• Astrologs Andris Račs: Es saku, kā ir, pat ja gribas pažēlot

    Intervija
    Anna Peipiņa
    6. janvāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Natālija Golubova
    Zvaigžņu un dvēseļu pētnieks, kurš ļoti iebilst pret astroloģijas banalizēšanu un uz savas grāmatas vāka uzrakstījis: «Šodienas astroloģija nav iedomājama bez dvēseles izpētes. Sevi izprotot, mēs varam iemācīties pieņemt – pieņemt sevi un sākt mīlēt sevi.»

    Intervija publicēta žurnālā Annas Psiholoģija 2015. gada oktobra numurā.

    – Vai mirkli, kad uzrakstīt un izdot pirmo grāmatu, noskatījāties zvaigznēs?

    – Patiesībā šī doma atnāca no sapņa. Gan ne manējā. Kāda kolēģe, bijusī skolniece, teica, ka esot redzējusi mani sapnī ar grāmatu. Joks ne joks, taču uzvedināja domāt, ka tiešām daudz kas sakrājies, guļ failos, bet nav bijis iespējas un vajadzības sakārtot. Grāmata ir ļoti praktiska un lietojama, jo es pats esmu praktiķis līdz matu galiņiem. Mana ideālā grāmata vispār būtu divpadsmit teikumi. Ja es būtu Omars Haijāms, tad droši vien uzrakstītu to tādu.

    – Andri, jūs sevi dēvējat par astropsihologu. Ko jūs šajā vārdā ieliekat?

    – Daļēji tas ir tāpēc, lai cilvēki saprastu, uz ko viņi parakstās, nākot pie manis. Lai cilvēks nejūtas pārsteigts, ka viņš atnāk pie astrologa ar domu uzzināt nākotni, bet viņam pēkšņi prasa kaut ko par attiecībām ar māti dziļā bērnībā un lien dvēselē. Es gan uzskatu, ka katram labam astrologam būtu jābūt arī psihologam. Kopš sevi atceros, manī bijusi interese par dvēseles lietām. Un cilvēki nereti mani arī uztvēruši kā tādu… plecu, uz kura, ja ne gluži paraudāt, tad vismaz izkratīt sirdi. It īpaši sievietes, viņām tas sanāk dabiskāk. Pat apdomāju, ka varētu iet studēt psihoterapiju, bet, ja tev uz to brīdi jau ir divi bērni, tad trīsreiz jāpadomā, vai vari vairākus gadus klātienē sēdēt lekcijās.

    Man jau tāds veča, ģimenes apgādnieka sindroms ir ļoti dziļi. Un tad nāca astroloģija – kā brīnišķīga alternatīva.

    – Jūs esat vecākais no brāļiem, vai ne?

    – Jā, bet dzīve mūs izlīdzināja ļoti vienkāršā veidā: es divus gadus biju armijā, un šo gadu laikā mazais vairs nebija mazais. Tur es arī mūziku sāku mācīties.

    Kamēr vieni grauza saulespuķu sēkliņas, es no lapiņām ar mammas sūtītas vārdnīcas palīdzību mācījos angļu valodu un spēlēju mūziku. Jā, mūzika man paliks kas tāds… varbūt nākamajā dzīvē. Mūziku uzskatu par vienu no augstākajām lietām uz Zemes. Man liekas, ka visskaistākais dzīves piepildījums būtu dziedāt garīgo mūziku klosterī. Man par prieku, astroloģijā ir daudz līdzību ar mūziku – mums ir minori, mažori, harmonijas. Planētu vibrācijas ir astrologa mūzika, tā tas ir. Partitūra ir cilvēka liktenis, un kāds nu kuram instruments iedots – kam skaļāks, kam klusāks, vienam jābungo pa dzīvi, citam melodija maigāka.

    – Un kāds instruments jūs esat?

    – Nu, es jau droši vien gribētu par diriģentu pieteikties… Ja nopietni, laikam es varētu būt čells. Bet, turpinot par astroloģiju un mūziku, savās lekcijās un meistarklasēs aizvien vairāk izmantoju mūziku. Jo, manuprāt, ir lietas, ko nevar saprast ar prātu, tās ir tikai sajūtamas. Un mūzika vienīgā spēj nodot šo vēstījumu.

    – Jūsu dzīvē bijis arī fotogrāfa laiks. Man liekas, ka šī varētu būt lieliska nodarbe cilvēkstudijām. Fotogrāfa priekšā visi neviļus atkailinās.

    – Es biju salona fotogrāfs, gandrīz desmit gadus strādāju studijā, kurp cilvēki nāca fotografēties portretiem. Tā drīzāk ir brīnišķīga skola, kā cilvēku atbrīvot un padarīt dabisku, iedrošināt. Turklāt izgaismot viņa skaistāko daļu. Nevis mākslīgi izskaistināt, bet tieši izgaismot. Lai viņš ieraudzītu un iemīlētu sevi mazlietiņ vairāk. Jo, protams, pašnovērtējums, sevišķi sievietei, ir ļoti saistīts ar ārējo skaistumu.

    – Visi grib būt skaisti, jauni un laimīgi.

    – Jautājums tikai, ko mēs ar laimi saprotam. Iekšējo, mūžīgo vai ārējo, laicīgo, komfortablo, kas visiem tā patīk. Faktiski jau cilvēkā visu laiku cīnās šīs divas laimes. Un, protams, kurš tad negribētu abas. Bet tas ir mūžīgs jautājums, un daudzi ar to arī nāk pie mums – man izvēlēties laicīgo komfortu vai sekot savam acinājumam un sirdsbalsij…

    – Cilvēki tiešām tagad nāk ar šādiem jautājumiem?

    – Protams, ne jau tā formulējot un ne tik patētiskiem vārdiem. Bet vispār jā, cilvēki kļūst aizvien zinošāki, erudītāki, sagatavotāki. Āderes pie astrologa vairs nenāk jautāt. Atceros, astroloģijas kursu beidzot, izlaidumā jautāju savai skolotājai – vai būs daudz tādu, kas uzdos jautājumus par, kā saka, galveno? Nē, viņa teica, labi, ja viens no simta. Man paveicies, nāk vairākums.

    – Ko jūs sakāt cilvēkiem, kuri apgalvo, ka netic astroloģijai ne par matu?

    – Sarunām ar tiem, kuri ir principiāli un kategoriski pret, es netērēju savu dzīvības enerģiju. Bet veselīgai skepsei nav ne vainas. Patiesībā man pat patīk šādi klienti. Lielākoties šādi cilvēki ir gudri analītiskā nozīmē, ar viņiem interesanti diskutēt.

    Jo, arī mācoties astroloģiju, es negāju ar pliku ticību, visu laiku pārbaudīju un brīnījos – johaidī, kā viss sakrīt!

    Vispār, ja man vajadzētu pierādīt astroloģijas nopietnību, es to darītu praktiski – analizējot ilgi kopā esošu pāru attiecību zīmējumu. Ja pāris ilgi un veiksmīgi nodzīvojis, tur vienmēr ir perfekta astroloģiska sakritība. Tikai es, protams, nerunāju par banālu astroloģisko zīmju saderību, ko publicē pa labi un pa kreisi. Es runāju par planētu sakritībām. Un tās ir nepārprotamas. Uz to arī balstu savus ieteikumus. Es teiktu tā: jābūt uzmanīgam, prognozējot, cik tās būs laimīgas vai mazāk laimīgas attiecības, bet var redzēt spēku, ar kuru šie cilvēki pievelkas. Savstarpējo vilkmi var redzēt ļoti labi, cits jautājums, vai tā būs laimīga vai nelaimīga kopdzīve. Un tur jau – kas nu kuram ir vajadzīgs. Man ir tāds iekšējais astrologu joks par to, ka var jau nojaust, ko kuras zīmes pārstāvis atnākot jautās. Piemēram, Skorpionu ģimenes turas kopā tiešām ilgi, bet viņi nereti nāk ar jautājumu – sakiet, vai man ilgi vēl jāmokās ar viņu? Lai gan te jautājumā ir arī atbilde. Viņš jau neapzināti grib tās mocības, kā jau tipisks Skorpions.

    – Ko nozīmē – tipisks?

    – Jā, tas, starp citu, ir ļoti svarīgs jautājums, jo, kad runā par astroloģiskajām zīmēm, parasti runā par ļoti tipiskiem to pārstāvjiem, kādu nemaz nav daudz. Tipisks nozīmē, ka viņam šajā zīmē ir vairākas planētas. Tīri tehniski mūsu raksturu tikai par kādiem divdesmit procentiem nosaka Saules zīme, Mēness dzimšanas horoskopā ietekmē apmēram trīsdesmit procentus. Tātad tipisks nozīmē, ka Saule un Mēness ir vienā zīmē. Un patiesībā kā galveno vajadzētu uztvert tieši Mēness zīmi, arī vēdiskā atroloģija pirmām kārtām interesējas par Mēness zīmi un visu balsta uz to. Un tad vēl atlikušie piecdesmit procenti, kas ir visu pārējo planētu ietekme.

    – Es to nemaz nezināju.

    – Diemžēl mēs paši jau arī grēkojam, reizām astroloģiju padarot par lētu izklaidi, parakstoties vilinošiem piedāvājumiem rakstīt prognozes. Es arī esmu to darījis, turklāt centos darīt godprātīgi, bet kādā brīdī man likās, ja es turpināšu tā profanēt, debesis no manis vienkārši novērsīsies.

    – Andri, pēc kā, jūsuprāt, klients pie jums nāk?

    – Es teiktu, ka liela daļa nāk pēc miera. Pēc prāta miera. Arī pats beidzamajā laikā uzskatu, ka nav nekā svarīgāka par to. Citi nāk pēc mierinājuma, kaut gan neesmu mierinātājs.

    Es tomēr saku, kā ir, pat ja gribas pažēlot. Cilvēkus, kas vēlas tikt stiprināti, sūtu citur. Man liekas, tā vairs nav astroloģija.

    Vēl man tādi mīļi klienti, kas nāk ar vienkāršu, bet konkrētu jautājumu – ko darīt? Es viņus saprotu, jo es pats esmu darbības cilvēks. Viņiem ir pats galvenais – gribasspēks kaut ko sākt, rīkoties. Un tad mēs spriežam, vai ir pareizi to darīt un vai ir īstais brīdis to darīt. Tādas bieži ir sarunas ar vīriešiem, un tās pat var būt diezgan īsas. Piecpadsmit minūtes, paspiežam viens otram roku, un viss. Un ir vēl kāda grupa, ko es sauktu par es nezinu. Jauni un ne tik jauni cilvēki, kuri nezina, ko mācīties, kur strādāt, ar ko būt kopā. Baidos, ka viņi tā vēl ilgi dzīvos, jo īsti nespēj pieņemt lēmumus.

    – Varbūt godīgāk ir šaubīties, nevis darīt to, par ko nav pārliecības.

    – Bet vajag vismaz mēģināt. Kā dažkārt mēdzu teikt, ir trīs tipi. Kā trīs tēva dēli. Pirmais zina, ko grib, taču viņš baidās, ka tas pēkšņi var nebūt, ka to var atņemt – statusu, sievu. Otrs ir tas, kurš zina, ko negrib, un visu laiku cīnās pret to, ka viņam ko uzspiež. Un trešais ir tas muļķītis, tas nezinītis. Un zinām, ka pasakā tieši viņš uzvarēja – jo nebaidījās pamēģināt.

    – Jūs satiekat daudz cilvēku, viņi visi grib būt laimīgi. Kas mūs traucē tādiem būt?

    – Pieņemšanas deficīts. Prāta miers nav iespējams bez pieņemšanas akta. Otrs – mums ļoti trūkst paļāvības. Var jau attaisnot ar mūsu tautas likteni, ka nekad nav bijis, uz ko paļauties… Tīri simboliski mums katram ir Māte un Tēvs, kas personificē Dabu un Dievu. Bet cik daudziem ir bijis tēvs, uz kuru var paļauties? Un, ja uz konkrēto tēvu nevar paļauties, tad uz ko? Labākajā gadījumā uz Dievu vai uz psihoterapeitu, vai skolotāju. Jo galvenais jau saprast, ka vispār uz kādu var paļauties. Es daudz par to ar cilvēkiem runāju – lūdzu, lūdzu, mācieties paļauties, tas jums ir vajadzīgs. Ja cilvēki to saprastu, daudz kas risinātos vieglāk. Bet labā ziņa, ka latviešiem vismaz ir laba sapratne ar dabu. Vismaz šis vektors mums ir dzīvs.

    – Reiz teicāt, ka latviešiem nevajag tik ļoti tiekties pēc augsta dzīves līmeņa, bet drīzāk kvalitātes. Ka tas ir mūsu ceļš.

    – Jā, tā varētu būt. Es gan neesmu sajūsmā, ka neesam pietiekami ekspansīvi, bet laikam jau tā mums tomēr labāk. Tas mūsu egregors – vai mēs to saucam par Jaunavu vai kā citādi…

    – Kāpēc Jaunavu?

    – Tas nav nekāds oficiālais viedoklis, taču astrologu vidū ir uzskats, ka arī tautām ir zīmes. Un latviešos visvairāk var saskatīt no Jaunavas – skatoties uz vērtību sistēmu dainās vai pasakās. Citi gan uzskata, ka tomēr Svari. Iespējams, mazliet no viena, mazliet no otra. Bet vai zināt, kas vieno abas šīs zīmes? Tas, ka abas vairāk domā par citiem nekā par sevi. Mēs labi mākam pielāgoties. Un pārāk bieži sakām – ko par mums nodomās? Vai arī – mēs jau nevaram, mūs uz to spiež… Mums nav tā gribas faktora, kas ir ekspansīvām tautām. Bet svarīgāk izmantot to, kas mēs esam.

    – Viņi iet plašumā, mēs – dziļumā.

    – Nu, var teikt arī tā, ja gribat.

    – Pastāstiet man kā nezinošam cilvēkam: ar ko vēdiskā astroloģija īsti atšķiras no Rietumu astroloģijas?

    – Vienkārši sakot, vēdiskā astroloģija izmanto kā atskaites punktu zvaigznājus, bet Rietumu astroloģija izmanto Saules un Zemes attiecības. Tāpēc var teikt, ka Rietumu astrologi skatās uz situācijām lokālāk, kā, piemēram, pašvaldība; vēdiskā – daudz plašāk, kā valsts. Un vienmēr var strīdēties, kurš no abiem labāk redz situāciju – pašvaldība vai valsts, bet patiesībā – katram savs. Lai gan vienlaikus katrai ir arī šis otrs skatījums. Tas, kas man liekas būtiski, –  nevar mācīties tikai astroloģiju, nopietni neapgūstost pašas vēdas. Atzīšos, man vēdas ļoti simpatizē, jo liekas, ka tā ir sistēma, kas strādā. Man arī simpatizē viņu tradicionālās pasaules vērtības, arī vīriešu un sieviešu attiecībās, lai gan pa daļai jau saprotu, ka pasaule tāda vairs nebūs. Varētu teikt, ka vēdiskais atzars vairāk orientēts uz ģimeni un tradīcijām, Rietumu atzars – uz cilvēka brīvību un indivīdu. Un tie ir kā divi spārni, kas arī notur šo līdzsvaru.

    – Visi tagad runā par bēgļiem, par to, kā tas skars mūs visus. Vai tiesa, ka ir sācies tautu staigāšanas laiks?

    – Gan pēc zvaigznēm, gan citām zīmēm tā izskatās. Protams, jautājums, ko ar to visu darīt. Vai ir pareizi celt mūrus, un vai tie mūs pasargās? Visizdevīgākajā pozīcijā varētu būt tie, kas pamanītos no šā haosa izvairīties, bet vai tas īsti iespējams? Pat tiem, kas ļoti gudri vada savas valstis, var neizdoties. Ir tāda planēta, par kuru astrologi runā maz, jo tai grūti atrast vārdus, bet tā nu liek sevi manīt – tas ir Neptūns. Un Neptūns ir visa saplūšanas planēta. Iespējams, tas arī notiek. Turklāt daudz vairāk, nekā cilvēki domā. Tas notiek virtuāli – internets, sociālie tīkli…

    – Andri, kas ir labākais, kas ar jums dzīvē noticis?

    – (Pauze.) Laikam tie ir daži brīži, kad esmu jutis – man ir ticis piedots. Tā ir tāda ļoti saviļņojoša sajūta, ka esi gājis pa dzīvi un visu ko sadarījis, un sen jau domā, ka esi ielikts melnajā sarakstā, un jau gaidi atmaksas brīdi, bet tā vietā saņem piedošanu… To grūti aprakstīt, bet tas ir mirklis, kad saproti, ka Dievs tevi mīl un ka tu neesi viens.

    – Jums ir bijusi svarīga arī cilvēku piedošana?

    – Tas ir citādi. Atceros divus gadījumus, kas saistās ar maniem skolotājiem. Kad viņi redzējuši man cauri, visas manas ēnas, bet nav mani ne patriekuši, ne teikuši – atnāc, kad kļūsi šķīsts… Tā nav tāda nodarījuma piedošana, un tur pat nekas netiek teikts. Bez vārdiem pat ir spēcīgāk. Bet interesanti, kā sanāk, – nesagrēkosi, nesapratīsi…

    Arī par mīlestību jau neko nevar saprast, kamēr neesi tos brikšņus un dubļus izbridis.

    Tagad bieži lieto teicienu, ka krīze – tas ir labi, tā ir iespēja. Bet patiesībā – būt bedrē… nekā laba tur nav, tajā mežā un bedrē. Ne visi var to turēt. Ir ļoti vilinoši mūsdienīgam astrologam teikt (un arī psihologi ar to grēko) – klausies, tu taču nemaz neesi laimīgs tajā ģimenē, šķiries un meklē laimi! Un mēs redzam lērumu vientuļu, skumju cilvēku. Šķirties jau nav liela māksla, māksla ir sadzīvot. Un reizēm ir tā, ka es redzu – cilvēks varbūt nav gluži savā profesijā, varbūt vajadzētu mainīt, taču zinu, ka viņam ir vairāki apgādājamie, un es nevaru drošu sirdi teikt – ej, domā par sevi, par savu pašrealizāciju! Tā liekas ļoti vilinoša frāze – tu nevienam neesi parādā! Bet patiesībā nav tik vienkārši. Un tāpēc es saku – izdari šo darbu un tad meties tajos sevis meklējumos un realizācijās.

    – Jūsu paša dzīve jau arī nav vienkārša…

    – Es jau arī nelepojos ar daudziem saviem darbiem vecumā no divdesmit viena līdz trīsdesmit.

    – Ko jūs darījāt – sirdis lauzāt?

    – Un nekā laba tur nav. Man pašam salauza četrpadsmit gados. Man īsti nepatīk vārds depresija, to bieži lieto nevietā, bet šķiet, ka tajā vecumā man tā bija. Pusaudžu krīze man vispār bija smaga. Ne tikai meitenes, bet vispār zudušo ilūziju dēļ. Pārāk ideālu biju iedomājies šo pasauli un savu dzīvi… Bet man neviena šķiršanās nav bijusi viegla. Tas bijis vienmēr grūti.

    – Kāpēc tad šķīrāties?

    – Labs jautājums. Līdz gadiem četrdesmit esmu ticējis, ka īsta ir tikai totāla, visu pārņemoša mīlestība. Un tā ir kopā būšanas vērta. Tagad tā vairs nedomāju. Jo laikam beidzot esmu pieņēmis realitāti. Bet toreiz man likās, ja mūs nevieno pilnīgi viss, ja nav totālas saplūsmes, tad nav vērts. Kaut kādas neremdināmas alkas, jūtu bads…

    – Bijāt romantiķis.

    – Dzeju arī esmu rakstījis, jā. Atšķirībā no brāļa – ļoti sentimentālu. Kad viņam atsūtīju, viņš diplomātiski lika manīt, ka tik sakāpināti eksaltētus pantus labāk gan nevajag. Katrā ziņā tagad uz mīlestību skatos citādi.

    – Un kā? Kāda ir versija – Račs. Mīlestība. 2015?

    – Savai sievai Baibai reti saku vārdus Es tevi mīlu, tā vietā man ir cits vārds, un viņa pēc intonācijas zina, ka reizēm tas nozīmē tieši to. Un man tagad ir kāds ļoti īss un ļoti svarīgs vārds – kopā. Kā es kaifoju, ka mums mājās ir apaļš galds! Man patīk, ka mēs esam kopā. To man dzīves notikumi ir iemācījuši. Tagad gribētu pateikt vienu lietu, bet tā būs tik pareiza…

    – Sakiet droši, tagad cilvēki tik ļoti baidās būt pareizi un vienkārši, ka būsiet oriģināls.

    – Man šķiet, ka mīlestību nevar izdomāt vai radīt. Tā tiek dota no augšas. Tā ir iespēja. Kad man bija 24, domāju, ka gribu, lai mani mīl tieši tā un ne citādi. Tagad esmu laimīgs, ka manā dzīvē vienkārši ir mīlestība. Kāds seksologs droši vien ciniski teiks, kas tagad viņam viegli runāt, fizioloģija vairs tik daudz neprasa. Bet lai ciniķi domā, ko grib!

    Vairs nekad neuztveršu mīlestību kā pašsaprotamu.

    Man bieži saka, jūs taču visu zināt, varat izskaitļot, jā, daudz ko varu, taču neviens tik un tā nevar būt drošs par to, kā tas būs. Bet es ceru, ka būs. Man vispār vārds cerība ir ar lielo burtu. Starp citu, to tagad reti dzirdu no cilvēkiem – cilvēki vairāk analizē, plāno. Un latviešiem turklāt ir teiciens, ka cerība ir muļķa mierinājums, bet man tā nešķiet. Cerība ir liels spēks.

    – Būt ciniķim jau vieglāk.

    – Ļoti ceru, ka nekad par tādu nekļūšu.

    – Tagad daudz runā par garīgo izaugsmi. Ko jūs ar to saprotat?

    – Reiz pirms 20 gadiem biju ezoteriskā nometnē. Skatos, tur visi tik garīgi, apgaroti. Domāju – ko es te tāds parasts, ar brīžam nemaz ne tik tīrām domām, ko es te daru starp šiem cilvēkiem? Pieeju pie vadītājas un saku, ka laikam sevi esmu pārvērtējis, neesmu vēl tam gatavs, ka man tāda sajūta, it kā es ietu divus soļus uz priekšu, vienu atpakaļ. Viņa noklausās un saka – es tevi apsveicu, tas ir baigi labais temps! Un galvenais – lai virziens pareizs.

    Bet garīgā izaugsme – tā ir tikai un vienīgi prakse. Esmu dzirdējis, kā kursos saka – nu būs tik kaifīgi, kā mēs dosimies garīgā ceļojumā. Garīgs ceļš bez ērkšķiem ir nonsenss. Ērti guļot uz paklājiņa, tu neaizceļo nekur citur kā savā iztēles un sajūtu pasaulē. Protams, var kādu posmu paiet vieglākā solī, bet neticu, ka tāds var būt viss ceļš. Tas būtu tāpat kā ievilināt cilvēku baznīcā, tāpēc ka tur smuki skan ērģeles. Arī labi, bet ar koncertiem debesīs neuzbrauksi…

    – Gribēju jautāt: jums ticība nerīvējas ar astroloģiju?

    – Nemaz. Tieši astroloģiju apgūstot, tu redzi, ka viss ir sapīts tik komplicētā, tomēr tik nolasāmā musturā, ka nevar būt nejauši. Mani drīzāk mazliet mulsina absolūti neticīgs astrologs, protams, viņš var nebūt piederīgs konfesijai, bet man liekas skumji, ja cilvēkam šķiet, ka pasaule pastāv mehāniski. Man jābrīnās, kā šīs sakarības var neredzēt.

    – Astrologi vīrieši droši vien sastopas ar to, ka sievietes, kas pie viņiem nāk, viņos mazliet tā kā iemīlas.

    – Tas drīzāk ir lekcijās un meistarklasēs. Bet es domāju, ka Pēteri Kļavu mīl daudz vairāk nekā mani. (Smiekli.) Tā notiek, nekas jauns tas nav, un tā ir tāda smalka lieta. Man ir pieredze sieviešu kolektīvos, un es zinu, ka nedrīkst kādai vienai pateikt komplimentu. Turklāt vēl neesmu tik gudrs, lai varētu pateikt komplimentu ne kā vīrietis. Kad būšu onkulītis, varēšu darīt to brīvāk.

    – Kas jūsos joprojām palicis no tā Andra, kas rakstīja eksaltēto dzeju un lauza sirdis?

    – Palicis zināms naivums, un es no šā vārda nekautrējos. Toties, par laimi, zudusi kādreiz tipiskā uzskatu agresivitāte, pašpasludinātu tiesību uzstāšana. Toreiz likās, ka tas ir tas, kas raksturo īstu vīrieti, un viņam ir tiesības pieņemt lēmumus. Joprojām uzskatu, ka ir, bet vairs ne gluži ar vienalga kādu argumentāciju. Vēl jau kādā emocionālas diskusijas brīdī tas vecais vīrietis izlien, bet es mēģinu ar viņu runāt… Un tad mans jaunais es jau lepojas ar spēju pieņemt lietas, kādas tās ir. Godīgi sakot, pat mazliet brīnos par to mieru, ar kādu uzņēmu faktu, ka sieva gāja dienas nodaļā mācīties un tagad iet arī strādāt. Cits varētu teikt – kas tur īpašs, sieva strādā, bet man ar savu patriarhālo nostāju bija licies, ka būs grūti to pieņemt. Bet nebija. Laikam kaut kas ir mainījies.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+