• Šobrīd

    weather img

    Rīga -3°C Mākoņains, A/DA vējš, 2.06 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Armands Puče: Es gribu aiziet prom no termina «izcila personība»

    Personiskās atklāsmes
    Vintra Vilcāne
    Vintra Vilcāne
    21. novembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Matīss Markovskis
    «Visi ir personības, un visi ir izcili. Jo mēs visi atrodamies kaut kādā mijiedarbībā un kopsakarībās.» Ar atziņām dalās žurnālists, rakstnieks un spilgta personība Armands Puče.

    Atklāsmes publicētas žurnālā «Klubs» 2018. gada 10. numurā.

    Darbam ir jābūt hobijam

    Man šobrīd nevienam nav jāpatīk, un tā ir liela priekšrocība. Tas, protams, nenotiek 18 gados. Bet karjeras laikā tu satiec cilvēkus, vēro attiecību kultūru, piedzīvo gan iedvesmu, gan vilšanos, un tad tu lēnām izsijā to, kas tev der. Un, kad tev rokās jau ir zelta sietiņš, tad tā ir tā lielākā lieta. Jo tu esi nonācis līdz tam, ka vari pats pieņemt savus lēmumus profesionālā ziņā, pats izvēlēties projektus, kas tev patīk. Protams, lai līdz tam nonāktu, darbs kaut kādā brīdī var būt Getliņi, kādā citā brīdī – rožu dārzs, vēl citā brīdī – atvērta smaržu pudelīte, no kuras spēcīgajiem aromātiem tev beigās rodas alerģija. Bet ir jābrien tam visam cauri un jādara. Jo, ja tu dari, tu dzīvo. Bailēm arī ir jābūt, jo tās ir dabiskās bremzes. Lai arī lēmumi ir jāpieņem nepārtraukti, tas, ka tev nevienam par tiem nav jāatskaitās, palīdz noturēt to savu atsperi. Un tā ir normāla vara atspere, nevis izļurkājies gultas matracītis, pa kuru tu esi lēkājis trīsdesmit gadu. 

    Jā, laika gaitā tu aplauzies un tevi pārbauda ar visiem iespējamiem kārdinājumiem, kas ir apkārt. Ieskaitot negausīgus akačus. Bet, ja pret dzīvi un apkārtējiem izturies godīgi, tu uzaudzē savu garīgo muskuli. Godīgumu var iemācīties, tikai saskaroties ar situācijām, kurās tu esi spiests pārdomāt – tas bija labi vai slikti, ko izdarīju.

    Ģimene man ir pāri visam, un tas nekad nemainīsies

    Ja man jautā, kā dēļ vērts dzīvot, tad tikai ģimenes dēļ.

    Ja divi cilvēki kopā ir tik daudz piedzīvojuši un pārdzīvojuši, tad, no vīrieša pozīcijām raugoties, ir jābūt ļoti lielam tumsonim, lai kaut kādā mirklī sāktu pārvērtēt otras puses klātbūtni tavā dzīvē vai ikdienā. Visas tās vīriešu krīzes – tas man šķiet tiek nodrāzti! Jo ir jau jākļi un ērzeļi, kuri, sasniedzot manu vecumu (Armandam šogad paliek 50 – aut.), sāk sevī uzpotēt ilūziju zaru, lai tas joprojām atgādinātu par jaunības draivu. Šķiet, jāņem tik stūre rokās un jāvālē otrais aplis. Atrodot kādu nenobriedušu personību un iestāstot sev, ka otrais cēliens noteikti būs labāks nekā pirmais. Es noteikti neesmu šīs teorijas piekritējs. Manai sievai gan nepatīk, ka sarunās reizēm saku – laulība ir darbs. «Vai tad tu mājās strādā?! Tu esi noguris no attiecību darba?» viņa man jautā. Bet ne tā es to domāju. Es vairāk runāju par attiecību estētiku, kuru varētu apzīmēt ar vārdu daiļdarbs. Tas vispār ir ļoti īpatnēji, kā divi cilvēki kopā var izveidot ļoti stipru pasauli – ģimenes institūciju, kas ir visa pamatā. Ja tu atrodi sev tuvāko cilvēku, ar kuru laimīgi novecot kopā, tad tā ir laime. Otrā puse ir ļoti svarīga. Ja ģimenē ir labi, būs labi arī darbā. Un nevar būt tā, ka darbā ir ļoti labi, bet ģimenē slikti, un tas tevi piepilda. Tad tu sevi māni.

    Laime ģimenē atstarojas uz darbiem, uz radošiem projektiem. Uz visu.

    Karjera nav iespējama vienatnē

    Ne vienmēr tas ir laulātais draugs, bet kāds vienmēr ir blakus ceļā uz karjeru. Un svarīgi apzināties, ko otrs cilvēks tavā labā darījis.

    Darbaholisms ir apmātība. Citi turpina skriet līdz galam, bet citus aprauj mistiski mājieni, sitieni. Mani pa īstam apturēja mauciens starp acīm saistībā ar slimību (Armands pēc 40 piedzīvoja vēzi – aut.). Ja tā nebūtu, iespējams, es nebūtu apstājies, tikai skrējis un dedzis, kamēr izdedzis. No vienas puses, ar darbaholismu tu slīpē savas prasmes, kamēr kāds tavā labā upurējas. Bet, no otras puses, tu ļoti daudz nodari pāri savai ģimenei. Darbaholisma maratonā sieva man reizēm ir uzprasījusi: «Tev gadījumā nav citas ģimenes? Jo mājās tu uzturies tikai naktīs.» Es to neesmu redzējis, bet varu iedomāties, ka viņa ir raudājusi, staigājot pa parku ar bērniem un stāstot viņiem, cik svarīgā volejbola turnīrā vai hokeja čempionātā šodien atkal ir tētis. Bet viena lieta, ko es vienmēr esmu teicis meitām: «Jūs ar saviem stiķiem un niezēm nekad nedarīsiet pāri savai mammai! Pamēģiniet tikai, tas labi nebeigsies.»

    Kāpjot kalnā, tev ik pa laikam kāds padod roku

    Kāds cits pagrūž, lai tu tiktu augstāk. Kāds vēl piedāvājas, ar ko var nosist čūsku pa ceļam, un tad pienāk brīdis, kad tu gribi nokāpt lejā pie strauta un padzerties. Pa ceļam uz leju jau tu satiec tos pašus cilvēkus. Un tā cena par nonākšanu līdz strautam var būt citāda, nekā ejot augšup. Jo var gadīties, ka pa ceļam augšup tu esi kādam iespēris vai pret kāda auss ļipiņu atspēries.

    Manā telefonā kopš 2013. gada nav zvana signāla

    Zvans – tas ir kaut kāds atgādinājums par lietām, kas sagrieza manu pasauli kājām gaisā. Tāpēc negribu savu ikdienu iezīmēt ar kaut kādu skaņu virkni un melodijām. Tieši tāpat mani nepakļaus sociālie tīkli. Un man nav jāatbild nepārtraukti uz kaut kādiem aicinājumiem un meiliem. Jā, kad varēšu, atbildēšu – ja uzskatīsiet, ka tas ir novēloti, tad, piedodiet. Es kārtoju šo dzīvi šādi. Sociālos tīklus es vispār saucu par virinātavām – tu atrādi, izrādi kaut ko, bet kam par godu? Kas tā ir par vajadzību? Un tad tās muļķīgās sekotāju armijas, draugi, kas kādā brīdī vairs negrib būt draugi un tad tevi bloķē. Man nav saprotama visa šī ņemšanās.

    Lai cik daudz būtu darījis un piepildījis kaut ko savā dzīvē, ik pa laikam sevi pieķeru pie domas, ka šaubas un meklējumi nepāriet

    Jo katra nākamā lieta rod tevī nemieru, pārdzīvojumu un stresiņu. Paškritika palīdz personībai veidoties, un es esmu mēģinājis atrast savus vājumus un kaut kādā mērā tikt ar tiem skaidrībā. Man ir ļoti daudz vājumu, kurus mēģinu nevis izravēt, bet pieradināt.

    Kāds es esmu? Dažbrīd pārāk sentimentāls. Bieži vien nerēķinos ar cilvēkiem, kas man ir blakus darba vidē – esmu pamanījis, ka varu būt autoritatīvs, uzspiest savas domas. Ar laiku tas, protams, ir gājis mazumā, bet agrāk man šķita – ja manis tur nebūs klāt, tad nekas nesanāks. Daudzi kolēģi ir cietuši no šādas manas agresīvas uzvedības.

    Cilvēkam kaut kādā dzīves posmā ir nepieciešama izglītība

    Ja tu nepiedzīvo augstskolas posmu, daudz lietu apkārt nav saprotamas. Tā ķīmija, kas rodas starp vienā augstskolā studējošiem, ir jāpiedzīvo. Tāpēc jaunajiem cilvēkiem saku: «Veči, varat arī nemācīties, bet uz tām augstskolas kāpnītēm jums ir jāpasēž – paģirainiem, saskrāpētiem, sadauzītiem, varbūt pasniedzēju nemīlētiem.»

    Dzīve parāda, ka vislabākās atmiņas ir par augstskolas laika draugiem. Viņi ir tie mazie rūķīši, kas palīdz pieaugušo pasaulē.

    Sporta vide nav laba tādā ziņā, ka sportisti ir ne tikai fiziski, bet arī garīgi kropļi. Jo, kamēr citi iet skolā, meklē darbu, ņem pirmo kredītu dzīvoklim, meklē otro pusi, ar kuru būt kopā, sportisti joprojām atrodas labi apmaksātās sporta nometnēs. Tas mēdz notikt līdz pat 35 gadiem. Un bieži vien tālākajā dzīvē viņi aplaužas pašā saknē.

    Sarunas abus padara labākus

    Gan to, kas intervē, gan intervējamo. Jo, ja, veidojot interviju vai rakstot grāmatu, tas nenotiek formāli ar ieskatīšanos pulkstenī, tu ne tikai labāk saproti otra domu gājienu, bet arī iepazīsti vidi, no kuras viņš nācis. Un tad, kad tu redzi, kā tās saknes cauri laikiem ir aprūpētas, bieži vien rodas daudzas jaunas atklāsmes. Kaut vai, piemēram, Kambalam (basketbolistam Kasparam Kambalam – aut.) bija mute vaļā, kad viņš uzzināja, ka viņa radinieks Staņislavs Kambala ir apstāvējis Latvijas valsts dzimšanu (Staņislavs Kambala ir piedalījies Latvijas Republikas proklamēšanas aktā Tautas padomē 1918. gadā, vēlāk veiksmīgi darbojies finanšu sfērā – aut.). Arī runājoties ar Porziņģi (basketbolistu Kristapu Porziņģi – aut.), aizrakāmies līdz suitu galam viņa dzimtā, kā arī vecticībniekiem, kuri dzīti caur Krieviju līdz pat Liepājai. Un tad Kristapa Porziņģa vecmāmiņa, kurā ir tas suitu kods, kopā ar māsu nosēžas un sāk dziedāt. Tas ir neaprakstāmi. Tas notika tik nesamāksloti, ka mani pārņēma trīsas no tā, kā viņas abas rāva vaļā tās dziesmas.

    Jebkuram es novēlu prasmi sarunāties

    Jo tā ir visa pamatā. Ja tu nemāki sarunāties, tad pasaulē, kurā ir cilvēki, tevis nav. Un tad tu ieraksties kretīnu un idiotu barā, kas meklē nemiera jūras un grib, lai ne tikai viņiem pašiem, bet arī citiem ir slikti. Prasme sarunāties ietver arī prasmi klausīties. Tā cilvēki veido savas attiecības, tā viņi atrod savas otrās pusītes. Sarunāties gan jāmācās visu mūžu. Cilvēka priekšrocība ir tāda, ka viņš šo prasmi var kopt un slīpēt katru dienu. Pat stāvot rindā stacijas tualetē, ir iespēja sarunāties. Un, ja tev ļoti vajag un rinda ir baigi gara, tu atradīsi īstos vārdus, lai nokļūtu rindā pirmais. Un tā pat nebūs mānīšanās. Jo, ja tu proti sarunāties, tad cilvēki tev noticēs.

    Žurnālistam sarunās jākustina līdzi smadzenes

    Jo žurnālistika – tā ir manipulācija. Un tad tev pietiekami prasmīgi jātiek galā ar cilvēku instinktiem – izlikties. Jo mēs jau visi esam ar maskām. Katrā vidē tā ir sava. Arī man, vadot raidījumu, ir kaut kāda maska. To, kāds es esmu īstenībā, zina tikai mans tuvākais cilvēks.

    Bet man šķiet aizkustinoši pavērot politiķus vai arī sportistus. Daži ir ļoti piezemēti, bet citi atkal iedomīgi un piepūtušies. Un tiem otrajiem nekad nav laika. Kad no desmit reizēm, kurās gribi sarunāt interviju, tev atbild: nav laika, man gribas pasmaidīt. Laikam Bagatskis reiz teicis: «Eu, garie, beidziet melot! Kāpēc man gan kā sportistam, gan kā trenerim vienmēr bijis laiks kā jūra?!» Kāpēc cilvēki tā dara? Iespējams, viņi sabīstas no intervijām, kurās varētu izskatīties neveikli, vāji vai muļķīgi. Tad jau labāk spoguļoties pie lietajiem diskiem.  

    Es gribu uzturēties vidēs, kurās man ir labi, nevis pārmācīt pieaugušus cilvēkus

    Kāpēc man šajā vecumā vajadzētu pieņemt cilvēkus, kuri ik pa laikam padzeras no savu intrigu vai kretīnisma avota?!

    Džekiem ir mazliet citādi, bet tas, kādām intrigām skolas laikā iet cauri meitenes, ir šausmas. Es taču redzēju, kā manas meitas aug, un man liekas, ka pusaudžu vecums ir visnežēlīgākais, kāds vispār var būt. Un man ir šoks par to, ka pieaugušo pasaulē šīs intrigas un riebīgums nepāriet. Protams, ka atšķirībā no skolas laika tu vari paiet maliņā un pateikt – stāviet pie ratiem, bet tā aprobežotība nekur nepazūd.

    Es gribu aiziet prom no termina izcila personība

    Visi ir personības, un visi ir izcili. Jo mēs visi atrodamies kaut kādā mijiedarbībā un kopsakarībās. Es negribu nevienu likt kā varoni uz pjedestāla.  Tā ir tāda sava veida kroplība, ka mēs dzīvojam personības kulta maldos. Ja kāds var ietriekt grozā bumbu no augšas, viņš tiek dēvēts par izcilu. Bet varbūt tieši cilvēks, kurš notīrījis grīdu pirms spēles, lai basketbolists varētu atsperties, ir izcils. Pasaule šajā popkultūras vektorā ar spožumiem, spīdekļiem, sintētiku, kas visapkārt valda un nosacītajām pseidozvaigznēm ir aizgājusi baigi tālu. Man šķebinātu dūšu, ja kāds man pateiktu – populārais Armands Puče. Es kā jebkurš cits cilvēks daru savu darbu.

    Veiksme veidojas no cilvēkiem, kurus satiekam

    Man bieži vien ir sajūta, ka standarta CV, ko bieži vien pieprasa darba vietās, vajadzētu mainīt kārtību. Mani absolūti neinteresē, no kura līdz kuram gadam kāds ir pavadījis skolā. Svarīgākais ir tas, kuri cilvēki šo skolnieku veidojuši kā personību. Tikpat labi nozīmīgs var būt tautas deju skolotājs vai kāds no sporta treneriem. Tikpat labi kāds vecāks klasesbiedrs vai skolotājs. Vienkārši šo cilvēku klātbūtni jāprot pamanīt un novērtēt. Bet to, kas bijis labākais tavā dzīvē, jau saproti tikai ar laiku.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+