Amerikā ir 103 miljoni pilna laika darbinieku un 57 miljoni frīlanceru. 2027. gadā būs jau vairāk pašnodarbināto.

Cēsīs ir cilvēki, kuri strādā mēbeļu uzņēmumam Dānijā, zīmē mēbeļu dizainu. Mierīgi aizsūta savu dienas veikumu, saņem dāņu algu un tērē te.

Savulaik Ģirts Rungainis teica: «Principā Latvijā var izdzīvot Rīga un Rīgas aglomerācija, pārējiem jānomirst.» Tajā brīdī tas šķita kā pļauka, kā aizvainojums, bet tad tu saproti, ka tev ir jāpievelkas Rīgai. Tāpēc mēs cīnījāmies par vilcienu un mobilitāti. Ja tu stundā vari sasniegt Rīgu, tad jau tā Rīgas aglomerācija no Siguldas aizstiepjas līdz Cēsīm. Mēs ieejam vienā ekonomiskajā telpā. Otra telpa ir tā saucamais Vidzemes trijstūris – Valmiera, Smiltene, Cēsis, kurā 19% teritorijas ir 60% Vidzemes iedzīvotāju un darbavietu. Cēsis var spēlēt uz vienu un otru ekonomisko telpu.

Pašvaldības specializējas un konkurē savā starpā. Skaidrs, ka visas nebūs ražotājpašvaldības. Visas nebūs tūrisma pašvaldības. Katra meklē savu nišu. Mēs esam stiprāki kultūrtūrisma un radošajās nozarēs, Valmiera un Smiltene – ražojošajā nišā.

Vidzemē atšķirībā no citiem reģioniem nav pilsētu ar 80, 90 vai 100 000 iedzīvotāju. Arī Pūces kungs teica, ka minētais trijstūris varētu būt lielums, ko vajadzētu stiprināt un varbūt pat veidot kopēju plānošanu.

– Interesanti, ka dzimstība Cēsīs ir tā pati, bet bērnudārzos vietas pieaug.

– Tas liecina par pozitīvu mehānisko migrāciju, to, ka Cēsu izglītības infrastruktūru izmanto ne tikai vietējie. Izglītības nodaļa visu laiku informē, ka ienāk ģimenes no Rīgas un citām pilsētām, pat no otra gala – Kurzemes. Un lielākoties tās ir lielās ģimenes ar 2–4 bērniem.

Mums mazliet pietrūkst, lai noķertu pozitīvu kopējo pilsētas iedzīvotāju bilanci, jo joprojām cilvēki nomirst vairāk, nekā piedzimst un ienāk uz mehāniskās migrācijas rēķina. Nesen Jānis Turlajs pašvaldību reformu kontekstā minēja: ja turpināsies tendence, tad 2030. gadā būs vēl par 20% cilvēku mazāk. To tomēr ļoti negribētos.

Šobrīd absolūti šaurais pudeles kakls ir dzīvojamais fonds. Cēsīs tā ir problēma, un tā tiek risināta. Nākamajā gadā Siguldas būvmeistars plāno četru daudzstāvu īres namu projektu. Kuru katru nedēļu nodosim 24 dzīvokļu pašvaldības īres namu. Jādomā vēl kādi netradicionāli risinājumi, lai veicinātu privātas iniciatīvas būvēt mājas.

– Cik ķīniešu ģimeņu šobrīd ir Cēsīs?

– Ne vairāk kā desmit. Kad bija uzturēšanās atļauju laiks, ap 90 ģimenēm no postpadomju bloka – baltkrievi, ukraiņi, krievi, kazahi iegādājās Cēsīs īpašumus. Aptuveni tikpat ķīniešu. Bet reāli dzīvoja maz.  Tā bija iespēja daļai cēsnieku izkāpt no kredītsaistībām, jo cena par dzīvokli bija pietiekami augsta. Bet tagad iet otrais vilnis – ķīnieši savus īpašumus pārdod, jo ir skaidrs, ka viņiem iedzīvoties latviešu mentalitātē ir sarežģīti. Bija viens brīnums, kurš taisījās kaut ko ražot automašīnu biznesā, bet, uzzinot, cik Latvijā ir iedzīvotāju, saprata, ka tas īsti neder. Mums nav nekādu risku, lai te varētu izveidoties, teiksim, kaut kāds negatīvs ķīniešu kvartāls ar saviem likumiem un tikumiem. Tās dažas ķīniešu ģimenes Cēsīs ir iedzīvojušās labi. Bērni iet mūsu skolās un piedalās mācību olimpiādēs. Viena ģimene ir Svētā Jāņa baznīcas draudzē.

– Vai Valsts prezidentam Egilam Levitam ir dzīvoklis Cēsīs?

– Neesmu pārbaudījis, bet tādas valodas klīst. Viņas māsa bija Cēsu kultūras biedrības Harmonija dalībniece, tā kā Levitam saikne ar Cēsīm ir! Redz, atkal Cēsu mafija palielinās!

– Tu par mēru varēji kļūt krietni agrāk. Jo Gints Šķenders bija gatavs amatu pamest jau 2009.–2010. gadā.

– Es viņu sirsnīgi palūdzu nepamest mani vienu.

– Bailes?

– Tas bija krīzes laiks, kas prasīja gan pieredzi, gan radikālus risinājumus. Visu cieņu Šķenderam, viņš tomēr nostrādāja to sasaukumu līdz beigām.

– Vai Cēsis vadīt ir viegli?

– Es jautājumu pagrieztu mazliet citādi un jautātu, vai man patīk? Tas būtu pareizais vārds. Jā, man patīk.

Nepārspīlējot – joprojām jūtu, ka katru dienu mācos.

Dienā ir 6, 8, 10 sarunas. Vadības prasme ir lieta, ko var mācīties visas dzīves garumā, jo nav identisku situāciju. Ir reizes, kad pārdzīvoju par kādu ne visai veiksmīgu sapulci. Svarīgi ir pašam neveiksmes pamanīt, analizēt un turpmāk darīt labāk. Man patīk nākt uz darbu un iet mājās. Lasīju, ka tā ir augstākā iespējamā laimes formula.

– Sarunu festivālu Lampa tu nosauci par Dieva dāvanu. Kāpēc?

– Tas, kā Lampa nonāca Cēsīs, bija no sērijas – tu nekad nezini, kur ir pilnā loze. Kad man prasa – kas ir tavs uzdevums? – es atbildu: labā nozīmē pārdot Cēsis. Iedzīvotājiem, uzņēmējiem, festivāliem. Ar Lampu notika vienkārši. Biju kalnos, svētdienas vakars. Pienāk e-pasts no Ievas Moricas, Lampas krustmātes. Viņa raksta – vai jūs būtu gatavi parunāties par festivāla iespējamo mājvietu Cēsīs? Tajā pašā svētdienā atbildēju, ka tas būtu baigi forši, lai gan tobrīd nezināju, kas tas būs un kā izskatīsies. Lampa bija izskatījusi divas vietas – Cēsis un vēl vienu pilsētu. Tā kā es atbildēju uzreiz, Ieva pēc nedēļas bija Cēsīs, mēs devām zaļo gaismu, un tā nu Lampa te ir.

Tas ir unikāls pasākums pēc satura. Tajās dienās Latvijas inteliģence ir Cēsīs.

Es nevarētu tik atklāti teikt, bet mums ar Lampu… pat nav līguma! Ir savstarpējā uzticēšanās jau no pusvārda. Kaut kad spriedām – varbūt vajag noslēgt līgumu? Bet ko tas mainīs? Jebkuru līgumu var lauzt. Ja kaut kas neies kopā, tad tāpat neies. Tā mēs bez līguma. Vienkārši uzticamies viens otram un dzīvojam. Lampa tagad ir ar pozitīvu ekonomisko bilanci, tajā nedēļā nobukots ir viss.

– Vai tu joprojām domā, ka daļa valsts iestāžu varētu atrasties Cēsīs, nevis Rīgā vai Valmierā?

– Pēc šābrīža situācijas es sadalītu nu jau mazliet citādi, proti, tas arī ir mans ierosinājums VARAM – būtu svarīgi, lai valsts iestāžu kartējums sakrīt ar novadu kartējumu. Privātajā sektorā filiāļu nākšana ārā notiek. Arī banku sektors saprot, ka Rīgā vienu vai otru departamentu turēt ir pārāk dārgi. Es neloloju cerības, ka uz Cēsīm pārcels Kultūras ministriju. Arī Igaunijas piemērs rāda, ka ministrijai, kas ir kaut kur perifērijā, nav tās mobilitātes un klātbūtnes efekta, līdz ar to cieš nozare. Bet otrā vai trešā ranga funkcijas tomēr varētu būt ārpus Rīgas. Ir sākuši runāt par to, ka, piemēram, Aizsardzības ministrija atsevišķas uzturēšanas funkcijas varētu iznest ārpusē. Tas būtu virziens, ko varētu un vajadzētu darīt.

– Cēsis pilnībā spējot nodrošināt darbspējīgos iedzīvotājus ar darbu.

– Pēc statistikas – jā. Ja saskaitītu, cik ir darbspējīgo iedzīvotāju un cik darba vietu, tad mēs varam nodrošināt savus iedzīvotājus un mazliet pat pāri paliek. Bet reālā dzīve ir tāda, ka daudz cēsnieku strādā Rīgā, 2,6% Valmierā, savukārt 1,3% valmieriešu – Cēsīs. Tas ir normāli. No apkārtējiem novadiem daudzi strādā Cēsīs.

Privātajā sektorā aizpagājušajā gadā darba vietas pieauga par nepilnu simtu, tas nav daudz. Bet te jāsaprot pasaules tendence. Darba vietas tik lielos apjomos vairs nerodas. To skaits pasaulē būtiski samazināsies. Visvairāk ražošanā, lauksaimniecībā. Ir vesela virkne dažādu uzņēmējdarbības formu, kur strādā viens cilvēks. Viņš ir viens, bet veido jaudīgu pievienoto vērtību.

Mēs domājam stratēģiski un jūtam, ka esam virzienā uz nākotnes situāciju. Domājam par radošās industrijas, labsajūtas un pakalpojumu nozarēm. Cilvēki vienmēr gribēs atpūsties, izklaidēties, baudīt kultūru un mākslu.

– Būtiski, ka tagad Cēsīs beidzot ir augstas klases restorāni.

– Gan Villa Santa, gan Vanadziņa māja vecpilsētā, kas ir miljonu vērti objekti, apliecina, ka pilsēta šajā nozarē iet saprotamu ceļu. Šīs investīcijas ir ticība pilsētai, jo privātais investors ir nomērījis simt reižu, pirms veicis investīciju. Kādā dienā vecajā ugunsdzēsības depo durvis vērs Māra Jansona restorāns Kest. Tātad mazpilsētā būs vairāki augstas klases ēdināšanas iestādījumi. Viesmīlība ir smags bizness kopumā. Neapskaužu, tas nav viegls darbs.

– Pilsētai negaidīti parādījies vēl viens spēcīgs mārketinga ierocis – iebraucot Cēsīs, mūs sagaida tepat auguša NBA spēlētāja portrets.

– Ļoti labi zinu Rodiona Kuruca vectēvu Vladimiru Kiseļevu, viņš visu mūžu Cēsu sporta skolā strādājis par basketbola treneri, tepat pa Cēsīm tos puišus iztrenkājis. Rodionam ir brālis Artūrs, kurš spēlē Spānijā, ir vēl viens 12–13 gadu vecs brālis, kas jau ir manā augumā. Arī viņš, iespējams, izšaus. Tas ir apliecinājums, ka arī no mazpilsētas var nākt augsta līmeņa sportisti.

– Kādā stadijā ir ideja par Žagarkalna un Ozolkalna savienošanu, veidojot lielāko slēpošanas centru Baltijā?

– Šobrīd jautājums ir mazliet apstājies Gaujas Nacionālajā parkā pie kāpuriņiem un puķītēm. Mēģinām panākt risinājumu, lai projektu neapturētu. Gaujas Nacionālais parks ir tūkstošiem kvadrātkilometru liels. Vai tiešām tie 100 kvadrātmetri…

Es pats ilgāk par 45 minūtēm vienā vai otrā kalnā neuzkavējos. Vienkārši apnīk, bet, ja varu 45 minūtes būt vienā un 45 minūtes otrā kalnā, tad tās jau ir nepilnas divas stundas, un man veidojas lielāka interese. Mums tomēr saprātīgā veidā jāspēj to mūsu resursu labā nozīmē ekspluatēt. Tas nenozīmē, ka visu nacionālo parku vajag nolaist, bet runa ir par kaut ko ļoti ierobežotu un saprotamu. No lietotāju perspektīvas kopējs trašu komplekss dod pavisam citu jaudu un slēpotāju interesi.

– Cēsis kļuva par vienu no galvenajām valsts simtgades atzīmēšanas vietām. Cēsu kauju piemiņas dienu – 22. jūniju – pērn nosaucāt par uzvaras diena.

– Mēs pagājušajā gadā par to lauzījām galvu. Cik vēsturnieku, tik viedokļu, bet beigās noriskējām, un tagad jūtam, ka tas ripo.

– Igauņiem tā ir uzvaras diena un pat brīvdiena. Viņi mazliet aizvainojas, ka Latvijā šis datums netiek godā celts.

– Pastarpināti starp rindiņām var saprast – mēs jums palīdzējām nosargāt neatkarību, bet jūs tā starp citu to dienu svinat. Viņi šeit atnāca ar 6000 cilvēku karaspēku, mūsējo bija 1000. Te arī simts igauņu krita. Sargājot Latviju, igauņi nosargāja arī savu neatkarību. Simtgades iespēja ir kā tramplīns uztaisīt ko tādu, ko pamana, bet pirmām kārtām mums pašiem, cēsniekiem, jāsaprot, kas ir tā diena un kāda ir tās nozīme. Domāju, ka tas ir laika jautājums un lēnām, solīti pa solītim uzvaras dienai būs lielāka rezonanse. Šogad Cēsu kauju uzvaras diena bija ļoti jaudīga, un, šķiet, kā cēsniekiem, tā viesiem izdevās radīt interesi par šīm tik svarīgajām vēstures lappusēm.

– Izrādās, bijušais Nordea Bank vadītājs Valdis Siksnis arī ir cēsnieks. No viņa tu aizguvi domu par to, ka katram vīrietim vajag būt vismaz sešu mēnešu iekrājumiem.

– Kad to lasīju un pārdomāju, sapratu, ka it sevišķi manā pozīcijā var būt tā, ka šodien tu esi amatā, rīt neesi. Kamēr pārorientējies uz jauniem izaicinājumiem, kaut kādai rezervei ir jābūt.

– Tev ir sarakstiņš ar idejām, ko varētu darīt.

– Bija, tagad tas ir novecojis. Kad braucu komandējumos, mēģinu piefiksēt lietas, kas kādā valstī strādā. Dažas no tām, kuras esmu piefiksējis, tagad jau ir Latvijas tirgū. Piemēram, tā saucamais vitaminizētais ūdens. Es to redzēju pirms daudziem gadiem Kopenhāgenas lidostā. Pēc diviem, trim gadiem tas jau bija Latvijā. Sarakstiņš tagad būtu jāatjauno.

– Pērn, kad piedalījies KLUBA tenisa turnīrā, kinorežisors Jānis Putniņš atzina, ka ar Cēsu mēru nav viegli spēlēt. Tev ir laba fiziskā bāze.

– Man bērnībā rūdījumu iedeva tas, ka bija veseli trīs sporta veidi. Vienā dienā basketbols, citā volejbols, citā – kalnu slēpošana. Turklāt tēva mājas ir trīs kilometrus ārpus pilsētas centra. Mana ikdiena bija tāda – no rīta uz skolu, tad atpakaļ, tad uz sporta skolu un atpakaļ uz mājām. Anatomija man ir no tēva. Fiziskā bāze ir bērnībā ielikta, bet tenisā vislielākais ieguldījums nāk no volejbola, jo tur arī ir laukuma lasīšana, it sevišķi pludmales volejbolā.

Bija tāds fizkultūras skolotājs Alvis Kalniņš, kurš Cēsīs izveidoja vienu no pirmajiem beach volejbola centriem. Vienā gadā mēs ar vienu kompanjonu Latvijā aizcīnījāmies līdz 9. vietai.

Tenisā – jo vairāk spēlē, jo vairāk sāc spēli analizēt. Tieši pēdējā laikā mana interese ir pēc iespējas ātrāk atkost pretinieku. Ko ar viņu darīt un kā spēlēt. Tas uzvelk labā nozīmē.

– Tas ir šahs. Turklāt ļoti ātrs.

– Jā, it sevišķi, ja nepazīsti pretinieku.

– Tevi tēvs uz slēpēm uzlika trīs gadu vecumā. Un tu to pašu gājienu atkārtoji ar dēlu Jēkabu.

– Ar visiem bērniem, arī ar Grietu un Frīdi. Laikam jau kāds spēks tiem gēniem un ģimenes tradīcijām ir. Protams, bērni pirmajā gadā pēc 15 minūtēm sāk skatīties riņķī apkārt, bet tajā pašā laikā kaut kur zemapziņā tas sniegs un kalns viņiem ir ierakstīts. Jēkabs gan tagad mūzikas skolā pūš trompeti un ir palicis pie futenes.

– Savulaik kalnu slēpošanā valsts mērogā iebrauci trijniekā.

– Ivars Ciaguns bija neapšaubāms līderis. Tad bija viens puisis no Valmieras, ar kuru mēs mačojāmies par otro un trešo vietu. Man bija viena vaina, pat nezinu kāpēc. Pirmo braucienu vienmēr labu nobraucu, bet otrajā, kad jutu, ka varu divniekā iebraukt, tā atbildības izjūta… Biju pārbijies.

Bija vieni mači, kad noģību, jo man bija atbildība pret tēvu, ka vajag to vietu.

– Tu esot ļoti stingri audzināts.

– Mammis ir pensionēta pirmsskolas pedagoģe un iestādes vadītāja ar 45 gadu stāžu, pēc rakstura tāda, kas visus ved pie kārtības. Man bija stingra audzināšana, bet es to nenožēloju nevienā brīdī.

– Izrauties nekad nav gribējies? Pat pusaudža gados?

– Nē, protestu nekad nav bijis. Es neko tādu neatceros. Tas bija laiks, kad sporta aktivitātes aizņēma brīvo laiku. Tajā ziņā, tā kā tu saki, esmu pareizs.

Es gribētu, lai vienmēr uz mani var paļauties, bet nereti ir situācijas, kad nevari rīkoties pēc sava prāta. Tad es varbūt paklusēju vai pastāvu nedaudz ēnā.

Man patīk teiciens – politiķiem nevajag melot, politiķim reizēm, ja nav, ko teikt, labāk nevajag pateikt visu līdz galam. Ja tu saki – būs šitā, bet skaidri zini, ka nebūs, tad labāk nepasaki neko.

– Vecāki tev mācīja atvērtību, sapratni un pazemību.

– Gan tēvs, gan krusttēvs uzskatīja, ka pret jebkuru cilvēku – vai viņš ir augstā amatā vai kādā brīdī varbūt nogājis no ceļa, attieksmei jābūt vienādai. Veids, kā tēvs ar krusttēvu sarokojās, bija ar galvas pieliecienu. Es nedomāju pazemību tiešā veidā, bet kā uzmanības un cieņas izrādīšanu. Es tā to sauktu. Kad ar ģimeni aizejam uz tirgu vai lielveikalu, tas man nav vieglākais laiks, jo cilvēki grib uzsākt sarunu, un es arī viņiem to laiku veltu. Cilvēki to novērtē.

Tas, kas visvairāk man nepatīk, ir arogance. To es pie sevis visu laiku mēģinu kontrolēt, tā, tā, tā – esi atpakaļ pie zemes! Es neesmu pēc būtības tāds cilvēks, bet ir dažādas situācijas vai viedokļu sadursmes, mēģinu tomēr būt uz viena laukuma ar saviem līdzcilvēkiem vai oponentiem.

– Jūs ar sievu apprecējāties tikai pēc desmit kopdzīves gadiem.

– Zini, kā? Ikdienas dzīvē jau nekas nemainījās. Bijām civilsieva ar civilvīru un tad vienā dienā laulātie. Sievietēm tas tomēr ir svarīgi, apzinos, ka viņai tas ir stabilitātes jautājums. Kāpēc man to liegt? Es to bezierunu kārtībā pieņēmu.

Varbūt arī var teikt, ka tas bija neliels parāds, jo tomēr kopā nodzīvoti 10 gadi.

Tiesa, mans laulības gredzens noslīka jau pirmajā nedēļā. Vakars, Gauja, izpeldu uz saliņas un skatos – nav.

Mans tēvs ir ūdenslīdējs, es saku – nu pameklē! Viņš nākamajā dienā divus balonu ar skābekli apēda, bet neatrada. Gredzens bija pārkausēts no vecvecāku gredzeniem, varbūt viņi paņēma to atpakaļ.

– Kur tu mācījies dejot? Sieva atzīst, ka esi viņu apbūris ar dejotprasmi.

– Tas ir Valmierā studiju laikos iegūts. Bija brīdis, kad ar sievu gājām uz moderno deju kursiem, bet tur vienā nodarbībā ņēma gan džaivu, čačača, gan fokstrotu un beigu beigās arī lēno valsi. Mums viss juka vienā putrā.

– Bet pirmajā reizē jūs ar sievu visu nakti nodejojāt.

– Bija 18. novembra svinīgais pasākums vecajā kultūras namā. Pēc tam draugu pulkā neformāls vakars kokteiļbārā. Un tad ieraudzīju viņu. Tas ir gadījums, kad iegāju, ieraudzīju un iemīlēju.

– Runā, ka esot bijis ļoti neatlaidīgs. Un sieva to novērtēja.

– Viņai tajā laikā bija citi pielūdzēji. Es visu darīju mierīgi, pacietīgi, bet uzstājīgi.

– Esi neatlaidīgs arī citās situācijās?

– Kārlis Šadurskis, kad atklāja Cēsu stadionu, teica – es Rozenbergu labāk redzu ejam, nekā nākam. Ja viņu izmet pa durvīm, viņš ielien pa logu.

Nereti Rīgā esmu kā skabarga pakaļā.

Kad mani trešajā aplī sūta no kabineta uz kabinetu, es saku: veči, tā neies cauri, runājam skaidru valodu. Man jau īsti nav variantu, man tas rezultāts Cēsīm jānes. Es konkrēti par stadiona investīcijām runāju. Tagad tas pats Kārlis, kad vairs nav ministrs, saka – cik viegli ir ar tevi satikties un sarokoties, jo zinu, ka tev no manis neko vairs nevajag.

– Tu gribēji iemest acis mafijas grāmatā, ko dāvināji…

– Jā, lūk, te, piemēram, ir teiciens: «Nekad nerīkojies, ja esi saņēmis tikai vienu padomu. Uzzini vēl otru un trešo ieskatu. Un esi piesardzīgs, jo tavi uzticamie partneri un līdzstrādnieki var vēlēt tavu neveiksmi.» Piekrīti?

 

* Cēsu novada pašvaldība, Ekonomikas ministrija, vadošās Latvijas augstskolas, IT uzņēmumi un radošo industriju pārstāvji dibinājuši jaunu kustību – Valsts#196. Tās mērķis – veicināt iedzīvotāju digitālās identitātes nostiprināšanu un attīstīšanu datu tehnoloģiju laikmetā.

** Radošo industriju pārstāvju tikšanās vieta tiem, kuri vēlas aktīvi darboties.

 

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs