Rīga 0°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2009. gada 22. numurā.
– Astrologam jāpiemīt intuīcijai. Cik ļoti intuīcija vadījusi tavu dzīvi? Un vai reizēm tā tomēr nav tevi pievīlusi?
– Drīzāk mani pievīlis kaut kāds naivums, nemitīga ticība labajam. Es taču tikai pirms kāda gada atklāju to, ka cilvēks var būt apzināti slikts. Bet laikam jau ikviens cilvēks, kas attīstās, galu galā sastopas ar kaut kādu pretestību un pārbaudījumiem. Beigu beigās jau saproti, ka notiek tā, kā zvaigznēs rakstīts. Bet tik un tā šo ticību labajam ne pret ko nemainīšu.
– Vai ir interesanti dzīvot, ja zini, kas tevi gaida?
– Interesanti ir jebkurā gadījumā, jo zināšanas jau neatbrīvo no šķēršļiem dzīves ceļā. Kaut arī brīžiem ir milzīgs vilinājums neko nezināt, tik un tā nevaru izvairīties no jautājumiem sev – kas notiek, kāpēc tā notiek?
Laikam jau tomēr dodu priekšroku zināt to, kas notiks. Un viss notiek atbilstoši katra raksturam un vēlmēm. Pie šīm lietām var piestrādāt.
– Mani vienmēr interesējis, kā var strādāt pie rakstura. Izklausās jau skaisti, bet vai tas reāli arī izdodas?
– Nav jau tā, ka izjūtu nepārtrauktu vēlēšanos strādāt pie rakstura un kaut ko uzlabot sevī.
Revolūcija manī notika pusmūža krīzes laikā – ap četrdesmit. Man nez kā kļuva ļoti skaidrs, kam vērts tērēt dzīvi, laiku, naudu. Un man šķiet ļoti forši atteikties no kaut kāda egoisma sevī, jo tā es uzlaboju savu dzīvi. Šobrīd man ir azarts atrisināt situāciju, pirms vēl sācies konflikts. Drusku vairāk sevi pazīstot, apriebjas taču simto reizi kāpt uz viena un tā paša grābekļa, jo darot lietas citādi, viss pārējais arī notiek citādi.
– Un kādēļ tad vērts tērēt dzīvi?
– Tādēļ, kas katram cilvēkam šķiet svarīgs. Tāpēc, manuprāt, katram vajadzētu iepazīt sevi, jo tieši tā var uzzināt, kas tev vajadzīgs. Kad zini, ko tev vajag, atliek tikai mazliet piepūlēties un to arī sasniegt.
Kas man vajadzīgs? Varbūt izklausīšos, kā tikko iznācis no cietuma vai pārnācis mājās no kara, bet mani patiešām iepriecina tas, ka apkārt nešauj, ka mierīgi var pasēdēt un iedzert kafiju, skatīties, kā spīd saule. Priecājos par to, ka mani bērni ir veseli. Tādas vienkāršas lietas. Vēl mani iepriecina dažādas jaunas atklāsmes. Viena no tādām pēdējā gadā atklātām lietām ir dejošana – temperamentīgās dienvidnieku dejas: samba, rumba, čačača. Atceros – kādos desmit gados atmiņu kladē pretī ailei mīļākā deja ierakstīju tango. Šobrīd mana mīļākā deja ir salsa, bet man vēl vajadzētu apgūt kādas piecas sešas jaunas dejas.
Un vēl es šobrīd apgūstu franču valodu. Pat nezinu, kur šo valodu izmantošu, bet man ļoti patīk Francija un tās kultūra, labprāt braucu uz šo valsti un braukšu arī turpmāk.
Redz, no vienas puses, tajā laikā, kamēr dejoju un apgūstu franču valodu, varētu strādāt un nopelnīt vairāk naudas. Bet, no otras puses, vēlme neiesūnot manī ir tik stipra, ka nevaru atteikties no kaut kā jauna apgūšanas.
Zini, tikai pirms dažiem gadiem man tā pa īstam sāka patikt ņemties ar maziem bērniem. Esmu arī aizdomājies, kāpēc tā. Tā kā manā bērnībā mums mājās bija kolhozs – mazās telpās vienuviet ļoti daudz cilvēku –, tad visu savu mūžu esmu gribējis izvairīties no tā.
Bet šobrīd mans burvju vārdiņš ir brīvprātība. Kaut ko darot brīvprātīgi ar prieku, neredzi grūtības. Ja tu domā: «Eh, tagad man jāspēlējas ar bērniem, viņi atņems manu laiku un brīvību,» – tad prieka no šī procesa nekāda. Savukārt, ja tu spēlējies no laba prāta, viss notiek daudz vieglāk un patīkamāk.
Bet man jau viegli gudri runāt, jo esmu pietiekami izskrējies.
Vienkārši līdz šim man bijis neveselīgs priekšstats par brīvību. Šobrīd man ir pieci bērni un nejūtos nebrīvs. Taču, kad piedzima pirmais bērns, jutos apspiests, ierobežots, kā cietumā. Stulbi kaut kā.
– Vai tev likās, ka dzīve iet garām?
– Jā, man šķita, ka tajā nav attīstības un tā joprojām. Starp citu, šādus stāstus ļoti bieži dzirdu no cilvēkiem, kas nāk pie manis uz konsultācijām. Un es viņus ļoti labi saprotu. Vēl esmu sapratis, ka darbs nav galvenais, kādēļ vērts dzīvot. Īstā revolūcija notiek tad, kad saproti, kāpēc raujies. To saprotot, vairs nekur nav jāraujas.
Bet esmu pilnīgi pārliecināts, ka vīrietim nevajag uzkraut bēbjus. Tas nav dabiski. Kaut arī esmu bijis klāt trīs savu bērnu dzemdībās, mans viedoklis ir – to nevajag darīt. Ir labi būt klāt dzemdībās, lai saprastu, kā tava sieva jūtas, bet tajā pašā laikā nevienam nav vajadzīgs tāds samērā izmisis vīrietis, kurš nezina, kas jādara, no kura tiek prasīts būt par mammu topošajai mammai, bet tā taču ir vecmātes loma!
Taču dažas piespiedu lietas ir vērtīgas. Pēc tam par cilvēku kļūsti. Nu, piemēram, Mātes dienā nomazgāju traukus. Kādu laiku nebiju to darījis un aizdomājos, cik daudz laika šī nodarbe tomēr paņem. Nu labāk saprotu sievu, kura lielākoties apdara mājas darbus. Citādi sanāk, ka tikai man ir grūti, jo no rīta līdz vakaram jābūt darbā.
– Kādas vēl atziņas ieguvi pusmūža krīzes laikā?
– Atziņu jau ir simtiem un tūkstošiem… Manī ļoti nostiprinājusies pārliecība, ka augšā ir kāds, kas mūs mīl. Vēl man šķiet, ka vispirms vajag izdarīt to, ko vajag, un pēc tam, ko gribas. Kas vēl? Tas, ka nav neiespējamu lietu. Bet es arī nepiederu pie cilvēkiem, kas uzskata – vajag visu gribēt. Liela laime ir negribēt to, ko nevajag.
– Kā tu vari zināt to, ko tev nevajag, pirms neesi izmēģinājis? Vai tev to priekšā pasaka astroloģiskā karte?
– Man patika kāda gudra cilvēka formulējums, ka par sevi kaut ko uzzināt var, tikai ieskatoties savā dzīves CV. Tas nozīmē, ka man vajag visu to, kas ir bijis. Un es esmu tas, kas ar mani noticis un notiek. Ja kāds domā, ka viņam pienākas kaut kas cits, tad viņš kļūdās.
Ko tik man nav gribējies savulaik! Ļoti lielu mašīnu, iegūt visas pasaules sievietes un tā joprojām. Pamazām ar dievpalīgu notika tā, ka kvantitāte pārauga kvalitātē. It kā kāds man būtu ar bumbu iedevis pa pieri.
Skaidrs ir tikai viens – par visu mēs maksājam. Dažas atziņas dzīvē nāk pašas no sevis, bet dažas iegūsti tikai pieredzes rezultātā. Tas ir tāpat kā ar izglītību. Ir bezmaksas un maksas izglītība.
– Vai gribi teikt, ka vairākas attiecības ar sievietēm bija vajadzīgas tādēļ, lai tev kaut ko iemācītu?
– Jā, noteikti, jo es kļuvu labāks cilvēks. Bet rēķins par izglītību man tiks piesūtīts tik un tā. Par to es nešaubos.
Bet es vēl gribēju atgriezties pie atziņām. Jau sen esmu secinājis, ka ārējais saturs man ir mazāk svarīgs nekā iekšējais. Mani visu mūžu nodarbinājis tāds ģimenes modelis, kurā varētu justies laimīgs. Esmu salasījies gudras grāmatas, spriedis par savām kļūdām un vienmēr aizdomājies – kāpēc man nav izdevies pirmajā piegājienā? Jo katru reizi taču vēlējos, lai būtu labi. Bet man šie meklējumi šķiet ļoti aizraujoši. Ja tagad man kāds pa telefonu vai e-pastā jautā: «Kā iet? Ko dari?» – īpaši jau nav ko teikt, jo citiem taču nav interesanti dzirdēt, ka tu būvē ģimeni. Tikai man pašam process šķiet interesants – iebūvēt sienā ķieģelīti, kas pirms tam izgājis caur uguni un ūdeni. Es joprojām būvēju savu ideālo māju.
– Vai šobrīd esi tuvu savam ideālajam ģimenes modelim?
– Tagad esmu pilnīgā starā. Bet man viss vēl priekšā. Kad man bija divdesmit pieci gadi, mani interesēja tikai mani personiskie lauri – tas, kas es būšu, nevis kāda izaugs mana meita. Šobrīd mani interesē, kādi izaugs mani bērni.
Laikam manā dvēselē atbrīvojusies vieta citiem. Ilgstoši tajā bija vieta tikai manis paša svarīgajai personai.
– Kas šobrīd visvairāk interesē cilvēkus, kuri konsultējas pie tevis kā astrologa?
– Pēdējā pusgada laikā gandrīz ikviens pamanās pajautāt, vai viņam būs darbs vai labāk tomēr braukt prom no šīs valsts. Bet lielākoties cilvēki jautā par sevi, savu attīstību, attiecībām. Mani patīkami pārsteidz, ka cilvēki joprojām interesējas, kā attīstīt uzņēmējdarbību, būvniecību. Tas tikai nozīmē, ka nav iestājusies pilnīga apātija.
Taču man ir arī savs novērojums par attiecībām. Lai cik truli tas liktos, šobrīd kopīgi īpašumi – mājas, zeme, mašīnas – sacementē laulību.
Padomju laikā un deviņdesmitajos, kad nevienam nekā nebija, cilvēki šķīrās ar iemeslu – raksturu nesaderība – un viegli teica viens otram čau, zinot, ka rūpnīca piešķirs dzīvokli. Tagad, pirms saka čau, cilvēki tomēr padomā.
– Vai cilvēki, kas noskaidrojuši kaut ko par savu dzīvi, tev pēc tam atraksta, pasaka paldies?
– Jā, lai gan mani ļoti mulsina pateicības vārdi. Es priecājos ne tik daudz par saviem precīzajiem pareģojumiem, bet par ieteikumiem, kā padarīt dzīvi labāku. Ar gadiem esmu mainījis konsultēšanas stilu – no pozitīvās uzlādēšanas drīzāk pārgājis uz objektīvu skatījumu. Man negribas, lai cilvēki gadiem ilgi izvairās ieraudzīt negatīvo sevī. Ikvienam jāmācās sliktumu pārvērst par labumu. Galu galā tāda ir mana darba jēga. Nevis pateikt: «Šī tev ir slikta diena, labāk no mājas ārā neej!» Šādu astroloģiju es neatzīstu. Mani drīzāk interesē, kā slikto dienu pārvērst labajā.
– Vai tev nešķiet, ka reizēm cilvēki astrologu mēdz uzskatīt par brīnumdari, kas iedos laimi tāpat vien, bez piepūles?
– Cilvēki mēdz būt visādi – arī slinki un bailīgi. Gadās, ka pēc vairākiem gadiem atnāk pie manis un saka: «Toreiz es to neizdarīju. Vai ir vēl kāda iespēja?» Nu, ko lai saka? Tomēr mani priecē, ka vairākums cilvēku apzinās, ka laime atkarīga no viņiem pašiem.
– Kāpēc vīrieši tik bieži mēdz apgalvot, ka sieviešu pasaule viņiem ir neizprotama?
– Vīrieši ir ārišķīgi, sievietes – vairāk uz iekšu vērstas. Un šajā iekšējā pasaulē sievietes, protams, ir uzvarētājas. Tāpēc arī vīriešiem labāk patīk uzvaras ārējā pasaulē. Kad redzu džekus spēlējam futbolu, saprotu, cik forši, ka neviena neiejaucas tajā spēlē. Vīriešiem ir bail, ka sievietes ievilks viņus savos tīklos un liks spēlēt savas spēles. Un ir sieviešu spēles un vīriešu spēles, un tajās abās ir pilnīgi citi noteikumi. Es negribu tādu ģimeni, kurā esmu tikai kādas lomas izpildītājs. Es vēlos ģimeni vadīt.
Runājot par neizprotamo sieviešu pasauli, man nav bail uzzināt, kā sieviete jūtas. Bet man ir bailes nonākt sievietes varā.
Man nekad nav gribējies pakļaut savu dzīvi sievietes vajadzībām un noteikumiem, un ceru, ka tā arī nekad nenotiks. Lai man piedod visas pasaules sievietes, bet es tiešām nevēlos dancot pēc kādas sievietes stabules.
– Vai tu esi pamanījis dīvainas likumsakarības jeb zīmes, kas noteikušas tavu dzīvi – kaut vai, ja savulaik avīzē nebūtu ieraudzījis sludinājumu par Astroloģijas skolu, iespējams, tu joprojām būtu fotogrāfs Liepājā?
– Zīmes nāk un turpinās nākt. Kādas divas trīs zīmes manā dzīvē ir bijušas svarīgākas nekā citas. Bet, kā jau teicu, nav sliktuma bez labuma. Ja nebūtu bijusi neapmierinātība ar savu profesiju, nenonāktu līdz darbam, kas man patīk. Nu, piemēram, nevienam nepatīk stopzīme. Taču tā ir vajadzīga, lai tevi nenobrauktu vilciens. Varbūt esmu nelabojams optimists, bet man šķiet, ka viss notiek uz labu.
Zīme var būt jebkas.
Pastāstīšu par pēdējo svarīgāko zīmi, par kuru nebeidzu vien brīnīties un par kuru jau publiski esmu stāstījis. Ilzes (Andra iepriekšējā sieva, kas slimības dēļ mira gadu pēc meitiņas Sofijas piedzimšanas – V. V.) mamma pēc meitas aiziešanas redzēja mistisku sapni, kurā tika nosaukts manas nākamās sievas vārds. Loģiski domājošam cilvēkam tas liktos nereāli, taču personīgi man tas bija kā signāls, kaut arī pirms tam nemaz Baibu nepazinu.
Man patīk arī tādas ikdienas zīmes. Ir tāds ticējums: ja no rīta satiec sievieti, kas nāk pretī ar tukšiem spaiņiem, tad diena būs slikta. Un vienurīt, iznākot no mājas, satiku sievieti ar tukšiem maisiņiem rokās. Tā bija absolūti tukša diena.
Man arī putni ir draugi. Nē, es neprotu putnu valodu. Bet man šķiet, ja putns pielido pie manas mašīnas stikla, tad viņš man kaut ko grib pateikt. Iespējams, jāmaina braukšanas ātrums. Man jau šķiet, ka viss šajā pasaulē ir saistīts un neviens putns pie tevis nepielidos tāpat vien. Vai tad viņam nav ko darīt? Pat tas, kā vārna uzķērc, ir svarīgi. Jāmācās nojaust šo pasauli. Daži kaķi un suņi arī man kaut ko stāsta. Vēl varavīksnes, saulrieti, vēja brāzma un vēl, un vēl…
– Cik daudzi no tev tuviem un svarīgiem cilvēkiem iemācījušies būt laimīgi? Varbūt tu viņiem esi palīdzējis tādiem būt?
– Nedomāju, ka kādam var iemācīt būt laimīgam, ja viņš pats nemaz tāds negrib būt.
Būt nelaimīgam, starp citu, ir samērā izdevīgi.
Un bieži vien tas otrs cilvēks nemaz nav nelaimīgs, vienkārši atšķiras divu cilvēku priekšstati par laimi. Piemēram, vecākiem ir savs priekšstats par to, kādiem jābūt laimīgiem bērniem. Mana lielā meita, piemēram, ieguva mašīnas vadīšanas tiesības, bet mans uzskats – vadīt mašīnu nav sievietes laime. Sievietēm ir daudz citu iespēju kļūt laimīgām. Arī strādāt viņām nevajadzētu.
– Tad jau esi tāda patriarhāla ģimenes modeļa piekritējs…
– Jā, simtprocentīgi. Mana sieva šobrīd nestrādā un nevada mašīnu. Es gan domāju, ka ar laiku viņa gribēs gan vienu, gan otru un man būs jāiet uz lielu kompromisu. Bet nevaru teikt, ka to pieņemšu ar prieku.
– Kādā intervijā tu apgalvo, ka cilvēki nemainās, tikai top par to, kas sākotnēji ir. Kāds ir tavs sākotnējais Andris – tad, kad tev bija pieci, septiņi, četrpadsmit gadi?
– Tāds, kas visu laiku rakājas sevī. Un tāds, kam ļoti patīk vadīt. Man bijusi dramatiski neveiksmīga pieredze vienu gadu būt par padoto un nekad dzīvē vairs to negribētu atkārtot.
Vienmēr esmu bijis tāds, kam enerģiju nav, kur likt. Arī no tā visādas nepatikšanas ceļas. Man patīk sakāmvārdi no vecmāmiņu pūralādēm: «Kas visu ko dara, tam viss kas gadās» un «Kur nav darbu, tur ir nedarbi». Kāpēc cilvēki neizvēlas bagātu, vieglu dzīvi? Tāpēc, ka viņi negrib. Man, piemēram, dzīve bez problēmām šķistu garlaicīga. Protams, nevajag uzprasīties uz pārlieku lielām problēmām. Bet mazliet problēmu – tas vienmēr nāk par labu.
– Vai tev ir bijis ilgstošs nemiers ar sevi, tāda kā nepatika pret sevi?
– Tas bija tajā dzīves posmā, kad man bija divdesmit un nonācu līdz astroloģijai. Toreiz man bija nelaimīga pirmā mīlestība, pēc tam atkal laimīga mīlestība, tad tā pārgāja, un es jau biju nomocījies: kas tie, johaidī, par tādiem viļņiem? Man radās interese meklēt atbildes uz to, kas notiek manā dzīvē. Kāpēc tie viļņi ir tik lieli? Arī baznīcai tad pievērsos.
– Vai tu vienmēr tik nopietni esi uztvēris horoskopa zīmju saderību? Lasīju, ka pirms laulībām ar Baibu esi pētījis viņas astroloģisko karti…
– Kurš gan vēlas absolūtu vilšanos ģimenes dzīvē? Bet es negribētu ļoti konkrēti atklāt lietas, kas man lika saprast, kāpēc tieši šis cilvēks man piemērots. Diez vai kādam pārim iespējama ideāla saderība visos punktos. Kaut vai seksuālā saderība ir ļoti svarīga, bet ar to vien vēl nevar noturēt attiecības.
Taču parasti ir tā – tos ideālos, labos partnerus parasti nenovērtē. Es, piemēram, par savu pirmo sievu varu teikt: viņa bija ideāls cilvēks, bet vai tad es to novērtēju?! Bet, runājot par laulību, ļoti svarīga ir kopīga vērtību sistēma. Var nesapasēt daudzās lietās, bet, ja ir šī kopīgā sistēma, tad ir lielākas iespējas noturēties kopā.
– Bet kā ar iespēju neapnikt?
– Vienīgais, kas pa īstam var apnikt, ir miesa. Pārējās visas ir netveramas lietas, kas nemitīgi mainās. Iekšējā pasaule var ļoti pārsteigt. Bet šīs visas lietas ietilpst tajā ideālajā mājā, kuru cel visu dzīvi un kura nekad nebūs pabeigta.
– Par vecumu tu neesi aizdomājies? Tev tomēr ar Baibu ir divdesmit piecu gadu starpība?
– Es melotu, ja teiktu, ka par to nedomāju. Bet patīkami ir, ka tik ilgi, kamēr vien būs lemts dzīvot, man visu laiku būs jauni cilvēki apkārt – mana sieva un jaunākie bērni. Garlaicīgi man nav. Tas, kā būs, kad būs, es nezinu… Brīžiem aprunājos ar to, kas tur augšā. Un tad domāju: ja Viņš man iedevis tik sasodīti daudz enerģijas nedarbiem, vai tad darbiem šīs enerģijas nepietiks? Dzīvosim, redzēsim. Katrā ziņā piecdesmit procentu no tā, kas notiks, tomēr atkarīgs no manis. Un šī apziņa neļauj atslābt. Un, ja tā padomā, atslābis vīrietis – tas izklausās slikti. Pagaidām man šķiet, ka enerģijas pietiek. Ja jutīšu, ka nepietiek, sākšu mazāk strādāt. Atteikšos no absolūtā patriarha lomas par labu saprātam. Galu galā bērniem taču vajag tēvu, nevis kaujā kritušu patriarhu.
