Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
5
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
– Zinu, ka esi Platu 25 pasaules čempionāta organizators, burātājs. Bet, kas tu esi pēc profesijas?
– Jūrnieks un pa daļai mākslinieks. Pirms iestājos Latvijas Jūras akadēmijā, mācījos Rīgas Lietišķās mākslas koledžā. Pat biju nolēmis stāties Latvijas Mākslas akadēmijā. Pēc jūras akadēmijas absolvēšana visai straujā tempā sāku kāpt pa karjeras kāpnēm. Kopš neeju jūrā, uzskatu sevi par mākslinieku un šobrīd, kad laiks atļauj, darbojos kinoindustrijā kā mākslinieks. Pēdējā filma, kuras tapšanā piedalījos, bija Jelgava 94.
– Tu esot strādājis arī uz tankeriem.
– Tā ir taisnība. Vēl vairāk, pat biju virsnieks. Bet pienāca brīdis, kad sev pajautāju – ko es te daru? Mana pēdējā darba vieta jūrā bija uz ķimikāliju tankera, kas piederēja arābu kompānijai. Viņu ofiss atradās Dubaijā. Tā bija ļoti bagāta kompānija, kuras rīcībā bija 50 kuģi. Es strādāju līnijā Persijas līcis–austrumi: Ķīna, Japāna, Koreja.
Dzīve uz kuģa iekaļ vīros disciplīnu. Sistēma strādā. Diemžēl ikdienas darbos mums bieži vien pietrūkst disciplīnas. Atceros divas epizodes. Tolaik vēl biju praktikants.
Vecākais kapteiņa palīgs, kurš bija īpašs ar to, ka bija arī jaunākais savā arodā, man reiz jautāja: «Klau, Andrej, kā tev šķiet, vai žirafes ir labsirdīgas?»
Otrajā epizodē pulksten vienos naktī, kad jau tuvojāmies Anglijas piekrastei, viņš nevarēja izdomāt, kādu telex ziņu sūtīt ostai. Visbeidzot, neko prātīgu neizdomājis, viņš naktī zvanīja kapteinim Mārim Mertenam, kārtīgam latviešu vecim, jautājot, ko lai uzraksta. Uz ko Mertens atbildēja: «Nu, kaut ko uzraksti, Filip.» Šo piemēru es bieži vien atceros, jo ikdienā mēs nereti ejam pie citiem cilvēkiem, tiranizējot tos ar savām vajadzībām. Ar ko atšķiras speciālists no neprašas? Viņš pats risina jautājumus.
– Tagad jūra ir vienīgi dzīvesveids?
– Šobrīd daru to, kas man patīk. Redzu, ka daudz kas sanāk, un tas nav mazsvarīgi. Turklāt daudz kas noticis likumsakarīgi. Kaut vai šī piestātne (Rīgas Sporta burāšanas centrā), kurā sēžam. Nemaz nerunājot par monotipa klasi, kuru izdevies izveidot un izvērst. Igauņiem monotipu klase bija pirms mums. Viņi vienmēr bijuši krutāki, bet te pēkšņi viņi atjēdzas, ka latviešiem arī ir tāda klase, un 18. augustā mēs rīkojam Platu 25 pasaules čempionā
tu.
– Kur tu jūties drošāk – uz sauszemes vai ūdenī?
– Jūrā nav nekādas maģijas. Tā ir pilnīgi tieša. Tur viss ir vienkārši un saprotami. Es nekad, domājot par jūru, neesmu pieļāvis kaut kādus noslēpumus. Tur viss ir reāls – pūš vējš, un notiek reālas situācijas. Vienīgi dažreiz esmu baidījies par inventāru. Apstākļiem kļūstot draudīgākiem, vairāk domāju par katru mazo detaļiņu, ko pavasarī esmu apskatījis un pārbaudījis. Šīs detaļas veido jahtas organismu. Vētras laikā ir svarīgi, lai organisms būtu vesels un izturīgs. Tiesa, pēdējā laikā garajās regatēs piedalos retāk. Šobrīd pieslīpēju olimpisko jeb īso distanču burāšanu. Man jau sen bija sapnis uzvarēt Muhu Vain regatē. Šogad tas izdevās. Mūsu komanda piecu cilvēku sastāvā izcīnīja pirmo vietu ORC 3 grupā.
– Esi piedzīvojis situācijas, kad šķiet – šoreiz gan neatgriezīsies krastā?
– Bija viena stulba situācija, kas beidzās veiksmīgi. Tas bija projekts ar Jāni Preisu. Viņš ar sērfa dēli bija iecerējis doties no Slites uz Liepāju. Es vadīju nodrošinājuma jahtu, ja nu Jānim ceļā gadās sūdi.
Problēmas sākās jau pirms projekta. Vispār man vajadzēja noraut pasākumu jau tobrīd, jo laika ziņas solīja vētru – dienvidrieteni, četrdesmitnieku. Kā nekā manā atbildībā bija ne vien Preisa dzīvība, bet arī vairāki žurnālisti, fotogrāfs, operators un Aigars Runčis, kurš bija šā pasākuma menedžeris, un viņa draudzene.
Otrkārt, man nebija komandas. Man līdzi brauca meitene Magone, kas kaut ko nedaudz saprata no burāšanas, un palīgos pieteicās viens čoms ar sievu. Viņi ir atpūtas burātāji. Bet no sporta komandas neviens nevarēja tikt. Vienīgi mans draugs plaušu ķirurgs Ainārs Zariņš piekrita. Viņš teica, ka lidos pa taisno uz Gotlandi un pievienosies tur.
Pienāk izbraukšanas rīts. Laiks ir vienkārši lielisks. Taču tik un tā, sākot ceļu, daži jau sāk vemstīties. Bet tas ir normāli. Viens no izcilākajiem vēmējiem bija pasākuma menedžeris.
Vēl brīdī, kad nebeidzās zona, es piezvanīju Aināram, lai pārliecinātos, ka noruna paliek spēkā. Un ko tu domā? Tajā brīdī viņš paziņo, ka nelidos. Viņš netiek. Iedomājies?! Man komandā ir daži pūpoliņi, un tuvojas 40 mezglu vējš.
Viens no izcilākajiem vēmējiem bija pasākuma menedžeris.
Nākamās dienas agrumā, lai izvairītos no vētras, jau posāmies ceļā. Es Jānim Preisam maisiņā sagatavoju GPS un rāciju, lai katrā gadījumā paliekam ar sakariem. Kad sākām ceļu no Slites uz Liepāju, laiks bija foršs. Fotogrāfs pat dažas bildes paspēja uzņemt. Pulksten desmitos vējš pieņēmās spēkā. Viļņi sāka rullēties, un mēs arvien vairāk no Jāņa attālinājāmies. Pat noņemot grotburu, laiva turpināja lidot, bet es no stūres nedrīkstēju atkāpties ne soli. Jānis nāca aiz mums, zinot, ka mūsu virziens ved uz Liepāju. No klāja redzējām, ka Jānis ik pa laikam krīt un pieceļoties arvien novirzās pa labi. Turklāt viļņi bija tik lieli, ka brīžam viņu vispār nevarēja vairs redzēt.
– Jūs uzturējāt pastāvīgu kontaktus pa rāciju?
– Nu taču nē. Viņam nebija laika runāt, vajadzēja zibināt, lidot. Te pēkšņi Janka pazūd. Četrus metrus augstajos viļņos mēs viņu vairs neredzam. Visbeidzot viņš sazinājās ar mums pa rāciju, ziņojot, ka pārtrauc projektu. Mēs novācām otru buru, lai vēl vairāk mazinātu ātrumu un varētu atgriezties, lai savāktu Jāni, kurš atradās kaut kur jūdzes attālumā.
– Ko tikmēr darīja žurnālisti?
Viņi visi dzīvojās pa leju vemdami. Vienīgā, kura nevēma, bija dāma Evija no žurnāla Privātā Dzīve. Pārējie bija nost.
Preiss sūtīja GPS koordinātas, un Magone tās turpat uz vietas iemācījās nolasīt. Līdz tam viņa to neprata. Pēc pusstundas mēs Jāni atradām. Tagad bija cita problēma – kā viņu dabūt uz klāja. Mēs izmetām virvi, kurai Jānis piesēja dēli un, pats turoties, ierāpās pa aizmuguri uz klāja. To visu vajadzēja filmēt un fotografēt. Tie bija dzīvības vērti kadri, kuri diemžēl nav iemūžināti. Ceļu uz Liepāju turpinājām ar dzinēja palīdzību. Kā zinādams biju paņēmis līdzi vēl 40 litrus dīzeļdegvielas. Protams, pusi mēs aizlējām garām, bet atceļam pietika.
– Tu tajā vakarā, atgriežoties Liepājā, iedzēri?
– Jā, mēs visi bišķiņ iedzērām… (Pasmaida.)
– Tu pats atlasi komandu?
– Protams. Tā tas vienmēr ir bijis.
– Kādai komandai uzticies?
– Šogad komandā noskaņa bija ļoti pozitīva. Nebija nekādu strīdu. Daudzi mani pazīst kā diezgan kašķīgu, emocionālu un kaprīzu. Tāpēc nereti uz klāja notiek rodas asumi. Starp citu, sieva man bija uzdāvinājusi Lennarta Meri apartamentus viesnīcā Ranna Hotel, kur mēs visi kopīgi iedzērām. Priekšpēdējā dienā diezgan pārliecinoši bijām vadībā un bija sajūta, ka esam uzvarējuši. Nākamajā dienā pēdējo startu vēja dēļ tā arī neiedeva. Lūk, un tajā vakarā man pienāca komandas biedrs Nils, kuru es zināju jau iepriekš, bet mēs nebijām pārāk labi pazīstami. Viņš teica: «Andža, tu esi viens no labākajiem, ja ne vislabākais kapteinis, ar ko kopā esmu gājis. Godīgi sakot, pirms regates domāju, ka esi raspizģajs. Bet tagad saprotu, ka esi pavisam citāds.»
– Tas vēlreiz apliecina to, ka vislabāk raksturu var iepazīt karā.
– Precīzi. Nedēļas laikā, ko pavadām kopā, ļoti labi var sajust un redzēt pārējo biedru būtību. Var pat visai skaidri nojaust, kādi tavi biedri ir darbā un mājās. Lai gan tas mani neinteresē. Mani interesē, kā mēs strādājam kā komanda, kā izturamies cits pret citu un kādu balvu par to saņemsim. Šoreiz katrs darīja savu darbu, laiva gāja, un mēs uzvarējām. Taču gadās reizes, kad nekas nav, kā nākas. Laiva neiet, mēs mokāmies un lamājamies. Kad startējām ar lielo jahtu X46, kuras apkalpē bija teju 20 cilvēku, biežo nesaskaņu dēļ komandas sastāvs mēdza mainīties.
– Bet kāpēc apkalpe nespēja sadzīvot?
– Mēs visi esam ambiciozi, jo esam burātāji. Komandā nav pelēku cilvēku. Ikviens no mums ir godkārīgs.
– Vai šī godkāre deva grūdienu Platu 25 attīstībai?
– Zini, dažiem šķita, ka, pārejot uz mazajām jahtām, mēs speram soli atpakaļ. Lai gan patiesībā šīs flotes attīstīšana ir milzīgs solis uz priekšu. Burājot ar mazajām jahtām, adrenalīna deva ir daudzkārt lielāka. Lai brauktu ar lielo jahtu, nepieciešams sponsors, bet, lai kapātu pa pirmajām vietām, nepārtraukti jārūpējas, lai inventārs būtu jauns. Tādā līmenī burāšana ir ļoti dārga. Taču, ja runājam par mazajām jahtām, tās var atļauties teju ikviens gribētājs. Piemēram, daļa vīru naudu jahtai samet.
Es tev pastāstīšu, kāpēc platušku klase attīstījās. Pamatā atkal ir liktenīga sakarība. Pēc tam, kad vairākus gadu braucām ar īrētu jahtu, es beidzot pateicu – Latvian Sailing Team jāpērk pašiem sava sporta jahta. Mēs savācām naudu un Itālijā atradām 41X jahtu, kas bija gatavota vāciešu profesionāļu komandai. Pirms mums rindā jau bija iestājies dānis, kurš centās nosist cenu. Īpašnieks dāņa spiedienam nepadevās, tāpēc nākamā priekšroka pienācās mums.
Mēs pat aizlidojām uz Itāliju, lai izmēģinātu šo jahtu. Par 160 000 eiro tobrīd neko labāku nevarēja vēlēties.
Runāšanu ar saimnieku uzņēmās mans tēvs, kurš prot vācu valodu. Pēc telefona sarunas ar vācieti tēvs man teica: «Tagad tu apsēdies, jo jahta tomēr ir pārdota dānim.» Acīmredzot mēs vācietim palīdzējām noturēt cenu un arī dānis, saprotot, ka piedāvājums ir labs, vairs netielējās. Bet labā ziņa ir tāda, ka mums vēl arvien bija savāktā nauda. Sezona lieliem soļiem tuvojās, tāpēc vairākas dienas sēdēju, domādams – ko lai dara. Visbeidzot apzvanīju pāris savus čomus, entuziastus un teicu: «Ziniet ko? Nopērkam pāris platuškas!»
Jāteic, es arī klusībā cerēju, ka mūsu rīcībai būs vēl citi sekotāji. Tobrīd sagadījās, ka platuškām cena bija zemē, spāņu un itāļu profiņi tās tirgoja pa 8000 eiro. Starp citu, tagad cena atkal ir augšā, jo leiši ir nopirkuši 16 jahtas, bet ukraiņi vismaz 12. Mēs ar kolēģi divas jahtas atradām Spānijā, Vigo ostā. Zini, ko mēs tur sastapām? Burātāju Ievu Cauni. Diemžēl viņa pirms pusotra gada gāja bojā auto katastrofā. Mēs pat viņai nebijām teikuši, ka braucam pirkt jahtas. Izrādījās, ka arī Ieva atbraukusi pēc platuškas. Tāda, lūk, sakritība.
– Pilnīgs kosmoss.
– Tieši tā, kosmoss. Un šobrīd mūsu flotē ir 18 jahtas.
– Galvenokārt spēkojaties savā starpā?
– Ne tikai. Piedalās arī lietuvieši. Starp citu, igauņiem ir kādas trīs platuškas. Bet tur nav nekā nopietna. Ar tām brauc pūpoliņi jeb iesācēji.
Pirms diviem gadiem piedalījos Platu 25 pasaules čempionātā Šveicē. Tur bija pārstāvji no citām Platu asociācijām. Es kā Latvijas oficiālais Platu pārstāvis viņiem pastāstīju, ka pie mums platuškas šobrīd uzņem apgriezienus un mēs, iespējams, būtu ieinteresēti nākotnē organizēt čempi. Pagājušogad čempionāts notika Sicīlijā un visi iesaistītie jau dzīvoja ar domu, ka nākamajā gadā tiekamies Rīgā. Taču te ir viena klasiska nianse.
Lietuviešiem par mūsu velmi organizēt čempionātu pastāstīju pagājušā gada vasaras sākumā. Pagāja pāris mēneši, un man putni sāk čivināt, ka arī leiši gatavojas pretendēt uz organizatoru godu. Tajā pašā laikā notikumi risinājās tālāk. Proti, es rēķinājos, ka pašvaldība atbalstīs pasākumu, bet, laikam ejot, izrādījās, ka viņi var palīdzēt tīri simboliski. Nenoliegšu, brīdi arī apsvēru domu nolekt un ļaut organizēt leišiem.
Uz prezentāciju Sicīlijā devos ar sievu. Nospriedu, ka lēmumu – organizēt vai neorganizēt, pieņemšu uz vietas. Atceros, man prezentācijas dienā ne velna neveicās, visu dienu kaut kādi sūdi atgadījās. Vakarā jau biju tā novests, ka iespītējos un sievai pateicu, ka mēs tomēr taisīsim to čempionātu, lai tur vai kas. Starp citu, pēc tam dzirdēju valodas, ko palaida viena krieviski runājoša dāma, kas bija redzējusi manu prezentāciju. Šī bija teikusi, ka Latviju pārstāvējis viens ne pārāk nopietnu priekštatu radošs džeks iešļūcenēs (smejas).
Pēc mums sevi prezentēja arī leiši. Lieki teikt, ka viņi sevi nostādīja jocīgā situācijā, jo, kā jau teicu, sabiedrība bija apradusi ar domu par Latviju. Rezultātā viss tomēr notika tā, ka mēs ieguvām tiesības organizēt čempionātu un valsts iedeva daļu naudas, bet daļu es pats piesaistīju. Līdz čempionātam bāzē vēl jāpabeidz lērums darbu. Redzot, kā lietas notiek pasaulē, varētu arī tik ļoti neiespringt, jo dzīvē tāpat nevar visu pabeigt.
(Pienāk Andreja sieva un piebilst, ka Andrejs pats diez vai to teiks, bet visu, kas burāšanas centrā redzams, viņš radījis pats savām rokām.)
– Andrej, tā ir?
– Tā ir. Reizēm man pieslēdzas arī palīgi. Dažreiz mani pārņem niknums par mūsu politiķiem. Es zinu, daudzi par to cepās. Es niknojos par zagļiem, kas zog savā saimniecībā. Nezinu, vai tā ir citas valsts propaganda, bet mūsu galvās tiek pumpēta informācija, kas apgalvo, ka latviešiem nekas nesanāk. Tā ir tukša di..ana. Es sevi neuzskatu par neko nevarošu neveiksminieku. Daži man te nāk un saka, ka daudzas lietas varētu izdarīt lētāk, ekonomiskāk. Tā, redz, atkal ir tāda slāviska domāšana. Savā saimniecībā ir jāinvestē. Man gribas, lai te viss ir augstā līmenī, nevis šā tā.
– Jūra tevi ir izaudzinājusi par tādu, kāds esi tagad?
– Lielā mērā, jā. Pamatskolā mana uzvedība bija bezcerīga, bet jūras akadēmija mani pārtransformēja.
– Transformācija nedraudēja atņemt māksliniecisko būtību?
– Kontingents uz kuģa ir diezgan dramatisks. Tieši tāpēc daudz laika pavadīju uz tiltiņa. Vienlaikus uz kuģa varēja sastapt arī ļoti interesantas, mākslinieciskas personības. Pēc būtības kuģis ir peldošs cietums un visa kuģa komanda ir pakļauta mikro vibrācijai. Nepārtraukti kaut kas krakšķ.
– Esot jūrā, esi sastapis večus, autoritātes?
– Tādu piemēru gan man nav. Taču ir bijušas reizes, kad, piemēram, pārdzenot jahtu, vējš ir purnā, apstākļi ir skarbi, un visi uz klāja strādā. Tādos mirkļos biedri var nonākt pilnīgi citā uztveres līmenī. Proti, tu uz viņiem paskaties citām acīm. Ikdienā to viedumu pat nevar manīt, bet dažādās niansēs dziļums pēkšņi izlien.
Es arvien vairāk pārliecinos, ka pats esmu risinājums. Man atslēgas nav jāmeklē pie Koļas, Vasjas, Indijā vai Japānā. Atbildes ir pie manis.
Es arī necik neesmu reliģiozs. Kurš ar mani dzīvojis kopā tik daudz, cik es pats? Nu, neviens. Tāpēc es klausos sevī.
– Kad tu saprati, ka jāklausās sevī?
– Tas notika pamazām. Klausīšanās sevī rada pārliecinātības sajūtu. Ziemas mēnešos es lasu grāmatas. Vislabprātāk lasu tādas, kurās cilvēki stāsta, kā viņi kaut kur brauc vai kāpj kalnos. Bet pamācošās grāmatas – tās, kurās kāds citiem māca dzīvot, man nepatīk. Es, piemēram, necenšos uzbāzties bērniem ar savu patiesību. Lai viņi paši meklē savu variantu. Daudzi vecāki būvē māju bērniem. Muļķības absolūtas! Bērni gribēs savas lietas. Domā par sevi. Galvenais, dari visu, lai tavs bērns ir sakarīgs un domājošs. Tā es domāju.
Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada septembrī.
