Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Uz Ziemeļiem
Tas bija dzidrs, pavasarīgi vēss 1990. gada 8. marta rīts. Latvijas vīri savos ikdienišķajos maršrutos ieviesa nelielas nobīdes un torīt, pa ceļam uz darbu, piestāja pie tuvējās puķu pārdevējas pēc ziediem, ko uzdāvināt savām kolēģēm, sievām, kaimiņienēm. Tās todien bija uzcirtušas labāko drēbju kārtu, pa nakti gulējušas uz ruļļiem un iezīmējušas lūpas un vaigu galus mazliet košākos toņos kā parasti.
Šajā pašā rītā citā pasaules malā divi dulli norvēģi Ērlings Kage un viņa draugs Borge Ūslens bija gatavi doties ne jau nu uz puķu kiosku, bet mazliet tālāk. Šajā dienā Elsmīras salā, kas atrodas Kanādas Arktiskajā arhipelāgā, sākās viņu ekspedīcija uz zemes malu – Ziemeļpolu. Un dienā, kad Latvijā tika pasludināta Latvijas Republikas Neatkarības deklarācija (4. maijā), viņi beidzot bija galā. Aiz muguras bija aptuveni 800 kilometru gara slēpju sliede un 56 dienas un naktis vienā no vismežonīgākajām vietām uz zemeslodes.
Savā grāmatā Ērlings Kagge apraksta kādu zīmīgu epizodi no šī ceļojuma noslēguma. «Kad Borge Ūslens un es 1990. gada maijā tuvojāmies Ziemeļpolam, nejauši mums pāri lidoja amerikāņu izlūklidmašīna. Piloti, kas domāja ieraudzīt tikai Ziemeļpolu, droši vien bija tikpat pārsteigti kā mēs. Lai būtu laipni pret diviem izsalkušiem polārpētniekiem, viņi mums nometa kārbu ar pārtiku, pirms devās tālāk.
Pēc 58 dienām, kas pavadītas temperatūrā līdz mīnus 54 grādiem, lielākā daļa mūsu ķermeņa tauku bija sadedzināti, tāpat kā muskuļu masa. Lai tiktu uz priekšu, mēs bijām pagarinājuši diennakti no 24 līdz 30 stundām, lai varētu iet 17 stundas ilgus nogriežņus. Aukstums un bads turklāt padarīja gandrīz neiespējamu gulēšanu. Ēdamo no lidmašīnas mēs godīgi sadalījām un nolikām uz guļampaklājiem.
Es biju gatavs aprīt visu uzreiz, bet Borge piedāvāja mazliet nogaidīt. Palūkoties uz ēdienu klusumā. Lēni pie sevis noskaitīt līdz desmit un tikai tad ēst.
Atgādināt viens otram, ka justies labi nozīmē arī no kaut kā atteikties. Es reti esmu juties tik bagāts, kā toreiz.»
Klusākā vieta uz zemes
Pēc dažiem gadiem Ērlings bija gatavs savai nākamajai ekspedīcijai un šoreiz izlēma iet viens. Caur Antarktīdu līdz Dienvidpolam. Tas bija 1992.–1993. gads un savas 50 dienu ekspedīcijas laikā Kage ne reizi nesazinājās ar civilizāciju ārpusē un šo laiku pavadīja pilnīgā vienatnē, kājām noejot ap 1300 kilometru. «Uz Ziemeļpolu mēs gājām divatā ar draugu. Šis nākamais gājiens man bija jauns izaicinājums. Līdzko manā prātā ienāca doma, ka to vajadzētu darīt vienam, es pie tās arī paliku,» saka Ērlings.
«Tā bija dziļi fascinējoša iespēja būt tikai pašam ar sevi, klusumā, turklāt apzinoties, ka tas būs tieši tik ilgi, cik vien būs nepieciešams. Jo tad, kad es sāku šo ceļojumu, nezināju, cik laika man vajadzēs, lai nonāktu galā. Nezināju, vai šī ekspedīcija ilgs 50 vai 70 dienas. Man patika šī neskaidrība, šī neziņa, jo tik daudz lietu mūsu dzīvēs ir skaidri fiksētas, ar paredzamu sākumu un beigām, ar skaidrību, kā tas notiks. Es vienkārši gribēju izdarīt kaut ko pilnīgi citādu.»
«Antarktīda ir klusākā vieta, kurā esmu bijis.» Tā savā ceļojumā dienasgrāmatā, kuras fragmenti publicēti grāmatā, pārgājiena laikā rakstīja Ērlings. «Vienatnē uz ledus, dziļi lielajā, baltajā nekurienē, es varēju gan dzirdēt, gan sajust klusumu. Viss šķiet plakans un balts kilometru pēc kilometra, visu ceļu līdz pat horizontam, kad tu ej uz dienvidiem cauri pasaules aukstākajam kontinentam. Zem tevis ir 30 miljoni kubikmetru ledus, kas spiež zemes virskārtu lejup.
Pilnīgi viens es pēc kāda laika sāku saskatīt, ka nekas tomēr nebija pavisam plakans. Ledus un sniegs veidoja mazas un nedaudz lielākas abstraktas formas. Vienveidīgais baltums pārveidojās neskaitāmās baltā niansēs. Nojausma par zilo krāsu parādījās sniegā, mazliet sārtā, zaļā un pat rozā. Man šķita, ka daba pa ceļam pārveidojas, taču es kļūdījos. Apstākļi bija tādi paši, mainījos es pats.»
Zem Ņujorkas
Drīz pēc tam, kad bija sasniedzis arī Dienvidpolu – 1994. gadā –, Ērlings Kage uzkāpa Everestā un kopš tā brīža ir saņēmis slavinošo apzīmējumu – pirmais cilvēks, kurš sasniedzis trīs virsotnes. Tomēr ne jau šis bija viņa mērķis, pakļaujot sevi tik radikāliem apstākļiem un dodoties ekspedīcijās, ko daudzi dēvē par pašnāvnieciskām. «Savos ceļojumos dodos dažādu iemeslu dēļ. Vispirms tie noteikti ir par jaunu apvāršņu meklēšanu, par sava potenciāla iepazīšanu.
Un, jā, protams, es tajos par sevi atklāju arī nepatīkamas lietas,» saka Kage. «Šie ceļojumi nav par bēgšanu no pasaules, lai dzīvotu vēl egocentriskāk, kā mēs jau to darām ikdienā. Bet drīzāk par atvēršanos pasaulei, par vēl lielāku mīlestību un iespēju domāt par cilvēkiem jaunos veidos.»
Ērlings Kage, kurš savulaik studējis ne tikai jurisprudenci, bet arī filozofiju, ir ne tikai avantūristisks, bet arī domājošs ceļotājs, kurš acīmredzami meklē kontrastus un arī jēgu, un pavisam apzināti met sevi ārā no visa ērtā, pierastā. Vēl viena Kages realizēta ekspedīcija no šīs sērijas ir 2010. gada noskaņu ziņā krietni atšķirīgais piecu dienu pārgājiens zem Ņujorkas. Jā, pavisam burtiskā veidā – zem.
Kage kopā ar draugu – urbāno vēsturnieku un fotogrāfu Stīvu Dankanu pazuda šīs metropoles pazemē ar mērķi pārvietoties pa tās kanalizācijas, metro un ūdens tuneļiem no Bronksas caur Manhetenu līdz pat Atlantijas okeānam, izbrienot cauri visam krāšņumam, ko var piedāvāt lielpilsētas pazeme. Jāpiebilst, ka šis nebija sankcionēts gājiens. Arī to noslēdzošā uzrāpšanās Viljamsburgas tilta virsotnē sagaidīt saullēktu ne.
«Apakšzemes tuneļu arhitektoniskās struktūras ir kā dzīvi organismi, kuri atspoguļo dzīvi zem asfalta: tuneļus būvē, pagarina, maina virzienu, liek pamatus jaunām mājām, veco kanalizāciju nomaina pret jaunu, un apakšzemes ainava mainās, kaut arī neviens to nenojauš. Tā ir pasaule, kuru nepazīst ne tikai pilsētas iedzīvotāji, bet arī Google Earth. Ja Manhetenu pagrieztu par 180 grādiem, sala izskatītos kā tā cilvēka radītā savvaļa, kurai gājām cauri.
Savvaļa, kura radīta tikai funkcionalitātei, nevis estētikai, bet, kurai tik un tā piemīt pašai savs skaistums, kas ir negatīvs skaistums, kurš apstiprina visu, kā tajā nav. Nekāda svaiga gaisa, krāsas toņi mainās starp pelēkiem un brūniem, un cilvēks tik tikko redz rokas stiepiena attālumā. Tieši tajā atrodams skaistums, kaut arī ne vienmēr viegli ar aci to atrast,» raksta Kage.
Dzīve parastā
Ikdienas dzīvē Ērlings Kage ir, ja tā var teikt, ierindas pilsētnieks. Dzīvo Oslo, kur jau 21 gadu vada veiksmīgu biznesu – grāmatu izdevniecību. Izdod ne tikai paša sarakstītās (kopskaitā septiņas), bet arī citu autoru darbus – daiļliteratūru, filozofiju u.c., ap simt grāmatām gadā. Savulaik pēc jurisprudences studijām pāris gadu arī pastrādāis par juristu (kā atzīst – viņam šis darbs paticis), tomēr izlēmis mainīt nodarbošanos un drīz pēc trešās virsotnes sasniegšanas nodibinājis izdevniecību Kagge Forlag.
Tā drīz vien kļuvusi par vienu no vadošajām izdevniecībām Norvēģijā, kam 2000. gadā pievienots arī viens no vecākajiem norvēģu apgādiem un kopš tā laika Kage grāmatas izdod zem nosaukuma Kagge and Stenersens. Paralēli grāmatu izdošanai, Ērlings Kage pasaulē plaši pazīstams arī kā mūsdienu mākslas kolekcionārs, un šai tēmai veltījis arī vienu no paša sarakstītajām grāmatām A Poor Collector’s Guide to Buying Great Art.
Ērlinga ikdiena paiet, vadot 25 cilvēku kolektīvu, ejot uz biroju un rūpējoties par Noru, Ingrīdu un Solveigu – savām trim meitām, no kurām jaunākajai šobrīd ir 15 gadu.
«Manas meitas patiesībā ir viens no iemesliem, kāpēc uzrakstīju grāmatu par klusumu,» saka Kage. «Viņas visas to izlasīja, šis tas viņām tajā patika, viņas to ir dāvinājušas draugiem un draugu vecākiem. Protams, šī grāmata nemainīja viņu dzīvi radikāli, bet domāju, ka mazliet mainīja gan. Vienīgi jaunākā meita izlasīja dažas lappuses un paziņoja, ka tā ir visīstākā laika šķiešana. Viņu klusums garlaiko. Un, viņu vērojot, secinu, ka piecpadsmitgadīgās meitenes, iespējams, ir nelaimīgākā cilvēku grupa pasaulē. Bet es zinu, ka paies laiks, un arī viņa sāks ieraudzīt, ka dzīvē ir daudz vairāk iespēju un izaicinājumu, nekā viņai šobrīd šķiet.»
Klusums kā tēma
«Kad es pats biju bērns, arī man klusums saistījās ar skumjām un garlaicību. Bet es piedzimu 1963. gadā un tolaik es biju garlaikots, jo šajā klusumā nebija, ko darīt. Mūsu bērni garlaikojas, jo viņiem ir pārāk daudz izvēļu, ko darīt, pārāk daudz opciju,» saka Kage. «Un šis klusums, kurš ir par sevis ieraudzīšanu, sevis iepazīšanu, var būt ne tikai bagātinošs, bet arī izaicinošs un ļoti frustrējošs.
Manas attiecības ar klusumu ir veidojušās gadu gaitā, pamazām. Visu savu dzīvi ceļojot pa pasauli, kuģojot pa okeāniem, kāpjot kalnos, slēpojot, braucot ar riteni, daudz laika biju pavadījis klusumā, tomēr pirmo reizi mūžā pa īstam dziļi ar klusumu sastapos, kad nokļuvu Antarktīdā. Arvien vairāk sāku saprast, ka klusums var būt arī labākais draugs, un, ka tas ir kaut kas ļoti dziļi cilvēka dabai raksturīgs.
Un, kad es, klusuma kontekstā, runāju par troksni, es nerunāju par skaņām un skaņu pasauli, es runāju par visām tām izvēlēm, ar ko ikdienā saskaramies, par visām tām, gaidām, kas mums jāapmierina. Mēs arī domājam par daudz. Par daudz pievēršamies tam, kas noticis pagātnē un notiks nākotnē. Arī tas ir troksnis.
Citreiz ir interesanti un tiešām vērtīgi nedomāt. Nedomāšana, manuprāt, ir svarīga un nenovērtēta lieta.
Mana grāmata par klusumu Norvēģijā tika izdota pirms pusotra gada, un domāju, ka klusuma tēma šodien ir pat vēl būtiskāka nekā toreiz. Esmu pārliecināts, ka šis iekšējais klusums ir mūsdienu cilvēka nepieciešamība. Diemžēl tad, kad mums ir jāizvēlas starp vairākām lietām, mēs vienmēr izvēlamies vieglāko. Un troksnis gandrīz vienmēr ir vieglāka izvēle, lai gan klusums ir labāka.»
Lai savā ikdienas dzīvē atrastu šo klusumu, nav jābrauc ārpus civilizācijas, ir pārliecināts Ērlings Kage. «Arī mana ikdienas dzīve, kā daudziem, paiet birojā. Ceļos no rīta, gatavoju brokastis, dodos uz darbu ar kājām vai metro. Un visās šajās darbībās varu atrast iekšējo klusumu – kad gatavoju ēst, kad staigāju, kad nodarbojos ar seksu, kad mazgāju traukus. Cilvēki man citreiz sūdzas, cik ir aizņemti darbos, ģimenes dzīvē, ka viņiem nav laika klusumam. Es domāju, ka visai bieži viņi vienkārši nenovērtē savas iespējas.
Jā, iespējams, lai sāktu sadzirdēt iekšējo klusumu vieglāk ir sākt ar ārējo, doties uz vietām, kur nav trokšņu, doties dabā. Tomēr es zinu, ka tu vari apsēsties Rīgas centra vistrokšņainākajā ielā, aizvērt acis un izslēgt pasauli. Jo klusums, par ko runāju, nav ārējs un tikai no mums pašiem arī atkarīgs, vai ar to sastapsimies.»
Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada maijā.
