• Šobrīd

    weather img

    Rīga +6°C Skaidrs, Z/ZA vējš, 3.09 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Aspazijas vārdi Rainim: Es Tevi mīlēšu arī tad, kad tu mani vairs nemīlēsi

    Leģendas
    Līga Blaua
    Līga Blaua
    11. septembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Wikimedia Commons
    «Tik tevis nedrīkst man trūkt,» šis Raiņa lūgums Aspazijai skan gan viņa dzejā, gan vēstulēs. Kāda bija viņu savienība – radošā un sadzīviskā? Laulība, kas ilga 32 gadus. Šie būs vien daži ieskicējumi, atrasti dažādos rakstos un sarunās.

    Uzziņai

    • Aspazija – dzejniece, dramaturģe, sabiedriskā darbiniece, īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk – Elza Pliekšāne, dzimusi 1865. gada 16. martā Zaļenieku pagastā.
    • Savu pirmo publicēto dzejoli paraksta ar sengrieķu feministes un valdnieka Perikla mīļotās sievietes Aspazijas vārdu, kas nozīmē – mīlamā.
    • Aspazijas devums latviešu kultūrā novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni, Atzinības krustu un tālaika augstāko valsts apbalvojumu – Tēvzemes balvu. 1936. gadā Prāgā izdotajā darbā Mūsu laika ievērojamākās sievietes no 26 valstīm iekļautas 64, tajā skaitā latviete Aspazija.
    • Rainis – dzejnieks, dramaturgs, filozofs, politiķis, īstajā vārdā Jānis Krišjānis Pliekšāns, dzimis 1865. gada 11. septembrī Dunavas pagastā Sēlijā.
    • Par literāro pseidonīmu izvēlējies kāda zemnieka uzvārdu, ko izlasījis kapsētā uz kapa plāksnes.
    • Kā sociāldemokrātu kandidāts ievēlēts Satversmes sapulcē (1920. gadā) un Latvijas Saeimā (1922., 1925. un 1926. gadā), Dailes teātra līdzdibinātājs un tā pirmais direktors (līdz 1921. gadam), Nacionālā teātra direktors (no 1921. līdz 1925. gadam), izglītības ministrs (no 1926. gada decembra līdz 1928. gada janvārim), kandidējis uz Valsts prezidenta amatu, bijis izvirzīts Nobela prēmijai.
    • Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
    • Raiņa un Aspazijas savstarpējā sarakste, kas iekļauta UNESCO projekta Pasaules atmiņa Latvijas nacionālajā reģistrā, aptver 35 gadus abu dzejnieku radošajā mūžā. To veido 2499 vēstules latviešu, krievu un vācu valodā: 1154 Aspazijas vēstules Rainim un 1345 Raiņa vēstules Aspazijai.

    Mana gaišā saules meita!

    (Rainis)

    Vai Rainim un Aspazijai bija laimīga laulība? Ieva Struka, Nacionālā teātra direktora palīdze repertuāra jautājumos, teātra zinātniece, iestudējuma Raiņa sapņi scenārija autore, teic: «Viņiem bija pilnvērtīga dzīve. Bija gaišās un ne tik gaišās dienas, grūtie posmi, arī aizvainojums, ekonomiskas grūtības, un tieši tas varbūt ļāva novērtēt tos īpašos brīžus un izredzētības apziņu, kas viņi ir viens otram. Viņi saprata, ka abi ir lieli gari. Grūti iedomāties katru no viņiem kopā ar kādu citu. Rainis un Aspazija bija viens otram radīti, un kāpēc lai to nesauktu par laimīgu laulību? Mums izrāde beidzas ar vārdiem: «Tikai tas, kas redzējis nakti, īsti saprot dienu.»»

    Rainis un Aspazija pirmo reizi satiekas 1894. gada 19. janvārī – Aspazijas lugas Vaidelote pirmizrādē. Rainis, Pēterburgā izglītojies jurists, laikraksta Dienas Lapa redaktors, esot ienācis zālē ar nokavēšanos brīdī, kad Dace Akmentiņa dziedājusi: Tur, kur gars ar garu/ Jūtās sastopas. Pirmā romantiskā drāma latviešu teātra vēsturē un literatūrā tiek uzņemta ar ovācijām, un Aspazijas vārds ir visiem mutē.

    Pirmo mīlestības vēstuli Aspazijai Rainis raksta 1894. gada 18. maijā. «Mana gaišā saules meita! Pie Tevis nāku ar savu tumsu, grēks gan nākt, bet ilgāk nevaru palikt. Es nezinu nekur sev vietas atrast. Cik auksti ir pasaulē! [..] Šī pilnīgā, aplamā laime – miesa un dvēsele mana –, vai tā ir iespējama, vai tā neizzudīs kā sapnis?»

    Aspazijas atbilde: «Ak, mīļais! Divas vēstules jau saplosīju, ko Tev gribēju sūtīt, un arī trešā neiznāk, kādu īsti gribētu rakstīt. Visas šīs nelaimīgās reakcijas cēlonis ir šaubas, vai tā ir patiesa mīlestība, vai nav tikai fiziska kaislība. Kamdēļ Tu mani mīli un ne citu? Varbūt Tu pārmaiņas dēļ gribi iesākt kādu mazu romānu? [..]

    Tu prasi manu dvēseli? Vai tev nepietiks ar manu miesu? Kas gan ir dvēsele? Varbūt tikai īstai mīlestībai ir iespēja viņu modināt. Tad arī Tev man viss jāatdod: visa Tava dzīvība, visa nākamība, katra jūta, katra doma, katrs upuris, ko vien tikai prasu, Tev nav tiesības uz savu paša dzīvi. Tu nedrīksti mani nekad atstāt, bet es Tev arī atdodos visa – es Tevi mīlēšu, kamēr Tu mani mīlēsi.

    Es Tevi mīlēšu arī tad, kad Tu mani vairs nemīlēsi.

    Es gan tad tālāk vairs nespēšu dzīvot, bet es uz Tevi nedusmošu, mana sirds lūzīs, bet es Tevi mīlēšu…»

    Aspazijai 16. martā ir palikuši divdesmit deviņi gadi, Rainim divdesmit deviņi paliks 11. septembrī. Aspazija oficiāli vēl ir precējusies ar Maksi Vilhelmu Valteru, lai gan jau piecus gadus par savu vīru, kuram pret pašas gribu izprecināta, nav saņēmusi nekādas ziņas. Aspazijas vecāki, pārtikuši Zemgales saimnieki, likdami uz znotu lielas cerības, pieviļas. Tas ir izrādījies blēdis un afērists. Izšķērdējis ģimenes īpašumus, aizbēg uz Ameriku, pametot Aspaziju un viņas ģimeni visai spiedīgos apstākļos. Aspazija gādā sev iztiku, strādādama par mājskolotāju, un raksta. Top vairākas lugas, kuru galvenās varones ir sievietes. Viena no vēlāk sarakstītajām Aspazijas lugām – Zeltīte – ir autobiogrāfiska traģēdija par meiteni, kura savā iekšējā būtībā vēl ir bērns un kurai pret viņas gribu tiek uzspiestas laulības.

    Es ciešāk un ciešāk glaudos tev klāt

    (Rainis)

    «Cik Tu esi cietusi, mans nabaga slimais bērns! Tik daudz mīlestības, kā lai es to panesu?! Es neesmu to pelnījis. Es tikai šovakar dabūju Tavu vēstuli. Un es, nelaimīgais, nevaru tikt pie Tevis ne šodien un ne rīt un apskaut Tavus ceļus, un atdot sevi Tavās rokās. Es nevaru tikt vaļā un Tevi apmierināt. Esi laba, mana dvēsele! Taupi sevi! Nedari mani nelaimīgu, nekas jau nav noticis,» Rainis raksta Aspazijai pēc tam, kad viņa tam atklājusi savu dzīvi. «Biju izstāstījusi savu neapskaužamo pagātni, savas dzīves traģiski tumšos brīžus, arī savas dvēseles ļaunās īpašības un tādus dvēseles noslēpumus, ko reti cilvēks cilvēkam stāsta… Bet gribējās, lai Rainis zinātu visu, kas es esmu un kāda esmu. Pēc tam man šķita, ka Rainis katrā ziņā no manis aizies, ka es to zaudēšu uz visiem laikiem. Pārdzīvoju lielas ciešanas, pat izmisuma brīžus… Bet Rainis no manis neaizgāja,» tādu liecinājumu savās atmiņās atstājusi Aspazija.

    Viņi salaulājas 1897. gada 21. decembrī, kad Rainis pret drošības naudu ir izlaists no cietuma, kur nonāk par sociāldemokrātisku ideju izplatīšanu. Rainis ir pārņemts ar ideju par nākotnes cilvēku un misijas apziņu pašam būt pirmajam nākotnes cilvēkam. Kas dzīvo nākotnes slāpēs,/ Tas nevar bojā iet. Jau nākamajā dienā pēc laulībām Rainim jādodas uz viņa pirmo trimdas vietu – Pleskavu, un Aspazija brauc viņam līdzi. Sākas viņu trimdinieku dzīve, kas Rainim turpinās Vjatkas guberņā Slobodskā. Aspazija dzīvo Rīgā, pelna iztiku, trīs reizes ik pa laikam brauc pie Raiņa uz Slobodsku un, atgriežoties mājās, vēstulēs stiprina Raiņa garu. Tālumā esot vienam, saasinās Raiņa nervozitātes lēkmes, ko Aspazija izjūt viņa vēstulēs, un tās viņu sāpīgi satrauc.

    Rainis sāk dēvēt Aspaziju par māmiņu, viņai Rainis ir puisītis. Tā viņi viens otru uzrunā vēstulēs. Raiņa dzīves pētniece Saulcerīte Viese savā grāmatā Gājēji uz Mēnessdārzu par to laiku raksta: «Slobodskā Rainis beidzot visā pilnībā apzinās savu dzejnieka aicinājumu. Šajā procesā viņa dzīvesbiedrei mātes loma pieder visvairāk. Aspazija nemitīgi skubina Raini gatavoties garīgam darbam, rūpēties par veselību, atslodzi, lasāmās literatūras dažādību. Aspazija veicina slimā mākslinieka radošo spēku renesansi. Gan cietumā, gan trimdā Rainis kautrēdamies un atvainodamies sūta Aspazijai dzejoļus – atsauksmei un pilnveidošanai. [..] Aspazijai piemīt māksliniekiem reti sastopama spēja pilnībā atzīt un atbalstīt talantu, kas ir vienlīdz liels viņas talantam. Vēl vairāk – atzīt otra talanta pārākumu. [..] Aspazija nešaubīgi tic, ka Raiņa panākumi literatūrā dziedēs viņa saplosītos nervus un ļaus pilnībā izplaukt personības labestībai un maigumam.»

    1901. gada 7. augustā vēstulē no Slobodskas Rainis Aspazijai raksta:

    «Manu vissmaržīgāko, vissirsnīgāko dimantpūkiņ, pūkdvēselīt, sirdslāsīt, zeltmirdzumiņ, sārtmutīt, šodien nav mīļās pūkkartītes, bet es pats esmu mīļš un labs no vakarējās, saldās mīļvēstulītes. Šodien strādāju tā, kā īstenībā vajadzētu ik dienas strādāt, gāja jau viss tīri labi uz priekšu, bet tas man nesagādāja prieku, droši vien es tomēr vēl esmu pārāk saguris regulārajiem darbiem, man vēl daudz jāatpūšas, ļoti daudz, lai būtu derīgs darbam. Šādās dienās es nožēloju, ka esmu izšķiedis savu laiku dažādiem draņķa tulkojumiem, to vietā jau toreiz es būtu varējis uzrakstīt kādu kārtīgu oriģināldarbu; es biju par slinku, lai klausītu paša Iniņai. Neesi tādēļ dusmīga, vienīgo Dziļiniņ, – es to, protams, pieņemu kā brīnumainu dāvanu no tās pašas mutiņas, kas man devusi jau tik bezgala daudz. Mazliet vairāk vai mazāk jau neko neizšķir, pēc tam kad Tu savu puisīti esi nostādījusi uz kājām; es tikai kaunos kaut ko tik brīnumskaistu pieņemt. [..]

    Manu sirdspūkiņ, dvēseles tūkstošskaistumiņ, dzimtenes saulīt, mīļsaldumiņ, pūkiņā sevi. Tevi klēpītī mīļo un papurina austiņas Tavas pašas puisītis, mīļi, mīļi.»

    Vienīgais sapnis,

    Mans sapnis par tevi

    (Aspazija)

    «Aspazijas lielie nopelni ir tieši tie, ka viņa ieraudzīja Rainī to potenciālu, kuru neviens cits vēl nebija ieraudzījis, un ne tikai ar mīlošas sievietes, bet arī ar savu profesionālas literātes atbalstu viņu pacēla un iedeva Rainim apziņu, ka viņš var būt liels. Bez Aspazijas Raiņa dzīve varēja izvērsties pavisam citāda,» saka Ieva Struka. Taču jau Slobodskas trimdā Raini sāk satraukt, ka Aspazija ir lielāka dzejniece par viņu, un vēstulēs Aspazijai runā par nepieciešamību savā mākslā norobežoties no viņas. Aspazija palīdz Rainim tulkot Gētes Faustu, viņai pieder daudzi jaunu vārdu meklējumi, tas ir kopējs darbs, kas tiek ļoti atzinīgi novērtēts, bet Rainis pārdzīvo, ka, iznākot Fausta tulkojumam, blakus lasāmi viņu abi vārdi.

    «Puisītis grib būt kaut kas savai māmiņai un arī ļaužu priekšā grib būt patstāvīgs un neatkarīgs mākslinieks. Dzejnieks ir pārliecināts, ka firma Aspazija un kompānija nekur neder, jo «kaķa un peles starpā nevar būt nekādas savienības». Abu vārdu apvienošana nav iespējama tik ilgi, kamēr Rainim nebūs pašam sava vārda,» raksta Saulcerīte Viese.

    «Mēs abi esam daļas un tikai kopā sastādām vienu veselu,» 1900. gada 6. janvārī Aspazija raksta vēstulē Rainim, un tomēr rodas secinājums – Aspazija savu mūžu ziedoja, lai Rainis kļūtu dižs. Ieva Struka saka: «Tā varētu teikt, bet viņu dzīves laiks vairs nebija nekāds sešpadsmitais gadsimts. Ja Aspazijas dzīve kopā ar Raini būtu bijusi tik neciešama, viņa varētu šķirties un dzīvot savu lielas dzejnieces dzīvi. Tas upuris, ja tāds no Aspazijas puses bija, bija apzināts un, visticamāk, dāvāja gandarījuma brīžus arī Aspazijai. Ne jau viņa ar to upuri vai ziedošanos zaudēja, bet zaudējām mēs, jo Aspazija neuzrakstīja to, ko būtu varējusi uzrakstīt. Mēs būtu ieguvuši daudz vairāk viņas dzejas, lugu, bet tad nebūtu dabūjuši tik daudz no Raiņa.»

    Ieva Struka, meklējot materiālus izrādei Raiņa sapņi, ielikusi tajā arī kādu Aspazijas un Raiņa kašķi, kas viņiem izceļas Fausta tulkošanas laikā: «Aspazija ironizē: «Es vakardieniņu priecājos par jaunajām atskaņām – sušķi–rušķi, klizma–vizma. Ļoti labi, bumbulīt, vai, cik labi!» Uz ko Rainis drusku pikts viņai atbild: «Jau krietni apnikuši tie skaistie vārdi. Pārāk bieži atkārtojas tās pašas atskaņas. Ja man būtu brīvāks laiks, es rakstītu pavisam cita veida dzejolīšus. Tu neviļus raksti par maniem tematiem, manā valodā, turklāt viss ar manu vārdu tiek svītrots, bet tavi dzejolīši netraucēti iznāk. Literārā ziņā mēs esam pretinieki, konkurenti.» Uz ko Aspazija noplāta rokas: «Mani spārni mani nes, man rokās spēks, es grauju, un pasaule plaisā. Kas man vēl būtu jādara? Tava vakardienas vēstule tik salta.»

    Aspazijai galvenais bija Rainis un viņa mākslinieka ceļš. Tā viņai bija laime – iespēja satikt šo lielo, radošo cilvēku, saprast, ka viņš ir sūtīts visiem, tāpēc spēja nepārmest Rainim sadzīves grūtības, kas viņiem bija gan trimdā Šveicē, gan Latvijā.

    Rainim Aspazijas mīlestība bija izdzīvošanas jautājums.

    Viņam bija lieli sapņi – gribēja būt Latvijas Valsts prezidents, saņemt Nobela prēmiju, bet tas nenotika. Taču tuvā sieviete viņu saprata, tauta viņu mīlēja. Rainis kā personība veidoja un noteica valsts ideoloģiju. Viņa sapnis – es dzīvošu 300 gadu – ir piepildījies, tāpēc uz Raiņa un Aspazijas dzīvi skatos no optimistiskās, nevis cietējas puses. Ar visām peripetijām, kas viņiem bija, domāju, ka viņu kopējais mūžs bija laimīgs.»

    Apņem visu debess jumu,

    Brīnumdzidrā mēnessnakts

    (Aspazija)

    Rainis, atgriezies no Slobodskas trimdas, iesaistījās 1905. gada revolūcijā un, bēgot no represijām, kopā ar Aspaziju emigrēja uz Šveici. Sākumā dzīvoja Cīrihē, bet 1906. gada martā apmetās Kastaņolas (pēc citiem avotiem – Kastanjola) ciematā, kas tagad Lugāno pilsēta. Uz piecpadsmit gadiem bija šķirti no dzimtenes, bet emigrācijas laiks Rainim ir ļoti ražīgs. Rainis, kas sākumā rakstīja lēni un ar grūtībām, Kastaņolā saraksta ļoti daudz.

    Klusumā un vientulībā top visi viņa lielie darbi – Jāzeps un viņa brāļi, Indulis un Ārija, Spēlēju, dancoju, Pūt, vējiņi!, Krauklītis, Zelta zirgs, poēma Daugava, dzejas. Aspazija dara visu, lai Rainis var radīt, – uzņemas visas mājas rūpes, gatavo ēst, šuj, lāpa, mazgā, stiepj no tirgus smagos iepirkumu grozus. Viņa Rainim ir māte, māsa, draudzene un padomdevēja, bet pārpūle ar katru gadu arvien vairāk saasina viņas veselības problēmas.

    Kad 1910. gadā dzejniekus Kastaņolā apciemo jaunā rakstniece Ivande Kaija, viņa vēlāk raksta: «Rainis strādāja pie saviem diviem jaunākajiem dzejoļu krājumiem, bet mani sāpīgi pārsteidza pārmaiņas, kas bija notikušas ar Aspaziju. Līdz tam es viņu biju redzējusi tikai notālēm, viņas dzīves svinīgajos brīžos, un ar klusu godbijību vienmēr tiku viņas vaibstos apbrīnojusi dzīves drosmi, sparu, lepnu pašapziņu. Tagad pārsvaru tur ņēma šaubas, un vaigu pārveidojušas skumjas ilgas pēc mīļās, tāļās dzimtenes. Kā puķe, kas pārstādīta svešā zemē, ar saknēm aizlauztām, pat svešas zemes spilgtā saules gaismā nevar atrast dzimteni un augt un plaukt. Viņas fiziskie spēki bij pagalam sagrauzti.»

    Rainis rada sirdsšķīstus, upurēties spējīgus tēlus – Vizbulīti, Dinu, Antiņu – un pieņem Aspazijas upuri, lai varētu tos radīt. 1911. gadā, strādādams pie darba Rādāmās domas. Imants, Rainis savās piezīmēs ierakstījis: «Nevajga stipri mīlēt un ļaut mīlēties. Nekas tā nenovirza no ceļa kā mīla. Ģēnijs nedrīkst mīlēt. Viņš tiks locīts, kamēr iznīks kā puķe, kas vienmēr graizīta.» Vai tā nebija Aspazijas mīlestība, kas atmodināja Rainī snaudošo ģēniju? Veldzi viņas dvēselei Kastaņolā sniedz mēnessnakts burvības. «No dabas uz vientulību pāriet ir viegls solis – pa mēness mesto tiltu,» raksta Aspazija. Šveicē rodas viens no izcilākajiem Aspazijas dzejoļiem Mēnessnakts. Tavā dziļā klusumā/ Nogrimst visas zemes bēdas,/ Tavā lielā spožumā/ Izgaist visas dzīves pēdas,/ Brīnumlielā mēnessnakts.

    Aspazija trimdā saraksta tikai divus dzejoļu krājumus.

    Gals tiekas ar sākumu:

    Es un tu

    (Aspazija)            

    «No sākuma bija Aspazija, tad Aspazija un Rainis, tad Rainis un Aspazija, tagad – tikai Rainis…» pēc gadiem, atcerēdamās abu kopīgo attīstības gaitu, rezignēti atzīst Aspazija. 1911. gada 26. oktobrī savās piezīmēs, ko rakstījusi Rainim, viņa raksturo viņu laulību: «Tava rakstura pamats ir neaizskaramība un kundzība – un Tu nemanīji, ka tā pret sievieti izteicās kā varmācība, – tā ir Tava naivitāte. Esmu allaž gan mēģinājuse to Tev sacīt, bet Tu arvien to nespēj saprast, un man pietrūka spēka. [..]

    Kopdzīvē sieviete ir vājākais radījums, arī es, kaut stiprāks gars, neesmu no šī likuma izslēgta, un pret vājāko ir jāpiekāpjas un jāsaudzē. Ja ne, tad viņš nonīkst, to Tu nesaprati. Es Tevi esmu mīlējuse ar tik lielu mīlestību, ka es nezinu, vai var vēl cita tā mīlēt. Es pate sevi atmetu, mēģināju Tev piemēroties un tomēr vienmēr dzirdēju: to Tu tā un tā vēl neesi diezgan darījuse. Tad nāca priekš manis tas lūzums, kur Tu teici: vīrietim darbs ir pirmais un tikai tad sieviete. Tev tas iznāca naivi, jo Tu pat to esi aizmirsis, bet man tas atvēra acis – es Tevi biju pat vairāk mīlējuse par savu darbu, par māti un tēvu un pat veco Dieviņu, un tad es maz pa mazam sāku nojaust, ka ir pašam sevi arī jāmīl, ka es pate sev esmu pāri darījuse.»

    Aspazija dodas ārstēties uz Cīrihi, bet Rainis viņai raksta vēstules un lūdz atgriezties, jo viņam ātrāk jāpabeidz darbs un tāpēc nepieciešama Aspazijas palīdzība. «Kā gan Tu vari būt tik nežēlīga un pamest mani vienu?» Aspazija atgriežas un palīdz Rainim pabeigt lugu Indulis un Ārija.

    Dzejnieku atgriešanās Latvijā 1920. gadā ir īsts triumfs. «9. aprīlī Daugavpilī dzejniekus sagaida valstsvīri, mākslinieki un līksmojoša tauta. Svinīgi un jūsmīgi Aspaziju un Raini sveic Rīgā, viņus nes uz rokām. Uz ielām sveicina pazīstami un nepazīstami. Īpaši Raini. Tālajā Šveicē dzejnieki kļuvuši par tautas gaišāko sapņu simbolu,» raksta Saulcerīte Viese. 

    «Vakariņās Iniņa saka: nežēloties par pagātni, bet gaiši redzēt nākotni; cerēsim, ka dzīvosim līdz 70 gadiem. Atliek pāri vēl 12. Jāraksta ikgada 3 grāmatas: luga, dzejme, atmiņas vai publicistika, kopā 36 grāmatas. Nenodoties sīkiem darbiem naudas vai slavas dēļ, bet darīt savu darbu,» ieraksts Raiņa dienasgrāmatā 1923. gada 23. jūnijā.

    Es tava nakts un mēnessmeitiņa

    (Rainis)

    Aspazija ir pārliecināta, ka neviena sieviete nespēs ieņemt viņas vietu, bet Rainis iemīlas Olgā Kliģerē. «1921. gadā, kad dzejnieki apmetas Muitas ielā, viņi iepazīstas ar Olgu Kliģeri, kas īrē istabu turpat blakus. Tobrīd viņa ir šķīrusies no vīra un studē medicīnu, reizē strādādama valsts iestādēs. Kad dzejnieki maina dzīvokli uz Šoneru ielu, Olga Kliģere viņiem seko. 1. janvārī Rainis dienasgrāmatā ieraksta: «Kliģer nāk pie mums dzīvot. Iniņai ļoti nepatīk.»

    1922. gada maijā Rainis un Aspazija pārceļas uz jaunnopirkto māju Torņakalnā, Dīķu ielā 11. Arī šoreiz Olga Kliģere nāk līdzi,» tā šo tuvināšanos apraksta Saulcerīte Viese.

    Kliģere kļūst par Raiņa pielūdzēju un mūzu. Rainis Olgu dēvē par mēnessmeitiņu un velta viņai grāmatu ar šādu nosaukumu. Olgas Kliģeres klātbūtne Aspaziju aizvaino. Mēnessmeitiņas vārdu somu folklorā bija atradusi Aspazija un uzdāvinājusi to Rainim, turklāt viņš kādu laiku šai vārdā saucis Aspaziju, bet nu visi kā mēnessmeitiņu atcerēsies Olgu. Aspazijas dzejā atgriežas agrākie motīvi – aizlauzti spārni un nespēja lidot.

    Dzīve trijatā pēc asākas izskaidrošanās beidzas 1926. gada sākumā. Olga Kliģere no Dīķa ielas mājas pārceļas uz dzīvokli Aspazijas bulvārī. Ironiski, ka Rainis, katru gadu veselības uzlabošanas nolūkos dodamies ceļojumos, abām rakstīja vēstules: Aspazijai – Dīķa ielā, Olgai Kliģerei – Aspazijas bulvārī. Bieži vien – abām vienā dienā.

    Mīlai rokā ir divi svari:

    Zemes un debesu

    (Aspazija)

    Dzejniekiem kaimiņos Dīķa ielā dzīvo bērnu ārsts Jēkabs Nīmanis, un ar savu sievu no labiem kaimiņiem pamazām kļūst par Aspazijas un Raiņa ģimenes draugiem. Dakteris Nīmanis vienmēr ir klāt, kad kādam no dzejniekiem vajadzīga viņa palīdzība, un vēlāk atmiņās uzraksta kaut ko no sev uzticētā.

    «Kad atļāvos Aspazijai jautāt, kādēļ viņiem nava pēcnācēju, viņa man stāstīja, ka jaunietes gados, menses iesākumā, baiļu pārņemta, izpeldējusies upes saltā ūdenī, kādēļ smagi saslimusi un nesekmīgi dziedinājusies, par ko vainojot savus vecākus, kas neesot viņu par tādu lietu laikus informējuši. Un arī Rainis neesot domājis par pēcnācējiem.

    Tagad nu jau sen – sen viņu ar Raini saistot tikai garīga draudzība. Viņa domājot: Rainim viņa bijusi vajadzīga garīgam darbam pirmajā pusē, bet tagad Rainis varot iztikt arī bez viņas.

    Žēl man ir Raiņa, bet ciešanās un sāpēs man nu palikās tuvāka Aspazija. Viņa bija ne mazāk pagurusi no dzīves un darbiem nekā Rainis. Aspazija pavadījusi viņu visur viņa melnajās dienās. Šveicē Aspazija Rainim ir bijusi vairāk kalpone, saimniecības dzīves vadītāja, kamēr Rainis nav pazinis materiālas grūtības un sajutis dienišķās maizes trūkumu.»

    To, ka Aspazija viņam bijusi vissvarīgākā, Rainis apliecina savā pēdējā grāmatā Kastaņola. Tā ir veltījums Aspazijai, un Rainis beidzot atzīstas:

    «Iniņa paliek manas dzīves karaliene. Visas tālākās dzejas pilnas viņas. Viņas talantam slava.»

    Rainis nomirst 1929. gada 12. septembrī, dienu pēc savas 64. dzimšanas dienas. «Visas nesaņemtās dzimšanas dienas puķes, visi slavinājumi, kurus viņš aiz vājības bija gaidījis un vēlējies dzirdēt no laikabiedriem, –tas viss kā lavīna sabruks jau parīt pār viņa zārku,» Raiņa dzīvei veltītajā grāmatā Rainis un viņa brāļi. Viena dzejnieka septiņas dzīves raksta Roalds Dobrovenskis. Raini apglabā Rīgas Jaunajos kapos, kas vēlāk tiek nosaukti Raiņa vārdā.

    Aspazija nomirst vienatnē divos naktī, slimnīcā Otrā pasaules kara laikā, 1943. gada 5. novembrī. Atvadīšanās notiek Doma baznīcā. Katedrāle ir pārpildīta, cilvēki nāk un nāk, lai pēdējā ceļā pavadītu savu tautas dzejnieci. Viņu apglabā Raiņa monumenta pakājē, un Aspazijas vārdu iezīmē necila kapa plāksne, bet nemirstību mūžības priekšā viņi ieguvuši abi. Aspazija to nojauta, varbūt zināja:

    Bij zvaigznēm jādziest,

    Lai kļūtu par cilvēkiem, –

    Bij cilvēkiem jāmirst,

    Lai kļūtu par zvaigznājiem.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+