• Bet kā paliek ar brīvību?

    Klubs
    Oskars Vizbulis
    16. aprīlis, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: No personiskā arhīva
    Pārdomās, kuras izsauca Google kartē ieraudzīts sen nesatikts kaķis, dalās žurnālists un rakstnieks OSKARS VIZBULIS.

     «Papiņš brauc,» noteica pusmūža vīrietis Leonīds, kuram pēc vietējā makšķernieku veikala pārdevēja ieteikuma biju aiznesis salabot spininga spoli. Jocīgi, bet piejūras pilsētā, kuru turklāt uz pusēm sadala kuģošanai piemērota un zivīga upe, nebija makšķernieku inventāra servisa. Ja spininga spolei atņirdzās gultnis vai to nejauši samērcēja, spoli vajadzēja sūtīt uz Rīgu. Labākajā gadījumā pasūtījums tika izpildīts nedēļas laikā. Kāda nedēļa, ja jūrā bute nāk, bet Ventā zandarti kampj mānekļus kā buldogi! Jūs traki esat palikuši? Tik ilgi gaidot, var nosirmot. Tā es biju aizmaldījies līdz garāžu kooperatīvam Neptūns, kuru no šīs pasaules atdalīja paceļama barjera un nīgrs sargs.

    Ar Leonīdu skatījāmies uz tumšzilu Volvo, kas, zvalstīdamies pa izdangātajām bedrēm, lēnām iepeldēja no baltiem silikāta ķieģeļiem mūrētā garāžu korpusā. Volvo logs vadītāja pusē bija atvērts, pie stūres sēdošais vīrs svilpa, it kā cenšoties sasaukt noklīdušu suni.

    Taču tie nebija vis suņi, bet četri kaķi, kas desoja aiz mašīnas.

    Leonīds paskaidroja, ka par Papiņu iesaukuši vīru, kas precīzi četros pēcpusdienā ieradās ar pāris kilogramiem reņģu, kuras vietējie kaķi aprij pāris minūšu laikā. Pirmais kaķis bija svītrains, aptuveni pusgadu vecs, izkāmējis runčelis, tik garām kājām, ka spēja palēkties un gaisā noķert putnu. Aiz viņa tipināja ruds, ar melnbaltiem plankumiem klāts kaķis, tādi kā vietējās dzīvnieku pasaules viduvējības. Pats pēdējais nesteidzīgi kliboja drukns, pelēks runcis ar kautiņos iegūtām rētām uz deguna, vēl lāgā neatguvies no spēriena pa ribām. Ja kaķi prastu smīnēt, šaubu nav, ka pelēkā kaušļa purniņu rotātu tieši šāda izteiksme, jo viņš zināja, ka tumšzilais auto apstāsies, no tā izkāps divkājainais, atvērs bagāžnieku, sameklēs maisiņu ar reņģēm un pa vienai izdāļās kaķiem, kuru skaits drīz tuvosies veseliem piecpadsmit eksemplāriem – ar spīdošu spalvu, vienacainiem, kašķainiem, ar pusnokostu asti. Pelēkais zināja, ka ar vienu ķepas vēzienu spēs patriekt ikvienu izsalkušu sugas brāli un atņemt viņam zivi, jo pēc negantā spēriena runcis bija sācis atlabt.

    Par kaķiem ieminējos pavisam nejauši. Dažreiz, ja nedēļas nogale izdevusies veiksmīga, tāda, kuru gribas atcerēties, pēc pāris dienām cenšos patīkamos notikumus atsaukt atmiņā, ar Google kartes palīdzību izbraukājot maršrutu vēlreiz. Atceros, ka pārvietojos pa dzimtās pilsētas ielām, daudzstāvu ēku pagalmiem, kur ar dēlu spēlējām basketbolu. Pāris reižu izbraukāju vietu, kur tika izvarota mana dvēsele, jo tas bija liktenīgais ielas stūris, kur pēc strīda ar mīļoto nolēmām, ka mūsu ceļi šķiras. Vēlāk pabraucu garām tēva mājai. Bet kas tad tas? Google auto bija braucis pa ielu tieši tajā brīdī, kad sētas pagalmā brīvsolī bija devies kaķis, absolūti neganta britu īsspalvainā kaķene, kura ne acu galā necieta, ja sētā iemaldījās svešs dzīvnieks, īpaši kaķis, jo pēc tam sekoja tāds kautiņš, ka nezinātājam varētu likties, ka sētā kāds ar zobenu sakapājis spilvenu. Vārdu sakot, kaķenes brīvsolis bija piefiksēts, un laikam jāgaida vismaz pāris gadu, kad pa šo ielu no jauna brauks Google auto un ierakstīs svaigāku ielas panorāmu.

    Šoreiz bez kaķa sētā, kas nu jau atdusas pusmetru zem zemes, bet tajā vietā katru pavasari uzzied plūme.

    Arī man reiz palaimējās stāvēt Lāčplēša un Skolas ielas krustojumā, gaidot zaļo luksofora signālu, kad garām pabrauca auto ar kameras visuredzošo aci uz jumta. Nepagāja nez cik ilgs laiks, kad Google ielu kartē ieraudzīju sevi. Nezinu, cik ilgi es vēl būšu digitālās pasaules monstra apcirkņos, bet tas nu ir fakts, ka daļa manas dzīves bija pārvērsta nulles un vieninieciņu virknē un attēla veidā ieraugāma no jebkura pasaules punkta, kur vien ir pieejams internets.

    Pirms septiņiem gadiem austrāliešu žurnālists un programmētājs Džulians Pols Asanžs no Ekvadoras vēstniecības ēkas pa skaipu vēstīja, ka cilvēce atrodas uz brīvības zaudēšanas sliekšņa. Ka esam pēdējā brīvā paaudze, jo valstis un korporācijas ievāc arvien lielāku datu skaitu par privātpersonām, turklāt tas ne vienmēr notiek likumīgi. Ka pašreiz tikai ļoti neliels skaits cilvēku spēj izlemt, kur dzīvot un kādas izvēles veikt tā, lai tas paliek neredzams banku, apdrošināšanas kompāniju un lielveikalu serveriem. «Tas ož pēc totalitārisma,» rezumēja sirmais datorģēnijs.

    Līdz šim par savu paaudzi – tiem, kam ir virs četrdesmit, bet vēl nav piecdesmit, – domāju, ka esam tāda kā puslīdz zudusī, liekā paaudze, jo bijām taču pieredzējuši laikus, kad ostas un tiltus nedrīkst fotografēt, skolā nedrīkst uzdot jautājumus, kāpēc politiskā iekārta ir tik debila. Mācoties vidusskolā, sapratām, ka vairs nedraud karošana Afganistānā, līdz ar to iespēja atceļot mājās cinka zārkā, ko dēvēja par Gruz 200. Ja arī tu piederēji politiskajai iekārtai, tad tikai tik lielā mērā, cik pats biji gatavs ielaisties ar to kompromisos pret kuņģa pasaules labumiem – žāvētas desas vai šķīstošās kafijas bundžas. Tas bija dīvains laiks, jo Padomju Savienība bija sabrukusi, neatkarīgā Latvija tikai sāka veidoties, un šajā tukšumā, ja vien biji pietiekami šiverīgs un nekaunīgs, balansējot uz likuma pārkāpuma robežas, varēji sapelnīt veselu kapitālu. Tomēr tu vēl nebiji pārvērsts par failu, kurā ierakstās ikviena klepus sīrupa pudelītes nopirkšana, ne pārāk bieža antidepresantu lietošana un cita sensibla informācija…

    Un tā nemanāmi esi nonācis lamatās, ka tavu dzīvi vada nevis tava brīvā griba, bet korporāciju mākslīgais intelekts.

    «Lai kā, ir skaidrs, ka milzīgajai, trulajai un pašnāvnieciskajai dabis­ko izejvielu šķērdēšanai jāizbeidzas tūlīt, ja vien cilvēku suga grib uz šīs planētas izdzīvot. Šim milzīgajam liekajam patēriņam, mūsu tagadējās un nākotnes bagātības izšķērdēšanai iemesls ir tirgus aplis. Tirgus ir ļoti efektīvs, bet tam nav mērķa; tā vienīgais nolūks ir ražot vairāk, lai patērētu vairāk,» pirms vairākiem gadiem, kad Grēta vēl bija tikai projekts, teica meksikāņu dzejnieks un rakstnieks Oktavio Pass. Es, protams, apzināti sabiezinu krāsas, bet – kā tad paliek ar brīvību? Varbūt šodien tas ir tikai vārds bez nozīmes. Līdzīgi kā zirgs savulaik bija saimniecībā noderīgs lops.

    Tikmēr ar Leonīdu skatījāmies, kā bars kaķu mielojas ar reņģēm, vispirms tās satverot zobos, pēc tam ar skanīgu krakšķi spēcīgie žokļi to pārkoda uz pusēm. Paskatījos apkārt, vai tālumā neredz tuvojamies auto ar visuredzošo kameru, bet neko tādu nemanīju. Vien salīkusi večiņa paštaisītos rateļos vilka trīs pieclitrīgās pudeles ar ūdeni. Droši vien viņa dzīvoja privātmājā, kur vēl nebija ievilkts ūdensvads, bet aka klimata pārmaiņu dēļ bija sausa jau nez kuru vasaru pēc kārtas.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē