• Šobrīd

    weather img

    Rīga +15°C

    Atentāts Kremlī: 16 šāvieni, mēģinot nonāvēt Brežņevu

    Vēsture
    Sandra Eglīte
    Sandra Eglīte
    13. septembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Vladislavs Gomulka un Leonīds Brežņevs
    Foto: Wikimedia Commons
    Vladislavs Gomulka un Leonīds Brežņevs
    Viktors Iļjins ir Padomju armijas dezertieris, kurš 1969. gada 22. janvārī ar divām pistolēm un 16 izdarītiem šāvieniem centās nonāvēt tobrīdējo PSRS diktatoru Leonīdu Brežņevu.

    2008. gadā filmētajos kadros viņš atklāti stāsta, kā, būdams jauns virsnieks, mēģināja nošaut PSRS līderi Leonīdu Brežņevu. Atentāta vietā mira cits cilvēks, bet Viktoru Iļjinu par nodarīto pat netiesāja, pēc divdesmit gadiem viņš iznāca no psihiatriskās slimnīcas un uzsāka rāmu pensionāra dzīvi.

    Aizbēga ar divām pistolēm

    1969. gada 21. janvārī jaunākais leitnants Viktors Iļjins dežurēja slepenajā daļā, kas atradās Lomonosovā, Ļeņingradas piepilsētā. Pulksten 7.20 viņa priekšnieks devās pabrokastot. Kad virsnieks atgriezās, secināja, ka Iļjins neatrodas savā vietā. Laikam jau tas nebija nekas ārkārtējs, ja tikai pulksten 11 viņš par leitnanta prombūtni ziņoja karaspēka daļas komandierim.

    Protams, viņi nenojauta, ka tobrīd dezertieris jau atradās gaisā – lidmašīnā, kas lidoja uz Maskavu. Priekšniecība zināja, ka 21 gadu vecā puiša sarežģītā biogrāfija atstājusi iespaidu uz raksturu. Viņš turējās savrup, neizcēlās ar draudzīgumu un dzīvesprieku.

    Viktors piedzima drīz pēc kara, 1948. gadā. Viņam neveicās ar vecākiem, jo tie vairāk interesējās par grādīgiem dzērieniem nevis dēlu.

    Tā nu puika drīz vien nonāca bērnunamā, bet tur ilgi neuzkavējās. Šo savas dzīves posmu viņš arī neatcerējās, jo bija pārāk maziņš, kad viņu adoptēja bezbērnu ģimene no laukiem. Audžuvecāki kļūdījās, zēnam to nepastāstot. Protams, sādžā atradās «līdzjūtīga» tante, kas desmitgadīgajam Viktoram ar lielu prieku izklāstīja viņa biogrāfiju.

    Zēns secināja, ka ir visu nodots, un jutās smagi pievilts. Vēl pēc daudziem gadiem Iļjins atzīs – pēc šī psiholoģiskā lūzuma viņš sajuties bezgala vientuļš, kļuvis noslēgts, ierāvies sevī un neuzticējies apkārtējiem, kaut līdz tam bijis sabiedrisks, maigs un mierīgs puika.

    Turklāt Viktorā auga sarūgtinājums par apkārt notiekošo, par to, kādos apstākļos dzīvoja karu uzvarējusī tauta. Viņam aizvien vairāk šķita – kaut kas valstī nenotiek pareizi.

    Iļjins izvēlējās mācīties topogrāfijas tehnikumā un pēc tā pabeigšanas uzsāka dienestu armijā, slepenajā daļā. Vēlāk, kad viņa dzīvi sīki un smalki izvētīs, dienesta biedri izmeklētājiem stāstīs (un saņems sodus par neziņošanu) – Viktors atzinīgi izteicies par Džona Kenedija slepkavu, sakot – viens šāviens viņu padarīja slavenu visā pasaulē.

    Bet todien, saņēmis ziņojumu par jaunākā leitnanta pazušanu, daļas komandieris nolēma viņu atrast pašu spēkiem.

    Ne jau pirmo reizi Viktors bez atļaujas pameta dienesta vietu – visiem atmiņā bija reize, kad viņš aizskrēja skaidroties ar savu meiteni.

    Gan jau šoreiz būs kas līdzīgs, vai ne? Tā nu vispirms devās uz grēkāža dzīvokli, bet tur meklētāji atrada savādus pierakstus par lidojumiem uz Maskavu, šaušanu, pasvītrotus likuma pantus… Izskatījās, ka puisis domājis un kaut kam gatavojies, bet kam?

    Turklāt, kad armijas daļā atvēra ieroču seifu, izrādījās, ka Iļjins ir paņēmis divas Makarova automātiskās pistoles un četras rezerves aptveres. Beidzot vakarā, aptvēruši situācijas nopietnību, par dezertieri un pazudušajiem ieročiem ziņoja Valsts drošības komitejai (VDK).

    Tikmēr jaunākais leitnants jau sen bija netraucēti ieradies Maskavā, paņēmis taksi un aizbraucis uz Sarkano laukumu.

    Ļeņins un kosmonauti

    Kāpēc tieši todien Iļjins centās ierasties Maskavā? Viņš zināja, ka galvaspilsētā svinīgi sagaidīs kosmonautus, kas veiksmīgi atgriezušies no misijas, tāpēc saprata – šī ir lielā iespēja tikt tuvumā Leonīdam Brežņevam un viņu nošaut.

    Iemesls gavilēt, suminot kosmonautus, šoreiz bija īpašs. Ļaužu atmiņā bija traģēdija pirms pusotra gada, kad, nolaižoties uz zemes, kosmosa kuģī sadega Vladimirs Komarovs.

    Toties tagad kosmonauti veica ko nepieredzētu – vispirms startēja Sojuz-3 ar vienu kosmonautu, pēc dienas – Sojuz-4 ar trijiem kosmonautiem, kosmosā abi kuģi savienojās un divi kosmonauti atklātajā kosmosā aizgāja ciemos uz otru kuģi. Par to, ka šādā triumfa brīdī kopā ar kosmonautiem vai viņu tuvumā noteikti būs arī Brežņevs, Iļjins nešaubījās ne mirkli.

    Taču leitnants bija palaidis garām ziņu, ka kosmonautu sumināšana pārcelta uz nākamo dienu. Iemesls? 21. janvāris ir Ļeņina nāves datums, Padomju Savienībā tā bija revolūcijas vadoņa piemiņas diena, un valdība nolēma, ka tad nepiedien svinēt. To, ka ieradies par ātru, dezertieris uzzināja tikai Sarkanajā laukumā.

    «Man šī diena jau tā bija psiholoģiski ļoti smaga,» atceras Iļjins, «un nu pēkšņi es uzzinu – līdz iecerētajam plānam jānodzīvo vēl viena diennakts! Vienu brīdi šķita, ka atteikšos no plāna, bet tad pārvarēju sevi un nolēmu nepadoties.»

    Iļjins saprata – kamēr drošības dienesti nezina par viņa ieceri, tikmēr ir cerības tikt līdz šaušanai. Bet tagad handikaps tika zaudēts!

    Zinot drošības iestāžu spēku, ļoti reāla bija iespēja, ka dezertieris tiks noķerts un arestēts.

    Diezgan bezcerīgā noskaņojumā Iļjins devās pārnakšņot pie paziņām. Savu ierašanos viņš pamato ar vēlmi piedalīties kosmonautu sagaidīšanā. Paziņa, viņa vienaudzis, ir milicis, un Iļjinam rodas lieliska ideja – viņš lūdz aizdot miliča šineli, jo tajā būšot lielāka iespēja nokļūt ielas malā un savām acīm ieraudzīt kosmonautus.

    Trešdienā, 1969. gada 22. janvārī, Maskavā valda nežēlīgs sals, gandrīz mīnuss 30 grādi. No Vnukovas lidostas motociklistu pavadībā uz Kremli traucas automašīnu kolonna, ko nepārtraukti sveic ielu malās stāvošie sajūsminātie ļaudis. Tur taču brauc varoņi! Kosmonauts Vladimirs Šatalovs atceras – lai nenosaltu, līdz kinoteātrim Udarņik braukuši valdības automašīnā, bet tur četri no kosmosa atgriezušies kosmonauti iekāpuši izrotātā auto bez jumta – lai ielu malās stāvošie varētu viņus labi saskatīt. Šī automašīna, protams, kolonnā ir pirmā. Aiz tās seko auto ar jauno varoņu kolēģiem – četriem kosmonautiem, tajā skaitā pirmo kosmosā pabijušo sievieti Valentīnu Tereškovu. Nākamajās automašīnās brauc kosmonautu ģimenes locekļi, partijas līderi. To, ka Leonīds Brežņevs atrodas ceturtajā auto, ielu malās stāvošie, protams, nezina.

    Iespaidīgo procesiju tiešraidē rāda televīzija. Kad kolonna piebremzē, gatavojoties iebraukt Kremļa teritorijā, pēdējos kadros, kas sasniedz skatītājus pie ekrāniem, var redzēt, ka pirmajā auto braucošie pagriežas atpakaļ, cenšoties kaut ko saskatīt, un tikai viens no četrinieka turpina māt pūlim.

    Tiešraidi pēkšņi bez brīdinājuma pārtrauc un atsāk tikai no Kremļa kongresa pils, kad jau notiek kosmonautu apbalvošana.

    Ko neparādīja TV

    Kā stāstīja pirmajā auto braucošais Vladimirs Šatalovs, pēkšņi pūļa izsaucienus pārtraucis troksnis, kas atgādinājis motora slāpšanu, viņš esot nodomājis – nu gan nolaidība, valdības kortežs, bet nav kārtībā kāds motocikls vai auto!

    Kad troksnis nerimies, pagriezies un ieraudzījis pūļa priekšā stāvošu milici, kas ar abām rokām reizē šauj uz otro mašīnu.

    Savukārt kosmonauts Aleksejs Ļeonovs, kas atradās apšaudītajā auto, notikušo atcerējās šādi: «Atskanēja paukšķis, un šoferim kaklā parādījās brūce, no kuras sāka tecēt asinis. Es pagriezos un ieraudzīju cilvēku, kas šauj, turot ieročus abās rokās, un viņa sejas izteiksmi – tādu pārbijušos un izmisīgu.»

    Turpmākajās sekundēs apmulsušā pūļa acu priekšā vienlaikus norisa vairākas darbības. Sašautais auto palēnināja gaitu un pēc metriem 30 apstājās. Tam garām, pat nepiebremzējot, aiztraucās sekojošās automašīnas un pazuda aiz Kremļa sienas. No cietušā auto izkāpa pasažieri, ko uzņēma divas piebraukušās mašīnas, un pazuda skatieniem. Drošībnieki nogāza zemē šāvēju un aiznesa.

    Patiesībā nevienam no pūļa nebija skaidrs, kas te īsti noticis. Kā jau tolaik ierasts, atlika tikai minēt un sačukstēties. Tikai pēc divām dienām valsts galvenais laikraksts Pravda skopi ziņoja: «Kosmonautu svinīgās sagaidīšanas laikā notika provokācijas akts – tika raidīti vairāki šāvieni uz automašīnu, kurā atradās kosmonauti biedri Beregovojs, Nikolajeva-Tereškova, Nikolajevs, Ļeonovs. Tika ievainots automašīnas vadītājs un motociklists, kas pavadīja kortežu. Neviens no kosmonautiem nav cietis. Šāvējs aizturēts nozieguma vietā. Notiek izmeklēšana.»

    Kad apmulsušie kosmonauti satikuši Brežņevu, viņš Ļeonovam, kura formastērpā bija palikusi švīka no tuvu lidojošās lodes, sacījis – neuztraucies, nemērķēja uz tevi, bet gan mani! 

    Kaut pēc plāna vajadzējis sākties svinīgajai sēdei, Brežņevs aicinājis kosmonautus iedzert tēju. Vispirms viens oficiants atnesis tēju, tad otrs – konjaku. Ģenerālsekretārs paņēmis glāzi un sācis teikt tostu, kad viņam līdzās esošais Mihails Suslovs (otrs ietekmīgākais politbiroja loceklis) sacījis: «Šodien mēs ne minūti nedrīkstam kavēties!» Brežņevs piekritis: «Pareizi!» Nepabeidzis tostu, viņš nolicis glāzi un devies uz skatuvi. Tur pieci tūkstoši uz svētkiem uzaicināto viņu un kosmonautus sagaidījuši, kājās stāvot, ar aplausiem. Vladimirs Šatalovs piebilst: «Mums sacīja – uzvedīsimies, it kā nekas nebūtu noticis, ļaudis jūs gaida, lai viņi priecājas! Pat nepateica, ka šoferis ir miris, vien to, ka ievainots.»

    Hronikas kadros redzams – kamēr kosmonautiem pasniedz apbalvojumus, prezidijā sēdošajam nopietnajam Brežņevam palīgs iedod zīmīti. Ģenerālsekretārs to izlasa, mirkli apdomājas, pasmaida un daudz labākā garastāvoklī paraugās apkārt. Zīmītē esot bijis rakstīts, ka šāvējs bija viens pats, viņš ir arestēts un jau sniedz liecību. Savukārt kosmonauta Ļeonova atmiņās saglabājusies klusa čaloņa milzīgajā zālē – klātesošie čukstus apsprieda saklausītās baumas par šāvieniem.

    Brašais viltus milicis

    22. janvārī, tērpies miliča šinelī, kura kabatās ir pistoles un aptveres, Iļjins no paziņu dzīvokļa dodas uz metro un aizbrauc līdz Sarkanajam laukumam. Un no turienes dodas izlūkgājienā, meklējot piemērotāko vietu nodoma īstenošanai.

    Viņš saprot, ka laika būs ļoti maz – nāksies rīkoties zibenīgi, tāpēc jānokļūst maksimāli tuvu upurim.

    Turklāt nospriež, ka pirmajā auto atradīsies dienas varoņi – kosmonauti, bet otrajā vai trešajā sēdēs Brežņevs. Tā viņš nonāk pie vārtiem, pa kuriem kolonna iebrauks Kremļa teritorijā. Tur jau sapulcējies gan sajūsminātu ļaužu pūlis, gan kārtības uzturētāji.

    Protams, ļoti dīvaini, ka dezertieris ar ieročiem kabatās grozās drošībnieku un miliču acu priekšā vairākas stundas un netiek pamanīts un aizturēts. Kā tas iespējams Kremļa piekājē, gatavojoties sagaidīt valstī vislabāk apsargātās personas? Šis nav vienīgais jautājums, kas paliek bez atbildes. Ir tikai minējumi. Jā, par dezertieri esot ziņots, taču nezin kāpēc neesot izsniegtas viņa fotogrāfijas, bijis tikai mutisks apraksts. Turklāt aizbēdzis bija jaunākais leitnants armijas formastērpā, taču te staigāja milicis. Kāpēc viņu neatmaskoja? Iļjinam esot vairākkārt veicies.

    • Pirmkārt, netālu no viņa izvēlētās vietas ikdienā atradās miliča postenis – būdiņa, taču tagad, kad visapkārt tik lieli drošībnieku spēki, tur neviens neatradās.
    • Otrkārt, dezertieris nostājies tik veiksmīgi, ka atradies starp divām miliču ķēdēm – abās domājuši, ka viņš ir no otras.
    • Treškārt, teroristu glābusi aukstasinība. Kādā mirklī pie viltus miliča pienācis kāds drošībnieks, lai painteresētos – ko tu te stāvi? Pretī saņēmis brašu atbildi – nolika un stāvu! Pats Iļjins atceras, ka pie viņa pienācis drošībnieks, lai pajautātu, vai viņam nevajag cimdus, jo jaunais milicis rokas sildīja piedurknēs. Viņš atbildējis, ka cimdi esot, un drošībnieks aizgājis. Vieglprātīgs drošībnieks, vai ne? Laukā mīnus 30 grādi, milicis nevelk cimdus, bet mīņājas, rokas piedurknēs ierāvis, un tas nemaz nešķiet aizdomīgi…

    Kāpēc dezertieris slēpa rokas piedurknēs? Kādā brīdī Iļjins saprata, ka nepaspēs izvilkt pistoles no kabatām un izšaut. Viņš iegāja tuvējā tualetē, to izmēģināja – nekas nesanāks. Nolēma turēt pistoles rokās un tās ievilkt, tādējādi noslēpjot, piedurknēs. Aizgājis atpakaļ līdz izvēlētajai vietai, Iļjins tik veiksmīgi iejutās lomā, ka sāka aizrādīt gaidītājiem par viņu uzvedību.

    Kad atskanēja saucieni: «Brauc, brauc!» Iļjins jau bija pašā ielas malā, priekšā citiem cilvēkiem. Viņš pat ir iekļuvis kāda aculiecinieka (vai tiešām nejauša?) fotogrāfijā.

    Zibenīgs šāvējs

    Un tad parādījās kolonna! Vispirms motociklisti, kuriem sekoja pirmais auto. Iļjins neslēpj, ka viņš apmulsis, ieraugot – arī tik aukstā laikā kosmonauti tiek vesti vaļējā automašīnā, līksmi mājot cilvēkiem. Sapratis, ka otras iespējas nebūs – nostājies pašā ielas malā, izvilcis rokas ar pistolēm no piedurknēm, notēmējis uz otro auto un šāvis.

    Izteikts minējums, ka terorists pārskatījies – otrajā auto līdzās vadītājam sēdēja kosmonauts Beregovojs, kura sejas vaibsti un kuplās uzacis ļoti atgādina Brežņevu. «Kā gan viņš to tajā īsajā brīdī varēja saskatīt?» iebilst kosmonauts Šatalovs. Arī pats šāvējs atceras, ka nav saskatījis, kas atrodas mašīnā, vienkārši – šāvis.

    Kosmonautu reakcija, pēc apmulsuma mirkļa, bija zibenīga – vispirms uz auto grīdas viņi nogrūda Tereškovu, tad nogūlās paši.

    No abām pistolēm Iļjins izšāva 16 lodes. Viena trāpīja un nogalināja automašīnas vadītāju. Nelaimīgā kārtā šī bija šofera pēdējā darbdiena pirms pensionēšanās. Turklāt viņam nemaz nevajadzēja braukt, bet šoferītis uzskatīja par godu vizināt kosmonautus, aizvietojot saslimušo kolēģi. Otra lode ievainoja motocikla vadītāju plecā. Trešā trāpīja milicijas posteņa būdā, kurā, par laimi, todien neviens neatradās.  12 lodes sakapāja automašīnu, un tikai divas aizlidoja gaisā.

    Šāvēju aizturēja uzreiz, notriecot zemē. Kad viņu ienesa sanitārajā punktā, Iļjins bija bez samaņas. Šineļa kabatās atrada vēl divas pilnas aptveres. Notikuma vietu ielenca, meklējot līdzzinātājus. Interesanti, kā drošībnieki tik ātri konstatēja, ka Iļjins ir darbojies viens?

    Apakšpulkvedis, kurš pirmais runāja ar Iļjinu, atzīst – viens no pirmajiem jautājumiem, ko uzdevis, bijis – uz ko jūs šāvāt? Iļjins atbildējis – uz Brežņevu, jo viņš īsteno tautai kaitīgu politiku.

    Iļjins atceras, ka viņu ieveduši plašā konferenču zālē, kur nākuši ģenerāļi un citi drošībnieki, jo visi gribējuši redzēt cilvēku, kurš šāvis uz Brežņevu.

    Un tad ieradies pats Jurijs Andropovs, PSRS Valsts drošības komitejas priekšnieks. No brīža, kad izskanēja šāvieni, bija pagājušas trīs stundas, kad Andropovs sāka pratināt Iļjinu. Internetā iespējams noklausīties sarunas fragmentu. Abi runā gandrīz bez emocijām, mierīgi un rāmi, itin kā lasītu priekšā uzrakstītu tekstu. Andropovs jautā par motīviem, Iļjins pamato savu rīcību ar teikumu – tauta ir tiesīga dzīvot, nevis tikai eksistēt, skaidro, ka, viņaprāt, pirmā persona nosaka toni valstī un jebkurš cits krietns cilvēks, kas nāktu Brežņeva vietā, varētu situāciju mainīt uz labo pusi.

    Izmeklēšanā esot izpētīta visa Viktora Iļjina dzīve, sakari ar jebkuru cilvēku kopš 15 gadu vecuma, bet pēdējo mēnešu notikumi – izanalizēti burtiski pa stundām. Sazvērestības iespēju izslēdz pilnīgi un galīgi. Turklāt izmeklētāji uzskata, ka šāvējs ir psihiski slims, tāpēc viņu nosūta uz pārbaudi. Kā gan iepriekš neviens nepamanīja viņa slimību?

    VDK atbilde skan: Iļjinam bija tikai viena murgaina ideja – nošaut Brežņevu, visā citā viņš bija pilnīgi normāls, tāpēc tas apkārtējiem paslīdēja garām. 

    Izārstēts?

    1970. gada 18. martā, pamatojoties uz ekspertu slēdzienu, ka Viktors Iļjins slimo ar šizofrēniju, Kara kolēģija atbrīvo viņu no kriminālatbildības un nosūta ārstēties.

    «Jā, tā bija slimība,» piekrīt Iļjins. «Man bija 20 vientulības gadi, kuros par to daudz domāju. Es sapratu – tā ir anomālija, ja cilvēkam nav baiļu sajūtas, nav pašsaglabāšanās instinkta.»

    Turpmākos 18 gadus viņš pavada psihiatriskajā slimnīcā Kazaņā, tad tiek pārvests uz šādu ārstniecības iestādi Ļeņingradā. Tur 1990. gada martā Iļjins uzzina tiesas lēmumu – pārtraukt piespiedu ārstēšanu.

    Viņš drīkst doties projām no slimnīcas, taču nav, kur iet, jo neviens 42 gadus veco vīrieti negaida.

    To, ka Iļjins ir spējīgs par sevi parūpēties, viņš pierāda ar darbiem. Vispirms noskaidro, ka visu šo gadu laikā nav atbrīvots no dienesta. Tā kā nav tiesāts, bet gan atradies ārstniecības iestādē, secina, ka var prasīt izmaksāt slimības naudu. Iļjins iesniedz prasību tiesā, lai saņemtu kompensāciju, un to arī dabū.

    Nokārto dokumentus, kas apliecina, ka Viktors Iļjins ir otrās grupas invalīds. Izkaro un saņem vienistabas dzīvokli, un vada rāmas dienas Ļeņingradā, kas nu jau pārtapusi par Pēterburgu. Retu reizi sniedz intervijas, nenožēlo savu nodomu, bet atzīst: «Mans krusts, ko es nesu joprojām, ir fakts, ka manas vainas dēļ aizgāja bojā cilvēks. Manas rīcības dēļ cieta daudzi cilvēki. Man nav attaisnojuma.»

    Neizdevās atrast ziņas par Viktora Iļjina likteni pēdējos gados. Iespējams, viņš ir sprauns pensionārs, kas zina patiesību par neveiksmīgo atentātu. Vai tā bija jauna cilvēka utopiska vēlme – nogalinot nīsto vadoni, pavērt ceļu pārmaiņām vai viņš tika gudri vadīts un virzīts, vai arī izpildīja slepenu uzdevumu? Bet varbūt tie, kas izvirza versijas, ka aiz jauniņā leitnanta stāvēja, piemēram, pats Andropovs, kurš sapņoja par varas pārņemšanu, smagi kļūdās, jo daudzās gandrīz neticami veiksmīgās sakritības atentāta veicēja ceļā, iespējams, gluži vienkārši bija padomju sistēmas un bardaka rezultāts…

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+