Mistiska vieta, kas cēlusies tieši no elles

Brīvais laiks
Aiva Kanepone
Aiva Kanepone
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
24. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Giant's Causeway
Foto: Shutterstock
Giant's Causeway
Ziemeļīrijā ir kāda vieta, kas cēlusies tieši no elles. Pirms 50 miljoniem gadu te liesmoja, verda un vārījās, līdz viss beidzās ar fantastisku mākslas darbu. Bet varbūt bija pavisam citādi un tas tiešām ir bruģis, kuru pāri okeāna stūrītim nobruģēja milzis Finns, lai nesamērcētu savas jutīgās milža pēdas?

«Nē, nē, nē! Nevar būt! To nav radījusi daba!» varu derēt, ka daudziem tāds ir pirmais izsauciens, ieraugot sešstūraino tumšo bazalta kolonnu kārtīgās ierindas un medus šūnu rakstus. Vismaz man noteikti tā bija. Bazalta kolonnas izaug no krasta klintīm, tad pārvēršas par bruģi, kurā izmētāti kolonnu uzkalniņi, un visbeidzot pamazām iekāpj dzelmē. Noteikti kādas senas civilizācijas arhitekti un akmeņkaļi visu rūpīgi izplānojuši, tad izkaluši un aptēsuši šķautnes un galu galā uzstādījuši un pieslīpējuši! Tikai ģeologi nez kāpēc to apstrīd.

Nabaga vienacis

Milžu ceļš ir zemesrags zaļās Īrijas salas purngalā, vietā, kur Atlantijas okeāns gatavs satikties ar Īrijas jūru. Entrimas grāfistē, netālu no viskija smaržā ietītās Bušmilas un vairākām Troņu spēles filmēšanas vietām. Pasaulē šī vieta tiek saukta dažādi – Milžu dambis, Milžu kāpnes, Milžu ceļš… Godīgi sakot, pēc izskata tas visvairāk līdzinās kāda čakla giganta bruģētai, bet līdz galam nenobruģētai ielai. Zinātnieki joprojām eksperimentē un pēta tās izcelsmes noslēpumu, bet tūristi fotografējoties gatavi izmežģīt potītes, lauzt rokas vai pat ievelties aukstajā un akmeņainajā ūdenī.

Īriem, angļiem un skotiem šī neparastā veidojuma izcelsme ir skaidra jau simtiem, bet varbūt tūkstošiem gadu.

To visu izdarīja ķeltu milzis Finns Makūls. Padzirdējis, ka Skotijā mīt vienacains monstrs vārdā Benandonners, īru Finns izdomāja skotam parādīt, kur vēži ziemo un viņu, prasti runājot, piekaut. Tikai tā jūra pa vidu, kājas negribējās slapināt. Saķers vēl iesnas. Tāpēc Finns sadzina jūrā pāļus un nobruģēja sev ceļu no Īrijas piekrastes līdz Skotijas salai pie Benandonnera. Uzcēla, jutās piekusis un nolikās mazliet pagulēt. Taču vienacis Benandonners, pamanījis jaunuzbūvēto ceļu un padzirdējis par īru milža plātīšanos, laiku lieki netērēja un nāca tik pie Finna. Finna sieva Ona, pa logu ieraugot, kāds gigants tuvojas no jūras, saprata, ka labi nebūs. Ietina savu miegaino vīru paladziņos un aši uzmeistaroja viņam gigantisku zīdaiņa cepurīti. Kad Benandonners ieradās un prasīja pēc Finna, sieva paziņoja, ka Finns izgājis, mazliet jāpagaida. Viņa tikmēr te gatavojot vakariņas un auklējot Finna bērnu, kurš dus šūpulītī. Ieraugot biedējoši lielo mazuli, Benandonneram jau sametās nelāgi ap dūšu. Bet sieva tikmēr cepa plāceņus, vienā iecepa dzelzs pannu un ar to laipni pacienāja Skotijas viesi. Au! Vienacainais milzis gandrīz nolauza zobu! Taču zīdaiņa autiņos ietītajam Finnam sieva iedeva parastu plāceni bez pannas, un viņš to mierīgi noņammāja. Benandonneram kļuva pavisam neomulīgi. Ja jau mazulis ir tik milzīgs un tā ņukā iekšā dzelžainos plāceņus, tad kāds ir viņa tētuks? Un Benandonneram tagad ar tādu būs jācīnās? Nē, paldies! Milzīgais skotu vienacis steigšus atvadījās un, pa bazalta bluķiem lēkājot un tos sagāžot, metās atpakaļ uz savu salu. Un Finns varēja atvieglots tīstīties ārā no autiņiem.

Teikai ir savs pamatojums – Skotijai piederošajā neapdzīvotajā Stefas salā, tikai 160 kilometrus no Milžu ceļa, no jūras laukā izkāpj ļoti līdzīgas bazalta kolonnas un krastu krāšņo pusnogremdētai katedrālei līdzīgā Fingala ala. Nemaz nav grūti iztēloties, ka pāri jūrai vedis akmeņu ceļš, kuru pārbijies skotu milzis bēgot izsvaidījis uz visām pusēm, lai pilnīgi sastresojies iemuktu savā skaistajā alā patrīcēt. Teika pārstāstīta paaudžu paaudzēs, milžiem atkarībā no stāstītājiem mainās vārdi, bet visādi citādi par ķeltu milzeņiem viss ir skaidrs.

Kā piečakarēt neuzvaramo armādu

Esmu šai vietā bijusi divas reizes. Pirmajā reizē Milžu ceļš bija izlēmis neparādīties. Uzkāpām krasta kraujā, kur parasti varot lejā ieraudzīt visu akmens stabu pussalu un – nekā! Tikai bieza migla. Pilnīgs ķīselis. Varat braukt mājās! Ne okeāna, ne klinšu, ne solīto kolonnu. Tikai nokāpjot garo taku lejup uz krastu un pienākot pavisam klāt, bazalta klintsbluķi bija spiesti atsegt savu dzelžaino vaigu – un tad gan es no bijības mazliet paliku bez valodas.

Pētnieki saskaitījuši šai vietā 40 tūkstošus bazalta kolonnu!

Gan kā cieši sakļāvušos akmens mežu, gan kā ērģeļu stabules klints sānā, gan kā akmens medus šūnas, kas patiesībā ieurbjas dziļi zemē kā milzu pāļi. Vairums seššķautņainu, bet daļai ir arī četras, piecas, septiņas vai astoņas šķautnes. Un tās turas jau miljoniem gadu. Milžu ceļa kolonnas ir ārkārtīgi cietas, jo lielākoties sastāv no bazalta, kas ļoti bagāts ar magniju un dzelzi – tātad kaltas teju no dzelzs. Vēl tās satur nelielu daudzumu kvarca, tāpēc tumšie bluķi gaismā viegli mirguļo. Ārkārtīgā cietība arī miljoniem gadu paglābusi šo dabas mākslas darbu no Atlantijas vētrām un trakojošiem viļņiem.

Otrajā reizē jau biju nopelnījusi ieraudzīt Milžu bruģi visā godībā. Ja godīgi, no kraujas raugoties, jutos mazliet vīlusies. Tālu, tālu lejā nesaprotami sīki punktiņi un svītriņas. Laikam pie Milžu kolonnām tomēr jānāk no lejas, ar cieņu un pazemību. Tautā bazalta bluķu veidojumi ieguvuši piemērotus nosaukumus – Arfa, Ērģeles, Milža stelles, Milža zārks… Divmetrīgajā Milža kurpē tūristi pūlas iesēsties, lai nofotografētos. Sarēķināts, ka tāda izmēra kurpes īpašniekam vajadzētu būt 16 metrus garam – tātad apmēram piecstāvu mājas augstumā. Nu, skaidrs, gēlu giganti nav nekādi rūķi leprekoni! Ir arī vēsturiska vieta, kuru vietējie lielīgi dēvē par Milžu krāsns skursteņiem, un stāsta, ka tie pārbiedējuši spāņu Neuzvaramo armādu. Dažas atsevišķās bazalta kolonnas no jūras patiešām izskatās pēc lielas pils skursteņiem. Google karšu nebija, tūrisma ceļvežu nebija, un spāņiem nebija ne jausmas, ka te iepleties neparasts dabas objekts.  Tāpēc spāņi no jūras ņēmās apšaudīt milzīgo ienaidnieka pili, patiesībā tērējot savus šāviņus tuksnesīgai teritorijai bez neviena paša ienaidnieka. Un viss beidzās pavisam bēdīgi. Aizrāvušies ar iedomātā naidnieka iznīcināšanu, spāņu kuģi piekuģoja par tuvu akmeņainajai piekrastei, un lielais burinieks tika sasists pret klintīm. Matroži noslīka, bet dzelmē izbira salaupītie dārgumi – zelts un sudrabs, krusti un brošas ar rubīniem un ametistiem. Pēc gadu simtiem nogrimušos dārgumus nirēji izcēla, un tagad tie grezno Olsteras muzeju Belfāstā.

Skaties, kur liec kāju!

Vietējie zemes īpašnieki mazu biznesiņu te saredzēja jau uzreiz, kad par Milžu ceļu kaut cik nopietni ieinteresējās tūristi. Pēc nelieliem kašķiem 1897. gadā tiesu vinnēja Milžu ceļa kompānija, kas ieguva tiesības iekasēt samaksu. Vietējie skaldīja klintis un darināja suvenīrus, vārīja tēju un cepa našķus, gidi vadāja ekskursijās ap bazalta kolonnām, bet laivinieki tirgoja mazliet šermuļus uzdzenošo skatu no jūras.

Šodien Milžu ceļu apsaimnieko Nacionālais trasta fonds, un biļetes tiek pārdotas pie centrālās apmeklētāju centra ieejas, kur tālāk lejup ved ceļš uz bazalta stabiem. Taču Ziemeļīrijas presē ik pa laikam uzvirmo pa kādam kašķim – kā tad tā, kā jūs varat prasīt naudu par Milžu ceļa apskatīšanu, ja mums solīts, ka to drīkst lūkoties par velti?! Patiesība ir tāda, ka mūsdienās par Milžu ceļa apskatīšanu tiešām nav jāmaksā. Apmeklētāji maksā par autostāvvietu un komfortablo apmeklētāju centru ar interesantām ekspozīcijām un izstādēm, suvenīru veikalu un ēstuvēm, kā arī iespēju saņemt audiogidu visai ekskursijai. Par atsevišķu naudiņu var izlaist arī apmēram pusstundu ilgo gājienu un līdz bazalta akmeņu pussalai aizvizināties ar īpašu autobusu.

Protams, ir labi, ka kāds šo ļoti īpašo zemeslodes vietu uztur kārtībā un regulē tūristu plūdus, un par to vērts samaksāt. Taču automašīnu varot novietot arī netālajā Bušmilas pilsētiņā (labāk tomēr pirms Bušmilas viskija darītavas apskates!), pāris kilometrus šurp nākt kājām vai braukt ar sabiedrisko transportu un uz krastu atrast citu taku, ne caur apmeklētāju centru.

Takai ne galos, ne malās nav striktu žogu un dzeloņdrāšu, te vispār nav stingru noteikumu.

Atšķirībā no tuvējās blakussalas lepnuma Stounhendžas, kur ar vilšanos jāatklāj, ka teiksmainajiem akmeņiem neizdosies pat pieskarties, jo tie ir rūpīgi ierobežoti, te visu var aptaustīt un uzrāpties. Sargs dzeltenā vestē ar svilpi tikai pieskata, lai kāds nekāpj fotografēties īpaši slidenās un riskantās vietās.

Patiesībā pat mazliet jābrīnās – kā puse tūristu nav sakritusi ūdenī? Visa piekraste slapjos un slidenos akmeņos, un uz tiem balansē ļaudis ar fotokamerām un mobilajiem telefoniem, kas, atmuguriski kāpjoties, meklē labāko vietu satriecošam kadram, bet lejā skalojas Atlantijas okeāna viļņi… Vietējo medicīnas iestāžu statistika ir pilna ar ierakstiem par Milžu ceļā izmežģītām potītēm, nobrāztiem elkoņiem un lauztām rokām, un vietējie glābēji vienmēr ir kaujas gatavībā. Diemžēl ir arī bēdīgi stāsti.

2018. gada jūnijā, otrdienas rītā ap pulksten 11, no klintsbluķa nokrita un bojā gāja amerikāņu tūrists. 1998. gadā vilnis ieskaloja jūrā divus kādas īru ģimenes puisēnus, četrus un sešus gadus vecus. Sešgadīgo pieaugušie izglāba, bet četrgadīgo glābēju helikopteri atrada tikai pēc stundas, un tad jau bija par vēlu… Ir arī brīnumaini izglābšanās stāsti. 2002. gadā vilnis jūrā ieskaloja astoņus bērnus, brālēnus un māsīcas no Ziemeļīrijas un Anglijas, un vienu pieaugušo. Bija mazliet aizrāvušies fotografējoties. Visi tika savainoti pret akmeņiem, tomēr mājās aizbrauca dzīvi. 

Pagājušā vasarā, riteņkrēslam saslīdot, no kraujas krita kāds vīrs ratiņkrēslā, un daudz netrūka, ka viņš būtu no liela augstuma uz galvas nokritis tieši uz Milžu bruģa. Taču glābēji paguva pusceļā uzķert, noturēt un pēc tam uzvilkt augšā ratiņkrēslu ar visu pārbiedēto tūristu.

Par PR paldies SūzenaiI!

Īru arheologi lēš, ka šo mistisko vietu cilvēki zinājuši jau tūkstošiem gadu, jo tās tuvumā, Vaitpārkas pludmalē, atrasta sena apmetne, kurā senie gēlu priekšteči mitinājušies jau pirms 10 000 gadu, pēc beidzamā ledus laikmeta.

Vietējie par šo neparasto vietu sacerēja teikas un dziesmas, tomēr citur par to neko daudz nezināja. Noslēpumu plīvuru tā pa īstam 1693. gadā norāva īru politiķis sers Ričards Balklijs, kurš uzstājās ar priekšlasījumu Karaliskajai biedrībai par Milžu ceļu Triniti koledžā Dublinā. Vēl plašāku uzmanību šī vieta piesaistīja, kad spēlē iesaistījās ainavu gleznotāja Sūzena Drūrija. Ja internetā meklē šīs gleznotājas vārdu, izlec gleznas ar dāmām 18. gadsimta graciozajos tērpos un rūpīgi izzīmētām bazalta kolonnu detaļām. Sūzena ar savu molbertu apmetās Entrimas grāfistē un vairākus mēnešus aizrāvusies gleznoja neparasto vietu. Pēc tam no viņas zīmējumiem tapa gravīras, kas Eiropas zinātniekiem lika ziņkārē ieplest acis un kārtīgi sašūmēja ģeologu interesi par šo neparasto dabas veidojumu. Milžu bruģi iekļāva Franču enciklopēdijā. Franču ģeologs Nikolā Demarests pēc rūpīgas Sūzenas gleznu pētīšanas, pat nepapūlējies aizkuģot līdz Īrijai, 1771. gadā izteica ģeniālo domu, ka šie bazalta veidojumi varētu būt radušies no lavas pēc vulkāna izvirduma.

Starp citu, mazliet mistiskie Sūzenas gleznojumi tieši pašlaik esot izstādīti Milžu ceļa apmeklētāju centrā.

Savukārt Milžu ceļa otru galu, pusnogrimušai katedrālei līdzīgo Fingala alu Stefas salā, 1772. gadā atklāja dabaspētnieks Džozefs Benkss. Var iedomāties Džozefa sajūsmas kliedzienus, kas atbalsojās Fingala alas ērģeļu stabulēm līdzīgajās velvēs. Fingala alā esot pasakaina akustika! Tur iedvesmojies gan Žils Verns, gan sers Valters Skots, gan režisors Strindbergs, gan Pink Floyd mūziķi un daudzi citi fantasti un mistiķi.

Kā izcept Milžu ceļu?

Skaidrs, ka zinātnieki jau pirms tam neticēja milža Makūla pasaciņai. Taču arī citas teorijas mirdzēja oriģinalitātē, piemēram, ka kolonnas ir seni, no okeāna dibena izauguši kristāli vai pārakmeņojies sens bambusu mežs. 

Franču ģeologs, izpētījis ainavistes gleznas, iesita precīzu bingo. Vulkāns! Varbūt viņš pat spēja iztēloties, kā pirms 50 miljoniem gadu šī vieta līdzinājās absolūtai ellei. Milzu karstums, liesmas un kūstoša lava. Vispirms te izveidojās verdošas lavas plato, tad lava dzisa, ieplūda senajā upē un, strauji dziestot, plaisāja.

Reiz te atradies Eiropā lielākais lavas līdzenums, un tam veidoties palīdzēja milzīgais 80 miljonus gadu senais dolomīta slānis, kurš atrodas zem Ziemeļīrijas. Aizvēstures laikos caur tā plaisām vulkānu izvirdumu laikā šļācās karsta lava, kura kā šokolādes glazūra apklāja zemes virsmu aptuveni 180 metru biezā kārtā. Tad tā sāka dzist un sacietēt kā garoziņa. Tā nekļuva par bezformīgu masu, jo pamatā bija cietais bazalts, bet, pēc kāda laika atdziestot, sāka sarauties, un virsmā veidojās sešstūru formas plaisas. Kad dzisa magmas iekšējie slāņi, plaisas sāka padziļināties un veidot kolonnas. Milžu ceļa stāsts palīdzēja skaidrot arī dažus citus zemeslodes noslēpumus ar līdzīgām akmens kolonnām. Tie ir – Mis Stolbčatij jeb Stabu zemesrags Sahalīnā, Kunaširas salā, Krievijā, Devils Postpile Sjerranevadā, Amerikā, Garni klints Armēnijā, ērģelēm līdzīgais Svartifosa ūdenskritums Islandē, skotu Fingala ala…Ģeologi stāstīja šīs teorijas pa labi, pa kreisi, tomēr paši šaubījās.

Bet kā tomēr radušies tik skaisti un regulāri sešstūri?

Tikai 2008. gadā Toronto Universitātes zinātnieki beidzot paziņoja, ka līdz galam atklājuši bazalta kolonnu noslēpumu. Pētnieki bija kārtīgi izmērījuši bazalta bluķus Milžu ceļā un citās līdzīgajās vietās un pēc tam mēģinājuši lavas cepiena procesu atkārtot laboratorijā. Eksperimentam sagādāja sildošo lampu un trauku ar ūdeni un kukurūzas cieti. Tieši tik vienkārši, bez vienradžu asarām un laumiņu putekļiem. No kukurūzas miltiem un ūdens sajauca mīklu, to strauji karsēja un strauji dzesēja, un ļāva, lai tā cietē un plaisā.  Izmēģināja daudzas receptes, mainīja sildīšanas un žūšanas režīmus, līdz ieguva sakarību starp bazalta kolonnu izmēriem un karstās lavas atdzišanas ātrumu. Galvenais secinājums: jo lēnāk atdziest lava, jo lielākas ir bazalta kolonnas. Precīzāk, kukurūzas mīklas stabiņi.

Savukārt Liverpūles zinātnieki neniekojās ar kukurūzas putriņu, bet modelēja magmas atdzišanu ar kārtīgu bazaltu, noskaldītu Islandē pie Eijafjadlajegidla vulkāna (tā paša, kurš pirms desmit gadiem ar savu izvirdumu bija paralizējis lidmašīnu kustību Eiropā!). 20 centimetru augstajiem bazalta cilindriņiem nostiprināja galus un tos karsēja līdz elles temperatūrai, kas pārsniedza 1000 grādus pēc Celsija. Bazalts sakusa mīkstā mīklā. Tad to dzesēja un noskaidroja, ka bazalta magma sāk plaisāt pie plus 850 grādiem. Tas arī esot īstais karstums, kurā sprakšķēdamas dzima Milžu ceļa kolonnas.

Grimstošā Venēcija

Uz brīdi Milžu ceļš bija iekāpis Eiropas Savienībā, bet nu tā tālākais liktenis atkal tīts ierastajā Atlantijas okeāna miglā – vai tas atkal paliek tikai Apvienotās Karalistes robežās, vai varbūt breksits tā izvedīs no pacietības ziemeļīrus, ka tie lems par apvienošanos ar Īriju? 1986. gadā šī vieta tika pasludināta par UNESCO pasaules kultūras mantojumu, bet 1987. gadā Ziemeļīrija tai piešķīra nacionālā dabas rezervāta aizsardzību. Īpašs statuss piešķirts ne tikai bazalta bluķu pussalai, bet visai gleznainajai Milžu ceļa piekrastei.  

2017. gadā izdevumā Mail Milžu ceļš tika pieskaitīts pie pasaules sliktākajām tūristu atrakcijām (kopā ar Niagāras ūdenskritumu, Pizas torni, Leonardo da Vinči gleznu Mona Liza…). Milžu ceļš esot pārslavēts, tur neesot nekā gigantiska, tā esot tikai gara pastaiga uz mazu akmeņu čupiņu, un vietējie vispār nevarot saprast, kāpēc kāds brauc kaut ko tādu skatīties. Monu Lizu vīlušies tūristi bija nosaukuši par skumju seju nožēlojami mazā glezniņā. Varbūt šos pieviltos tūristus kaut cik gandarī fakts, ka Milžu ceļš var kļūt par globālās sasilšanas upuri. Krasta erozija nograuž klintis, laiks kļūst aizvien vētraināks, un ūdens līmenis ceļas. Divu Belfāstas universitāšu kopīgā pētījumā izrēķināts, ka sliktākā scenārija gadījumā līdz šī gadsimta beigām ūdens līmenis būs cēlies pat par veselu metru un ik gadu ziemā liela daļa Milžu ceļa būs paslēpta zem ūdens.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+