Beztermiņa medusmēnesis. Latviešu pāris, kurš jau gadu ceļo pa pasauli

Ceļošana
Rihards Šorendo
29. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Rihards Šorendo
Pagājušā gada aprīlī es teicu: «Pietiek!» Bija pabeigta vidusskola, augstskolā iegūts bakalaura un vēlāk arī maģistra grāds sporta zinātnē. Vienlaikus strādāju divos darbos – pamatā mācīju tenisu un papildus darbojos kādā ar sportu saistītā jomā. Īpaši izaicinošs bija pēdējais gads, kura laikā strādāju septiņas dienas nedēļā, palūdzot vien pāris brīvdienu mēnesī. Tas draudēja ar izdegšanu, tāpēc sapratu – tā nevar turpināt, kaut kas ir jāmaina!

To man palīdzēja izdarīt nu jau mana sieva Sabīne. Viņa raudzījās uz dzīvi citādi. Pārlieku lielu uzmanību nepievēršot izglītības nozīmei un garajām karjeras kāpnēm, Sabīne agri pati kļuva sev par priekšnieci. Darot to, ko vēlas, un – atrodoties, kur vien vēlas. 

Pēc novilcinātā bildinājuma jau vasaras sākumā noorganizējām sev neaizmirstamas un latviskas kāzas trīs dienu garumā, bet pēc tām plānojām doties unikālā medusmēnesī. Aizlidot uz Maldīvu salām, divas nedēļas gulēt pludmalē, nemitīgi ēdot un dzerot, šķiet populārs variants. Mēs izvēlējāmies iemīt paši savu taku…

Pirms mūsu pirmā kopējā ceļojuma es sev noteicu: «Ja piedzīvojums būs izdevies, attiecībām jābūt veiksmīgām.» Medusmēnesī kopā ar sievu plānojām pārbaudīt sevi nākamajā līmenī.

Atminos teicienu – laulības dzīvē grūtākais ir pirmais un pēdējais gads. Bijām gatavi šo pirmo gadu kopdzīvē pārbaudīt diezgan izaicinošos apstākļos! Esot prom no mājām, iepazīstot pasauli un viens otru. Ceļot ilgtermiņā nav vienkārši – vajadzīga spēja korekti reaģēt, ātri pielāgoties, nesatraukties par to, ko nevar mainīt, un izbaudīt mirkli. Ja tas mums izdosies šajā ceļojumā, nešaubos, ka izdosies arī tālākajā dzīvē.

Pieņēmām kopēju lēmumu – es pametīšu savus darbus un kādu laiku paļaušos uz iekrājumiem, bet Sabīne turpinās veikt savus darbus, strādājot attālināti jebkurā pasaules malā. Plānā bija paredzēts rūpīgi sekot līdzi savām izmaksām un pieturēties pie noteiktā budžeta.

Neglabāsim kaķi maisā, varu atklāt uzreiz – savam kāzu ceļojumam atvēlējām 10 000 eiro. Cik ilgi ar tiem iztiksim? Tas ir mūsu pašu ziņā.

Citi teiks: «Tādu naudu palaist vējā!» Bet mēs to uzskatām par ieguldījumu sevī un mūsu attiecībās. Iegūstot informāciju un veicot vieglus aprēķinus, noteicām savu kopējo dienas budžetu – 30 eiro. Pie tā pieturoties, teorētiski varam ceļot veselu gadu, bet izmaksās jāiekļauj pārlidojumi un neparedzēti tēriņi, kas termiņu var krietni samazināt. 

Tālāk jānosaka virziens. Eiropa ir izbraukāta no ziemeļiem līdz dienvidiem, tagad skatāmies uz sāniem. Austrumi – Āzijas noslēpumainā kultūra, ēdieni, citādi cilvēki… Vai tomēr nevaldāmie rietumi – ASV, Meksika un Dienvidamerika? Šoreiz nolemjam par labu Āzijai. Šī kultūra mūs uzrunā vairāk. Protams, palīdz arī fakts, ka Āzija ir salīdzinoši lētāks galamērķis.

Tā bija mūsu vienīgā kārtīgā plānošana. Iegādājāmies biļetes lidojumam uz Nepālu, bet tālāk kustēsimies tur, kur deguns rāda.

Mums nebūs termiņu, uzdevumu vai mērķu. Ceļosim brīvi, pēc izjūtām, instinktiem un paļausimies uz veiksmi.

Šķiet pārdroši, bet īsti ceļotāji zinās teikt, ka tas ir vienīgais pareizais veids, kā iepazīt pasauli! 

Jau sākumā nolēmām, ka nebūsim tūristi, kas atpūšas kūrortā, guļ smalkās viesnīcās un dodas ekspedīcijās vienīgi gida pavadībā. Mēs vēlamies būt ceļotāji! Cilvēki, kas iepazīst valstis, to kultūru, ēdienus un iedzīvotājus, nekur nesteidzoties.

Sakrāvām mugursomas un, veikuši pēdējos darbus, sākām mūsu beztermiņa medusmēnesi! Aptuveni rēķinājāmies, ka būsim prom sešus mēnešus, bet realitātē viss izvērties krietni citādi – vēl viens pierādījums tam, ka neviens plāns nav iekalts ­akmenī. Ne velti šobrīd atzīstam – labākais plāns ir neko neplānot jeb best plan is no plan!

Ceļojums sākās 2019. gada 19. jūnijā, kad pametām Latviju un aizlidojām pie draugiem uz Londonu. Tas ir viens no vairākiem pārlidojumiem, kas nepieciešams, lai nokļūtu Nepālā. Londona ir tik tuvu un daudziem zināma, ka par to rakstīt būtu lieki. Daudziem gan varētu būt pārsteigums, ka nedēļas laikā, dzīvojot dārgajā metropolē, šķīrāmies tikai no 210 eiro.

Londonā ir tik daudz bezmaksas izklaides iespēju! Vajag tikai mācēt tās sameklēt – muzeji, tirgi, parki, pat stand-up izrādes! Dārgākais ir atrast naktsmājas, bet, paliekot pie draugiem, ietaupījām arī uz to.

Daudzi teiks: «Kas tas par medusmēnesi – gulēt pie draugiem uz grīdas!»

Labāk izvēlamies pāris šādu dienu Londonā jauku cilvēku kompānijā, nekā noraujam pāris nedēļu no mūsu ceļojuma. Pēc metropoles iepazīšanas atvadījāmies no draugiem un vieni devāmies austrumu virzienā. 

Īss pārlidojums uz Bukaresti, kur nakts pavadīta kopmītnē. Nākamajā rītā somas plecos, pastaiga pa pilsētu, bet drīz jādodas atpakaļ uz lidostu. 

Nākamais mērķis jau interesantāks – Dubaija. Naktī nosēžamies šeihu sapņu oāzē un uz pilsētu dodamies kopā ar puisi, kuru esam tikko satikuši lidmašīnā. Mūsu uzticība atmaksājas, tiekam aizvesti līdz viesnīcai un iegūstam vērtīgu informāciju par apskates vērtām vietām – te mums atvēlētas tikai nepilnas 24 stundas. Pirmajā naktī staigājam pa tukšajām ielām un jūtam +30 grādu karstumu. Intereses pēc ieejam veikalā. Pirms ierašanās jau laikus bijām iepirkuši našķus, lai remdētu izsalkumu dārgajā valstī.

Bijām pārsteigti, ka produktu cenas pārtikas veikalā diži neatšķiras no mūsējām. Ieintriģēti iegājām arī kādā no vēl vaļā esošām kafejnīcām un sapratām, ka šeit nemaz nenāksies badoties! Paēdām kārtīgas vēlās vakariņas, par abiem samaksājot vien 6 eiro. Otra diena pagāja, dzīvojot lielveikalos, peldoties pludmalē, staigājot +40 grādu karstumā un augstu paceltu galvu vērojot debesskrāpjus. Tajā pašā vakarā jau sēdāmies lidmašīnā uz nākamo pieturpunktu.

Pēc vēl 7 stundu ilgas pārsēšanās Omānas lidostā beidzot sasniedzām savu pirmo Āzijas galamērķi – Nepālu. Lidostā atkal sadraudzējamies ar kādu puisi un bez maksas tikām uz Katmandu centru. Tā ieguvām sev labu draugu, ar kuru kopā pavadījām vairākas dienas. Apskatījām Tamelas (pilsētas centrs) tirgoņu pilnās ielas, apbraukājām budistu tempļus…

Vienā no tiem vecākais skolotājs mūs ielūdza uz mūku lūgšanas ceremoniju ar apdullinoši skaļiem bungu dārdiem un taurēm. Pēc tās tikām izvadīti pastaigā pa klosteri un apmetām trīs svētīgos lokus ap zelta stupu. Slepus izstaigājām hinduistu templi, kurā vērojām cilvēku kremēšanu, pēc kuras viņu pelni tika iestumti svētajā upē. Atmiņas par Nepālas tempļiem ir diezgan spilgtas.

Izbraucot ārpus pilsētas, var iepazīt cilvēku vienkāršo dzīvi un baudīt elpu aizraujošus dabas skatus. Trīs dienas pavadījām meiteņu bērnunamā, kur mūs laipni uzņēma iestādes dibinātāja.

Sapratām, cik maz vajadzīgs laimei, – apstākļi ir diezgan skarbi, bet rūpes citam par citu liek priecāties par dzīvi. 

200 kilometru pārbraucienu uz Pokharas pilsētu veicām astoņās stundās. Autobusam braucot pa bedrēm, galva sitās pret griestiem un apkārt skraidīja prusaki. Bet, ieraugot dabas skaistumu, saproti, ka tas bijis tā vērts. Jāatzīst gan, ka vietējie ir krietni pacentušies, lai dabu sačakarētu. Milzīgais ezers, kas radies no kūstošiem ledājiem un kura piekrastē ­izveidojusies pilsēta, šobrīd nepatīkami smako, cilvēki tajā vairs nevar peldēties. Pilsētas ielās smako atkritumu kaudzes… Bet tas viss aizmirstas brīdī, kad vērojam, kā pret Annapūrnas kalnu masīva sniegotajām korēm atspīd pirmie saules stari. 

Divas nedēļas Nepālā paskrēja nemanot. Tad vēl bijām ceļotāji iesācēji un nemācējām pareizi «neplānot» laiku. Tā kā biļetes tika nopirktas jau iepriekš, bijām spiesti pārcelties uz Taizemi. 

Pasaulē plaši izslavēts Taizemes izcilais ēdiens un tas, ka šī tūristu iecienītā valsts esot kā paradīze. Mūsu pieredze krietni atšķīrās no vairuma stāstu. Atšķirībā no Nepālas gardajām maltītēm Taizemē, saņemot savu pasūtījumu, lielākoties nācās vilties. Bangkokā var vienīgi izdzert kokteili no plastmasas spainīša un pavērot uz ielām dejojošos transvestītus, nekā cita interesanta… 

Uz salām dzīve ir patīkamāka. Jāatzīst, ka Taizemes daba ir ļoti skaista. Saulainās pludmales, kalni, ūdenskritumi… Apskatot tos, ir pilnīgs sirdsmiers, bieži pat sajūsma! Atgriežoties pilsētā, gan atkal nākas sastapties ar uzbāzīgajiem vietējiem, kuri kā parazīti grib pieķerties klāt un izsūkt visu prieku un naudu.

Atviegloti uzelpojām Kambodžā. Te cilvēki vēl nav tūrisma tik sabojāti un dod nedaudz vairāk brīvības.

Saullēkts Ankorvatā ir īpašs, bet tā vietā, lai gida pavadībā drūzmētos starp tūkstošiem tūristu, labāk senās drupas izložņāt pašiem. Mums Kambodža gan vairāk saistās ar lētu alu un labiekārtotām viesnīcām. Tūrisms ir samērā nesens, visas viesnīcas svaigi celtas. Katrā ir baseins un biljarda galds, bet bārā var nopirkt alu par 0,50 dolāriem. Pieļāvām izņēmumu un palikām izcilā viesnīcā, atpūšoties, dzerot alu un zvilnot pie baseina par nieka 30 dolāriem nedēļā. 

Kambodžas virtuvē tradicionāli izmanto kaņepes. Daudzās vietās, pasūtot happy porciju, saņemsi dāsnu «garšaugu» piejaukumu ar atbilstošu efektu, kas ir pilnīgi legāli!

Malaizijā neplānoti ieguvām ļoti labus draugus, pie kuriem nodzīvojām veselu nedēļu. Diemžēl šīs valsts tālāku apskati nācās atlikt – Indonēzijas ugunsgrēki radīja tik lielu piesārņojumu, ka bijām spiesti doties prom. Tobrīd vienkāršākais un lētākais variants bija atgriezties Taizemē. Šajā valstī tomēr ir kas īpašs – esot prom, atceries tās skaisto dabu un jauko laiku, bet, nonākot atpakaļ, atkal kaitina vietējie un gribas drīzāk prom. 

Tobrīd ceļā pavadīti četri mēneši un budžets jau pusē. Nedaudz sākam iespringt par izdevumiem un uz mēnesi nolemjam nobāzēties vienā vietā. Likās, ka Vjetnama un Hanoja ir piemērota vieta, kur papildināt līdzekļus. Noīrējam dzīvokli un aktīvi ķeramies pie darbiem. Es vēlējos izmantot savas tenisa trenera prasmes, bet Sabīne palielināt savu attālināto darbu apjomu. Vieta bija izvēlēta pareizi, teniss te ir populārs un kortu krietni vairāk nekā pie mums! Tik nebiju apsvēris faktu, ka vietējie nevēlas vai arī nevar atļauties treneri. Visi bumbulē, kā nu prot, bet uzlabot savu spēli neviens nevēlas. Mēneša laikā atradās tikai viens klients – britu puisis, ar ko uzspēlēju tik pāris reižu.

Tikai pametot valsti, uzzinājām patieso Vjetnamas darba nišu – tie ir angļu valodas skolotāji. Pēc tiem ir milzu pieprasījums, tiek solīts labs atalgojums, bet tas lai paliek nākamajai reizei. 

Saule, viļņi, sērfs, vulkāni, rīsu terases un šūpoles… Nākamo mēnesi pavadījām Bali un blakus esošajās saliņās. Pēc ilgās prombūšanas beidzot satiekam ģimeni – mūs apciemot atbrauc māsīca ar draugu. Patiesībā starp latviešiem nav otras tik populāras vietas kā Bali. Bieži uz ielām vai pie apskates objektiem dzirdaējām latviešu valodu. Bijām pieraduši savā starpā brīvi izteikties, bet šeit nācās piedomāt, vai drīkst teikt to, kas uz mēles. 

Daba te ir nenoliedzami skaista… Tūrisms vietējos sačakarējis tikpat ļoti kā Taizemē, bet te to ir nedaudz vieglāk pieņemt – cilvēki uzbāžas mazāk uzkrītoši. Pirmajās sērfošanas nodarbībās mūs piemeklē negaidīta nelaime, bet tā tikai satuvina. Bangojošajā okeānā pazūd laulības gredzens! Tas bija īpašs, jo darināts pašu rokām ar iegravētām senlatviešu zīmēm. Gredzena nozaudēšana bija sāpīga, bet Sabīne teica prātīgus vārdus: «Tas taču ir tikai gredzens. Lieta, kurai nevajadzētu pieķerties! Svarīgākais ir tas, ka esam kopā.» Turklāt daudz interesantāk ir pastāstīt par to, ka gredzens pazaudēts, sērfojot Indonēzijā, nevis iekritis Rīgas kanalizācijas akā. Šī nelaime neaptur mūsu tālāko ceļojumu.

Līdzīgi kā Dubaijai, arī Singapūrai izskrienam cauri vienā dienā un izbaudām to maksimāli efektīvi. Jā, viss ir dārgs, bet ēdiens lēts. Par 7 eiro indiešu ēstuvē pieēdāmies nelabumam, nācās atlaisties diendusā uz soliņa parkā. Pēc spēku atgūšanas turpinājām izpētīt attīstīto pilsētvalsti. 

Ziemassvētkus sagaidījām Malaizijā pie saviem draugiem. Svinēt svētkus tik krāšņā pulkā bija kas īpašs. Tiekam ielūgti pie istabas biedriem no Amerikas un Irākas, kuri nepārtraukti jokoja viens par otra ­valsti. Ieradāmies kopā ar indiešu un pakistāniešu draugiem, bet ciemiņu sarakstā bija arī viesi no Azerbaidžānas, Alžīrijas, Izraēlas un vēl citām daudzu izpratnē «aizdomīgām» valstīm. Šie bija neaizmirstami jautri un aizraujoši Ziemassvētki!

Jauno gadu sagaidījām Indijā, Kalkātas ielās, kopā ar miljoniem vietējo iedzīvotāju. Te tikām ielūgti uz mūsu drauga kāzām. Iespaidīgs pasākums septiņu dienu garumā. Svinējām divās pilsētās kopā ar pusotru tūkstoti viesu. Piedalījāmies musulmaņu kāzās – tajās atšķirībā no hinduistiem aizliegts alkohols, dejas un mūzika. Lielāko daļu laika vīrieši un sievietes ir atdalīti, jo tā pieprasa paražas. Bijām vienīgie iebraucēji, dzīvojām kopā ar līgavaiņa ģimeni, mums visas nedēļas garumā tika izrādīta īpaša uzmanība.

Pēc kāzu nosvinēšanas vēl divus mēnešus turpinājām iepazīt Indiju.

Iemīlējām neticami gardo indiešu ēdienu un apskatījām lielākās pilsētas, galvenokārt pārvietojoties ar vietējo vilcienu. Vārānasī ­vērojām ­cilvēku dedzināšanu Gangas upes krastā, Agrā sagaidījām saules lēktu un rietu ar skatu uz Tādž Mahalu. Apmetāmies pie jaunajiem draugiem Deli. Pabijām Indijas ziemeļu daļā Rišikešā un Karnalā, kur pirmo reizi mūsu kopdzīves laikā ar sievu šķīrāmies uz 10 dienām.

Šajā laikā atrados Vipassana meditācijas centrā, katru dienu meditējot 10 stundu. Papildu izaicinājumu radīja arī visu materiālo vērtību nodošana un aizliegums veidot jebkādu kontaktu ar apkārtējiem. Šī iekšējā izolācija un ķermeņa sajušana sniedza tādu brīvības un enerģijas pienesumu! Dodoties prom, biju mierīgs un nesatracināms, bet, līdzīgi kā muskuļu treniņos, – pārtraucot trenēt prātu, tas drīz atgriežas ierastajās normas robežās. 

Turpinājām iepazīt Indiju, apskatot tuksnešaino Rādžastānu, saulaino Mumbaju un salīdzinoši mierīgo un koloniālo Čenaju. Pēc diviem nogurdinošiem mēnešiem beidzot bija laiks kam atslābinošākam – pārcēlāmies un tropisko Šrilanku. Tur atkal tikāmies ar ģimeni, šoreiz maniem vecākiem.

Plānojām atgriezties mājās šovasar, bet Covid-19 ierobežojumi veica korekcijas. Pēc nedēļu ilgiem piedzīvojumiem ar ģimeni, nācās organizēt viņiem neplānotu atgriešanos mājās, bet paši nolēmām palikt šeit. 

Nepilnus trīs mēnešus pavadām karantīnā, reizi nedēļā pametot mājiņu, lai aizietu pēc pārtikas. Šobrīd par velti dzīvojam lielā, skaistā mājā un pieskatām divus dzīvesprieīgus suņus. Skriešana pa pasauli ir pierimusi, bet dzirkstele kvēlo – esam nokārtojuši Working Holiday vīzas Jaunzēlandei, un, tiklīdz tas būs iespējams, vēlamies doties uz turieni! Gribētu pamēģināt, kā ir – dzīvot un ceļot busiņā jeb tā saukto van life! 

Turpināsim kopā baudīt dzīvi ar visu, ko tā sniedz, līdz būsim gatavi atgriezties Latvijā, lai kuplinātu ģimeni. Par spīti stereotipiem arī tam nevajadzētu mūs atturēt no ceļošanas.

Pasaule ir pietiekami maza, lai mēs varētu to apskatīt, bet tieši tik liela, lai tas prasītu visu mūžu!

Intervija publicēta žurnālā KLUBS, Nr. 8, 2020

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+