Autosporta sacensību organizators Andis Meilands: Autosports ir korupcijas simbols

Vīru sarunas
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
15. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Mareks Gaidamovičs
Andis Meilands ir bijušais autosportists, kurš 2012. gadā atlocīja piedurknes un ar domubiedriem Biķernieku trasē noorganizēja autošosejas festivālu Riga Summer Race. Šobrīd Meilanda rīkotais Baltic Touring Car Championship stabili aptver Baltiju. Tāpat komandai ir iestrādes Somijā, bet jau tuvākajā nākotnē ir vīzija par sacensībām Spānijā.

– Man gribētos sākt ar jautājumu par turību, jo autosports ir turīgo ļaužu sports. Vai, tavuprāt, autosporta sacensības liecina par labklājību valstī?

– Protams, liecina. Autosports nav lēts. Līdz ar to tas nosacīti ir privileģētu cilvēku sporta veids. Tāpat autosports ir korupcijas simbols. Spilgts piemērs ir trešās pasaules valstis. Pirms dažiem gadiem bija F1 pilots Pastors Moldonado, kura lielākais naudas devējs bija Kolumbijas valdība. Līdzīgs stāsts ir ar Krieviju, kur lielākais sponsors autosportā ir SMP Bank, kura pieder Borisam Rotenbergam, Putina kasierim.

– Klātienē esi redzējis krievu autošosejas sacensības?

– Pats neesmu bijis, bet paziņas ir braukuši. Esot iespaidīgi. Es pazinu iepriekšējo sacensību rīkotāju, kura iesākto SMP pārņēma, izveidojot SMP Racing. Pirms tam tās bija diezgan blāvas sacīkstes, taču ar biznesa ideju, kas spēja ģenerēt līdzekļus, lai attīstītos. Rotenbergs ir ieguldījis milzīgus līdzekļus, negaidot atdevi.

Un tad mēs nonākam pie Latvijas. Kāds bijis mūsu lielais autosports? Cik daudz tajā ieguldījuši Latvijas valsts meži, CSDD, Lattelecom, Latvijas gāze, Latvijas dzelzceļš un LDz ritošā sastāva serviss un tamlīdzīgi? Neviens no tiem nav privātuzņēmums.

Te priekšgalā bieži vien bijusi ZZS. Kādas ieinteresētās personas tētis vai tēta čomi. Tādā veidā tas notika.

Tagad ZZS nav valdībā, un finansējums ir stipri mazinājies.

– Latvijā, pateicoties jūsu organizētajām sacensībām, autosporta kustība aug augumā?

– Patiesībā mūsu rīkotās sacensības aizvien attālinās no vietējiem dalībniekiem. Latviešiem mēs kļūstam neinteresanti. Šī ir plaša tēma, tāpēc mēģināšu īsi. Līdz ar ekonomisko krīzi cieta viss, tostarp autosports. Lai izdzīvotu, Latvijas Automobiļu federācija (LAF) pieņēma, manuprāt, vismuļķīgāko lēmumu savā vēsturē, izejot uz kvantitāti. Mūsu rallijs bija fantastiskā līmenī. Arī autošoseja bija līmenī. Uz Baltijas fona mēs nepazudām. Lai federācija dzīvotu, tai jātirgo licences un jāiekasē biedru naudas.

Ātri vien saradās visādi kaktu organizatori, kuri ar ļoti zemu dalības maksu veicināja amatieru sporta uzplaukumu.

Sākās dempings, kurš rīkotājs piedāvās zemāku dalības maksu. Pēc būtības tas nav slikti, taču izzuda līdzsvars. Sports no tā neko neieguva. Tagad ir vesels bars cilvēku, kurus sportā integrēt nav iespējams.

Viņi negrib trīs dienas pavadīt sacensībās, pielāgoties sacensību nolikumam, pirkt speciālu apģērbu, maksāt lielu dalības maksu, viņi grib būt nevis pasākuma piedeva, bet gan nagla.

Šobrīd uz deviņiem lietuviešiem mūsu sacensībās čempionātā ir viens latvietis. Es brīnos par lietuviešiem. Ok, viņiem ir lielāka ekonomika un vairāk cilvēku, bet tik un tā – viņi nav desmit reižu bagātāki par mums. Taču lietuvietis, ja viņam ir nauda, nebaidās to tērēt un bauda dzīvi. Viņš var nopirkt mašīnu un fūri pa simts štukām. Ko gan citu viņš ar to naudu darīs? Paņems līdzi…?

Viens no spilgtākajiem dalībniekiem ir kāds lietuvietis, kuram pieder pārtikas ražotne. Viņš ir miljonārs. Man nav problēmu pieklauvēt pie viņa fūres durvīm, ieiet, apsēsties līdzās pie galda, uz kura stāv torte, – pagaršot to, papļāpāt par dzīvi, tad piecelties un aiziet. Nekādu problēmu.

Es pazīstu arī turīgus latviešus, bet nezinu, kā ar viņiem runāt.

Bija viens, kurš nedeva savu telefona numuru. Lai nodotu viņam informāciju, vajadzēja sazināties ar citu džeku, kurš nodod viņam ziņu. Tad ir tādi, kuri jautā, vai varu nerakstīt, ka viņi brauc sacensībās. Saproti? Skaidrs, ka te ir runa par naudas izcelsmi…

– Kāda bija situācija laikā, kad pats sāki organizēt sacensības?

– Toreiz es pats vēl braucu sacīkstēs un sapratu – ja gribu, lai kaut kas notiek, jāatloka rokas un jādara. Atceros, uz sacensībām devos ar domu, ka nevar nepiedalīties, jo šīs Biķerniekos var būt pēdējās sacensības. Tikai laimīgu apstākļu sakritības dēļ visa tā afēra ar zemi nobuksēja, ieķīlējās un aizgāja citu ceļu.

– Bet kāpēc tu atlocīji piedurknes?

– Man bija ideja, sapnis un radās arī iespēja. Cilvēki, pie kuriem vērsos, mani atbalstīja, lietas sakrita, un ieceres izdevās realizēt. Veiksmīgs sākums iedrošināja tālākiem darbiem.

– Ko jūs izdarījāt citādi nekā organizatori pirms jums?

– Uztaisījām reklāmu, nodrukājām skaistus banerus, dabūjām sponsorus, uzrakstījām preses relīzi, aicinājām akreditēties fotogrāfus. Tagad tas šķiet pašsaprotami un elementāri, bet tolaik ko tādu cilvēki bija redzējuši vienīgi televizorā. Arī Lietuvā un Igaunijā nekas tāds nebija piedzīvots.

Es uz autosportu vienmēr esmu skatījies nevis kā uz Latvijas, bet gan Baltijas produktu, jo – tikai saliekot visu kopā, kaut kas var sanāk.

Nākamais solis, ko ātri vien sapratu, lai uztaisītu čempionātu pilnībā, – jāpārņem visas trīs Baltijas valstis.

Tā mēs kļuvām par pirmajiem un, šķiet, arī vienīgajiem organizatoriem, kuri rīko sacensību posmus ārpus Latvijas. Šogad gājām vēl tālāk un tikām pie NEZ statusa, kam pateicoties rīkojām sacensību posmu Somijā. Nedomāju, ka mēs pie tā apstāsimies. Tiesa, Baltijā tālāk nav kur aiziet, tāpēc gribas pamēģināt veiksmi Spānijā.

– Ne jau ar mērķi piesaistīt latviešu braucējus?

– Protams, nē. Esam sākuši vākt kontaktus, tagad jāsaprot, ko varam iesākt laikā no oktobra līdz martam. Gribas izveidot budžeta klases sacensības. Ja tas izdotos, gribētos spert vēl vienu soli, jo šobrīd dzīvoju no tā, ko nopelnu vasarā.

Pavasarī aizgāju no darba, lai pievērstos tikai organizēšanai. Ja godīgi, bija drausmīgi grūti apvienot darbu ar sacensībām. Šķita, ka sajukšu prātā.

– 42 gadu vecumā šādu lēmumu bija viegli pieņemt?

– Galīgi nē. Man ir divi bērni – 14 un 10 gadu vecas meitenes. Tā ir atbildība. Bet vispār interesanti, kā mainās cilvēka attieksme pret dzīvi.

Runājot par lēmumiem, reiz man nācās pieņemt lēmumu – vairs nebraukt, jo piedalīties sacensībās tādā līmenī, kā varēju, man negribējās. Dažkārt brīnos par bijušajiem kolēģiem, kuri joprojām brauc ar to pašu mašīnu. Nu bāc! Ja katru gadu nevari pielikt vienu pakāpienu klāt, kam tas viss vajadzīgs?

Atceros, reiz autoforumā lasīju kāda vīra jūsmīgo komentāru par ralliju, no kura viņš tikko atgriezies. Vīrs rakstīja, ka jūtas lieliski, lai gan iztērējis visu naudu un tagad nevar nopirkt cigaretes. Es neizturēju un uzrakstīju atbildi, ka man tas šķiet nožēlojami. Labāk būtu nopircis bērniem ziemas apavus.

– Vienmēr dzīvē esi centies izdarīt arvien labāk un labāk?

Attīstība man vienmēr bijusi svarīga. Ja labāk nekļūst, jāiet cits ceļš. Tas pats attiecas uz sacensību rīkošanu, kas sastāv no daudziem puzles gabaliem – tur ir politika, kašķi, kāds, kurš mēģina tev kaut ko atņemt. Visu laiku ir ņemšanās. Es apzinos, ko varu un ko nevaru zaudēt. Ja jutīšu, ka esmu sasniedzis robežu, beigšu. Ir jāliek klāt, nevis jāpaliek uz vietas.

– Bet ko no tevis šobrīd prasa tas, ka esi nolēmis iet savu neatkarīgu ceļu, sekojot izjūtām?

Tas neko no manis neprasa. Esmu pateicis sev, ka nevajag baidīties par rītdienu. Baidīšanās ir sevis mocīšana. Man šķiet, ka vajag noteikt mērķi un iet uz to.

Es, piemēram, nekad nekritizēju valdības lēmumus. Ja kritizē, tad ej un dari pats.

Mani interesē politika. Tiesa, šobrīd nav tāda politiska spēka, kurš atbilstu manai filozofijai. Bet, ja tāds radīsies, es iestāšos partijā.

– Kāda ir tava politiskā filozofija?

Es neesmu sociāldemokrāts, tāpēc daudziem manas idejas varētu nepatikt. Manuprāt, ja domā par valsts nākotni ilgtermiņā, jādomā, kā šeit būs pēc pieciem un desmit gadiem. Jābūt skaidriem mērķiem. Mēs nevaram domāt par šodienu, dalot bezmaksas biļetes un piemaksas, tādā veidā audzējot savu politisko kapitālu.

– Tu vienmēr esi spējis redzēt savus mērķus?

– Jau no mazotnes, kad dzīvoju Teikā. Mans tēvs joprojām ir pasists uz autosacīkstēm Biķerniekos. Viņš ir tikai 19 gadu vecāks par mani. Kad biju mazs, tēvam vienmēr bija daudz paziņu, kuri brauca ar mašīnām un močiem.

Līdz ar to es no mazotnes tētim gāju līdzi, sēdēju uz motocikla vai formulā, zinot, ka kādreiz pats braukšu. Un tā arī notika.

Kad no braukšanas pārslēdzos uz organizēšanu, jutu, ka morālā balva un adrenalīns ir daudz lielāki. Kad braucu, darīju to sev. Bet tagad, redzot dalībniekus, personālu un skatītājus tribīnēs, apzinos – tas nav tikai man, tas ir visiem. Tās ir pilnīgi citas emocijas, kuras braucot nevar noķert.   

– Neilgi pirms Salvis Freimanis devās aizsaulē, es viņu intervēju. Viņš bija fanātisks organizators. Šķiet, arī viņš redzēja trepi.

– Par Salvi esmu bieži domājis, un es negribētu finišēt kā viņš. Cenšos brīvdienas pavadīt ar ģimeni, nebūt fanātisks un turēt līdzsvaru. Vienmēr pēdējās divas nedēļas līdz pasākumam ir intensīvas. Bet pēdējās trīs četras dienas ir kosmoss – 24 stundas dienā bez gulēšanas un ēšanas. Gadiem ejot, redzu, ka organisms atiet arvien grūtāk. Nestrādā vēders, jācīnās ar bezmiegu. Man no tā bail. Kādu laiku mierināju sevi ar domu, ka tad, kad aiziešu no darba, kļūs vieglāk. Un tagad ir vieglāk.

Visu sevi tu nedrīksti atdot. Smadzenēs ir jāatstāj vieta gaisam. Es to sapratu pirms trim gadiem, kad kļuva grūti atiet. No tā cieta arī manas attiecības. Es mainījos, lai tās saglabātu. Sapratu, ka mana laime ir nevis gonkās, bet veselīgā ģimenē un laimīgos bērnos.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+