Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sākumā bija parole
Manās rokās iespiesta apskretusi lapele ar adresi un paroli. Ar Google Maps palīdzību atrodu ielu un ēku, taču te pirmais pārsteigums – nav ne izkārtnes, ne uzrakstu. Nekā! Tumsā tomēr pamanu necilu zvana pogu. Un, labi ieskatoties, var pamanīt, ka pamatīgās metāla durvis vēro videonovērošanas kameras mehāniskā acs. Nospiežu zvana pogu, pēc brīža atskan klaudziens, un smagās metāla durvis atsprāgst vaļā.
Priekšnamā jau stipri jūtama marihuānas un hašiša aromāta kokteilis – tas ir tik spēcīgs, ka pat visapkārt saliktās gaisa nosūkšanas sistēmas tomēr nevar visu smakoni savākt.
Gluži kā pie zobārsta, priekšnamā izvietots biroja administratora galds, dators, pie kura sēž šķietami parasta grāmatvede vai sekretāre, kas nebūt neatgādina ASV komēdijās attēlotos zāles dīlerus vai sutenerus. Viņa lietišķi aicina apsēsties, uzprasa lapiņu ar paroli, palūdz uzrādīt pasi. Jā, lai reģistrētos tā sauktajā sociālajā klubā, gribot negribot ir jāizgaismojas – nekāda slēpšanās un slapstīšanās neiet krastā. Darbiniece operatīvi iedrukā datubāzē personas datus, atdod pasi un izsniedz plastikāta karti – nu ko, esmu oficiāli kļuvis par Barselonas sociālā kluba biedru!
Karte gan ir prasts nepersonalizēts plastikāta gabals, ar konkrētā kluba logo. Nākamā īpatnība – turpat pie administratora ir iespēja samaksāt skaidru naudu, kas tiek «uzlikta» uz sociālā kluba kartes. Te narkotikas skaidrā naudā neviens nepērk, tam izmanto tikai biedra karti. Kad karte saņemta, jāver vaļā nākamās durvis. Aiz tām paveras iespaidīga izflīzēta telpa. Izskatās, ka agrāk te bijis kāds klubs, kafejnīca. Gaiteņa malās salikti galdiņi un dīvāni. Pie sienām – televizori. Pie tiem spēļu konsoles, un daudzi sociālā kluba biedri ar sarkanīgām acīm un atvāztu smaidu spēlē Mortal Kombat, futbolu vai ko tamlīdzīgu. Vismulsinošākais ir stūrī noliktais vienritenis. Cik sapīpējušamies jābūt, lai mēģinātu ar to pavizināties?
Centrā – milzīga lete ar visdažādākajām marihuānas šķirnēm, izstrādājumiem. Negribas pīpēt? Lūdzu, cepumiņi, kas «nonesīs jumtu». Ak, glutēna nepanesība? Neskumstiet! Par visu padomāts! Še, īpašas marihuānas eļļas, koncentrāti, kurus uzpilinot uz mēles, gala efekts līdzīgs.
Aiz letes pārdevēja, pamatīga rinda.
Lielākoties apmeklētāji ir tūristi, kuru paskats atgādina saldumu veikalā nokļuvušus mazuļus.
Pārdevēja laipni izstāsta par šķirnēm, to iedarbību un efektiem. Kad klients preci noskatījis un paziņojis, cik gramu vēlas iegādāties, madāma izvelk no plaukta milzīgu burku, kurā salikti zālītes čemuri. Ar pinceti izņem, uzliek uz svariem un ieliek plastmasas maisiņā, kuru pasniedz klientam. Ko ar mantu iesākt? Nu teorētiski laikam turpat kluba telpās utilizēt.
Praksē katrs dara, kā grib. Dažs trīcošu roku ieliek kabatā un steidz ārā, kā pastrādājis noziegumu. Pirms manis stāvošās britu dāmas gan apsēžas turpat uz dīvāniņa un kleinām rokām mēģina sameistarot kāsīti. Neizdodas. Palīgā steidz blakussēdētāji, kas meistarīgi kāsi satin. Pēc pāris minūtēm britu dāmas jau balsta vienu no savas kompānijas un grīļīgā gaitā dodas ārpusē svaigā gaisā. Pārforsēja.
Lai gan no zālītes pārdozēšanas neviens vēl nav nomiris, «noraut bālo» var ātri. Kopumā Barselonā ir vismaz 200 šādu sociālo klubu. Daži – pavisam slepeni, kuros vairs biedrus nepieņem. Jautājums, cik ilgi uz šo rūpalu pievērs acis vietējās iestādes. Varbūt pat biznesam šķēršļus neliks. Līdzīgi kā mūsu tautieši Igaunijas pierobežā, arī katalāņi pelna ar atkarību raisošo vielu andeli, un, kamēr kaza ir slaucama, nauda plūst kasē, kādēļ gan ienesīgo avotu apslāpēt?
