• Šobrīd

    weather img

    Rīga +15°C

    Bīrons – Rundāles pils saimnieks, kurš valdījis pat pār Krievijas imperatori

    Vēsture
    Ineta Meimane
    Ineta Meimane
    11. septembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Rundāles pils
    Foto: Wikimedia Commons
    Rundāles pils
    Rundāles pils saimnieks Ernsts Johans Bīrons. Kurzemes hercogs, pretrunīgs vācietis ar spēcīgu izdzīvošanas instinktu un harismu. Viegli holerisku temperamentu un neprātīgu godkāri. To apliecina arī viņa trakums uz grandiozām pilīm. Bet galvenais – gadu gadiem šis vīrietis valdījis pār pašu Krievijas imperatori. Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis, vēstures arhīvos ilgstoši pētījis Bīrona fenomenu, atklāj to mums.

    Ernsts Johans Bīrons

    Kad 1718. gadā Ernsts Johans Bīrons pirmoreiz vaigā ierauga par sevi trīs gadus jaunāko Annu Joanovnu, viņam ir tieši divdesmit astoņi gadi. Anna tobrīd vēl nav Krievijas ķeizariene, bet gan Kurzemes hercoga atraitne. Savukārt Bīrons ir nabadzībā kritušā Kalnciema muižnieka dēls, kurš sācis darbu hercogienes kancelejā Jelgavā (toreiz Mītava).

    Puisis ar diezgan glītiem sejas vaibstiem, mazliet garāks par vidējo augumu, labi veidots, majestātisku stāju. Lielisks balss tembrs un runas veids. Apburoši prot izkārtot notikumus savās interesēs, veikli izmantodams gadījumu.

    Annu ļaudis žēlo. Visi zina: pie vīra izgājusi 17 gadu vecumā, bet atraitne kļuvusi jau pēc nieka pāris laulības mēnešiem. Vīrs miris pēkšņi, karietē ceļā no Pēterburgas uz Jelgavu. Oficiāli teikts, ka kritis no bakām, bet vēsturnieki domā – neizturējis pārmērīgo uzdzīvi.

    Atraitne pārstāv Krievijas intereses Kurzemē, jo tā pieprasa tēvabrālis cars Pēteris I. Anna arī cenšas, taču reālas politiskas varas viņai nav.

    Tā pieder mirušā vīra tēvocim hercogam Ferdinandam, kura sēdeklis ir tālajā Dancigā. Kurzemes hercogisti kopā ar augstāko padomi faktiski kūrē galma pārvaldnieks Pēteris Bezstuževs-Rjumins. Viņš pratis iemantot Annas simpātijas – Jelgavas skumjās pils sienās vismaz kāds līdzjūtīgs draugs.

    Šādā brīdī kancelejā parādās Ernsts Johans; tolaik viņa uzvārds vēl ir fon Bīrens, par Bīronu sevi pārdēvēs vēlāk. Rokraksts gan puisim ir kancelejas darbam gluži nederīgs. Lancmanis saka: «Neesmu redzējis šausmīgāku. Vēstules kricelē, rakstot arī šķērsām gar lapas malām. Saturs ne vien haotisks, bet arī ļoti vājš no ortogrāfijas viedokļa.»

    Ernsts Johans Bīrons
    Ernsts Johans Bīrons

    Vienmēr bijis jautājums – ir Bīrons studējis vai nav. Dokumenti rāda – kādu laiku pabijis Kēnigsbergas Universitātē, bet laikam kā brīvklausītājs, jo studentu sarakstos viņa vārds nav atrodams. Arī Bīrona zināšanu līmenis ne brīdi neliecina par studējušu cilvēku. Tādēļ brīnumaini, ka kancelejā viņu vispār pieņēma darbā. Ko viņš tur varēja darīt – Dievs vien zina.

    Protams, nepārprotami harismātisks. Pat tie, kuri viņu neieredz, atzinuši – spēj būt pievilcīgs un atstāt ietekmi, ja grib patikt. Savaldību zaudējis, kļūst skarbs un neciešams, pat brutāls. Naidniekus iemanto nemitīgi.

    Bīrona un Annas pirmā tikšanās

    Un tātad… Kādu dienu Bestuževs-Rjumins ir saaukstējies un tā vietā, lai pats dotos ar ziņojumu pie hercogienes, liek to izdarīt Bīronam. Veiklais un vīrišķīgais puisis pirmoreiz iesoļo Annas apartamentos. Tāds bijis sākums.

    Annai tobrīd ir divdesmit pieci gadi, un Ernsts Johans strauji ieņem stabilu vietu viņas sirdī. Imants Lancmanis domā, ka hercogieni pakļauj nevis Bīrona harisma, bet gan fatāla mīlestība: «Jā, Anna strauji iemīlējās. Kā hipnotizēta. Viņas pieķeršanās un padevība Bīronam bija bezgalīga līdz pēdējam elpas vilcienam.» 

    Līdzīgā progresijā jaunais censonis iemanto arī vietējās elites naidu: favorītisms nekad nav bijis cieņā.

    Anna nav visai glīta – liela un tukla, uzblīdušu seju, lielo acu skatiens salts un smags. Toties āda – maiga un balta. Milzīga dāma. To rāda arī tēlnieka Rastrelli veidotā Annas skulptūra, kas glabājas Valsts Krievu muzejā. Ekskursiju vadītāju iemīļotais citāts, stāstot par šo eksponātu, skan tā – A kogda s kavaļerami šla, na golovu više ih bila (Kad gāja kopā ar kavalieriem, bija par viņiem galvas tiesu garāka. – krievu val.).

    Anna Ivanovna
    Anna Ivanovna

    Arī Pēteris I bija augumā dižens, un Anna taču ir viņa brāļameita. Varētu teikt, ka no fizioloģiskā viedokļa viņai jābūt lielām prasībām, tomēr varam tikai minēt, vai ar Bīronu viņu saistīja arī gultas lietas. Daži 19. gadsimta vēsturnieki domā, ka bijušas vien platoniskas attiecības. Jelgavas perioda laikabiedri gan par Annas un Bīrona intīmajām attiecībām pat nešaubījās. 

    Bīrons bijis viegli aizkaitināms, šie uzliesmojumi gan ir īslaicīgi. Tomēr šķiet, ka pār Annu viņš dominējis ar izcilu pielāgošanās spēju un pacietīgu laipnību, rūpīgi valdīdams impulsus.

    Kaut arī Anna ir izglītota, dejo menuetu un lasa grāmatas, vēsturē viņu mēdz vērtēt kā ne visai gudru būtni. Uzskatīja: ja jau viņa tā pakļāvusies Bīronam, tātad bijusi naiva stulbene bez savas gribas. Patiesībā Anna ir spēcīga sieviete ar raksturu, un to apliecina viņas vēstules. Tās ir saturīgas un stilistiski krietni pārākas pa Bīrona rakstītajām. Redzama izpratnes pilna reakcija uz notiekošo valstī.

    Bīrons precas, bet ne ar Annu

    1723. gadā Bīrons svin kāzas. Nevis ar Annu, bet ar viņas galmadāmu, Ķeveļu muižas īpašnieka meitu Benignu Gotlību fon Trotu-Treidenu. Galmā baumo – tas noticis pēc Annas gribas. Aprakstos lasām, ka viņa pati savam mīlulim izvēlējusies vienu no savām neglītākajām freilenēm (mēļots, ka bijusi pat kuprīte) – dumju, slimīgu un frigidu. Bet vēstures dokumenti rāda, ka šie apgalvojumi tapuši bez pamata.

    Piemēram, Imants Lancmanis min Pēterburgā rakstītu angļu sūtņa lorda Rondo sievas vēstuli, kurā ir arī šāds teikums: «Viņai ir brīnišķīgas krūtis, kādas nekad neesmu redzējusi nevienai sievietei.» Seko gan nelāga piebilde: «Āda tik ļoti sabojāta ar baku rētām, ka liekas caurumaina.»

    Lancmanis ar smaidu konstatē, ka faktiski Bīrona laulība turpmāk nozīmē attiecību trijstūri: Gotlība jūtas pateicīga par savu pozīciju, dievina hercogieni, kura savukārt dievina viņas vīru. «Ir vīrs un sieva, un ir Anna, neteiksim gluži – mīļākā, jo attiecībā uz ķeizarieni tas skanētu prasti…

    Redzam, ka Gotlība nekādi nepretojas šai situācijai. Viss labi sakārtots, nekādas greizsirdības.

    Gotlība līdz pat mūža beigām paudusi Annai cieņu kā maizes devējai, stāstījusi, cik ķeizariene laba un žēlīga.»

    Nākamajā ziemā pēc laulībām Bīroniem piedzimt vecākais dēls Pēteris. Anna priecājas līdzi, un kopīgā sadarbība rit bez kavēkļiem.

    Tad uz brīdi Annas dzīvē paviesojas Saksijas grāfs Morics, kurš Bīronam par šausmām ieradies Kurzemē titulētas līgavas meklējumos. Viņš izvēlējies atraitni Annu, cerēdams, ka dabūs arī hercoga kroni. Šajā stāsta atzarā nekavēsimies, vien pateikšu, ka Anna tiešām bijusi gatava Moricu precēt, iespējams, aprēķina vārdā. Bīrona pozīciju laimīgi izglābis kņazs Meņšikovs, kurš, arī alkdams tikt hercoga tronī, savijis intrigas un Moricu no Kurzemes padzinis.

    Mīlas trīsstūris

    Līdzko Morics ir projām, tā Annas labvēlība atkal atgriežas pie Bīrona. Tieši šis mirklis tad arī uzskatāms par viņa patiesās ietekmes sākumu Annas dzīvē. Hercogiene acumirklī viņu ieceļ par Kurzemes galma virsmeistaru, tālu malā nospiežot Bestuževu-Rjuminu. Togad piedzimst arī Bīrona vidējais bērns – meita Hedviga. Vēl pēc gada, trīs gadus pirms Anna top par ķeizarieni, pasaulē nāk Bīrona pastarītis Karls Ernsts.

    Lancmanis: «Pilnīgi pieļauju, ka šis zēns patiesībā ir Annas Joanovnas dēls.

    Netieši var secināt, ka Bīrons viņu paņēmis audzināt savā ģimenē.

    Tas arī izskaidrotu, kāpēc Anna šim bērnam ir tik ļoti pieķērusies. Laikabiedri atceras, kā Karlu allaž izcēlusi, mīļi saukusi par Karlušu. Bīronu pastarītim vajadzēja būt arī vecāku luteklim, bet kāpēc viņš tāds nav? Kāpēc viņi Karlu tik ļoti neieredz? Kāpēc Bīrona testamentā viņam atvēlēti nieka 6000 dālderi gadā un nekas vairāk, kamēr Pēteris dabū visu?»

    Nav jau Karls nekāds paipuisītis, izaug par blēdi un avantūristu – iesaistās zelta viltošanā ar grāfu Kaliostro, bet par vekseļu blēdībām nonāk Bastīlijas cietumā…

    «Un ir kāda pavisam briesmīga vēstule, kas atrodas Prūsijas slepenajā valsts arhīvā. Tajā Bīroni Prūsijas karalim lūdz savu dēlu iesprostot cietoksnī. Ja pieņemtu, ka Karls ir viņu bērns, tad kas varēja izraisīt tādu naidu?»

    Anna – Krievijas impērijas ķeizariene

    Kad 1730. gadā Anna kļūst par Krievijas impērijas ķeizarieni, viņai liek parakstīt īpašos Mītavas noteikumus, kurus nepildot zaudētu titulu. Te ierakstīts viss, ko vien Pēterburgas valdošā virsotne var izdomāt, lai ierobežotu ķeizarienes darbību nākotnē. Un viens no būtiskiem punktiem šajā dokumentā ir solījums neņemt līdzi uz Krieviju Bīronu.

    Pēc kronēšanas, pavaicājusi apkārt stāvošajiem, vai šie noteikumi sastādīti pēc tautas gribas, un saņēmusi atbildi «nē», Anna tos demonstratīvi saplēš driskās.

    Kronēšanas svinības ar vīna plūdiem ilgst nedēļu, tautai pasniedz izceptus vēršus, «pildītus ar dažādiem putniem». Un Bīrons svinīgi jāj līdzās jaunās ķeizarienes karietei, bet vasaras pilī Annenhofā pie Maskavas viņa apartamenti atrodas blakus valdnieces istabām, arī Pēterburgā ir tāpat.

    Bīronam pasniedz Krievijas impērijas augstāko apbalvojumu – svētā Andreja ordeni, piešķir grāfa titulu un galma virskambarkunga posteni.

    Rūgti viļas tie, kas iedomājas, ka ar vienu papīru aizliegs Annai I dievināt mīļoto Bīronu.

    Kāds laikabiedrs atstājis šādu zīmīgu novērojumu – kad Bīrons ir sadrūmis, ķeizariene acumirklī top nemierīga; ja viņš ir priecīgs, arī ķeizarienes sejai «uzklājas nepārprotama līksmība».

    Ja kāds Bīronam nav patīkams, viņš acumirklī izjūt arī negatīvu attieksmi no Annas. Rindām vien Krievijā ierodas aizjūras prinči, kuri grib Annu precēt. Viņa visus noraida, un tas noteikti ir arī Bīrona nopelns. Lieki sacīt, ka kurzemnieks acumirklī iemanto naidu Krievijas galmā, jo «vareno un jauko ķeizarieni dīda viens draņķa vācietis».

    Lancmanis uzsver, ka gadu simtos krievu mentalitāte nav mainījusies – tipiski ir apbrīnot to, kurš nes augstāko varu, un uzskatīt, ka pie visa sliktā vainīgi ārzemnieki. «Ne velti Puškins rakstīja, ka Bīronam ir nelaime būt vācietim, uz viņu noveļ visas Annas valdīšanas šausmas, kas patiesībā ir tā laika garā.»

    Anna baidās no sazvērestībām, un viņas valdīšanas laikā uz Sibīriju izsūta tūkstošiem aizdomās turamo un vismaz tūkstoti soda ar nāvi. «Jau 19. gadsimtā vēsturnieki, kas nebija pārņemti ar «bīronščinas» leģendu, saprata, ka viņam pierakstīti sveši grēki.

    Patiesībā visu rīkojis kabinetministrs grāfs Ostermanis, Bīrons vispār nejaucās politikā.

    Viņam galvenais bija vieta blakus ķeizarienei, laba sadzīve un domas par īpašumiem Kurzemē. Rundāle viņam noteikti ir daudz svarīgāka par kaut kādām sazvērnieku prāvām. Jā, viņu interesē intrigas šaurā lokā, viņš ir atriebīgs, taču nav tik nežēlīgs, lai gribētu slepkavot.»

    Cerības kļūt par Kurzemes hercogu

    Bīrons klusībā apcer iespēju sēsties Kurzemes hercoga tronī. Beidzot kļuvis bagāts, viņš jau droši zina, ka noteikti tur arī tiks, jo viss taču garantēts: viņš ir ķeizarienes mīlulis.

    Bīrons tiešām sirgst ar lielummāniju. Viņam jau pieder tik daudz: plašs īpašums Silēzijā, Annas atdāvinātās atraitnes mantojuma muižas Kurzemē, bet nav un nav gana. Vēlāk Bīronam Kurzemē piederēs 120 muižas un 5 arī Vidzemē.

    1735. gada vasaras vidū Bīrons nopērk Rundāles muižu un pasūta tur grandiozāko pili, kāda redzēta. Pēc tam vēl otru, lielāku, Jelgavā. Tas viss – sapnim par hercoga troni nākotnē.

    Imants Lancmanis uzskata, ka šo piļu būve daudz atklāj par Bīrona raksturu – egoisms ar pašlabuma tieksmi, komplektā ar lielu skopumu. «Reiz bijis nabadzīgs cilvēks, tagad nesātīgi bauda, bauda un bauda… Viņš vēstulēs no Pēterburgas komandē galīgus sīkumus – kādas puķes pasūtīt, kur iepirkt medību suņus, auduma baķus, mēbeles, porcelāna un sudraba traukus. Viss tiek vests uz Kurzemi.

    Interesanti palasīt, kas tik nav sapirkts un sakrauts Jelgavā, gaidot, kad būs gatava jaunā un varenā Rastrelli projektētā pils. Patoloģiskā mantu kraušana kaudzē mani šokēja. Un viss ir gigantisks. Lielākie Ermitāžas sudraba priekšmeti, kas tur izstādīti Aleksandra zālē, tādas milzīgas vannas, – tie visi ir Bīrona! Ķeizariene Elizabete vēlāk liks noslīpēt viņa monogrammu un ielikt savējo, galms to lietos līdz pēdējam brīdim.»

    1737. gada jūnijā Bīronu tiešām ievēl par Kurzemes hercogu. Nu viņš drīkst sēdēt līdzās Annai atklāti, kā suverēns ārzemju valdnieks.

    Bet mūs nepamet jautājums par Bīrona attiecībām ar laulāto sievu. Vai viņš Gotlību tiešām mīl vai arī šīs precības bijusi iztapšana Annas kaprīzei? Imants Lancmanis uzsver, ka Ernsts Johans savai sievai bijis ļoti labs vīrs. «Ir daudz vēstuļu, ko viņš Gotlībai rakstījis laikā, kad dzima Pēteris. Tās rāda patiesas jūtas. Maigais tonis pārkāpj tā laika formālo nosacītību. Līdz pat mūža beigām viņi ar sievu ļoti labi sapratās.

    Un – ķeizariene turpat līdzās. Nezinām, kā bija Jelgavā, bet Pēterburgā ķeizariene vientulību slāpēja, visus vakarus pavadot Bīrona ģimenes lokā – rotaļājās ar mazajiem bērniem, nodevās izšūšanai kopā ar Gotlību…»

    Rundālē tikmēr top nebijusi pils, Bīrons tik sūta tai naudu un, brokāta rītasvārkos sēdēdams, tik kricelē uz turieni nemitīgas vēstules. Un – ne reizi neatbrauc aplūkot būvdarbus.

    Pili viņš pirmoreiz ierauga tikai 27 gadus pēc pamatakmens ielikšanas. Iemesls – baidās pamest ķeizarieni.

    «Tāds bija viņa princips: nedrīkstēja Annu atstāt citu ietekmē. Acīmredzot tur arī slēpjas Bīrona ietekmes spēks – jābūt līdzās.»

    Bīrona diženo labklājību sagrauj Annas nāve. Nē, sākumā viss ir pat skaisti – nāves gultā gulēdama, 47 gadus vecā ķeizariene Bīronam vēl pasniedz dokumentu, ar kuru viņš tiek iecelts par Krievijas impērijas pavaldoni jeb reģentu, kamēr kronētais ķeizars Ivans VI, Annas māsas mazdēls, ir vien dažus mēnešus vecs zīdainis. Bīronam tātad paredzama ilga valdīšana.

    «Atmiņu pierakstos uzpeld, ka Bīrons patiesībā šo parakstu Annai izlūdzies uz ceļiem vai draudējis. Patiesību neuzzināsim. Es gan domāju, ka tā tiešām bija Annas pašas izvēle, jo viņa Bīronam sniedza visu iespējamo.»

    Apvērsums, ieslodzījums un trimda

    Diemžēl Bīronam Krievijā izdodas valdīt vien 22 dienas. Apvērsumu sarīko tāda Elizabete Petrovna, Pētera I un Katrīnas I meita, ar gvardes palīdzību gāzdama no troņa mazuli Ivanu VI (mazo uz ilgu laiku iesloga cietumā, līdz 23 gadu vecumā viņu tur nogalina sardze, kad kamerai tuvojas atbrīvotāji). Bīronu arestē – puskailu izrauj no gultas, aizved uz Ziemas pili, tad uz Šliselburgas cietoksni. Turpat iesloga arī satriekto Gotlību ar bērniem.

    Apsūdzību saraksts Bīronam ir garš. Galvenais noziegums – «cīņa par varu» un Annas I ietekmēšana.

    Vēl arī – «krievu vajāšana un nīšana», jo kādu kalponi nepieņemami nosaucis «russkaja kanaļja» (krievu neģēle). Arī tas, ka Bīrona dēļ nav varēts atjaunot Pēterburgā nodegušās ēkas, jo visi mūrnieki atradušies viņa Kurzemes piļu būvdarbos, bet naudu savām būvēm viņš brīvi ņēmis no valsts kases…

    Sākotnējais nāves spriedums «sacērtot četros gabalos» nomainīts ar mūža izsūtījumu trimdā un mantas konfiskāciju. Bīronu aizved uz Sibīriju un nomitina Toboļskas guberņā Pelimā, speciāli viņam slepeni uzbūvētā baļķu mājā ar sētu un apsardzi. Līdzi dod vairākus kalpotājus, mācītāju, divus pavārus, maiznieku un ārstu.

    Divus gadus vēlāk Elizabete Petrovna apžēlojas un atļauj Bīronam no Sibīrijas pārcelties uz jaukāku trimdas vietu Jaroslavļā. Bet viegli jau neiet, brīžiem ir ļoti slikti – vieni atsūtītie kalpotāji nodzeras, citi sakaujas; maiznieks sadur sevi ar nazi un mirst; sulainis piekauj šefpavāru; apsardzes priekšnieks terorizē… Naudas nav.

    Bīrons raksta – mēs bieži pie galda sēdāmies asarām acīs…

     «Interesanta ir tā laika sarakste starp Bīroniem un vāciešiem Jelgavā, kuri joprojām palikuši viņiem uzticīgi. Zīda pārdevējs Fērmanis aizdod hercogam naudu, sūta viņam kalpotājus, visu laiku atbalsta un palīdz.

    Interesanti arī, ka trimdas laikā Bīroni trīs reizes izlasījuši Bībeli, veicot piezīmes un pārrunājot. Zinām to tāpēc, ka šī Bībele ar visām piezīmēm vēl līdz karam bijusi Kurzemes provinces muzejā. Pēc tam šo Bībeli ilgi meklēju, skatīju bibliotēkās Bībeles un meklēju piezīmes ar sarkano tinti. Neatradu. Žēl, jo būtu ļoti interesanti redzēt, kā Bīroni grūtas dzīves iespaidā domājuši par garīgām lietām.»

    No trimdas uz Maskavu aizbēg Bīronu meita Hedviga. «Liekulīgi iepatīkas ķeizarienei Elizabetei Petrovnai. Tā pieņem jaunkundzi galmā par freileni un apprecina ar pareizticīgo baronu Čerkasovu. Dīvains gājiens, neizprotams.»

    Bīrons trimdā ir pavadījis jau 22 gadus, kad viss strauji mainās. Mirst ķeizariene Elizabete Petrovna, un jaunais Krievijas cars, Pēteris III, ļauj Bīroniem atgriezties Pēterburgā. Atjauno hercoga titulu, izmaksā kompensāciju… Taču Kurzemes hercogisti neatdod.

    Pēteris III drīz mirst, tronī kāpj Katrīna II, un tā Bīronu apžēlo pilnībā. Viņš pat drīkst atgriezties Kurzemē.

    Tiesa, vecajā pilī netiek, jo tur mīt tā brīža hercogs Saksijas Kārlis, bet jaunā pils vēl nav pabeigta. Tādēļ sākumā Bīroni apmetas labā drauga tirgotāja Fērmaņa mājā. Drīz ar ķeizarienes svētību krievu manierē no mājas tiek izdzīvots Saksijas Kārlis: zaldātu ķēde, kas apjož viņa mītni, liedz apgādi, un, kad vairs nav, ko ēst un dzert, viņš spiests uzrakstīt svinīgu protestu un pamest Kurzemi.

    Bīrona otrā valdīšana Kurzemē

    Kad vietējai muižniecībai jādod pakļaušanās zvērests atjaunotajam hercogam Bīronam, viegli neiet. Tomēr Katrīna II atkal nodrošina viņam atbalstu, liekot savam vēstniekam Jelgavā nodarboties ar hibrīdkaru: gan ar draudiem, gan naudu visiem likts saprast, ka jāaizmirst līdzšinējais Kārlis un jāzvēr atkal par Ernstu.

    Katrīna II domā politiski: atdos Bīronam visu, kas viņam bijis, tas būs pateicīgs un uzticams, bet Krievijai izveidosies draudzīga satelītvalsts Kurzemes hercogiste.

    Imants Lancmanis uzsver, ka gluži tā nenotiek vis. «Vēlāk, kad Kurzemē jau saimniekos Bīrona mantinieks Pēteris, pēc visa, ko krievu trimdā pieredzējis, viņš skatīsies tikai uz Eiropu.»

    Lai vai kā, bet tobrīd sākas Bīrona otrā valdīšana Kurzemē. Viņam jau ir ap astoņdesmit gadiem, kad abu lielo piļu būve ir pabeigta. «Viņš pagūst vēl papriecāties Rundālē, galvenokārt medīt. Amizanti, ka ārzemju ziņotāji, sūtot no Rundāles ziņojumus saviem galmiem, neko politisku nevarēja pateikt, vienīgi, ka «Viņa Gaišība izklaidējas ar medībām». Tāpēc tagad iekārtojam arī medību kabinetu ar dažādiem medību piederumiem un gleznām par medību tēmu – kā veltījumu Bīrona un viņa dēla Pētera kaislībai.»

    Rundāle ir rezidence, bet ne medību vieta, tobrīd viņi dodas medīt uz Zaļeniekiem, Tērveti… Vēlāk jau varēs medīt arī pils meža daļā aiz kanāla, kas kādreiz bijusi otrtik liela un kur savesti dzīvnieki. Dēls to vēl apjozīs ar māla kleķa žogu, lai zvēri netiktu projām.

    Vecais Bīrons 1769. gadā atteicies no troņa par labu Pēterim, mūža trīs pēdējos gadus pavada zaļi, «negausīgi ēzdams grūti sagremojamus ēdienus», ironizēdams par ārstiem, pārcietis infarktu, diareju…

    Jaunajā Jelgavas pilī viņš pagūst padzīvot vien trīs nedēļas, līdz 82 gadu vecumā mirst no triekas.

    Bīronam uzticamā Gotlība vēl ilgi būs žirgta un daudz laika pavadīs Rundālē. Desmit gadu laikā viņa te iekops dārzu. Lancmanis uzsver, ka viņas periods pilij ir ļoti būtisks, pēc tam Rundāle ir pamesta novārtā. «Pēteris lielākoties sēž Vircavā, viņam labāk patīk mazas pilis.»

    Bet vecais Bīrons ir mumificēts… Hercoga iekšas apglabātas porcelāna vāzē, bet sirds – sudraba kastītē. Kurzemes hercogu kapenēs Jelgavā viņš sākotnēji guldīts koka zārkā, tērpts brūna samta uzvalkā, oderētā ar debeszilu taftu, baltā lina kreklā ar mežģīņu manšetēm un žabo, baltos ādas cimdos un melnās ādas augstpapēžu kurpēs ar zelta sprādzi… Kad mirst arī Gotlība, hercogu pārapbedī greznā vara sarkofāgā uz sešām zeltīta vara kājām lauvu ķepu veidolā.

    1805. gada laupīšanas laikā sudraba kastīte nozagta, sirds atstāta.

    Imants Lancmanis atzīstas, ka viņam grūti noformulēt savu attieksmi pret Bīronu. «Dažkārt viņu apbrīnoju, tad neciešu, pat nicinu. Par skopumu, īpaši Rundāles būves laikā. Kā viņš, būdams tik bagāts, tielējas un ekonomē uz katru nieku. Saprotu jau, ka tāds Bīrona raksturs ir sekas jaunības kompleksiem un pazemojumiem… Tos papildina vēl kāda nopietnā līmenī apspriesta nianse: Bīronam pierakstīja latviešu asinis. It kā māte bijusi latviešu kalpone Kalnciema muižā, un viņš ir ārlaulības bērns, kaut tēva pieņemts un atzīts. Laikabiedri to zinājuši, un tas Bīronam liedzis militāras karjeras iespējas.»

    Cirkulē arī baumas, ka patiesībā Bīrons bijis zirgu puisis; kņaziene Dolgorukova viņu pat dēvē par kurpnieku.

    «Bīrona fenomens patiešām slēpjas harismā. Ne jau velti Puškins, zinādams, cik Bīrons ir ienīsta personība, varēja teikt, ka «viņam bija gudrs prāts un lieli talanti»… Tas kaut ko nozīmē. Ja cilvēks augstu kāpj un zemu krīt, tas parasti beidzas ļoti slikti. Bīronam izdevās atgriezties un otrreiz valdīt – tā ir īpaša zīme. Spilgtāko likteņa pārvērtību piemērs.»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+