Baņķieris Ģirts Rungainis: «Viss, ko mēs gribam, – lai mūsu bērni būtu veiksmīgāki par mums»

Neticu poētismiem par ābola otru pusīti

19. gadsimtā laulība reti ilga vairāk nekā 15 gadu. Mūsdienās dzīvojam ilgāk, un arī kopā ar kādu esam ilgāk. Attiecībās var būt visādi brīži, bet, ja ar otru joprojām spēj atrast, par ko runāt un priecāties, tas ir galvenais. Mēs ar Ingu esam kopā jau trīsdesmit gadu. Man ir paveicies ar dzīvesbiedri, un es viņai esmu ļoti pateicīgs. Krieviem ir labs teiciens – ot dobra dobra ņe iščut (no laba labu nemeklē), un es tam piekrītu.

Ģimene man ir ļoti svarīga, bet attiecības ir darbs jeb ceļš. Ja cilvēki neattīstās, tad var izrādīties grūti. Būdams racionāli domājošs cilvēks, kaut kā neticu tiem poētismiem par ābola otro pusīti. Protams, mums var būt vairāk vai mazāk piemēroti cilvēki, bet dzīvē ir ļoti daudz iespējamo partneru. Dabā no evolūcijas un izdzīvošanas viedokļa ir pieļaujama savienība starp daudz vairāk pāriem, nekā mēs varam iedomāties. Visu mūžu meklējot savu otro pusīti, var pazaudēt ģenētisko materiālu.

Šobrīd dzīves jēgu atrodu savā ģimenē un lietu izpratnē

Man ir interesanti, jo ir vēl daudz, kas jāsagaida, jāizbauda. Es gūstu baudu no zināšanām un lietu izpratnes – no spējas saprast sevi un apkārtējos procesus, kuri mani interesē. Tā kā esmu rīcības cilvēks, man šī skaidrība saistās arī ar mēģinājumu pašam kaut ko ietekmēt. Izpratnes ceļš ir bezgalīgs, un tas nekad nebeigsies.

Citi lasa

Evija Kalnbērza

Slavenības

Ilze Auzere iziet sabiedrībā ar sportisku masieri. Kopā gan uz izrādi, gan mežu

Santa.lv

Jautājumi un atbildes

Vai magnijs tiešām var palīdzēt? 3 svarīgi jautājumi

Estere Jansone

Slavenības

Horenu pamatīgi piekāvuši bandīti: Zīmīgi, ka tas notika 13. datumā

Lai varētu gan attīstīties, gan izbaudīt dzīvi, tomēr ir jābūt veselībai. Nevajadzīgus piedzīvojumus es nemeklēju un ar eksperimentiem nenodarbojos, bet visu laiku cenšos atrast kaut kādas fiziskās aktivitātes, lai sevi uzturētu formā. Teniss ir mans sporta veids.

Man nekad nav nolaidušās rokas, pat uz sekundi ne

Skaidrs, ka dzīvē ir bijuši grūti brīži, bet man tie nekad nav izraisījuši bezspēcības sajūtu vai ko tamlīdzīgu. Grūtības man ir kārtējais izaicinājums, kārtējā lieta, kas jāracionalizē, jāsaprot un jāiet tālāk. Jo tas, kas mūs nenogalina, tikai padara mūs stiprākus. Tas ir stāsts par mani. Kas mainās, ja vaidi par to, ka esi bedrē? Tikai kļūst sliktāk pašam sev un apkārtējiem. Gaudām nav nekādas jēgas, un tās neietilpst manā izpratnē par lietām.

Bet var jau būt, ka tā ir audzināšana ģimenē. Man iedotais dzīves vektors ir šāds – jāiet, jādara, jābūt atbildīgam, jāsasniedz, jāpanāk. Jā, iespējams, man ir palaimējies gēnu loterijā, bet man glāze vienmēr ir puspilna. Tie, kas to redz pustukšu, vienmēr pūtīs un elsīs. Bet tā jau ir bioķīmija.

Elites var palikt un izdzīvot, ja tās ir efektīvas

Es salīdzinoši ļoti daudz lasu – gan profesionālo literatūru, gan to, kas mani interesē attiecībā uz vēsturi, valsti, sabiedrību. Un man patīk pierakstīt citātus telefona piezīmēs, kur to sakrājies jau vairāk nekā 2000. Šīs visas atziņas ir nozīmīgas man. Pēdējo nedēļu tēma, par kuru es domāju, ir elišu efektivitāte. Ir tāds itāļu ekonomists Vilfreds Pareto, kurš ļoti daudz uzrakstījis un arī izdarījis gan ekonomikas, gan socioloģijas jomā. Daudzi bieži atsaucas uz Pareto likumu – 20/80 – piemēram, 20 klienti var dot 80 procentus ienākumu, respektīvi – bieži vien mazākums paveic lielāko daļu. Viņam ir arī teorija attiecībā uz elitēm un to nomaiņu. Rīgas Laikā, starp citu, ne tik sen bija tāds īss rakstelis par lauvām un lapsām, cīņu starp viņiem un izmaiņām elitē.

Pareto, 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā 20. gados dzīvojot Itālijā un redzot, kā tur attīstās procesi, nonāca pie secinājumiem par meritokrātiju (godājamību nosaka cilvēka intelekts, turklāt vadītāju atlase notiek starp visiem sabiedrības slāņiem – aut.) – ka jābūt ceļam, kā cilvēkam pacelties no apakšas līdz augšai, lai nokļūtu elitē. Un tur nedrīkst būt šo barjeru. Visu tomēr nosaka elišu efektivitāte, lai kādā veidā arī kurš līdz elitei nebūtu nonācis. Manuprāt, mūsu pie varas esošās elites bijušas pietiekoši efektīvas, izdarot to maksimumu, kuru varēja izdarīt.

Jo cilvēki mazāk saprot, jo viņi vairāk priecājas par veiksmīgu, turīgu, labas algas saņemošu un atpazīstamu cilvēku problēmām.

Tā ir cilvēku mentālā problēma, un tāpēc varbūt arī Latvija tik labi neattīstās, kā gribētos. Mums vajadzētu kādu apskaust nevis ar melnu, bet baltu skaudību un pašiem mēģināt būt veiksmīgiem.

Viss, ko mēs gribam, – lai mūsu bērni būtu veiksmīgāki par mums

Man ir trīs dēli, un vecākajam tūlīt būs 30. Nevaru noliegt, ka atbilstošā vecumā viņu starta pozīcijas iespēju un izglītības ziņā varbūt bija veiksmīgākas nekā citiem. Man, piemēram, savulaik tādu starta pozīciju nebija. Bet, vai tas ir labi vai slikti, to laiks rādīs.

Man pašam laimējās būt tādā nozarē, kas radās pilnīgi no jauna, un man bija iespējas sevi šādi realizēt un es to turpinu darīt. Bet es nemēģinu realizēt sevi caur saviem bērniem.

Galvenais, lai viņi dzīvē atrastu sevi un savu vietu, savu laimi un piepildījumu. Savas smadzenes ielikt viņos es nevaru, un viņu vietā dzīvi es nenodzīvošu. Es izrādījos piemērots savam laikam un viņiem jābūt piemērotiem savam laikam.

Kaut arī, nenoliedzami, šobrīd ir pilnīgi cits laiks, bet katrai paaudzei jau ir savas vieglās un grūtās lietas. Mūsu vecākiem, kuri piedzima kara vai pēckara laikā, brīdī, kad viņiem likās, ka savu dzīvi piepildījuši, viņu ietaupījumi un sapņi sabruka. Visu dzīvi viņi nekur lāgā nevarēja atļauties aizbraukt, bija jādzīvo dubultu vērtību sistēmā. Mūsu paaudzei savukārt bija iespējas sākt kaut ko darīt, jo slūžas tika pārrautas. Paaudzei, kas nāk pēc mums, tie uzdevumi šobrīd ir daudz smagāki.

Latviešu mitoloģijā ezeri no debesīm krita zemē tad, kad tos nosauca vārdā

Es noteikti ar kaut ko esmu maksājis par savām sabiedriskajām aktivitātēm, un tās man bieži vien nākušas par sliktu. Mēs vēl esam tikai procesā, lai atgrieztos rietumu civilizācijā. Domāju, ka mentāli un kā sabiedrība mēs vēl tur neesam nonākuši. Mums līdzīgi kā Mozum, kurš divu paaudžu garumā vadāja savu tautu tuksnesī, lai nomirtu vergi un tie, kuri vergus skolojuši, ir vēl garš ceļš ejams. Kapitālisms un rietumu civilizācija darbojas, jo te ir tā atklātība, caurspīdīgums, brīvība, un cilvēki cīnās par savām tiesībām un interesēm un negaida, ka to visu viņiem piegādā kaut kāda abstrakta valsts.

Tāpēc ir vajadzīga informācija un cilvēku spēja tikt skaidrībā ar sarežģītiem un smagiem jautājumiem. Un nevar pilnīgi visu ieliet ar karoti mutē, cilvēkiem pašiem arī jādomā.

Tiem, kuri saprot kaut ko kaut kādā jomā, ir par to jārunā. Tas jādara pat tad, ja tas viņiem nav izdevīgi. Jo tas ir izdevīgi mums kā sabiedrībai kopumā. Tādā veidā var panākt, ka melnās avis tiek nošķirtas no baltajām un graudi izlasīti no pelavām.

Es jau arī vienmēr nesaku patiesību sejā. Bet uzskatu, ka man kā pilsoniskas sabiedrības loceklim, kas kaut ko saprot vai pat līdz galam nesaprot, bet, redzot, ka tās lietas īsti neiet kopā, ir jāuzdod jautājumi. Tāpēc ir lietas, par kurām es turpināšu runāt. Nevar izlaupīt valsts pasūtījumus un tad teikt, ka mums ir maksātnespējīga pensiju sistēma.

Es šobrīd rēķinos, ka manas paaudzes cilvēkiem pensijas vecums būs starp 70–75 gadiem.

Daži cilvēki saņem daudzus tūkstošus lielu pensiju, bet lielā masa – summu, no kuras nespēj izdzīvot. Par to nedrīkst nerunāt. Daudzi mūsu paaudzes cilvēki pensijas vecumā būs pie sasistas siles. Tie, kuri pieļauj šādas sistēmas eksistenci, principā ir kaitnieki. Un kādam tas ir skaļi jāpasaka.

Neesmu un negribu būt politiķis, bet uzskatu, ka politikā ir jāiet aizvien dedzīgākiem un profesionālākiem cilvēkiem. Diletantu laiks politikā diemžēl vēl nav beidzies, bet tam vajadzētu beigties. Ja gribam uzbūvēt normālu valsti un sabiedrību, mums jābūt atbildīgiem un pilnvērtīgi jāpiedalās procesos, nevis jāsēž un jāburkšķ virtuvē. Un tas nozīmē arī darīt lietas, kuras nav patīkamas un kuru dēļ daļa uz tevi skatīsies šķībi. Bet tāda ir cena.

Suņi rej, bet karavāna iet tālāk

Manā virzienā visu laiku notiek kaut kāda ņemšanās, draudi, apsaukāšanās, bet es tam visam vairs nepievēršu uzmanību. Komentārus es nelasu, bet ieklausos to cilvēku viedoklī, kurus cienu un kuru domām manās acīs ir nozīme. Ja šie cilvēki man pasaka kaut ko kritisku, to ļoti nopietni ņemu vērā. Bet man nav saprotama burkšķēšana dubļos, un es nevaru nodarboties ar visu cilvēku ārstēšanu. Viņiem pašiem jātiek savā dzīvē uz priekšu un jānonāk pie kaut kādām atziņām. Lai arī lēnām, bet tas tomēr notiek. Kopš studiju laikiem mans elks ir Einšteins, un viņam ir viens labs teiciens: «Lieliem gariem vienmēr bijis jāsaskaras ar mežonīgu vardarbīgu opozīciju no viduvējiem prātiem.»

• Bijušo nožēlot ir muļķīgi. Tāpat kā muļķīgi ir neizdarīt secinājumus no savām kļūdām. Vienmēr ir jāpārdomā, kāpēc tu to izdarīji un vai darīsi vēl kādu reizi tādā pašā veidā. Bet, ja reiz to esmu izdarījis, tad tas toreiz ir sakritis ar manām domām. Es nestājos opozīcijā pret sevi.
• Cinisms palīdz izdzīvot, bet cinisms ir arī mazdūšības pazīme. Strādājot finansēs, ir pastiprināta saskarsme ar krāpniekiem un cilvēkiem, kuriem no tevis kaut ko vajag. Tāpēc rodas nepieciešamība uzaudzēt to biezo ādu un saglabāt reālu, nevis poetizētu skatu uz lietām.
• Nav izdzīvojis neviens cilvēks, kurš nemelo. Visi cilvēki melo, un tas nav mans, bet zinātnieku atzinums. Un tie, kas nav spējīgi melot, zaudē evolucionārajā cīņā atstāt pēcnācējus un izzūd.
• 60 vai pat vairāk procentu cilvēku ir ieprogrammēti kaut kam ticēt. Ticēt kaut kam, pat ja tā nav, ir reāla vērtība dzīvē. Jo tā ir vieglāk dzīvot. Katrs, protams, izvēlas savu dogmu. Bet ticot var vieglāk pārciest sāpes. Un paļaušanās uz kaut ko, kas tevi vada, dod spēku.
• Negatīvā pieredze ir tikpat, ja ne pat svarīgāka, par pozitīvo pieredzi. Tā mūs notur pie zemes, lai mēs nesajuktu prātā. Ne velti mēdz teikt – ja Dievi grib kādu sodīt, viņi atņem iespēju kļūdīties. Pret izaicinājumiem, kurus dzīve dod, ir jāizturas ar zināmu pazemību. Tiem jātiek cauri, un tie jāuztver kā iespēja kļūt gudrākam, labākam, spēcīgākam.

Mēs redzam to, ko saprotam

Ja, piemēram, neko nesaprotam no mākslas, tad mākslas darbs var šķist tikai krāsu pleķis. Tikai saprotot, varam par to spriest tālāk. Bet dzīve ir daudz lielākā mērā iracionāla un neprognozējama, nekā mums šķiet. Piemēram, man māksla ir emocionāls baudījums, piedzīvojums un pārdzīvojums. Nupat divreiz apmeklēju Mākslas akadēmijas studentu izstādi Cilme un iešu uz to vēl. Ļoti reflektīva izstāde, kas ietver sevī vēstījumu par latviskumu. Katram vajadzētu to apmeklēt.

Cilvēks ir sava Visuma centrs

Mēs katrs, tiekoties ar kādu citu cilvēku, gribam kaut ko no viņa iegūt, paņemt sev. Katrā teikumā var būt ne visa, bet tomēr kāda patiesība. Jauniem cilvēkiem ir jāgrib zināt, jāgrib mācīties un jārēķinās ar to, ka visu mūžu būs jāmācās un jāpārmācās. Viņiem jābūt gatavība nepārtrauktām izmaiņām un spējai ar tām tikt galā. Bet man jau šķiet, ka uz mums visiem attiecas nenogurstoša mācīšanās visu mūžu, līdz pēdējam elpas vilcienam.

Laime sastāv no daudzām mazām laimītēm

Līdz ar to man ir laime katru rītu atmosties, laime, ka cilvēks blakus atmostas, laime, ka visi ir daudzmaz veseli, ka uzsnidzis sniegs un paveras skaists skats pa logu. Laime ir būt kopā ar cilvēkiem, kuri tev patīk. Laime ir, ja cienījams žurnāls par tevi atceras un ierodas tevi intervēt. Jā, var gadīties, ka, novērtējot mazās laimītes, palaid garām kaut kādu katarsi. Bet man negribas drāzties pēc kaut kādiem sapņiem, bēgt prom no sevis dažādās substancēs vai bezgalīgi jaunās attiecībās, tāpēc cenšos dzīvot šeit un tagad. Tas ir mans ceļš.

Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada aprīlī.