Ceļojums uz Āfrikas Liepāju — kontrastu piesātinātā Dienvidāfrika

Tas ka mēs – bariņš benzīngalvu – brauksim uz FIA pasaules rallijkrosa čempionāta noslēdzošo posmu Dienvidāfrikā, bija skaidrs jau pagājušā gada sākumā, taču, ieslīguši rutīnā, regulāri ceļojot Eiropā, neviens tā pa īstam neiedziļinājās ceļojuma plānošanā līdz brīdim, kad gandrīz jau bija par vēlu.
Ceļojums
Viesturs Kundziņš
7. aprīlis

Saglabāt

Foto: GettyImages

Nav ko liegties – mēs esam izlutināti un pieraduši pie ērtībām. Vismaz tie «mēs», kuri regulāri ceļo Eiropas ārēs. Atvērtās robežas mūs novedušas līdz stadijai, kad pat ID kartes izvilkšana no maka pie biļešu kontroles lidostā jau ir pietiekams apgrūtinājums. Pat agrāk neaizsniedzamās ASV, Kanāda un Austrālija tagad vieglu roku dāļā iebraukšanas atļaujas ar ašas interneta aptaujas starpniecību.

Tieši tādēļ gatavošanās lidojumam uz Dienvidāfriku radīja mērenu frustrāciju. Latvija arvien ir to valstu sarakstā, kuras pilsoņiem nepieciešama vīza, un tuvākā vieta, kur to izsniedz, ir Stokholmā. Labi, ka mums tur nav jāierodas personīgi, taču nosūtāmo dokumentu ir pietiekami daudz: bankas konta izraksts par pēdējiem trim mēnešiem, vīzas pieteikuma anketa (uz lapām sešām), apliecinājums no darba vietas, portretfoto un, protams, arī pase, kuru atpakaļ dabū vien pēc pāris nedēļām. Par laimi, Keiptauna neizceļas ar prasībām pēc īpašām potēm.

Neiedziļināšanās par galamērķi arī noveda pie mazliet jocīgas sajūtas, ka dodies nezināmā virzienā… neatklātā teritorijā. Vārds Āfrika mums visiem asociējas ar tuksnesi, iezemiešiem un ziloņiem, bet kas ir Keiptaunā? Čempionāta rīkotāji pirms sacensībām vēl atsūtīja pamācošu brošūru, kur katra otrā lapa atgādina par drošību un piesardzību, vēl vairāk sajaucot galvu.

Keiptauna pavasarī

Pēc padsmit stundu lidojuma izberzēju acis un ievelku pilnas plaušas Āfrikas gaisa. Tas ir dzestrāks, nekā tiku gaidījis. Novembra vidus ir Dienvidāfrikas pavasaris – tūrisma sezonas sākums. Keiptaunu vietējie dēvē par vēju pilsētu – tādu kā Āfrikas Liepāju –, un teju visu mūsu ceļojuma laiku pilsēta tur savu vārdu godam. Temperatūra dienā ir ap 20–25 grādiem un nav tādas vasarīgas sajūtas, kādu cerēju sagaidīt, turklāt arī lietus šeit nav retums. Tiesa, tas neliedz jau otrajā dienā apsvilināt ādu, jo, vēja dzesēts, nejūtu saules staru dzēlienus.

Ceļš no lidostas līdz viesnīcai ātri iekrāso pirmās kļūdas vispārinātajos priekšstatos. Keiptauna nav stereotipiskā Āfrika, ko pieminēju iepriekš.

Šosejas malā gar auto logu zib industriāli ostu un rūpniecības rajoni, tuvojoties centram, kā baobabi izslienas dzelzsbetona un stikla torņi un ostmalas promenādes rajonā pāris kvartālu ietvaros var ieraudzīt Ferrari, McLaren, Aston Martin un citu dārgu zīmolu veikalus. Tā ir Keiptaunas sejas skaistā puse.

Pilsētā un tās tuvējā apkārtnē mitinās ap četriem miljoniem iedzīvotāju, taču patieso skaitu laikam īsti nezina neviens, jo pat vietējie pilsētas populāciju ierindo amplitūdā starp 2 un 6 miljoniem. Tas tāpēc, ka liela daļa šeit atceļojuši no tuvējām nabadzīgajām kaimiņvalstīm un dzīvo graustu rajonos tikai dažu kilometru attālumā no skaistās pilsētvides centra.

Mazu būdiņu rajoni, kur mitekļi būvēti no tā, ko var atrast ceļmalās un izgāztuvēs, plešas skaistu kalnu pakājēs. Tās ir pilsētas pilsētā – ar saviem veikaliem, skolām, noteikumiem un kārtību. Taču atšķirībā no savulaik Argentīnā redzētajiem nabadzīgajiem rajoniem, šeit valda nosacīta kārtība un struktūra, turklāt valsts iniciatīva soli pa solim aizstāj čābīgās skārda nojumes ar mazām, taču kārtīgi būvētām mājiņām.

Nav ko liegties – mēs esam izlutināti un pieraduši pie ērtībām. Vismaz tie «mēs», kuri regulāri ceļo Eiropas ārēs. Atvērtās robežas mūs novedušas līdz stadijai, kad pat ID kartes izvilkšana no maka pie biļešu kontroles lidostā jau ir pietiekams apgrūtinājums. Pat agrāk neaizsniedzamās ASV, Kanāda un Austrālija tagad vieglu roku dāļā iebraukšanas atļaujas ar ašas interneta aptaujas starpniecību.

Tieši tādēļ gatavošanās lidojumam uz Dienvidāfriku radīja mērenu frustrāciju. Latvija arvien ir to valstu sarakstā, kuras pilsoņiem nepieciešama vīza, un tuvākā vieta, kur to izsniedz, ir Stokholmā. Labi, ka mums tur nav jāierodas personīgi, taču nosūtāmo dokumentu ir pietiekami daudz: bankas konta izraksts par pēdējiem trim mēnešiem, vīzas pieteikuma anketa (uz lapām sešām), apliecinājums no darba vietas, portretfoto un, protams, arī pase, kuru atpakaļ dabū vien pēc pāris nedēļām. Par laimi, Keiptauna neizceļas ar prasībām pēc īpašām potēm.

Neiedziļināšanās par galamērķi arī noveda pie mazliet jocīgas sajūtas, ka dodies nezināmā virzienā… neatklātā teritorijā. Vārds Āfrika mums visiem asociējas ar tuksnesi, iezemiešiem un ziloņiem, bet kas ir Keiptaunā? Čempionāta rīkotāji pirms sacensībām vēl atsūtīja pamācošu brošūru, kur katra otrā lapa atgādina par drošību un piesardzību, vēl vairāk sajaucot galvu.

Tēlojot tūristu

Ja reiz esat nonākuši Keiptaunā, tad teju neizbēgami nonāksiet arī vairākos klasiskos tūrisma galamērķos. Taču, lai cik banāli tas šķistu, tie ir tā vērti.

Galda Kalns – viens no septiņiem jaunajiem pasaules brīnumiem – vienmēr ir pilsētas panorāmas fonā.

Neplānoti to apmeklēju divas reizes, abas vieglā pievakarē pirms saulrieta. Nedaudz vairāk kā kilometru augstais kalns katru reizi sniedza citādi aizraujošus skatus. Līdzenā virsotne kā tādas slūžas mēdz noķert zemākos mākoņus, un, sakrājušies ielejā, tie kā uzvārījies piens iet pāri katliņa malām. Saulei tuvojoties horizontam, skaidri redzama arī milzu ēna, ko granīta grēda met pāri pilsētai, bet okeānā iezīmējas dzintarsārta saulrieta josla. Galda kalns ir pilsētas lielākā «atrakcija» un mākoņainās vai stipra vēja dienās tā ir slēgta, tādēļ labos laikapstākļos jārēķinās ar pamatīgām rindām pie gaisa tramvajiņa, kas tūristus nogādā virsotnē.

Daudzi pilsētas viesi dodas braucienā ar kuģīti uz Robena salu, kurs savus apcietinājuma gadus pavadīja Nelsons Mandela, taču es izvēlos šo salu apskatīt pa gabalu – kā zemu ēnu pie okeāna horizonta. Big Bay Beach pludmale ar skatu uz Galda kalnu un Robena salu ir vieta, kur tiekas aktīvie un foršie – viļņus šķeļ sērfotāji, bet aiz bangām supotāji dodas ūdens pārgājienos. Pludmales krodziņa zālienā laiski izlaidušies čalo vietējie un tūristi, bet iemīlējušies pārīši šeit gaida vienu no krāšņākajiem saulrietiem, kādu esmu savā dzīvē redzējis.

Dienvidāfrika ir starp TOP10 lielākajām vīnu ražojošajām valstīm pasaulē, un stundas brauciena attālumā no Keiptaunas centra ir Stellenboch un Franschhoek reģioni, kur katrā atrodas vairāk nekā 200 vīna darītavu. Teju katra no tām par nelielu atlīdzību laipni uzņems viesus, parādīs dažas koka mucas, ielies pāris glāžu degustācijai un piedāvās uzreiz iegādāties kādu vīna pudeli līdzņemšanai. Daudzas no tām ir mazas darītavas, kas gada laikā ražo līdz 100 tūkstošiem pudeļu, un šī ir iespēja atvest mājiniekiem vīna markas, kuras Latvijas veikalu plauktos nav redzētas, turklāt arī pievilcīgā cenu kategorijā starp 7 un 30 eiro.

Klasisko tūrisma apskates objektu sarakstu papildinām ar braucienu uz Labās cerības ragu un pingvīnu koloniju, bet noslēgumam atstājam izaicinājumu apskatīt dzīvnieku pasaules lielo piecinieku – lauvu, leopardu, degunradzi, ziloni un Āfrikas bifeli. Dienvidāfrikā ir daudz un dažādi dabas rezervāti, kur šie dzīvnieki apskatāmi nosacīti brīvā dabā.

Viens no pazīstamākajiem un lielākajiem ir Kwandwe parks netālu no Portelizabetas, taču tā apmeklējumam mums pietrūkst laika, tādēļ izvēlamies daudz tuvāk Keiptaunai esošo un nosacīti mazo Akvilu, kur teju trīs stundu garā safari braucienā (cena ap 100 eiro) mūs iepriecina četri no pieciem minētajiem zvēriem (leopards tā arī neparādījās un kādā brīdī pat iezagās aizdomas, ka viņa šajā parkā nemaz nav). Papildus tam sastopam arī zebras, nīlzirgus, strausus, žirafes un neskaitāmus citus zvērus, kuru sugas labāk neņemšos uzminēt. Daži mūsu ārvalstu draugi šeit ieradušies uz vairāku dienu tūrēm, kas ļauj dzīvniekus apskatīt dažādos dienas laikos un situācijās.

Diēta nav sabiedrotais

Keiptaunā un tās apkārtnē labu restorānu netrūkst, turklāt pat labākie no tiem ir ļoti saprotamā cenu kategorijā.

Ostas promenādes restorāni ik vakaru ir pilni un par 10–20 eiro uz jūsu vakariņu galda tiks likti priekšā izcili pagatavoti ēdieni no tā, ko vietējā daba piedāvā. Nebrīnieties ēdienkartē ieraudzīt arī strausu, krokodilu vai zebru, iesaku pamēģināt katru no tiem.

Turklāt jūras veltes, kā jau okeāna ieskautai pilsētai pienākas, ir svaigas un meistarīgi pasniegtas dažnedažādām gaumēm. Ik vakars noslēdzas ar nesamērīgu izēšanos, jo tas viss vienkārši ir tik gardi…

Tiesa, ne visi ēstūži atrodas ūdens malā. Vairāki populāri restorāni ir dziļāk pilsētā un šķietami «ēnainos» rajonos. Vienā no tādiem pavisam nevilšus satiekam arī latviešu meiteni Ilzi, kas Keiptaunā dzīvo un strādā jau desmit gadu. Ņemot vērā viņas teikto, ka pilsētā dzīvo aptuveni 10 letiņu ģimenes, sakritība ir gluži neticama gan mums, gan viņai – šī ir tikai trešā reize, kad viņas restorānā ierodas tūristi no Latvijas.

Ar krodziņiem un klubiem situācija ir nedaudz citāda – pilsētas centrā tie iedalās vietās, kur atlaist grožus iet tumšādainie, un vietās, kur vairākums ir baltie. Braucot ar Uber taksi, lai atklātu ballīšu vietas, vienu brīdi jau sāku pārdomāt – pie kāda melnādaino bāra aptuveni desmit vīru skaldīja vienu. Zinu, ka tādā situācijā negribētu būt, tādēļ ievēroju ieteikumu un dodos tur, kur pieņemts doties tūristiem un vietējiem baltās rases pārstāvjiem. Krodziņā gan ir arī daži tumšādainie, taču var redzēt, ka viņi pārstāv intelektuālāko sabiedrības daļu.

Jūtams, ka sabiedrības mikroklimats telpās atšķiras no tā, kāds ir uz ielas. Vakara noslēgumā, atstājot krodziņu, pie tā ieejas dežurē bariņš neuzticama izskata vīru, kuri piedāvā aizvest, palīdzēt utt.

Naktī redzētā aina vēlāk sasaucas ar vietējā radio dzirdēto – ziņojot par sastrēgumiem, diktors piekodina, ka satiksmes sablīvējums ir nelabvēlīgā rajonā, kur ieteicams turēt auto durvis slēgtas un logus aizvērtus. Arī uz šosejām, kuras ved gar graustu rajoniem ir izliktas ceļa zīmes, kas iesaka neapstāties un uzmanīties no ceļmalas personāžiem. Varbūt pirms lidojuma saņemtie drošības ieteikumi tiešām bija vietā… Šis viss kopā parāda, cik ļoti kontrastaina ir Dienvidāfrika. Gan sabiedrības dalījumā, gan lietu uztverē…

Tas vienkārši liek saglabāt modras acis, būt piesardzīgam un saprātīgam arī nākotnē – jo es zinu, ka Dienvidāfrika mani sagaidīs vēl kādreiz. Zinu, ka pārāk daudz palika neatklāts, zinu, ka pārāk daudz palika neredzēts!

Materiāls publicēts žurnālā KLUBS 2018. gada martā.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs