Artis Laiviņš par ceļojumu uz Svalbāru: Naktī uz maiņām sēžam lāču sardzē — katrs pa četrām stundām

Brīvais laiks
Ieva Smilga
Ieva Smilga
2. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Artis Laiviņš
Piektdien Artis izdomāja, ka jālido Svalbāru. Pirmdienā viņš bija tur – vietā, kur nedrīkst pārvietoties bez bises un, ieejot bārā, jānovelk kurpes.

Kur vēl foršāk pavadīt Jāņus nekā vietā, kas ir vēl aukstāka un lietaināka par Latviju? Svalbārā. Viņi bija divi. Artis un Raimonds, jo vienītī te ir sarežģīti. Ja nav suņa, kādam vienmēr jābūt uz vakts, lai sargātu telti no polārlāčiem, jo Svalbāra ir vieta, kur polārlāču ir vairāk nekā cilvēku.

Tas ir – šajā Norvēģijas teritorijas salu arhipelāgā dzīvo aptuveni 2000 cilvēku un 3000 polārlāču, kas skaitās niknākie no visām lāču sugām.

Atšķirībā no citiem lāčiem, kas lielākoties uzbrūk cilvēkiem vien tad, ja sajūt briesmas vai cilvēks iegājis viņu teritorijā, polārlācis metīsies un sekos cilvēkam, lai to apēstu. Tas var sajust cilvēka smaržu jau vairākus desmitus kilometru tālu un pacietīgi doties pēc savām vakariņām. Vai peldēs. Polārlāči ir izcili peldētāji, un zināmi gadījumi, kad tie nopeld 200 kilometru no vietas.

Lūk, Svalbāra ir polārlāču mājas, tāpēc ārpus pilsētas teritorijas cilvēkiem ir kategoriski aizliegts pārvietoties bez ieroča, jo neviena vien tūrista un baltā lāča satikšanās te beigusies letāli. Šeit ar sarkano zonu tiek apzīmēta vieta, kur ir droši uzturēties bez ieroča. Tas ir – vietas, kur nenāk lāči.

Pirmie

Svalbāru dala leduslāči, norvēģi un krievi. Teorētiski un administratīvi tā pieder Norvēģijai, praktiski – visai pasaulei. Uz salas ir 50 km asfaltēta ceļa, bet lielākās pilsētas – Longjērbīene, Bārencburga un Svēagrūva – savā starpā ar tiem nav savienotas. Starp pilsētām pārvietojas ar sniega motocikliem, helikopteriem un laivām. Vai – kājām.

Svalbāra tiek saukta par tropisko Arktiku – šī ir Arktikas siltākā vieta, jo to silda blakus esošā Golfa straume. Ap Jāņiem temperatūra šeit uzkāpj līdz aptuveni 8 °C un turas vienādi visu diennakti, jo saule nenoriet pat naktī. Ir polārā diena.

Lielākoties cilvēki ir nodarbināti valsts struktūrās vai tūrismā.

Dzīvokli, zemi vai māju nopirkt šeit nevar, to iespējams tikai izīrēt no valsts, bet gribētāju ir vairāk nekā vietas.

Svalbārā ir samazināto nodokļu zona – starptautiskajos līgumos atrunāts, ka Norvēģija uz šīs pasaules daļas rēķina neko nepelnīs, bet algas ir pietiekami lielas, tāpēc nevienu vien kārdina šeit piepelnīties.

Bijām tur jūnija vidū – laikā, kad tikko sācis kust sniegs un pārgājienu sezona vēl nav atklāta. Runā, ka šajā gadā bijām pirmie, kas tur devās pārgājienā. Svalbārā nav pārgājienu taku. Ir aptuvenais maršruts, un ej, kā māki. Tieši tāpēc šeit zeļ un plaukst gidu bizness – viņi visdrošāk var aizvest cilvēkus no punkta A uz punktu B. Bet – kas tas par piedzīvojumu, kurā viss ir droši, garantēti un paredzami?

Aliņa un bises situācija

Nolaižamies Longjērbīenes lidostā. Ir divi naktī, bet ārā – gaišs kā dienā. Izejot no lidostas, pirmais, ko redzi, – polārlapsas, kas šiverējas blakus esošajā kempingā. Arī mēs te paliekam. Sniegs ir tikko nokusis, tāpēc zeme ir slapja, bet citas iespējas nav – atrodam nedaudz augstāku vietu un izslienam savu telti. Pirmajā dienā esam plānojuši saprast, kas te vispār notiek, kur ir pilsēta un kur var dabūt ieroci.

Pilsēta atrodas piecu kilometru attālumā no lidostas un mūsu kempinga. Apkārt skraida polārlapsas, tāpēc negribam te atstāt ne ēdienu, ne drēbes, un ejam uz pilsētu ar smagajām somām mugurā. Kamēr es fotografēju, Raimonds aiziet uz informācijas centru sarunāt ieroci. Pie informācijas centra jānovelk kurpes, un tikai tad drīkst doties iekšā. Starp citu, šeit visur jānovelk apavi. Tas viņiem pieņemts no laikiem, kad te bija ogļu raktuves un cilvēki staigāja netīrām kurpēm.

Internetā teikts, ka Svalbārā iegūt ieroci ir vieglāk nekā alkoholu. Pie veikaliem ir plauktiņi un skapīši, kur atstāt ieroci, pirms dodies iepirkties. Aliņš bija dabūts, tad jau nevajadzētu būt problēmām arī ar ieroci. Tomēr viss nav tik vienkārši.

Informācijas centrā Raimonds uzzina, ka, lai dabūtu ieroci, nepieciešama atļauja, kam jāpiesakās jau četras nedēļas iepriekš. Tātad – ieroci nedabūsim. Vismaz ne īsto.

Otra iespēja ir skaņas pistole. Satiekoties ar lāci, pirmā darbība ir šāviens gaisā ar šo skaņas pistoli. Ja lācis neaizbēg, jāšauj gaisā ar bisi, bet, ja neaizbēg arī tad, jāšauj lācim. Nevienā brīdī netika pieļauta doma, ka pārgājienā neiesim, tāpēc nopirkām vismaz skaņu pistoli. Ideja tāda: šauj gaisā šo pistoli, un lādiņš, nākot lejā, taisīs skaņu. Galvenais – jātrāpa starp sevi un lāci. Ja patrona nokrīt aiz lāča, tas nobīsies un skries tev virsū. Nopirkām trīs patronas, katru – par 15 eiro. Teorētiski – vajadzētu pietikt. Praktiski – runā, ka lāči tā pieraduši pie šīm skaņu pistolēm un nereaģē uz tām.

Samierināmies ar situāciju, sēžam bārā, dzeram aliņu un pētām pārgājiena maršrutu. Esam plānojuši noiet maršrutu no Longjērbīenes līdz Bārencburgai, kas ir 70 km. Citi šo maršrutu iet četras dienas. Mēs iesim divas.

Rajens ir dusmīgs

Kempingā visi ir pārsteigti, ka dosimies pārgājienā bez gida, ieroča un suņa. Šeit tā nedarot. Iet ārā no sarkanās zonas bez ieroča esot nelegāli, un mums tiek stāstīti šausmu stāsti, ar ko tas var beigties. Tikmēr kempingā ieradies arī gids no Somijas. Rajens.

Sarunājām ar viņu, ka vakarā satiksimies parunāt par pārgājienu maršrutu, kuru bijām sev izplānojuši, lai viņš mums sniedz kādu padomu. Bija aptuveni viens naktī, bet varbūt mazāk – nav jau atšķirības, jo saule nenoriet –, kad Rajens mūs pasauca uz galveno mājiņu, lai pastāstītu par apkārtni un savu maršrutu.

Informācija diezgan noderīga, bet domāju, ka būtu tikuši galā arī bez viņa. Sākām prasīt par viņa pakalpojumiem, cik tas maksā, bet jutu, ka viņš kļūst aizvien nerunīgāks. It kā viņam pēkšņi liktos, ka esam te atbraukuši, lai vēlāk vestu citus cilvēkus kā gidi. Tas ir – konkurētu ar viņu. Gidi šeit neslikti pelna. Tūre ilgst četras dienas un maksā 600 eiro no galviņas. Iekļauta apdrošināšana, gida pakalpojumi, gida ierocis, suns un kuģītis atpakaļ uz sākuma vietu.

No rīta astoņos jau esam augšā, sapakojamies, uzraujam mugurā somas, kad pēkšņi soms no aizmugures sāk kaut ko kliegt. Vaicā, vai mēs jau dodamies. Var redzēt, ka uzvilcies ne pa jokam.

Atbildu apstiprinoši – ejam pārgājienā. Soms jautā par mūsu ieroci. Ja mums nav ieroča, pārgājienā nedrīkstam iet, jo tas ir nelikumīgi un viņš sauks policiju.

Piesola, ka mums pakaļ brauks helikopters un glābšanas misija maksā 20 tūkstošus, kas mums būs jāatmaksā. Nedaudz minstināmies un samelojam, ka ejam uz pilsētu pēc gida. Sākam iet uz pilsētas pusi, apmetam loku ap lidostu un aizejam uz savu taku, nedaudz pieliecoties un slēpjoties aiz mājiņām, lai soms mūs nepamanītu. Izdomājām stāstu – ja kādu sastopam un mums prasa par ieroci, esam kopā ar zviedru gidu Jorgenu, kurš aizgājis nedaudz pa priekšu.

Kurpes piesmeltas, bikses netīras

Zeme ātri vien kļūst mīksta, un visu laiku jālēkā pāri upītēm. Kājas slapjas jau pirmajos divos kilometros. Tālāk ir aizvien neomulīgāk. Mums nav ne ieroča, ne rācijas un atpakaļceļa. Ko tad īsti darīt, ja lācis parādās? Un kurā brīdī vispār ir jāšauj? Biju lasījis, ka tad jāmet nost drēbes vai cimdi, – lācis ir ziņkārīgs un var sākt ostīt mantas, dodot laiku aizbēgt. Protams, var tēlot beigtu, bet tad jābūt dzelzs nerviem.

Ejot nepārtraukti skatos apkārt, vai nav lāču, – tas ir visai nogurdinoši, jo liekas, ka nupat, nupat lācis kaut kur parādīsies.

Apkārt ir daudz baltu ziemeļbriežu, un katru reizi, kad kādu ieraugu, nedaudz nobīstos, jo liekas, ka lācis. Ziemeļbrieži nav pieraduši pie cilvēkiem, tie ir drosmīgi un nāk klāt. Citreiz seko, elsojot pakausī.

Gidi ved savas grupas vairāk pa leju, mēs savu maršrutu turam vairāk pa kalniem, jo mazāka iespēja, ka lāči no piekrastes kāps augšā. Pirmajā dienā noejam aptuveni 25 kilometrus. Fiziski tas ir ļoti grūti, jo ceļā nemitīgi gadās sniega pilnas gravas, kam apakšā tek upes.

Bakstām ar nūjām, jo jāsaprot, vai sniegs ir pietiekami biezs, lai pārietu pāri. Vienā no tādām iebrūku un kā Līvu akvaparkā braucu pa upi uz leju, mērkaķa ātrumā cenšoties kaut kur pieķerties. Kurpes piesmeltas, bikses netīras, kājas sadauzītas, drēbes slapjas. Pēdējais posms – iešana pa sniega lauku, kur ik pa brīdim ielūstam sniegā līdz pat viduklim – fiziski mūs nokauj.

Ziemeļu zemēs ūdeni var dzert no kalnu strautiem, tāpēc ūdens rezerves neesam paņēmuši. Izdzeram to litru, kas paķēries līdzi, un pudeli uzpildām kalnu strautiņā.

Pārsteigums! Ūdens garšo pēc dubļiem. Domājām, ka varbūt citur būs labāks. Pasmeļam citā strautā, bet garša – tieši tikpat draņķīga.

Pavasarī viss kūst, arī zeme, un kalnu strautiņi, kas tek cauri pļavām, vairs nav dzidri un dzerami. Ūdens beidzies, tāpēc ēdam sniegu.

Pēc triju stundu brišanas pa sniegu palaižam dronu, lai apskatītos, kur celt naktsmājas. Izkāpjam no sniegotās aizas, uzrāpjamies augstāk kalnā, nokāpjam otrā pusē lejā, atrodot perfektu vietu naktsmājām uz vecas koka platformas. Galvenais – lai apkārt laba redzamība. Otrs – drošības labad ēdiens jāglabā vismaz 100 metru prom no telts un arī ēšanas vieta nedrīkst būt pie telts, taču esam tik pārguruši, ka gatavojam un ēdam turpat teltij blakus.

Naktī uz maiņām sēžam lāču sardzē – katrs pa četrām stundām. Es pirmais eju pagulēt, taču nevaru aizmigt, jo apkārt dažādi trokšņi un šķiet, ka lācis nāk. Mana maiņa sākas ap diviem naktī, un esmu sagatavojies, ka būs baigais besis, patiesībā – nav ne vainas. Sēžu, skatos binoklī fantastiskos skatus, fotografēju putnus… Ļoti laba meditācija no diviem līdz sešiem rītā. Un, protams, visu laiku spīd saule.

Ap sešiem beidzas mana maiņa un aizeju pagulēt, līdz pamostos no savādas skaņas. Izrāpjos ārā no telts, un tur Raimonds, kura kārta bija sēdēt sardzē, saldi aizmidzis pie telts ar binokli rokās. Miegs vairs nenāk, tāpēc aizsūtu viņu gulēt un pārkārtoju mantas, lai tās saulē izžūtu.

Mocības

Nākamajā dienā ir jānoiet atlikušais ceļš – ap 40 kilometru. Patiesībā vairāk, jo nemitīgi jālēkā starp peļķēm un jāiet riņķiem. Norāpjamies no mūsu podesta un ātri vien sastopamies ar pirmo pārbaudījumu – upi. Mums kājas vēl sausas un negribas saslapināt apavus jau pirmajos metros. Novelkam basas kājas, savelkam bikses uz augšu un brienam pāri. Upē – sniega pļura, kurā kājas nemitīgi iestieg. Nekad nebiju gājis pa tik aukstu ūdeni. Sniegs skrāpējas gar kājām, un upes gultnes akmeņi ir asi. Upe nav pārāk plata, bet paspēj mūs pamodināt. Kājas vismaz nomazgātas un svaigas. Raimonds man prasa: «Nu, kā ir?» D****!

Nokāpām atpakaļ līdz jūras līmenim, jo lāči vairs nesatrauca. Līdz šim nevienu nebijām pat redzējuši. Te nonākam līdz vecam sliežu ceļam, kam senos laikos apkārt bija uzcelts koka karkass, lai pasargātu sliedes. Apkārt sliedēm viss slapjš, tāpēc jāiet pa šo koka karkasa tuneli, taču tas kļuvis neizejams, jo ir pilns ar sniegu. Nekas cits neatliek kā līst uz jumta un uzmanīgi iet pa augšu. Dēļi nav pirmā svaiguma un aizdomīgi krakšķ, bet tieši te paēdām ar skatu uz Barenca jūru. Neslikti.

Vēl likās, ka šī diena būs pavisam easy un jau agrā vakarā Bārencburgā, mūsu galamērķī, dzersim aliņu. Ha-ha!

Pa ceļam uzduramies pamestam ogļraču ciematam, kurā kalnu upes vairs pat netek apkārt mājām, bet laužas tām cauri. Šeit atstātas cilvēku pēdas, bet, iespējams, tās te iesalušas vēl no pagājušā gada. Ciema vidū upe ir diezgan spēcīga, tāpēc nesam baļķus un metam tai pāri. Desmit minūtes nesam smagos baļķus, lai desmit sekundēs tiktu tai pāri. Aiz ciemata ir upes delta, kas stiepjas vismaz divu kilometru platumā.

Skatoties kartē, šķiet, ka tikšana tai pāri būs vienkārša, jo ir diezgan daudz izskalojumu, bet, izrādās, tās ir dubļu čupas, kur kājas stieg līdz ceļiem. Dažbrīd kājas jārauj ārā no dubļiem ar spēku. Cerīgi skatos uz dubļu upes otru krastu, jo tur viss zaļš. Domāju, nu tik varēs vilkt zābakus un iet pa zaļu pļaviņu. Nekā. Slapjums nebeidzas, arī sasniedzot pļavu. Zeme – kā mačalka – piesūkusies pilna ar ūdeni, un kājas grimst līdz potītēm.

Joprojām ejam basām kājām, un pēdas vietumis skrāpējas pret sasalušiem ledus gabaliem. Ledus šeit neatkūst, un sūnas apaug apkārt ledum – kas tāds vēl nebija redzēts. Šis gājiens nav vis pastaiga taisnā līnijā, bet nemitīga taustīšanās ar nūjām un lēkāšana ar smagu mugursomu plecos no viena sausāka pleķa uz citu. Šīs mocības ilgst kādas trīs stundas.

Pilsētas joprojām nav

Pienāk brīdis, kad beidzot kājās varam uzvilkt apavus. Vai vismaz tā liekas. Nokļūstam vietā, kur no kalniem tek neskaitāmas mazas upītes, kuras uzreiz nevar pamanīt reljefa dēļ, un, lai tām tiktu pāri, atkal jāvelk nost apavi.

Bijām tiktāl izbesījušies, ka nokāpām lejā, lai ietu pa pludmali, bet šeit situācija nebija labāka – pilns ar kalnu tērcītēm un iespēja, ka no ūdens varētu izpeldēt kāds lācis.

Bijām brīdināti, ka bīstamākā vieta ir tieši pie jūras, jo te viņi dzīvo un ēd roņus. Pagājušajā gadā te tika izskalots beigts valis, un lāči to saoda no 50 kilometru attāluma, masveidā peldot šurpu pāri līcim.

Pludmales upes kļūst aizvien dziļākas, un drīz vien tās jau tek pa aizām. Tas nozīmē – mums metrus 20 jārāpjas lejā, jātiek pāri upei un jārāpjas atkal augšā. Upes ir ledusaukstas, un straumes – mežonīgas. Kājas ir nejutīgas no aukstuma, bet vēl jāuzvelk zābaki. Mugurā ir soma, ko negribas novilkt, jo zeme apkārt ir slapja.

Apsēsties nav, kur. Ir vakars, viss sāp, un pieliekties ir grūti. Kad apavi beidzot uzvilkti, ejam tālāk, lai atklātu, ka priekšā vēl viena tāda pati aiza. Un vēl viena. Un vēl viena. Beigās vairs negribēju vilkt nost zābakus. Lūzuma punkts iestājās brīdī, kad ceļu aizšķērsoja trīsreiz lielāka upe nekā iepriekšējās. Brienam pa ledusauksto ūdeni līdz viduklim, lai tiktu pāri.

Kājas tā nosalušas, ka kļūst neomulīgi.

Pēc pārbrišanas labu laiku vēl mēģinām sasildīt kāju pirkstus, lai tajos atgrieztos asinsrite. Ir cerība, ka šī ir pēdējā upe, bet nepaiet ne piecas minūtes, kad ceļu aizšķērso nākamā. Šeit jau morāli jāsaņemas, lai tiktu pāri. Liekas, tūlīt jau būs galā, bet vēl viena upe. Vēl viens grāvis. Daudzi grāvji ir bīstami aizsniguši, taču savā izmisumā un nogurumā sākam kļūt pārgalvīgi, tiem vienkārši lecot pāri.

Astoņos no rīta sākām iet, un tagad ir divpadsmit naktī. Pilsētas joprojām nav. Vismaz atrodam ceļu, kas ved uz pilsētu. Viens ar otru vairs nerunājām. Ieslēdzas autopilots, un kājas pašas nes uz priekšu.

Atkritumu ugunskuri

Pirmajam Bārencburgā satiktajam vīrietim pajautājam, vai viņš runā krieviski. Vīrietis izbola acis. Loģiski – Bārencburga ir krievu pilsēta, kas izskatās kā iestrēgusi astoņdesmitajos gados. Uz jautājumu, kur te varam uzcelt telti, viņš izpleš rokas un smejoties saka: «Vai tad tu neredzi? Jebkur!»

Pajautājām, vai te nav kāda bāra. Ir. Un ir atvērts. Aizmirstam pat telts celšanu un ar visām somām plecos ejam pēc aliņa. Ieejot bārā, protams, jānovelk kurpes un jāuzvelk čībiņas. Visi uzreiz skatās uz mums un sačukstas, ka, redz, tūristi atnākuši. Kāds vietējais sāk ar mums runāt un netic, ka esam atnākuši kājām. Domāja – ar kuģi. Vēl lielāks pārsteigums – ka mums nav ieroča. Izrādās, vietēji vispār nekur neiet. Dzīvo bailēs no lāčiem.

Nākamajā dienā ar kuģīti dodamies atpakaļ uz Longjērbīenu. Varējām arī palikt ilgāk Bārencburgā, taču neesam pārliecināti, vai nākamajā dienā dabūtu kuģīti.

Atbraukuši uz sākuma kempingu, uzzinām, ka mūsu draugs soms Rajens nemaz nav nogājis maršrutu. Otrajā dienā pārtrauca, jo grupai bija par skarbu.

Nebrīnos, jo tas tiešām bija ļoti grūti, bet pieņemu, ka vasaras sezonā gājiens varētu būt daudz patīkamāks. Nav jācīnās ar sniegu un pielijušām pļavām.

Šodien te ir saulgriežu diena – tā šeit tiek svinēta pēc īsākās nakts, kas man liekas komiski, jo jūnijā šeit nakts nav. Nezinu, kā viņi izdomā, kura nakts ar sauli būs īsākā. Aizmināmies ar velosipēdiem līdz pludmalei, kur tiek iekurti ugunskuri un cepta gaļa. Koku viņiem nav, tāpēc nav arī pagaļu. Ugunskurs sastāv no atkritumiem un paletēm. Dzeram savus bezalkoholiskos aliņus un skatāmies uz vaļiem, kas iepeldējuši līcī.

Bijām dzirdējuši, ka Longjērbīenē ir arī naktsklubs. Uzvelkam drēbes, kas vēl nesmird, un laižam to novērtēt. Mums teica, ka balle notiek no 1.30 līdz 3.00 naktī. Aizbraucām tur jau pusnaktī. Ejot iekšā, nododu jaku garderobē un saņemu otro numuriņu. Esam pirmie divi apmeklētāji. Pusotras stundas sēžam nelielajā klubā divatā.

Pa kaktiem saskaitu astoņus darbiniekiem, kaut varētu iztikt ar trim. Šeit izskatās pēc kultūras nama ar bāru, bet, tā kā ārā ir saule, logi aizsegti ar biezām segām, lai būtu tumšs. Cilvēki sarodas pusdivos naktī – visi, kas vēlas ballēties, brauc tieši uz šejieni. Brīdī, kad kāds piespiežas pie logu segas, iespīd saule un kļūst gaišs. Visi ar greizu aci paskatās uz vainīgo. Pēc kādas stundas mums te apnīk dzert kokteiļus par septiņiem eiro, un mēs izejam ārā. Minoties uz kempingu, protams, gaišs kā dienā.

******

Beigās neredzējām nevienu lāci, un varbūt labi, ka tā. Uz Svalbāru brauktu vēlreiz, bet laikā, kad te ir arī nakts. No saules jau sāka kļūt slikti, jo tā visu laiku turas pie horizonta un ir diezgan asa. Tumsu nebiju redzējis nedēļu. Atbraucis mājās, ar aliņu sēdēju uz balkona un skatījos, kā satumst. Patīkami.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+