Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
1
-
0
-
1
-
0
-
2
-
0
-
Manas steigas dēļ tikšanās notika lielveikala stāvlaukumā, lai garāmbraucot beidzot viens otru redzētu klātienē. Starp citu, stāvlaukums vai DUS ir ērta izvēle, man nekad nav paticis aklos randiņus norunāt kafejnīcā vai tādā vietā, no kuras nevaru pietiekami ātri doties prom. Piebrauc katrs ar savu auto, sasveicinās, pārmij dažus vārdus – un tiekas vēlreiz. Vai netiekas. Easy.
Jāatzīst, ka nebiju domājusi – piekritīšu tikties ar puisi, kas ir taksists, bet… viņš man daudz rakstīja, zvanīja, un es padomāju: nevajag būt tik snobiskai. Galu galā, puisis pa vidu celtniecības darbiem piestrādā par taksistu – tas ir labāk nekā kaut kāds sliņķis. Un «darbiņš neviens nav mazs un sīks, ja tikai kādam tas vajadzīgs».
Dažas formālas frāzes nu tad beidzot satikāmies, labi izskaties, kāpēc tev patīk jaunāki, un kāpēc tev patīk vecākas, un viss – lidojām prom katrs pie sava klienta: viņu gaidīja pasūtījums netālā sānieliņā, bet es biju apsolījusi konsultēt senu paziņu.
Jau pēc pāris minūtēm mani sasniedza Whatsapp ziņa ar virtuālu skūpstu un īsu jautājumu: «Kā es tev patiku?» Pasmaidīju un miglaini atbildēju: «Esi ok, bet nepaspēju tevi iepazīt.» Kā paredzams, sekoja zibenīga reakcija: «Kad un kur gribi tikties, lai iepazītu labāk?»
Nujā, gan jau viņš priecātos par atbildi šovakar pie manis, bet nolēmu lietas nesasteigt un ierosināju pavasarīgu pastaigu tuvāko dienu laikā. Tā mēs tikāmies paelpot pavasara gaisu ezera krastā, tā mani pēc operas izrādes pie baltā nama durvīm ekskluzīvi sagaidīja taxi un vizināja mājās pa naksnīgajām ielām, par to nesaņemot pat skūpstu. Tā bija garas sarakstes un īsas sarunas, kamēr viņš vēlos vakaros stāvēja rindā pie lidostas. Vismaz daudzas ar taksometru biznesu saistītas lietas uzzināju tīri smalki un tagad uz šiem pa pilsētu auļojošajiem puišiem zaļajos auto skatos ar saprotošāku, pat līdzcietīgu skatu.
Nemanot pagāja gandrīz divas nedēļas, todien viņa maiņa sakrita ar ballīti pie maniem draugiem Pierīgā. Iespēja ietaupīt uz taksometru turp atpakaļ un neliegt sev ne vīnu, ne šampanieti, bija vilinoša, un es palūdzu mani aizvest, piebilstot, ka pasākums beigsies naktī un būtu ļoti jauki, ja mani nogādātu arī mājās. Piekrišana bija tik aktīva, ka šaubīties nevajadzēja – viņš cer uz vakara turpinājumu. Par sevi nebiju tik pārliecināta, tomēr doma par pāris kaislīgām nakts stundām bija diezgan vilinoša.
Sarunas, vīns, sarunas, vīns, sarunas, šampanietis, atkal vīns, mazliet deju… Un pēc pusnakts mani ik pa laikam sāka sasniegt ziņas cikos braukt? – tā, ka pat draugi to ievēroja un iesmēja par nepazīstamā kavaliera nepacietību.
Ap diviem naktī sapratu: nu gan viss un zvanīju taksistam, kurš ieradās tik ātri, it kā būtu atradies blakus ielā. Man gan neizdevās tik zibenīgi pamest viesību vietu, un viņam nācās pagaidīt. Pie privātmājas nepamanīt, ka man pakaļ ieradies taxi, nevarēja, un pārējā kompānija ironizēja, ka nu esmu pievērsusies apkalpojošajam personālam. Zināmā mērā viņiem bija daļa taisnības, parasti tikos ar darba statusā augstāk esošiem, bet…
Ne ļoti garais ceļš līdz manam dzīvoklim pagāja sarunās, un vismaz 65% tekstu bija mani – nu kurš gan nezina, ka iereibušas sievietes ir runīgas? Piebraucot pie namdurvīm, iestājās neveikla pauze: viņš gaidīja uzaicinājumu, es gaidīju mājienu par piekrišanu iespējamajam uzaicinājumam, ja es tādu izteiktu. Lai gan viss tāpat skaidrs, jo kurš taksists piektdienas naktī, kad taču īstais pļaujas laiks, vizinātu kādu dāmu tāpat vien? «Varbūt vēlies ienākt uz tēju?» formulēju mūsu vēlmes banāli pieklājīgā frāzē.
«Labprāt,» viņš atsaucās un uzreiz meklēja vietu, kur novietot auto tā, lai no mana dzīvokļa kaut kāda tur taksī esoša tehnika būtu uztveršanas zonā. Kā tas jau bija paredzams, tēja tika gan uzvārīta, bet dzeršanas brīdis tā arī nepienāca… jo vai gan ir prātā šis aromātiskais, karstais dzēriens, ja no mugurpuses pienāk stalts, jauns vīrietis, viegli pabīda manus matus no skausta un maigi noskūpsta?
Baudīju viņa siltās, viegli trīsošās lūpas uz kakla, tad ātrs pagrieziens, un nu jau tie bija franču skūpsti – tik kaislīgi, kā sanāk vien tiem, kuri šo mirkli kaut mazliet, bet vilkuši garumā. Vienlaikus sapratām, ar to vien viss nebeigsies, tāpēc ņēmām pauzi dušai.
Tā pārtrauca iesildīšanos, jo pirmajā reizē turp doties kopīgi nešķita laba ideja, tāpēc vispirms ūdens šaltīm ļāvās viņš, tad turp devos es. Izkāpjot aizdomājos – vai man tagad apģērbties vismaz veļā vai apmest dvieli kā saunā, vai varbūt pašpārliecināti iesoļot guļamistabā pilnīgi kailai? Izšķīros par ierašanos skaistā veļā, lai viss ir it kā redzams, bet lai viņam arī ir, ko man novilkt…
Un tāda arī ieslīdēju guļamistabā, kur manā platajā gultā, ieņēmis elegantu gandrīz jūraszvaigznes pozu, gulēja kails, skaists vīrietis. Jau pusgatavs. Viņš uzreiz pielēca sēdus, pastiepa pretim rokas, es tuvojos un pazudu stiprā apskāvienā, tad jau abi bijām guļus, joprojām kā salipuši, vien rokas slīdēja vienam pār otra augumu, tās ne tikai glāstīja, bet ātri atbrīvoja mani no tiem nelielajiem apģērba gabaliņiem, kas bija speciāli atstāti. Vīrieša lūpas atrāvās no manas mutes, lai pa kaklu aizskūpstītos līdz krūtīm un tad zemāk, zemāk…
«Cik tu garšīga,» viņš murmināja, un es izbaudīju viņa orālās prasmes, pirms pārgājām uz citu pozu ar piebildi lūdzu, paņem viņu mutē. Loceklis ir stingrs un skaists, tāpēc viņa lūgumam īsti nesapratu jēgu, jo vai tad mēdz būt tā, ka poza 69 šādu opciju neietver? Pārvietojies ar seju pret mani, viņš pastiepa roku uz naktsskapīša pusi un tā atrisināja aktuāli delikāto aizsardzības jautājumu – tur viņš kaut kad jau paspējis nolikt prezervatīva iepakojumu. Pašpārliecināts gan, laikam nešaubījās par brauciena iznākumu, es nodomāju, pirms aizpeldēju viņa sarūpētā kosmosā.
Tad elsas kā pēc skrējiena, mazliet smaidīšanas, un viņš, uzplikšķinājis pa manu gurnu, dodas uz dušu, aicinādams sekot.
Pa ceļam ieskatījāmies pulkstenī – ir jau krietni pāri trijiem –, un viņš noteica, esot vēl laiks paciemoties. Hm… Tātad otrais sets, jauki! Uz guļamistabu viņš devās pirmais un atlaidās gultā. Paliku stāvam durvīs un skatījos, kā viņa vēl vasaras iedegumu saglabājušais augums izceļas uz gaišpelēkajiem, sajauktajiem palagiem, vieglas sveču gaismas apspīdēts. Cik gleznieciski, es pilnīgi nevietā padomāju.
Tad klusējot demonstratīvi iekāpu gultā, it kā uzsēdos uz taksista gurniem un pacēlu viņa rokas pār galvu, liekot turēt tās pie gultas galvgaļa. Noteicēja tagad būšu es, čukstēju, noliecoties pie viņa sejas, tad kakla un krūtīm. Tikko jūtamas trīsas un gurnu kustības nepārprotami liecināja, ka manas lūpas tiek gaidītas kādus 50 cm zemāk, tomēr izlikos to nesaprotam. Mēs abi iesilām aizvien vairāk, līdz viņš atrāva rokas no gultas gala, piespieda mani cieši klāt, un pēkšņi jau es biju uz muguras un manas rokas bija izplestas uz abām pusēm, bet viņa lūpas klejoja pa manu ķermeni. Pavirzīju kājas uz labo pusi un tad uzcēlu tās viņam uz viena pleca.
Atkal rokas stiepiens uz naktsskapīša pusi un es sajutu sevī viņa tvirto locekli, bet manas gurnu kustības palīdzēja tam sniegties maksimāli dziļi. Viss. Finišs. Atelpa. Atjēdzos pavaicāt par darbu – vai tad var vairākas stundas nestrādāt? Izrādās, viņš atzīmējies, ka tagad ir atpūtā. Vispār jau, strādājot diennakti, ir tikai normāli, ja dažas stundas velta miegam. Vai vismaz atrodas gultā.
Atsvaidzinājies vēsā dušā, jaunais vīrietis dodas prom, viņam vēl jāstrādā līdz astoņiem vakarā, bet es laidos apmierinātas sievietes miegā, pat nedomājot, vai viņš man zvanīs un vai mēs vēl tiksimies. Mans miegs bija tik ciešs, ka viņa ziņu paldies, bija super, kad atkal tiksimies? izlasīju gandrīz pusdienlaikā.
Ko es atceros no šīs pirmās nakts? Pilnīgu saskaņu visās darbībās un kustībās, it kā mēs būtu veikuši neskaitāmus mēģinājumus un nu būtu pienākusi pirmizrāde. Neviena neveikla brīža, kad viens gribētu kaut ko citu, nekā otrs. Tomēr no teikuma kā es tevi gribu, man vismaz 3 mēnešus nav bijusi neviena sieviete, dāmas atmiņā paliek otrā daļa, lai nākamajā rītā atlidotu kā putns un mudinātu uz mīlas nakti paskatīties nevis tā, ka viņš tevi gribēja, bet viņš vienkārši gribēja jebkādu sievieti.
Tomēr ne, mēs tikāmies vēl pāris reižu uz stundu vai divām dienās, kad viņš strādāja. Pirmās reizes mulsums (tā gan, jāatzīst, laikam nemaz nebija…) pagājis, apnikums nebija iestājies, un vēlme pēc tuvības pietiekami karsta, lai virsotnes sasniegtu ātri un skaisti. Tika izmēģinātas dažādas pozas, viss bija viegli un jautri, līdz viņš ierosināja kopā pavadīt visu nakti. Lai var vīnu, lai nav jāatraujas ieskatīties darba planšetē un jāpiesaka pārtraukums. Protams, es piekritu…
Jo es nepadomāju, ka esam tik tāli viens no otra, ka mūs bez kaislīga seksa nekas cits nesaista. Ja ir maz laika – tik vien, cik kvalitatīvam seksam, – nemana to, ka nekā cita kopīga nav: ne sarunu, ne interešu. Tādas lietas kā kopīgi draugi un nākotnes plāni a priori šādos gadījumos netiek ekspektēti.
Tomēr, ja nu pavisam nekā… Tad vīnu dzer, gandrīz vai klusējot, bet pēc seksa apjēdz, ka blakus guļ vīrietis, kurš pat tā kā mazliet jau sāk krist uz nerviem.
Līdzīgi kā ilgi laulāti pāri, kuri nezina, par ko runāt ar otru atvaļinājuma laikā, esot kopā visu diennakti, tieši tāpat mēs nesapratām, ko darīt laikā, kad nemīlējamies. Brokastu tēju dzerot, sapratu, ka vairs netiksimies. Žēl. Sabojājām jauku sakaru ar kopā pavadītu nakti!
Galvenais, ko sapratu, – taksists ir servisa sniedzējs. Un jebkurš darbs, kurā jāstrādā klienta apmierinājuma labā, ir noderīgs. Taksists tālab vispār ideāls variants: šie vīrieši prot ieklausīties, palīdzēt un rūpēties par klienta (jeb partnera…) labsajūtu, mazliet pat aizmirstot paši par sevi. Tie nav uzņēmēji, vadītāji un pusvadītāji, kuri gaida servisu un apkalpošanu visaugstākajā līmenī, paši atslābināti gulēdami.
Nu, ne jau vienmēr… Tomēr tā netverami un neizskaidrojami ir jūtams, ka bosi vairāk tendēti saņemt, nekā dot. Te izjutu patiesu ieinteresētību par manu labsajūtu un manu baudu. Kā jau vīrietim mazliet virs 30, viņam bija daudz enerģijas un degsmes, kas visu padarīja trīsreiz patīkamāku. Tomēr nevajag šādiem sakariem veltīt pārāk daudz laika vienā diennaktī – ne pie kā laba tas nenoved…
