• Šobrīd

    weather img

    Rīga +7°C

    Aspazija – putns ar aplauztajiem spārniem

    Personība
    Līga Blaua
    Līga Blaua
    10. augusts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Aspazija
    Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
    Aspazija
    Es esmu uguns liesma – tā literatūrā sevi piesaka dzejniece Aspazija. Iespējams – lielākā un talantīgākā, kas latviešiem bijusi. Kāda bija viņas dzīve, kādus noslēpumus Aspazija turēja sevī? Šajā rakstā – dažādas atrastās versijas.

    Es latvju meitēns esmu

    Tas latvju meitēns, kas izauga par dzejnieci, bija Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, dzimusi 1865. gadā Zaļenieku pagasta Daukšās. Savā autobiogrāfijā Mana dzīve Aspazija raksta: «No dabas esmu dzimusi jautra, pat nebēdīga, bet pirmie apstākļi bij priekš manis tik smagi, ka tie darīja mani par pesimisti. Vispirms jau lielā vientulība, kas katram bērnam būtu nevēlama, un vēl vairāk tas, ka mani vecāki dzīvoja asā nesaskaņā. Nezinu iemeslus, kā tā cēlusies, jo māte bij precējusies astoņpadsmit gadu vecumā, un es viņai piedzimu kā pirmais bērns tikai viņas trīsdesmitajā gadā.

    Gandrīz ik dienas es redzēju mātes asaras un tēva apātisko būti. Viņš visu dienu varēja nogulēt gultā un nekā nedarīt – kā tikai smēķēt, lai panīkst visa lielā saimniecība. Bez tam viņš arī bij stiprs alkoholiķis un, cik tagad saprotu, arī neirastēniķis. Notika dažādas lietas, un bieži bij runa par šķiršanos, bet tolaiku šķirties bij gandrīz neiespējami, un tad arī sievietes visu panesa.

    Māte runāja arī par aiziešanu prom no mājas, ja tikai manis nebūtu, un tas mani kā bērnu bieži pavedināja uz domām, vai tik nedarīt sev galu, lai mātei būtu atvieglojums.

    Bet, kad viņa sacīja, ka es viņas vienīgais prieks, tad es neko par savu nodomu nesacīju un raudāju tikai viņai līdzi. Tādēļ manī ir attīstījusies ļoti pretrunīga divdabība, kas atspoguļojas visā manā turpmākā dzīvē, un man tas pats jāsaka kā Rainim: «Otrreiz es vairs to negribētu dzīvot, briesmīga ir dzīve.»

    Žēl man gan arī bij tētiņa, bet es tik daudz redzēju, ka tie abi tik maz saderēja kopā kā uguns un ūdens. Mana māte esot jaunībā bijusi ārkārtīga skaistule, un tēvs par to arī esot bijis ļoti greizsirdīgs, un var būt, ka tādēļ izaudzis konflikts. Tas ir iemesls, kādēļ tumšs mākonis arvien ir gulējis pie manas dzīves apvāršņa.

    Mana iedzimtā jautrā un aktīvā daba arī ir tā, kas man devusi spēku cīnīties pret visām dzīves grūtībām, kur patiešām vajadzēja ārkārtējas drosmes. Esmu arī salasījusi pēdējo saules stariņu, cik vien no mākoņiem varēja izlauzties, un tādēļ es arī savos darbos parādos kā gaiša, saulaina un maiga, bet dziļi iekšā slēpās dzēlīgas, neapzinīgas skumjas.»

    Un mūžam man steigties,

    Kā nākotne steidzas,

    Ar degošām kurpēm,

    Pa tagadni pāri.

    Aspazijas dzīves pētnieki atzinuši, ka viņas bērnības un agrās jaunības laiks slēpj notikumus ar mistikas un leģendu pieskaņu. «Noslēpumu sērija sākas jau ar Aspazijas piedzimšanu. 1865. gada 4. (16.) martā pulksten desmitos vakarā Zaļenieku pagasta Daukšās pasaulē nāk Johana Līzelote Rozenvalde Rozenberga. Kad un kāpēc uzrodas Elzas vārds, ko vēlāk ieraksta pasē, var vienīgi minēt.

    Pēc zināma laika gadskaitlis 1865 nozūd un tā vietā uzrodas cits – 1868.

    Aspazijas biogrāfiju pētījuši desmitiem zinātnieku, rokoties arhīvu papīros kā kurmji caur leknu zemi, un visi hipnozes nešaubībā atkārtojuši sadzejoto gadskaitli 1868.

    Tas klejojis no enciklopēdijas uz enciklopēdiju, iespiests neskaitāmās mācību grāmatās, iekalts piemiņas plāksnēs. Pēc tā svinētas jubilejas, sastādīti horoskopi. Un tikai daudzus gadus pēc Aspazijas nāves literatūrzinātniece Saulcerīte Viese ieskatās dzimšanas reģistra oriģinālā un pārsteigta iesaucas: «Mīļie cilvēki, bet te rakstīts pavisam kas cits!»» 1999. gadā apcerē par dzejnieci Aspazijas noslēpumi raksta Zigmunds Skujiņš.

    Savukārt rakstnieks Roalds Dobrovenskis savā apjomīgajā pētījumā Rainis un viņa brāļi. Viena dzejnieka septiņas dzīves par Aspazijas agrās jaunības laiku raksta: «Elza Rozenberga 1884. gadā dzīvo pansijā Jelgavā; vēl nesen viņa bija mācījusies vācu meiteņu skolā, taču vecāki rautin izrāva viņu no turienes un nodeva mācībā pie šuvējas.

    Tēvs un māte, bagāti (vēl arvien bagāti, bet ne ilgi vairs!) zemnieki, ir norūpējušies un apmulsuši par vecākās meitas uzvedību. Viņa ir stūrgalvīga, nenosvērta, viņa pārkāpj rakstītos un nerakstītos uzvedības noteikumus.

    Kamēr Elza mācījās, viņu ausīs bija nonākušas šausmīgas nevalodas; tenkoja par daudziem pielūdzējiem, par nekautrīgu izturēšanos pret līdzaudžiem un pat pret pieaugušajiem, par nekaunīgām atbildēm skolotājiem; sačukstējās pat, ka reiz viņa derībās pārskrējusi pāri ielai bez kleitas, pavisam kaila!

    Tas gan, protams, nevarēja būt taisnība, ak, šie apmelojumi, – taču nav dūmu bez uguns, bet pašas par sevi tenkas varēja uz visiem laikiem izpostīt viņas reputāciju Zaļeniekos, Kurzemē un visā Latvijā. [..] Ja neredzamā tiesa nospriedīs, ka viņu meita ir izlaidīga, viņa nekad neatradīs vīru dzimtajā pusē.»

    Aspazija pati par to laiku savā autobiogrāfijā raksta: «Teit, tanī laikā dzīvojot un ejot savās skolas gaitās, izdarīju arī daudz dažādu nerātnību: kāpu kokos, uz sētām, kaitināju dažus cilvēkus utt. To apkārtējie ļaudis arī bija ievērojuši, un daži mani saukāja par trako Rozenbergu.»

    Tavi aizlauztie spārni – no apakšas.

    Tu redzi – bez tevis tie aizlaižas.

    Savu pirmo publicēto dzejoli Elza Rozenberga paraksta ar sengrieķu feministes un valdnieka Perikla mīļotās sievietes Aspazijas vārdu, kas nozīmē – mīlamā. Bet viņas dzejā agri ienāk aizlauzti spārni. Tas jaunais putns, kam salauzti spārni, ir viņa pati.

    «Biju sešpadsmit gadu veca, kad pārnācu mājā. Biju ļoti nelaimīga, ka bija jāpārtrauc mācību gaitas. Bet neko darīt. Mājās nu sākās pavisam citas gaitas un cita dzīve. Tagad man māte nolika istabas vidū veselu drēbes baķi, un tas bija jāizšuj un jāizstrādā pēc vissmalkākiem raksta paraugiem gan ar pērlēm, gan bez tām,» autobiogrāfijā Mana dzīve raksta Aspazija.

    «Šis ir laiks, kad Elza iepazinās ar aktieri Robertu Jansonu. Roberts dzimis 1864. gadā. Konversācijas vārdnīcā atrodamais portrets rāda izskatīgu jaunekli ar vīrišķīgu seju. Roberts ierodas pie Elzas ciemos, paliek pa nakti. Mazā gaismiņā abi kopā dodas uz Rīgu. Elza, protams, bez vecāku ziņas. Līdz Rīgai bēgļi netiek. Jelgavas viesnīcā viņus aiztur,» apcerē Aspazijas noslēpumi pauž Zigmunds Skujiņš.

    Aktieris, kuram bieži vien nav ne graša pie dvēseles, Elzas vecākiem nav pieņemams precinieks, viņi savai meitai meklē turīgu vīru.

    Rūgtumu par vecāku darījumu ar viņas dzīvi Aspazija pēc gadiem izteic apcerē Cīņa par nākamību un savā autobiogrāfijā atklāj, kā tikusi izprecināta.

    «Gāja vaļā manu brūtgānu meklēšana, un beidzot tāds arī gadījās. Vismaz vecāki domāja, ka tam vajadzētu būt tam īstajam. Tas bija paskolots lauku švīta tips ar smalkām manierēm. Man viņš pavisam nepatika, bet pret mammu viņš bija ārkārtīgi uzmanīgs un laipns, veda vienmēr tai cepumu (kūku) grozus vai arī parādīja tai visādas citas uzmanības un laipnības zīmes.

    Šis precinieks bija kāds Vilis Valteris no Volguntes pagasta. Savā laikā viņš bija apmeklējis Jelgavas reālskolu, bet vēlāk ticis par prāvu (ap divsimt pūrvietu lielu) māju īpašnieku un ķieģeļu cepļa akcionāru. Zaļi dzīvodams, mājas Cīskas tas jau bija nolaidis, un arī ķieģeļu cepļa akcijas tam taisījās izslīdēt no rokām, tāpēc bija jāmeklē, vai nevar ieprecēties kaut kur naudā.

    [..] Vilšanās man bija liela jau no paša sākuma. Valteris kā nelabojams alkoholiķis savu samaitāto dabu nevarēja slēpt un savaldīt pat tādā izcilus svarīgā dienā kā kāzu dienā. [..] Tā sākās mūsu laulības dzīve, un viņas vēlākās gaitas nebija labākas. Mēs svešinieki bijām un palikām visu to laiku, ko mums nācās kopā pavadīt un kas, par laimi, nebija ilgs, apmēram gads.»

    Rozenbergu znots, izšķērdējis sievas ģimenes īpašumus, aizbēg uz Ameriku, Daukšas nonāk zem ūtrupes āmura. Ģimene aiziet uz Jelgavu, Aspazija strādā par mājskolotāju, un viņai uzliesmo kaislīga mīla.

    Mēness starus stīgo

    Dzelmē dzidrajā.

    «Šajā grūtajā dzīves laikmetā uzliesmoja arī mana pirmā mīla. Tā bija pret kādu jaunu virsnieku – Kucevalovu. Pēc dzimuma viņš bija pustatārs, pusmazkrievs, tumšmatis, dienvidnieka tips. Kā jau krievs, bija jūsmīgas dabas un mūžīgi dziedāja krievu romances, bet es tās parasti uz klavierēm pavadīju. Viņš par mani ļoti jūsmoja. Kad nedziedāja, tad sēdēja man pie kājām un lasīja kaut ko priekšā.

    Tā bija jūsmīga jaunības mīla, skaista kā pavasara ziedonis, kā ķiršu ziedu svētki, kur lapiņas uzplaukst un apber tevi ar baltām pārslām.

    Arī garīgā ziņā viņš bija ļoti attīstīts. Daudz lasīja un stipri interesējās par literatūru. Deva man lasīt krievu klasiķus: Puškinu, Ļermontovu, Gogoli. Arī kopīgi daudz lasījām dzejas un spriedām par literatūru. Viņš nebija tas, kas mani par Aspaziju sauca. Viņš mani dēvēja par Tamāru, pēc pazīstamās Ļermontova dzejas. Šo dzeju, kura arī man ļoti patika, viņš allaž mēdza deklamēt. [..]

    Daudz staigājām, braucām ar laivu, gājām virsnieku klubā uz ballēm, un vispār mūsu attiecības bija ļoti tuvas un sirsnīgas. Es jau skaitījos it kā par viņa saderētu līgavu. Runājām arī par formālu precēšanos. Tikai es vēl nevarēju dabūt šķiršanos no sava uz Ameriku aizbraukušā vīra, un bez tam virsnieku līgavām vajadzēja būt diezgan bagātām vai vismaz vajadzēja piecsimt rubļu drošības naudas ielikt attiecīgā vietā pēc bijušās Krievijas virsnieku dzīves noteikumiem. Bet, tā kā man tādas summas nebija, tad viņš pats apsolīja man šo summu iedot. Ar vārdu sakot – viss bija sagatavots, lai es kļūtu par krievu virsnieka kundzi.

    Tā šī mīla turpinājās vairāk kā gadu. Bet tad nāca lūzums. Reiz, iebraucot no laukiem, kur Jaunsvirlaukā biju mājskolotāja, gāju apmeklēt Kucevalovu viņa skaistajā dzīvoklī.

    Sirds jūsmoja un ilgojās viņu redzēt, bet… nepatīkams, satriecošs pārsteigums. Es atradu viņu, mīlinoties ar kādu citu sievieti!…

    Es saplēsu visas viņa vēstules un portrejas, lai izdzēstu no savas atmiņas viņa vārdu un no savas dvēseles viņa tēlu, no savas sirds viņa mīlu. Iznīcināju arī kādu skaistu ametista rotu, ko viņš man kā līgavai bija dāvājis. Mana sirds sāpēja, mīlestība bija nāvīgi ievainota un – mira.

    Arī viņš ālējās kā neprātā un izmisumā, gribēdams savu grēku ja ne dzēst, tad mazināt. Kucevalovs briesmīgi cieta. Vēl tiekoties, tas izmisis nerima atkārtot Puškina poēmas Jevgeņijs Oņegins vārdus: «Un laime bij tik tuvu, tuvu…» [..]

    Tā izbeidzās mana pirmā – spilgtākā jaunības mīla. Romāns, ko pārdzīvoju ar Kucevalovu, nebija tikai jūsmošana vien. Viņš atstāja lielu iespaidu arī uz manu lirisko daiļradi. Šīs romantikas noskaņās dzima arī mana Mirdzas dziesmaMēness starus stīgo. Reiz braucām abi ar laivu pa Driksnu un Lielupi (pie Jelgavas). Bija klusa, skaista mēness nakts. Kucevalovs sēdēja laivas vienā galā un airēja, bet es sēdēju laivas otrā galā pie stūres. Braucām klusēdami, un pilnais mēness savus starus tiešām stīgoja klusajā dzelmē. [..] Uzrakstīju viņu vienā rāvienā, pati atrazdamās savādā, transam līdzīgā stāvoklī,» tāds ir Aspazijas stāsts par mīlestību, vilšanos un sāpēm, no kurām izauga brīnumskaista dzeja, ko Emīls Dārziņš pārvērta dziesmu klasikas pērlē.

    Sapņu tālumā,

    Staru spožumā,

    Zvaigzne dziestošā,

    Mana laimība.

    «Ir 1894. gada 19. janvāra vakars Rīgā. Veras priekškars Latviešu biedrības teātrī. Sākas lugas Vaidelote pirmizrāde. Pāri skatuvei staro pilnmēness. Skan kokle un Mirdzas – aktrises Daces Akmentiņas – dziesma: Mēness starus stīgo/ Dzelmē dzidrajā… Zāle ir saviļņota. Nekad vēl uz latviešu skatuves nav dzirdēta tik maigu ilgu piesātināta romantikas Augstā dziesma,» grāmatā Gājēji uz Mēnessdārzu raksta Saulcerīte Viese.

    «Galvenā personā Mirdzā esmu tēlojusi pati sevi. Mirdza ir reizē eņģelis, velns un cilvēks,» tādu liecinājumu savā autobiogrāfijā atstājusi Aspazija. Tovakar viņa satiek Raini. Laikraksta Dienas Lapa redaktors, Pēterburgā izglītojies jurists, esot ienācis zālē ar nokavēšanos brīdī, kad Dace Akmentiņa dziedājusi: Tur, kur gars ar garu/ Jūtās sastopas.

    Laikam jau zvaigznēs bija ierakstīts, ka šiem diviem gara milžiem bija jāsatiekas, lai, aizejot no zemes dzīves, viņi paliktu par nedziestošām zvaigznēm.

    «Mana jaunā Rīgas dzīve nāca arī ar jaunu mīlas jūtu un mīlas problēmu pasauli. Mans redzamais stāvoklis teātra pasaulē, manas spīdošās sekmes ar Vaideloti, manas dabas dotās personiskās īpašības radīja man diezgan daudz piekritēju ne tikai kā māksliniecei, bet arī kā sievietei,» Aspazija neslēpj.

    Viens no viņas tolaik karstiem pielūdzējiem bija jaunais jurists Kārlis Ozoliņš. «Viņa mīla bija nopietna, pat vētraina un liesmaina. Viņš nāca tik bieži, ka ļaudis jau sāka par mums izlaist visādas ļaunprātīgas baumas. Mani nelabvēļi un nelabvēles sāka mani pat apmētāt visādiem tenku dubļiem. Tas man, protams, ļoti sāpēja, un es O. kungam reiz pieklājīgā formā, bet noteikti noprasīju: «Kas būs?» Citiem vārdiem: vai viņš nopietni domā mani izvēlēties par savu dzīves biedreni, vai nē? Viņš svārstījās.

    Pa to laiku biju iepazinusies ar Raini. Arī tur jutu pamostamies savādu simpātiju pasauli. Jurista O. svārstīšanās manas jūtas pret viņu stipri atvēsināja, un tās ar sparu drāzās citā virzienā. Bez tam es arī instinktīvi jutu, ka Kārlis O. nebūs tas, kas varētu manas jūtas un manas gara prasības apmierināt.

    Mans gars slāpa pēc kāda plašāka un dziļāka gara. Un tādu tas saskatīja – Rainī.»

    Kaislības, kas virmo Aspazijā un ap viņu, pārvēršas dzejā un ieaužas lugu tēlos. Jaunais jurists, aptverdams, ka Aspazija slīd prom, pēc viņas izrādes Zaudētās tiesības dāvina viņai gredzenu ar briljantiem un bildina, bet – jau par vēlu. Arī lepnās vakariņas ar bagātīgi klātiem galdiem un krāšņiem ziedu groziem Latviešu biedrībā, ko Ozoliņš sarīko Aspazijai par godu, neko vairs neglābj. Otrā rītā pēc šīm dzīrēm Aspazija uzraksta dzejoli Sapņu tālumā. «Šī dzeja dzima, nolikvidējot vienu manu romantisko attiecību posmu. Pēc tā sākās otrs romantisko attiecību posms – mana mīla ar Raini,» tā Aspazija.

    Pēc daudziem gadiem, kad Raiņa jau vairs nebija, 1935. gada 16. novembrī sarunā ar literatūrzinātnieku Pēteri Birkertu Aspazija teikusi: «Rainim visi piemeta, ka viņš esot apprecējis to skaistāko sievieti Rīgā.»

    Vienīgais sapnis,

    Mans sapnis par tevi

    «Daudzkārt minēta mīkla, vai jurists un žurnālists Jānis Pliekšāns (bērnībā saukts tik franciski par Žaniņu) taptu par Raini, ja nebūtu saticis Aspaziju, ja viņa nebūtu sastapusi Raini,» apcerē Aspazijas noslēpumi raksta Zigmunds Skujiņš. «Bez Aspazijas Jānis Pliekšāns nebūtu varējis kļūt Rainis; Elza Rozenberga arī viena pati būtu spējusi kļūt Aspazija, viņa bija Aspazija,» pārliecināti pauž itāļu žurnāliste un rakstniece Kjāra Makoni, kura, 1999. gada februārī būdama Šveicē un staigādama pa Lugāno – kādreizējo Kastaņolu, ierauga necilu pieminekli, kas veltīts diviem cilvēkiem – Rainim un Aspazijai.

    Itālietē iedegas interese par Aspaziju, viņa meklē dzejnieces pēdas Lugāno un Rīgā, dzejniece viņu sajūsmina, un Kjāra Makoni uzraksta Aspazijai veltītu grāmatu Sarkanā komēta, kas tulkota arī latviski. Tā nav ne akadēmisks pētījums, ne biogrāfisks romāns, neatbilst hrestomātiski tradicionālajiem priekšstatiem, ar kādiem skolā izglītotas vismaz padomju laika paaudzes. Kjāra Makoni nešaubās – Aspazija savu dzīvi un talantu upurēja, lai paceltu Raini, iedvesmotu viņu un palīdzētu kļūt par to, par ko viņš tapa.

    «Jā, viņa bija karaliene, viņa jutās kā karaliene, un kā karalieni viņu redzēja visi, kas bija ap viņu, par karalieni bez vārda runas atzina viņu arī vīrs, karalis – Rainis,» raksta Roalds Dobrovenskis.

    Šo divu lielo cilvēku dzīve nebija viegla, bet viņi bija viens otram lemti, ko atzina arī ne savās laimīgajās dienās. «Bieži man likās, ka Tu mani nomāc un laupi manu individualitāti, taču tagad, taču tagad! Man jāsamaksā par šo noziegumu, sods nāk caur mani pašu. Es nogrimstu šajā visspēcīgā, par visu pārākā mīlā, kas katru dienu un stundu vēršas bezgalībā.

    Nekam priekš manis nav vairs vērtības, nedz manam bijušajam spožumam, nedz maniem lauriem, nav vairs cita nekā kā vien Tu; arī manas bailes no nāves ir zudušas, es varu mirt par Tevi. Tikai viens mani piepilda, tikai vienam es dzīvoju – šai bezdibenīgi dziļajai, lielajai mīlai un šīm nebeidzamajām sāpēm par Tevi,» kādā vēstulē Rainim raksta Aspazija.

    Viņu 35 gadu pazīšanās un 32 gadus ilgās laulības laikā Aspazija Rainim uzrakstīja 1154, Rainis Aspazijai – 1345 vēstules.

    Drīz, drīz vien mani aizmirsīs…

    Klau: stunda sit – mans laiks ir īss.

    Aspazija kļūdījās. Viņa nav aizmirsta. «Uzskatu Aspaziju par mūsu lielāko dzejnieci. Apbrīnoju viņas spēcīgo, lepno, krāšņo, spārnoto iztēli un sirds degsmi. Krīt spoži stari ausmas bālumā,/ Mirdz nemierīga zvaigzne sapņu tālumā…/ Un Raiņa tautā dzīvo Aspazija,» 1963. gada maijā, Raiņa kapos atklājot kapakmeni Aspazijai, teica dzejniece Mirdza Ķempe.

    Pēc Raiņa nāves 1929. gada 12. septembrī četrpadsmit gadus ilga Aspazijas vientulība. «Aiz manis nu guļ mana pagātne – tik briesmīga, satricinoša, ka es vairs nezinu, cik man no dzīves iespējamības palicis pāri, cik tad arī vairs trūka, ka es nebūtu līdz ar viņu noslēgusēs pate,» 1931. gada 21. martā Aspazija raksta savā dienasgrāmatā.

    Cits ieraksts 1933. gada 1. jūlijā: «Vienu dienu izbraucu uz Jūrmalu apskatīt mazo namiņu 14. līnijā N 2 Mellužu prospektā, kur mūsu pirmā mīla un laimīgā vasara norisinājās. [..] Nogāju arī mežā pie otras mājas – Aleksandra prosp. N 16. Šinī vietā Pūks dzejoja Uguni un nakti. Tik sāpīgas, tik saldas atmiņas! Nav nevienas dienas, ne nakts, kad pie mīļā nebūtu.»

    Aspazija bija Rainim piedevusi viņa pēdējo mūža gadu aizraušanos Olgu Kliģeri, bija norimušas sāpes un aizvainojums, ka šo savu jauno mūzu Rainis nosauca par Mēnessmeitiņu, veltīja viņai dzeju krājumu ar tādu nosaukumu.

    Mēnessmeitiņas tēlu Rainim viņu mīlestības sākumā bija uzdāvinājusi Aspazija, un viņš šajā vārdā to bija saucis.

    Vēl kādu leģendu par Aspaziju savā romānā Miesas krāsas domino min rakstnieks Zigmunds Skujiņš. Aspazija nomira vācu okupācija laikā – 1943. gada 5. novembrī, un ne tikai tauta, bet arī okupācijas vara sarīkoja grandiozas atvadas no dzejnieces. Tauta – tāpēc, ka mīlēja. Bet kāpēc vācu varas pārvaldnieki ar tādu cieņu godināja latvieti Aspaziju?

    Skujiņa romānā atbilde ir mistērijā – kādu personāžu sarunā: «Vai jūs zināt, kas notiek ar Aspazijas bērēm?» – «Aspazijas bērēm… Jā, kaut ko man ziņoja.» – «Es pateikšu, ko jums neziņos, bet ko der zināt. Aspazija, meitas vārdā Elza Rozenberga, ir reihsministra Alfreda Rozenberga māte…» – [..] «Jaunībā Rozenberga jaunkundzi izprecina nemīlamam vīram, bet viņa to aizsūta uz Ameriku. Tad viņa iepazīstas ar cara armijas horunžiju Kucevalovu. 1892. gadā šīs attiecības ir ļoti nopietnas. [..]

    Abi uzskata sevi par saderinātiem un gatavojas kāzām. [..] Kāzas paput. Elza ar lepni paceltu galvu aiziet. Bet tajos laikos uz neprecētu sievieti stāvoklī skatījās bez jokiem. Elza pamet mājskolotājas vietu pie Jelgavas un pārceļas uz Ziemeļvidzemi, un tur 1893. gada 12. janvārī pasaulē nāk dēls. Māte sameklē cilvēkus, kas par maksu kādu laiku puiku pieņems. Tikai kādu laiku, un tad viņa to ņems atpakaļ kā adoptētu bērnu vai kā citādi. Taču ne velti ir paruna – cilvēks domā, Dievs dara.»

    Vēsturnieks Bonifācijs Dauksts šo leģendu atspēko – vācu vēsturnieki, balstoties uz dokumentāriem avotiem no Hitlera tuvā līdzgaitnieka un ideologa Alfreda Rozenberga dzimtās pilsētas Tallinas arhīviem, esot ieguvuši ļoti ticamus apstiprinājumus, ka reihsministrs ir Igaunijas baltvācu tirgotāja Voldemāra Vilhelma Rozenberga un viņa sievas Elfrīdas Karolīnes, dzimušas Sirē, – īstenas francūzietes – dēls. Vienīgais latvietis Rozenberga ciltskokā esot viņa vectēvs Mārtiņš Rozenbergs. Tiesa gan – arī reihsministra biogrāfija ir noslēpumos tīta. Viņa māte esot mirusi, kad puikam bijuši divi mēneši, arī tēvs agri miris, bērnu audzinājušas tēva māsas, jaunībā viņš studējis Rīgas Politehniskajā institūtā.

    Neticami, bet āriešu rases pārākuma ideologa dzīslās neesot ne pilītes vācu asiņu – viņa senči esot latvieši, ebreji, franči un mongoļi.

    Vēl viena maza epizode no mistērijas sarunas Skujiņa romānā, un tā gan – par Aspazijas kājām – bijusi patiesība.

    «Pirms gadiem desmit es satiku viņu jūras malā. Aspazija gāja pa liedagu, un es vēroju slapjajās smiltīs atstātās pēdas, kā bērnam. Trīsdesmit piektā numura kurpe, ne lielāka.» – «Pēc sintoistu ticējuma sievietes ar mazām kājām spēj staigāt pa mēnesstaru.»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+