• Šobrīd

    weather img

    Rīga +32°C

    Vidusjūras diēta kapsulās
    Cardioace logo

    Režisors Elmārs Seņkovs: Kāpēc es baidos? Tāpēc, ka man vēl ir baigie plāni šai dzīvei

    Brīvais laiks
    Klubs
    Klubs
    Vintra Vilcāne
    Vintra Vilcāne
    21. novembris, 2019
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Matīss Markovskis

    Jūs sev šobrīd patīkat labāk nekā agrāk?

    Jūs sev šobrīd patīkat labāk nekā agrāk?

    Man ir bijuši dažādi periodi, un tie mainās. Ir bijis tā, ka kādu mēnesi sev riebjos, bet nākamajā atkal viss liekas forši. Bet tā riebšanās parasti ir tad, kad esi pārstrādājies un noguris. Tu pirms pirmizrādes paskaties spogulī uz saviem zilajiem riņķiem zem acīm, redzi, ka no stresa esi zaudējis kārtējos trīs kilogramus, un tad tu domā – šausmas! Turklāt mūsu darba specifika ir tāda, ka mēs neredzam saules gaismu. Jo Nacionālā teātra zāle ir bez logiem. Tāpēc, izejot ārā pēc mēģinājuma, saulē žilbst acis.

    Jūsu iestudētie Pūt, vējiņi! jau ir nominēti kā gada izrāde Spēlmaņu naktij. Tā patīk gan kritiķiem, gan skatītājiem. Kā jums šķiet – kas ir veiksmes pamatā?

    Pats es esmu ļoti paškritisks. Bet man prieks, ka auditorija plosās un sajūsmā lauž krēslus. Šajā izrādē ir trīs spēcīgas lietas, kas reti gadās vienuviet. Šoreiz tā ir mūzika (Imants Kalniņš), alūzija par Dziesmusvētkiem un Rainis ar ļoti spēcīgu tekstuālu vēstījumu. Lai cik banāli tas izklausītos, bet šīs visas trīs lietas pamodina mūsu latvisko kodu, pēc kura cilvēki šobrīd ir izslāpuši. Tāpēc jau mums joprojām ir vajadzīgi Dziesmu un deju svētki, pēc kuriem cilvēki vēl nedēļu dzīvo tajā ļoti latviskajā izjūtā. Un šī izrāde ir mazliet līdzīga šiem svētkiem.

    Tikai lielie Dziesmu un deju svētkiem notiek ik pēc četriem gadiem, taču izrādē, nopērkot biļeti, var iegūt to pašu emocionālo pārdzīvojumu biežāk nekā vienu reizi četros gados.

    Lai arī šī izrāde absolūti nav ar pozitīvu vēsti. Tā patiesībā runā par mūsu neesošo un nekad neiegūto pilnību. Par ko šajā izrādē pārdzīvo un raud cilvēki? Ne jau par Baibiņu, bet par mūsu latviešu likteni, par to, ka tā īsti nekad neapvienosies šie divi spēki – spēcīgā dūre ar morāli un ētiku. Rainis jau šajā lugā ir iekodējis to, ka šī apvienošanās nav iespējama. Bet mēs gribam būt pilnīgi.

    Un vēl kas. Es šo izrādi veidoju ļoti racionāli, pat matemātiski precīzi. Protams, ar scenogrāfes Monikas Pormales ģeniālajām idejām. Un Pūt, vējiņi! vienlaikus ir mans spožums un posts, jo tagad ļoti daudz cilvēku mani personificēs ar šo izrādi. Līdz ar to man būs grūtāk pievērsties kaut kam pilnīgi citam. Bet šī izrāde no sirds un pa īstam ir mans veltījums Latvijai – Rainim, Imantam Kalniņam, visiem tiem cilvēkiem, kas ir kopuši latviešu Dziesmu un deju svētku kultūru, šo nemateriālo mantojumu.

    Pirms vairākiem gadiem kādā intervijā teicāt, ka nekad neatstāsiet Latviju. Joprojām paliekat pie šīs domas?

    Līdz brīdim, kamēr neapgriezīs iespēju šeit veidot izrādes, darīt to, ko vēlos, es prom nebraukšu. Bet, ja man nebūs iespējas dabūt finansējumu izrādēm, taisīt savus darbus un jutīšu, ka nevaru realizēt savas idejas un valsts mani neatbalsta, tad, iespējams, es apdomāšu visādas iespējas. Es ļoti mīlu Latviju un negribētu to pamest, bet manas ambīcijas tomēr ir pietiekami lielas.

    Atzināties, ka jūs nomoka vilšanās cilvēkos. Par ko tieši ir šī vilšanās?

    Ar to es vairāk domāju teātra vidi. Jo draugu man ir ļoti maz, un viņos es nekad neesmu vīlies.

    Esmu cilvēks, kas ātri uzticas citiem. Un man šķiet negodīgi un ļoti nepatīk, ja kāds sāk slinkot, nav godīgs, sāk manipulēt, mēģina aizstāvēties ar kaut kādiem uzbrukumiem. Un tās drausmīgās pretrunas cilvēkos! Viņi saka vienu, bet izdara kaut ko pilnīgi citu. Reiz par to runājos ar Ināru Slucku, un viņa man teica: «Tas ir normāli, Elmār. Tev ir tāds vecuma posms, kad tu daudz lietu aizvien labāk ieraugi un arī saproti.»

    Es pats neesmu nekāds svētais, un gan jau cilvēki ir vīlušies arī manī, un viņiem uz to ir visas tiesības, bet, uzzinot kaut ko pilnīgi citu par cilvēku, kas savā būtībā šķitis tik labs un cēls, jūtos pilnīgi satriekts.

    Labāk nebūtu uzzinājis. It īpaši tas attiecas uz tiem, kuri tevi pirmie atbalsta un pēc tam met ar akmeņiem.

    Man aizvien vairāk nepatīk tādi mākslinieki, kuri baidās. Jā, arī es pats sevi pietiekami daudz esmu sargājis no kaut kā un nodrošinājies ar bufera zonām. Bet, ja neesi gatavs riskēt, māksla netop. Man ir svarīgi, lai cilvēki ar mani kopā ir gatavi iet līdz galam. Un, ja viņi baidās to darīt, tad varu tikai minēt, kāpēc. Iespējams, viņi baidās zaudēt skatītāju simpātijas, uzticību, mīlestību, baidās izskatīties neglīti, stulbi vai nepareizi.

    Pati drosmīgākā ir jaunā paaudze – no divdesmit līdz trīsdesmit gadiem. Jo viņiem īsti vēl nav ko zaudēt. Bet otri, kas nebaidās, ir vecākā paaudze – Ģirts Jakovļevs, Astrīda Kairiša un viņu vienaudži. Jo viņiem vairs nav ko zaudēt. Visvairāk baidās vidējā paaudze. 

    No kā jūs pats baidāties?

    Baidos nomirt. Īpaši kopš brīža, kad piedzima meita. Bail zaudēt tuviniekus. Bail no agresijas, pazemošanas. Kāpēc es baidos? Tāpēc, ka man vēl ir baigie plāni šai dzīvei.

    Jūs esat piedzīvojis agresiju, pazemojumus?

    Jā. Ne pret sevi vērstu, bet pret sev tuviem cilvēkiem gan. Jo es nāku no skarbas vides. Pats esmu piedzīvojis tikai morālus pazemojumus skolas laikā. Piemēram, kad zīmēšanas stundā izlēju ūdeni, skolotāja man lika to saslaucīt, nesaliecoties ceļos. Esmu arī dabūjis sitienus pa seju no skolotājiem. Laikam gribēja mani pāraudzināt pa savam. Sistēmai patīk paklausīgi cilvēki.

    Intervijas turpinājums:

    Nākamā lapa

    1/3Jūs sev šobrīd patīkat labāk nekā agrāk?

     

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+