Animasas ielejas institūta gids Braiens Stafords: Labā ziņa ir tā, ka tu drīksti mainīties

Vīru sarunas
Gustavs Terzens
3. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No Braiena Staforda personiskā ahīva
Mans vārds ir Gustavs Terzens. Man ir 38 gadi. Vieniem esmu radio un TV cilvēks, otriem dikti salasījies grāmatu entuziasts, trešajiem ceļotājs un vēl kādam – mūziķis. Katram savs Terzens.

Pagāja ilgs laiks, līdz atmaskoju savas sociālās lomas un spēju atzīt, ka tā ir konstruēta, ja gribat, neīsta patība. Šobrīd mans vecais stāsts vairs neiztur to slodzi, ko pieprasa jaunais, kurš vēl tikai top. Kaut kas mainās. Un es zinu, ka daudzi no jums stāv uz līdzīga sliekšņa. Kur iet? Ko darīt? Prasās pēc kādas receptes, rīkojuma un vadības… Saruna ar Animasas ielejas institūta (ASV) gidu BRAIENU STAFORDU ir kā viedo vecajo padome, kur jaunie tiek ievadīti dzīves nākamajā līmenī. Viņš pārstāv vecajos, es – jaunos. Braiena galvenais instruments ir mežonīga savvaļa gan dabā, gan cilvēciskajās dzīlēs. Viņš ved tur, kur mēs vēl neesam bijuši. Šis ir bīstams ceļojums, jo neatgriezeniski maina cilvēku.

Uz Latviju pirmoreiz atbrauci 2018. gadā. Iepazini ļaudis, dabu un tradīcijas. Savu programmu esi vadījis mežonīgajās Dienvidamerikas, Austrālijas un ASV savvaļas vietās, bet kā tevi pārsteidza mūsu vide?

Pirmais, kas dziļi saviļņoja, bija jūsu jūra. Mēs parasti retrītos neesam tik tuvu lieliem ūdeņiem. Maršruti to pieļauj, piemēram, būt tuvu Kalifornijas un Meksikas līčiem, Klusajam okeānam, bet tā nav ierasta prakse. Te pie jūsu jūras ir autentiska pieredze, jo nereti retrīta dalībnieki savā iztēles procesā un sapņos nonāk viļņu un ūdens varā, citi pat redz sevi slīkstam, tas ir ļoti arhetipisks slānis, ar kuru strādāt. Līdz ar to mums ir kolosāla iespēja uzreiz un nomodā paturpināt zemapziņas darbu, veidot tiešu saikni ar jūru, burtiski tajā ienirstot.

Bet kā ar sauszemi? Mums nav ne kanjonu, ne klinšu, ne tuksnešu, kur parasti iedomājamies lielo garīgo darbu notiekam…

Šī vieta, kur varam veikt savu darbu, ir pasakaina. Kad pirmoreiz nonācām Elijas namā (Jura Rubeņa vadītais meditācijas centrs Kurzemē, Lūžņās) un gājām pastaigā, man likās – mīļais Dievs, tik daudz neapstrādātas un neiekoptas teritorijas. Meži, kāpas, purvi! Tīrs un neskarts skaistums. Kas patiesi pirmatnējs. Redzot padomju armijas pussabrukušās būves, prātā saslēdzās vairākas lietas.

Brīvība, kas ir visu lietu pamatā, tad okupācija, kas liedz šai brīvībai būt, un tad izraušanās, kas sasaucas ar to, ko mēs Animasas retrītos darām ar katru dalībnieku individuāli.

Šī vieta palīdz pārveides procesam notikt ļoti personīgā līmenī.

Un visbeidzot liela līdzība arī ar tā saucamo brīvo rietumu civilizāciju, kas šķietami tev ļauj būt brīvam, bet patiesībā padara par konformistu un konkrēta pasaules uzskata vergu.

Šobrīd tās varētu būt globālās klimata izmaiņas…

O, jā! Tā ir liela tēma. Kad bijām pie jūras, dzirdējām stāstus par to, ka zivju kļūstot mazāk, jūra mainās. Latviešos, kas piedalījās retrītā, sajutu ilgas – saprast to netveramo dabas lielumu, lai mazinātu savu cilvēcisko satraukumu. Jums ir savas ļoti dziļas un senas attiecības ar dabu un tās lielajām norisēm. To var just. Ar jums ir viegli doties dvēseles mākslu ceļojumā.

Kaut kādā mērā esam pēdējie pasaules pagāni, kas, neskatoties ne uz ko, spējuši saglabāt senās zināšanas. Tik senas, ka atkal jāmācās no jauna (smejas).

Pirms devos uz Latviju, daudz lasīju, iedziļinājos jūsu kultūrā un vēsturē. Nevar neņemt vērā jūsu pirmskristietības laiku, kad dzīvojāt lielā saskaņā ar dabas ritiem un cikliem. Tā ir šā reģiona burvība līdz pat Skandināvijai. Un tad pēkšņi jūsu ciešā saikne ar zemi, mēnesi un visu femīno pasaules daļu nez kāpēc kādam kļuva bīstama un aizliedzama…

Tad nekas cits neatliek, vien paslēpt šīs zinības pasakās, stāstos, leģendās. Līdz ar to ir liels risks pazaudēt patieso šā vēstījuma jēgu. Kāds no dalībniekiem stāstīja, ka bērnībā viņam neļāva naktī iet ārā, jo mēness viņu apēdīšot… Pēc tam ir tik patīkami vērot, kā ļaudis pārvar šos iedoktrinētos māņus un izveido jaunu saikni ar dabu un tās lielajiem noslēpumiem. Kas var būt labāks par vienatni tumšā naktī un personīgu sarunu ar mēnesi? (Smejas.)

Nesen izlasīju tava drauga un skolotāja Animasas ielejas institūta vadītāja Bila Plotkina grāmatu Daba un cilvēka dvēsele, kur viņš min šokējošu faktu – lielajās ASV pilsētās ir ģimenes, kuru bērni nekad nav bijuši brīvā dabā! Viņi ir samulsuši, nonākot pat uz visparastākās marķētās dabas takas! Man kā latviešu cilvēkam, kas visu bērnību ložņājis pa kokiem, taisot štābiņus, gulējis siena gubās un sagaidījis miglu Jāņu dienas rītā, tas nelīmējas kopā…

Ir vēl sliktāk. Lielajās pilsētās ir bērni, kas piesārņojuma dēļ nekad nav redzējuši zvaigžņotas debesis. Tā dēļ pat ir aizsākts globāls projekts Children and Nature, ko vada mans paziņa Ričards Louvs. Viņš šo skumjo fenomenu sākotnēji aprakstīja grāmatā Last child in the Woods, kur izseko tam, kā vecāki nonāk pseidodrošības un tehnoloģiju varā un ļauj tām nolaupīt bērna dvēseles brīvību. Mani tas aiznes bērnības atmiņās, kur pēc garās skolas nedēļas brīvdienās vienkārši pazudu Kolorādo kalnu ārēs. Tā, ka grūti pēc tam sevi iedabūt atpakaļ obligātajos kultūras kanonos.

Man netikšana pie dabas šķiet neiespējama. Pat te, Rīgā, dažu minūšu brauciena attālumā vari nonākt mežā vai kādā skrajākā apvidū. Ar bērniem cenšamies tikt pie svaiga gaisa, cik vien iespējams.

Plotkins min vēl kādu jēdzienu – patoloģiskā pusaudzība, turklāt runa nav tik ļoti par padsmitniekiem, bet bieži vien  35–40 gadu veciem indivīdiem, kas netiek uz priekšu savā briedumā.

Patoloģiskā pusaudzība ir revolucionāra atklāsme. Tā rezonē ne tikai manī, bet arī seno tradīciju uzturētājos, kurus parasti iedomājamies kā vecus un viedus indiāņu virsaišus jeb vecajos (smejas). Tas, kur manas sajūtas sakrīt ar vecajiem viedajiem vīriem, ir – vides un kultūras ietekme uz cilvēka iniciāciju. Slimā kultūrā nevar izaugt vesels cilvēks. Ar slimu domāts mirklis, kad no visas cilvēkam domātās iniciācijas ir nogriezta daļa, kas liedz piedzīvot veselumu. Tā ir savienošanās ar dzīvo, mežonīgo dabu.

Šis aspekts seno kultūru iniciācijas ceļā bija obligāts, jo ļāva apzināties emocijas, sajūtas, sava ķermeņa īpatnības un ļāva tam «iztrakoties» tikpat autentiski kā mežonīgās dabas procesos.

Bet tā vietā daudzās rietumu izglītības sistēmās mēs bērnus, sasniedzot četru gadu vecumu, iespundējam klasē un sakām: «Sēdi! Klusē!»

Ričarda projekts rada tādu kā pirmsskolas piespiedu būšanu dabā, lai bērni paspētu saķert savus autentiskos impulsus, ko rada mežonīga daba un satikšanās ar tās procesiem. Mūsu izpratnē dvēsele nav nesasniedzams un romantizēts mirdzums kaut kur paradīzē, bet gan konkrēta cilvēka autentiska sevis piepildījuma niša. Tā ir tava īstā vieta šajā pasaulē, nevis paklausība sistēmām un organizācijām.

Jā, svētā trīsvienība – izmācies, iekārtojies darbā, nerunā pretī…

Tas lielā mērā izriet no bērnības, no tā, kā ģimene tevi ievada dzīvē. Ja starta kapitāls apzīmogots ar konformisma birku, vēlāk ir ļoti grūti. Tā vietā, lai kļūtu par savu unikālo sevi, tu eksistē, lai neapšaubītu dominējošo kursu. Jūs, latvieši, to labi zināt no savas vēstures un pieredzes padomju okupācijas laikā. Rietumos ir līdzīgi, tikai ekonomiskās kundzības izpausmē. Mirklī, kad pamostas mūsu mežonīgā un neizsmeļamā iztēle, parādās kāds, kurš aizrāda: «Tās ir tikai tavas iedomas!» vai «Tas bija tikai sapnis!» Tā mēs apspiežam bērna un topošā cilvēka spēju apjaust savu patieso potenciālu. Cilvēks iemācās aizliegt savas jūtas un emocijas. It īpaši vīrieši.

Klasiskais «puikas neraud»?

Tās jau ir sekas. Sākotnēji ir nesaprotamu sajūtu noliegšanas tirānija. Ja nesaprotu, ko jūtu, tātad slikti. Emocijas tiek demonizētas. Skumjas, izmisums un galvenokārt dusmas. Šīs ir spēcīgas emocijas. Ja sajūtas, kas rodas mūsos, atšķeļam un pasludinām par sliktām, tad veselu savu esības daļu izslēdzam. Tajā brīdī nomirst kas skaists un kosmisks. «Neesi mīkstais!» tev pasaka mirklī, kad iekšēji tiek izrauts pamats zem kājām. Kur tas viss paliek?

Man pagājušogad bija kolosāla iespēja nonākt vienā no Soulcraft piedzīvojumiem, kuru vadīja tava kolēģe Seidža, viedā dzīļu zinātāja. Viņa mūs palēnītēm veda, īpaši vīriešus, virzienā, kur mācījāmies izteikt, nevis kā es jūtos, bet kur un ko es jūtu savā ķermenī.

Tu jau arī esi rietumu vīrietis. Lielākā daļa rietumu vīriešu dzīvo no šejienes (rāda uz zodu) uz augšu (rāda uz pieri) – savās domās jeb intelektuālajā pasaulē. Kad viņiem jautāju: «Ko tu šobrīd jūti?» – viņi atbild: «Domāju, ka es jūtu to vai to…»

Es domāju, ka jūtu, nevis – sajūtu…

Jā, tāpēc, ka ir iemācīti, ka izjust emocijas nav droši. Prieks, veiksme, sajūsma – tās ir labas emocijas. Bet ko darīt ar skumjām un ilgām? Tās ir smagas, sarežģītas emocijas. Ja mūsu tēvi, skolotāji nav mācījuši, kā reaģēt un sajust sevi šajās emocijās, mēs totāli apjūkam un aizliedzam sev just vispār. Un tad rokas stiepiena attālumā ir visiem labi zināmie pašpalīdzības instrumenti – narkotikas, alkohols, atkarības. Jebkas, kas palīdz nesaprotamās emocijas izbeigt.

Tas liek domāt par to, ko uzsver franciskāņu mūks un viens no mūsdienu lielajiem domātajiem Ričards Rors savā vīriešu iniciācijai veltītajā grāmatā Ādama atgriešanās, – mums pietrūkst viedas vecajo vadības. Vēl vairāk – šiem viedajiem vīriem un sievām, kas varētu līdzēt mums neiestrēgt patoloģiskajā pusaudzībā, nav no kurienes rasties.

Apspiežot emocijas un izjūtas, ne tikai zēni, bet arī meitenes zaudē autentiskās attīstības orientāciju. Viņi drīzāk iemācās iekļauties, nevis kļūt par to, kas viņi patiesībā ir savā unikālajā individualitātē. Tas atšķeļ viņus no jebkā, kas ir citāds. Ja tu neesi pats, tu neatpazīsi šādu «patni» arī citur. Tu nesaredzi to kā pietiekami vērtīgu, lai nonāktu dziļākā komunikācijā.

Tas, ko izprotam ar patoloģisko pusaudzību, ir cilvēks, kurš jau sen piedzīvojis pubertāti, bet nespēj autentiski iekļauties sabiedrībā vai pats savā dzīvē. Viņš vai nu pret to sadumpojas, vai arī akli pakļaujas tās diktātam. Reizēm tie ir cilvēki, kuru deniņos jau parādās pirmie sirmie mati, bet… viņi joprojām dzīvo ieslēgti mazajā dzīvē, nevis pievienojas tam, ko es saucu par Zemes kopienu.

Zemes kopienu?

Tūlīt tevi samulsināšu ar vēl vienu jocīgu jēdzienu. Mēs to saucam par «ekopamošanos». Tas notiek mirklī, kad cilvēks ilgstoši ir mežonīgā dabā. Visa ikdienišķo impulsu artilērija ir apklusināta. Nav mobilo telefonu, siltas gultas, ledusskapja, pie kura pienākt, kad vien iegribas. Bez ēdiena, vienatnē ar dabu cilvēkos pamostas kas autentisks. Sakustas kāds ilgi dusējis saturs, kurš gaidījis mirkli, lai izlauztos virspusē.

Gribu padalīties ar savu pieredzi, jo tā var noderēt mūsdienu racionālajam cilvēkam. Vecumā no 21 līdz 44 gadiem biju ļoti veiksmīgs ārsts, psihiatrs, tad vadītājs akadēmiskā līmenī. Garīgā ziņā devos dažādos virzienos – mana ģimene ir kristieši, bet pats te biju, te nebiju budists, tad zen, tad gnostiķis… Ļoti bieži mēdzu doties mežonīgā dabā. Bet kādā brīdī tas viss kļuva mazs. Sāku meklēt to, ko vēl nepazinu. Reiz kādā no Bila Plotkina vadītajiem Soulcraft retrītiem bija jādodas dabā vienam uz 24 stundu solotūri. Tas notika gleznainā un mežonīgā Jūtas štata kanjonu ielejā.

Devos ar domām, ka man bērnībā dikti pietrūka vecvecāku klātbūtnes un uzmanības. Tās bija skumjas emocijas. Tā kā biju viens, emocijas atļāvos izteikt putniem, kokiem, pret kuriem atspiedos atpūtas brīžos.

Vēlāk, kad gatavojos naktsguļai, bija sajūta, ka redzu vīziju. Bet es taču esmu diplomēts, ilgstoši praktizējis psihiatrs! Kādas vēl vīzijas?!

Tās noteikti ir psihiskas halucinācijas. Šajā svārstīgajā noskaņojumā manā priekšā iznira senatnīgas sievietes tēls un teica: «Laipni lūgts mājās!» Tas atrāva pēdējo sprostu manā apziņā, un es ļāvos vienlakus neizsmeļamām skumjām un visaptverošam priekam. Bija sajūta, ka pati zeme tevi pieņem atpakaļ un ieaijā neizsakāmā lielā piederībā. Tas nebija tikai kognitīvs vai intelektuāls impulss. Ar visu ķermeni sajutu piederību zemei. Šāda piederība uzliek milzīgu atbildību. Tu nekad vairs nespēsi rāmi noskatīties uz to, kas ar zemi notiek cilvēka ietekmē.

Cik biji vecs tajā mirklī?

Man bija 42.

Pieņemu, ka posms, kur notiek pāreja no 30 uz 40, ir mirklis, kad kas līdzīgs pamostas mūsos visos. Sauciens kļūst uzstājīgāks, ja spītīgi tam turpini neatsaukties. Kā labāk to atpazīt? It ­sevišķi vīriešiem, kuriem ikdiena ir dažādu ­atbildību un izaicinājumu piepildīta. Sak, nauda jātaisa, ģimene jāuztur, karjera ­jābūvē, nav laika izsalkušam pa mežu blandīties un ar putniem runāt…

Tas, kā sevis atrašana notika mūsu senču iniciācijas rituālos, ir zudis. Ar zemi kā lielo māti, Gaju vai Pachamama, sauc, kā gribi, mūsdienās pa īstam dzīvo tikai dažas Amazones džungļu ciltis. Rietumu civilizācijas ikdienā šā rituāla vairs nav. Bet tas ir nepieciešams, lai mēs veselīgāk dotos cauri dzīves transformāciju fāzēm.

Labs piemērs ir kāpura attīstība līdz tauriņam – katra nākamā fāze ir kā dzemdības, sāpīgas un maļošas, līdz tu kļūsti par to, kas patiesībā esi. Paprasiet sievietēm, kas ir dzemdības…

Arī mūsu garīgajā attīstībā šādas jaunas un sāpīgas, bet nepieciešamas pārmaiņas notiek. Pēc astoņpadsmit gadu sasniegšanas tu izvēlies kļūt par žurnālistu un, iespējams, pēc četrdesmit tu saproti, ka, piemēram, vairs neesi kristietis. Pretrunas var būt ļoti intensīvas, ilgstošas un smagas. Tavs vecais stāsts ir kļuvis par šauru, tu sāc domāt par to, kas ir tava patiesā vieta uz zemes.

Kāds ir patiesais uzdevums? Vai es daru to, kas man jādara? Cilvēks ir gatavs uzsākt pāreju. Bet kā? Tik daudz nezināmā? Nav nekādu recepšu un norāžu? Vecās kartes ved pa apli… Mūsu senči labi apzinājās, ka šie pārejas mirkļi ir tik būtiski un lieli, ka tiem vajadzīga rituāla pavadība. Tā ir būtiskā atšķirība starp viedajiem vecajiem un pārējiem, jo viņi zina savu piederību lielajā mistērijas stāstā un prot tajā ievest arī jaunos.

Un ja nav, kas tevi pavada šajā pārvirzes dinamikā?

Kādā no Soulcraft dziļajiem klejojumiem piedalījās lielas naftas kompānijas augsta ranga vadītājs. Viņš ar dēlu, kuram 16 gadu, pavada daudz laika dabā. Kādā no reizēm viņiem bija tēva un dēla saruna par lietām, kas svarīgas. Dēlam tika jautāts, ko tad īsti viņš dzīvē vēlas darīt. Dēls atbildēja, ka viņš drīzāk zina, ko noteikti nevēlas darīt, – neko tādu, kas posta mūsu zemi. Atbilde vīru satricināja līdz sirds dziļumiem. Dēla tīrā un godīgā atbilde radīja zemestrīci viņā pašā. Naftas kompānija bija visa viņa dzīve.

Nereti, lai saņemtu lielo pensiju, tev šādā kompānijā jānostrādā vismaz divdesmit gadu. Viņš saņēma ļoti spēcīgu impulsu un tam atsaucās! Tēvs aizgāja no amata. Pēc tam soloklejojumos viņš nonāca pie aizvien tiešākas sarunas pašam ar sevi, jo tās ir lielas pārmaiņas, kas neko uzreiz nesola. Tu mācies pārvarēt šo būtisko barjeru.

Ko darīt tiem, kas maļas strupceļā, kur viņu vecais stāsts jau žņaudz nost?

Labā ziņa ir tā, ka tu drīksti mainīties. Tev nav jābūt tam, ko šķietami esi sev iestāstījis, vai tam, ko sabiedrība no tevis prasa. Redzi, es biju zelta puisēns – ļoti veiksmīgs pediatrs, psihiatrs un ārsts – un domāju, ka šādi varēšu dzīvot visu dzīvi, bet nē. Pārmaiņas mani sauca tik spēcīgi, ka atsaucos ar pirmo reizi. Tik spēcīgu balsi sevī nebiju dzirdējis kopš savu bērnu piedzimšanas un dienas, kad apprecēju sievu.

Lai gan pats esi psihiatrs, mediķis un akadēmiķis, tomēr devies mežonīgajā dabā bez ēdiena.

Rietumu kultūrā medicīna, jo īpaši psihiatrija, ir doktrīnas, kas cilvēku redz ierobežotā perspektīvā – simptomu un patoloģiju griezumā. Psihotropā ārstniecība smagos gadījumos tiešām dod vēlamo rezultātu, piemēram, cilvēkiem, kas cieš no šizofrēnijas vai ir bipolāri. Mazinot simptomus, mēs tevi padarām funkcionālu. Bet kur un kam? Tu kļūsti funkcionāls disfunkcionālā kultūrā un sabiedrībā. Mēs glābjam indivīdu, kuram pēc tam jādzīvo sabiedrībā, kas iznīcina planētu.

Tā ir perspektīva, kur psihiatrija, psihoanalīze ir ierobežotas savā praksē. Tās nepalīdz mums tikt ārā no patoloģiskās pusaudzības slazdiem, jo neļauj nokļūt no mūsu mazā es pie lielā – sevis. Ideālais rezultāts būtu, ja mainīti un dziedināti cilvēki mainītu arī kultūru, nevis atgrieztos un ciestu no tā, ko redz un jūtas bezspēcīgi.

Jungs un Freids šobrīd nervozi grozās zārkā. Mēs taču psihoanalīzi pazīstam vairāk nekā simt gadu un tik un tā, nonākot dzīves lielāko izaicinājumu priekšā, izvēlamies iedzert tableti? Tā teikt, «ksanaks pret dvēsele 1:0»?

Es neapstrīdu psihoanalīzes ieguldījumu cilvēka garīgo meklējumu attīstībā. Tieši otrādi – iedrošinu doties terapijā, ja vien tā neapstājas pie simptomu mazināšanas, bet palīdz veikt patiesu transformāciju.

Citādi viss iet pa apli. Kā kas nepatīk, nomainām terapeitu, partneri. Vai arī iedzeram. Iešņaucam. Iekrītam pornogrāfijas bezdibenī. Atrodam jaunu mīļāko. Nopērkam mašīnu.

Mēģinām kļūt jaunāki, pērkot jaunas rotaļlietas. Pusaudzības cikla transformācijas mainās un paplašinās cilvēka apziņa, tāpēc mums tik ļoti patīk eksperimentēt ar visu, kas to pastiprina. Vēlāk tā kļūst par atkarību un nesniedz paplašinājumu. Meklējam nākamo aizstājēju – akumulējam vēl vairāk intelektuālu zināšanu, papildinām grāmatplauktu ar grāmatām, ieviešam vēl vairāk dzīvi atvieglojošu tehnoloģiju. Šī atkarība notur fronti pret mūsu visgrūtākajām ­emocijām un sajūtām, bet nekur neved. Ar laiku tu neredzi, ka esi dziļā atkarības jūgā. Tā var būt individuāla atkarība ar alus glāzi rokā vai šķietami nevainīgu vīna pudeli, bet tā var būt arī kolektīva atkarība. Mēs, amerikāņi, esam no naftas atkarīgākā nācija pasaulē (smejas). Bet īstā pārveide nenotiek.

Ja tu domā, ka ar šo pasauli viss kārtībā, Soulcraft nav domāts tev. Bet, ejot šo ceļu, tavs līdzšinējais dzīvesveids mainīsies, tu pat, iespējams, zaudēsi darbu un daļu draugu. Izklausās baisi? Bet pie mums liela daļa cilvēku nonāk, kad jau izlasījuši Bila grāmatu (Dvēseles mākslas – dabas un cilvēka psihes noslēpumi, latviski izdota 2019. gadā) un atrodas uz pārveides sliekšņa. Ja tevi atbalsta un saudzīgi parāda, kāda tava dzīve patiesībā var būt, tad tevī rodas iedvesma veikt šo milzīgo darbu ar sevi.

Vai ir bijuši gadījumi, kad retrītu dalībnieki nav apmierināti ar rezultātu?

Esmu bijis gids tūkstošiem dažādu vecumu cilvēku. Un sastapis vien divus, kuri bija ne tik ļoti vīlušies, bet drīzāk atbraukuši līdzi otrajām pusēm un, iespējams, darīja to ne sevis, bet partnera dēļ. Pats garajos retrītos kā gids dodos arvien retāk, jo esmu vajadzīgs ģimenei. Mums ir dvīņi, nevaru regulāri pazust uz vienpadsmit vai vairāk dienām. Vadu arī īsākus retrītus. Animasas Vision Quest ir tikai daļa no tā, ko daru. Šobrīd ir aktīva retrītu sesija speciāli kristiešiem līderiem, kuri vēlas vairāk savienoties ar dabu, zemi un lielo mistēriju. Es to saucu par Savvaļas semināru. Tāds būs arī šovasar Latvijā. Būs arī garais vienpadsmit dienu Vision Quest (vairāk – soulcraft.eu).

Tas ir nopietns fizisks pārbaudījums, kas varētu būt vilinošs tieši vīriešiem, jo ietver badošanos, būšanu mežonīgā dabā vienatnē. Kas varonīgs tajā visā jaušas…

Tas ir daudzdaļīgs process, kuru katrs izdzīvo atšķirīgi, bet mērķis viens – sadzirdēt sevi. Vairāk uztvert nekā pārvarēt un iekarot. Ir gadījumi, kad notiek mazliet nevajadzīga heroizācija, it sevišķi, kad dalībniekus laižam vairāku dienu soloklejojumos.

Vīri vēlas uzkāpt augstākajā kalnā, ielīst dziļākajā alā, viņos pamostas Rembo.

To var darīt, bet jāpatur prātā, ka tu to dari, lai iztukšotos no sava vecā stāsta satura, nevis lai bezspēkā un badā pakristu kādā aizā un sabojātu visu procesu.

Te atgriežamies pie patoloģiskās pusaudzības – mums tiek piedāvāts kas lielāks, bet mēs joprojām tiecamies to kontrolēt, nevis ļauties un nonākt patiesā saskarsmē. Bet, kā jau minēju, pie mums visbiežāk nonāk tie, kuri savā dzīvē nonākuši punktā, kur atpakaļceļš pie sava vecā stāsta vairs nav iespējams.

Arī es pieredzēju, kā sevī noslēgušies vīri šajā procesā spēj atvērties un piekļūt snaudošam potenciālam sevī – pēkšņi sākt rakstīt dzeju, ļauties dejai, raudāt…

Tas ir brīnišķīgi! Tā ir dvēseles daļas atvēršana, kura līdz šim dzīvojusi ēnā. Visas lielās mistiskās tradīcijas māca to, ka īsta vīrišķība patiesībā nozīmē pārvarēt šo grūto barjeru, lai piekļūtu saviem slēptajiem resursiem, būtu saskaņā ar savu femīno pusi, kura ietver gādību, jūtīgumu, iztēli, emocionalitāti. Vai tad tas ir domāts tikai sievietēm?

Femīnā ir tā dvēseles daļa, no kuras daudziem vīriešiem ir bail, jo, viņuprāt, tas saistīts ar sievišķību, kas automātiski apdraud vīrietību. Bet patiesībā tas ir stāsts par līdzsvaru dvēselē starp vīrišķo un sievišķo, jo dvēsele sastāv no abiem. Vēsturē pietiek pierādījumu, ko spēj nodarīt cilvēks, kurš nav līdzsvarojis dvēseli. Tāpēc vajag šo nomiršanas un piedzimšanas rituālo pieredzi. Mežonīgā daba tur ārā ir manifestācija tavai patiesajai mežonīgajai dabai tur iekšā, un otrādi. Tā ir neaprakstāma sajūta, kad pa īstam atļauj sev būt visā savā mežonībā, savas dvēseles savvaļā, savās ilgās, skumjās un izmisumā. Mēs šajā ceļā esam tikai pavadoņi, kas pavada cilvēku pretī dabiskajam mežonīgajam sev.

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+