• Andris Bulis par mīlestību: Ticu, ka var būt vēl trakāk…

    Intervija
    Santa Anča
    Santa Anča
    14. janvāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Lauris Vīksna, F64
    Ar aktieri Andri Buli sarunājas Santa Anča.

    Intervija publicēta žurnālā Santa 2014. gada 6. numurā

    Šī ir manā žurnālistes pieredzē pirmā reize, kad intervēju sev tik pazīstamu cilvēku. Mēs ar Andri satikāmies pirms sešiem gadiem pirmajā intervijā un kopš tā laika esam kļuvuši par cilvēkiem, kuri seko viens otra gaitām. Esmu bijusi uz visiem Andrim nozīmīgajiem profesionālajiem notikumiem. Tā ir draudzība, kas dzimusi, pateicoties atklātībai un sarunām. Tāpēc šoreiz šī nebūs klasiska intervija, bet – kā Andris vēlāk teica – saruna, kāda var būt tikai starp mums. Un reizes trīs viņš atkārtoja – kāpēc to jautā tieši tu? Kā izslēdzot iespēju neatbildēt. Intervija patiešām notika naktī un turpinājās no rīta …

    – Kas tevī ir mainījies pa šiem sešiem gadiem?

    – Seši gadi – tas ir tik daudz! Sajūtu ziņā ir milzīgas pārmaiņas. Agrāk, man šķiet, es metaforiski sēdēju mašīnā un tikai dragāju, redzēju vienīgi ceļu ar galamērķi punktā B. Tagad ir tā, ka tu brauc un skaties – tur ir pagrieziens, tur lielais krustojums, te man ir galvenais ceļš, te man jādod ceļš, te vispār ir luksofors ar sarkano gaismu, tur cilvēki vairs nedzīvo, tur pagrieziens, kura agrāk vispār tavā ceļā nav bijis.

    Sāku ievērot nevis pliku galamērķi, bet – ar ko ceļš ir interesants.

    Pat sāku bieži par to domāt. Kad pienāk vecums? Kad bērns pirmo reizi prasa vecākiem – kāpēc? Jo savos trīsdesmit divos gados, man ir daudz vairāk kāpēc? nekā četrgadīgam bērnam. Tagad vienīgi bieži nav, kam pajautāt: ko man darīt? Cilvēki aiziet no dzīves… Piemēram, man būtu ļoti daudz jautājumu savam tēvam. To saprotu tagad, kad viņa jau divus gadus vairs nav.

    – Un ko tu viņam jautātu?

    – Man būtu tādi trīsgadīga bērna jautājumi. Pajautātu, kāpēc mēs tik maz laika pavadījām kopā. Kaut nesen no kādas radinieces uzzināju, ka viņš to vienmēr bija vēlējies. Bet jautājums – kāpēc to nedarīja? Manī ir ļoti daudz rakstura īpašību no viņa. Absolūti izteiktas. Temperaments. Viņš ir latgalietis. Un arī es esmu viegli uzliesmojošs. Ne no kā. Bet man trūkst daudzu spēcīgu rakstura īpašību, kam būtu jābūt vīrietim. Lēmumu pieņemšana. Pateikt nē, ja tas var kādam nepatikt vai tevi var nesaprast. Un to ieliek bērnībā. Tu nevari pēkšņi krasi mainīties, kļūt godīgs un gatavs ievainot kādu, pasakot savu patiesību. Domāju, ka to var dot vīrietis dēlam. Māte to nevar.

    – Zinu, ka tevi audzināja vecvecāki. Tāpēc droši vien esi mīļš kā vecmāmiņa.

    – Labs salīdzinājums. Tas patiesībā ir graujoši, graujoši pašam un graujoši apkārtējiem. Būt labam ilgtermiņā ir ļoti mokoši. Ir teiciens: labāk lai mani lamā par manu patiesību nekā dod puķes par meliem. Labāk lai rēķinās ar manu raksturu, nevis izmanto manas rakstura vājības. Par šo jautājumu esmu bieži domājis. Būt vīrišķīgam savos lēmumos ir pamats visai dzīvei. Redzi, Santa Anča, par tevi var izteikties dažādi, tevi var mīlēt un nemīlēt, daži baidās nākt uz interviju, daži baidās tev atteikt, daži baidās tev palūgt, bet tā ir rēķināšanās. Ar tevi rēķinās. Bet par sevi šaubos, vai kāds, kurš man piezvana un žēlā balsī palūdz vari atkal izlīdzēt?, gatavojas saņemt atbildi, ka pateikšu nē.

    Pārsvarā piekrītu visām suņu labdarības akcijām un tad visu dienu salstu mežā.

    – Kāpēc tev ir bail pateikt nē?

    – Varbūt ceru, ka viņi kādreiz piestās pie mana sētas staba? Skatos uz saviem vecvecākiem vai mammu. Cik svarīgi ir atbraukt vai piezvanīt, ko savā trakajā skrējienā aizmirstu. Tāpēc baidos pat iedomāties situāciju, kad tu esi absolūti viens. Savā tagadējā dzīves situācijā es pats izraisu vientulību, bet patiesībā baidos no tās tikpat ļoti, kā pats eju tai pretī atvērtām rokām. Jo esmu redzējis ļoti daudz vecu cilvēku, un to, ko redzu viņu acīs, nekad negribētu redzēt savējās…

    Nezinu, kāpēc sākām runāt par tēti, jo par to līdz šim esmu runājis tikai ar labāko draugu. Laikam nav miera ar to. Pēdējos gadus tētis bija prom piecus sešus mēnešus, jo strādāja Itālijā, un tad atbrauca Latvijā uz vasaru. Un ik pa brīdim man arvien ir tāda sajūta, ka viņš atbrauks, vienreiz es pat to pateicu skaļi. Ka man jāsagaida tētis. Un tas ir briesmīgi, jo neesmu jau bērns, kas nevar pieņemt nāvi. Bet ir nepabeigtības sajūta… Esmu kļuvis baigais ciniķis. Lai arī sirdī romantiķis, esmu kļuvis cinisks pret sevi, pret saviem uzskatiem, pret savu rīcību. Tā varbūt ir nespēja pieņemt daudz ko sevī. Būt ciniskam pret sevi jau nav nekāda vērtība. Bet dzīvot aiz maskām ir daudz ērtāk nekā skatīties uz saviem sūdiem. Piedod par skarbumu.

    – Ja man būtu jānosauc sirsnīgs un labs cilvēks, kuru es pazīstu, man liekas, ka tu noteikti būtu topa sākumā.

    – Tu mani pazīsti tikai tik daudz, cik tu mani pazīsti…

    – Protams, es ar tevi nedzīvoju ikdienā. Bet vai tavs labā cilvēka tēls, vai tas tev…

    – Viņš mani nogalina, viņš mani moka. Žņaudz mani no iekšas.

    – Tomēr nespēju saprast, kāpēc tu neseko savai intuīcijai. Kāpēc tu neļauj tai izlemt, kad teikt jā un kad – nē?

    – Zini, kas ir intuīcijas lielākais ienaidnieks? Prāts. Nesen ļoti skaisti izlasīju, ka intuīcija ir Dieva atbilde uz mūsu lūgšanām. Ja cilvēks ticētu intuīcijai… Mans racionālais prāts ļoti bieži, rupji sakot, piečakarē intuīciju.

    Jūtu, kā pats sevi pierunāju kādai rīcībai un vēlāk meklēju attaisnojumus.

    – Tad tu, Andri, melo sev!

    – Es ļoti bieži meloju sev… Tas ir mainījies sešu gadu laikā – sākusies nemitīga cīņa ar sevi. Tāpēc man patīk ļoti daudz strādāt, man patīk būt aizņemtam, patīk būt procesā. Tagad, kad atkal filmējos seriālā (Viņas melo labāk – S. A.), man somā ir tikai zobbirste un tīras apakšbikses. Pat drēbes nekļūst netīras, jo visu dienu esmu seriāla uzvalkā. Un tā nonstopā. Lai arī nevienā teātrī neesmu štatā, divu mēnešu garumā zinu katru dienu, ko darīšu. Man netrūkst darba, man trūkst brīvā laika. Un tas ir lieliski, jo neatliek laika domāt. Bet zinu, ka no tā jau neizbēgt. Tu tikai tirgojies pats ar sevi. Kad tev pienāk ceļa krustojums, kurā būtu jāuzdod gāze vai jāpiebremzē, tu saki – labāk piebraukšu rīt, šodien apbraukšu pa citu ceļu. Tāpēc atkal un atkal atgriežos savā bērnībā.

    Šorīt, gaidot filmēšanu, lasīju grāmatu par baletdejotāju Rūdolfu Nurijevu un domāju, kāpēc netieku vaļā no šīs tēmas par tēvu, kaut gan patiesībā es tēti dievinu. Grāmatā aprakstīts, kā kara laikā pie mazā Rūdolfa atnāk tēvs un, zinot, ka viņš tūlīt atgriezīsies frontē, mēģina dēlam iemācīt vīrišķīgas lietas. Bet to nevar izdarīt nedēļas laikā! Manam puikam tagad ir desmit gadi, tāds naža asmens vecums. Viņš uzdod nopietnus jautājumus, un tu nevari vairs teikt – gan jau. Konkrēti jautājumi, uz kuriem jādod konkrētas atbildes. Ja tu pats sevī ar to neesi ticis galā, tad ko tu vari teikt savam dēlam?

    – Tad man tev jājautā: kā tev šķiet, kas ir vīrišķība?

    – Esmu par to ļoti daudz domājis.

    – Ja jau tu meklē tēvu, tad tev tas tiešām ir aktuāli.

    – Zini, Santa, varu pat teikt, ka tēvu esmu atradis. Esmu viņu izdomājis. Un arī vīrišķības lietas esmu izdomājis. Bet sākšu no otras puses – ko neuzskatu par vīrišķību. Nevaru saprast, ka vīrietis var pazemot sievieti, un man nav pieņemami, ka vīrietis būtu nežēlīgs. Vīrišķība parādās, ja vari uzņemties atbildību. Dod Dievs, lai nekad nekļūdītos savos vārdos, bet vienmēr gribētu būt vīrišķīgi atbildīgs par cilvēkiem, ar kuriem esmu izlēmis ilgi iet kopā dzīvē. Vēl atsauce uz vīrišķību. Nesen kādam vīrietim bija apaļa jubileja, un es vadīju šo pasākumu. Mūzikai viņš bija pasūtījis folkloras kopu Vilki. Pasākumā pie galda sēdēja krievi un latvieši un dziedāja latviešu kara dziesmas. Pirmo reizi dzirdēju šīs dziesmas. Ieklausījos, kāds kods, kāda smeldze, sāpe un romantika ielikti pāris rindiņās. Man liekas, ka tā ir ideālā vīrišķība. Dziesma Div’ bāliņi karā jāja.

    Savā iztēlē redzu ideālu vīrieti, kurš, sargājot ģimeni, ir gatavs aiziet, zinot, ka nepārnāks.

    Vai es tā varētu, nezinu… Tas ir jautājums, jo ikdienišķā vīrišķība ir pilnīgi citāda nekā patiesā vīrišķība.

    – Zini, ar ikdienišķo vīrišķību reizēm ir daudz grūtāk dzīvot nekā ar ideālo. Kāda vīrietim ir grūtākā izvēle?

    – Slepkavniecisks jautājums šobrīd. Pieņemt diezgan svarīgu lēmumu un sagaidīt sapratni no otra cilvēka. Jau sākotnēji saprotu, ka sapratnes nebūs, ka ir karš. Un tas ir baigi grūti. Tu stāvi krustcelēs un uzdod jautājumu – vai būs pareizi? Kaut gan intuīcija jau sen ir devusi pareizo atbildi. Tu stāvi krustcelēs, un tajā brīdī, lai uzsistu pa zirgu, tu nezini, kā izdarīt izvēli. Un tur nav iesaistītas tikai sievietes. Manī pašā divi cilvēki viens otru nav uzvarējuši. Jo tu visu laiku esi pieņēmis lēmumus tā, lai būtu labi. Meklēju sevī to spēcīgo cilvēku, kurš pateiktu – karavadonis iet, karavīri aiz manis, būs zaudējumi, būs uzvaras, bet mēs ejam.

    Pirms gada, filmējoties OKI Amerikā, bija jābrauc lieli attālumi ar mašīnu. Amerikā ir piecas joslas, visi vālē uz 120 un galvenais ir trāpīt īstajā nobrauktuvē. Un tev nav īstas pārliecības, kura ir pareizā. Rīgā tu vienmēr zini, kur jābrauc, bet Amerikā saproti, ka ir baigi interesanti nezināt, kas notiks. Varbūt arī tagad, kad apkārt ir tik daudz padomdevēju, kas saka – nebrauc tā, būs baismīgi –, vienkārši vajag ielikt dvēseles mūziku un doties tādā ātrumā, ka padomdevēji un skaņa aiziet un tu nedzirdi viņus. Vienkārši brauc. Esi šajā nestabilajā zonā, kurā vari gan krist smagi, gan celties augstu!

    – Tev patīk šī nestabilitāte?

    – Patiesībā tā ir ļoti izaicinoša. Tā ir atdošanās. Tāpēc, ka tev nav iespējas analizēt. Tu ļaujies avantūrai, un tā ir vienīgā zona, kurā intuīcija, vēlmju iekāre apčakarē tavu prātu. Esmu noguris no kontroles. Gan iekšējas, gan ārējas.

    – Bet redzi, tevi tomēr kaut kas attur ielikt tajā ātrumā.

    – Varbūt vienkārši mašīnā ir jāiesēžas. Lai dabūtu olimpisko zeltu vai sudrabu, bobs ir kalna galā arī jāiestumj.

    – Ja nu nedabū zeltu?

    – Domāju, ka tie, kas ir saraksta augšgalā, brauc lejā ar domu, ka dabūs. Dzīvē vispār neko nevar sasniegt, ja domā, ka nebūsi uzvarētājs. Tā ir rakstura īpašība – samierināties ar rezultātu vai iet uz maksimumu. Bet pieņemt lielus lēmumus, Santa, saproti, tas nozīmē – saņemt lielas sāpes. Jo lielāku izaicinājumu saņem, jo tev blakus brauks tāds pats vagons ar oglēm, kas dedzinās tevi. Nekad vēsturiski citādi nav bijis. Jo ar lielāku spēku, mīlestību, kaisli sper vaļā durvis – rēķinies, ka nezini, kas tev būs pretī. Bet iedomājies, kāda vilšanās, ka tu nogaidījis ar milzīgu sparu atver durvis un tur ir maza vēstulīte: «Atvaino, tu nokavēji.» Beidzamo pusgadu manī ir tik liels spēks, ticība kaut kam gaišam, kaut kam skaistam… Piemēram, sapratu, ka laimei no tā, kas ir iespējams, vienmēr pretī ir neiespējamais.

    – Tu jau kādā intervijā teici, ka laime ir sāpīga.

    – Jā, tāda tā ir… Tie ir īsi mirkļi, pirms iestājas neiespējamais.

    – Varbūt laime ir tad, kad otrs tevi saprot.

    – Mana laime ir tad, kad otrs saka, ka viņš ir laimīgs ar tevi. Man gribētos, lai cilvēki no manis saņem kaut ko tādu, kas ir paliekošs, lai man teiktu, ka pirms manis tā nekad nav bijis.

    Lai mani nesalīdzina kā mašīnas – kurai lielāks zirgspēks.

    Un tu nevari būt laimīgs viens pats. Tu vari izbaudīt vientulību, iekrist savā mīļajā gultā un pateikt – esmu laimīga. Bet patiesībā ar to tu kompensē savu nogurumu. Laimīgs cilvēks nevar būt viens, sirds dziļumā laime var būt tikai tad, ja kādam esi vajadzīgs. Bet laime ir sāpīga. Redzi, atnesot tev šovakar rozi, zināmā mērā tas ir pielīdzināms mazai laimes adaptācijai. Man gribējās uzdāvināt, un tu saņemot teici – ak Dievs, cik skaista! Tas bija tāds skaists uzplaiksnījums. Bet tagad jau tās ir atmiņas… Santa, galvenais, negribētos nodzīvot garlaicīgu dzīvi.

    – Kāda tad ir dzīve, kura nav garlaicīga?

    – Negarlaicīga dzīve, iespējams, ir tad, kad tu saproti, ka nedzīvo tikai sev. Ka to, ko tu jūti, jūt vēl kāds. Vienreiz pirms Jāņiem esmu dzirdējis to klusumu, kad daba apstājas. Vai tas ir cilvēka galvā vai dabā – nezinu. Tevī vienkārši ir tāda klusuma skaņa. Un tu saki – tikko dzirdēju klusumu, un kāds saka – jā, es arī dzirdēju. Tas, manuprāt, ir bagāti. Un pat sekss šajā frekvencē var būt daudz vērtīgāks. Pilnīgi citāds nekā pirms desmit gadiem.

    – Saprotu no taviem pusvārdiem un nepateiktā, ka vairs nav aktuāla sajūta, kuru pirms pāris gadiem minēji intervijā, – mūsu laulībai ir stingrs pamats. Arī šis būtiskais tevi raksturojošais lielums ir mainījies?

    – Tagad varu teikt, ka savos skaļajos vārdos un virsrakstos varu kļūdīties. Desmit gadi, ko esmu precējies, ir liels pārbaudījums, jo dzīve tiek dzīvota, nevis ielikta rāmjos.

    – Vai zini, kur pazūd mīlestība?

    Mīlestība nepazūd. Ja vien tā nav izdomāta. Manuprāt, mīlestība ir kā dzīvs organisms, vienai ir īsāks mūžs, citai garāks. Tā var novecot… Ja man tagad novilktu svītru un teiktu: «Vecīt, tev jākāpj augšā debestiņā, paskaties uz savu dzīvi!» – tad man noteikti būtu mirkļi, kuros teiktu – šī ir mīlestība. Bet ticu, ka var būt vēl trakāk, nekā līdz šim man ir bijis. Kaut gan, jo vecāks kļūsti, jo mazāka ir iespēja iemīlēties.

    – Vai tevī nav zaudējuma vai vilšanās sajūtas, ka ir stāsts par ģimeni, taču līdz galam neizdevās.

    – Par to neesmu domājis. Man nav sajūtas, ka neizdevās. Varbūt, gluži pretēji, daudz kas izdevās. Līdz šim manas dzīves mirklim, pateicoties daudzām lietām, esmu sapratis daudzas citas lietas. Ja es būtu bijis nenopietns dzīves baudītājs, varbūt tas mani būtu pazudinājis. Ir notikumi, kas tevi maina vienā acumirklī, un ir lietas, kas ilgtermiņā tevi veido un stiprina. Neviens nevar noskriet 100 metrus perfekti visu sezonu, ja viņš netrenējas un treniņš nav ilgstošs.

    Ir patiess teiciens, ka laulība ir smags darbs un darbs ar sevi ir darbības vārds.

    Jautājums, cik tu esi čakls vai cik čakls ir producents. Cik spītīga ir zvaigzne, ar kuru producentam jāstrādā. Mēs visi esam diezgan slinki emocionāli piepūlēties. Tāpēc varbūt arī teātrī esam kompleksu pildīti cilvēki, kas lielos vilcienos kompensē to, kā nepietiek dzīvē. No uzmanības trūkuma līdz emocionālam piepildījumam, līdz egoisma apmierinājumam, līdz sāpēm, līdz upura nešanai. Tikai tas notiek oficiāli, par to maksā naudu. Varbūt tāpēc tur esmu es, kad vajag spēlēt šīs ciešanas, vajag atzinību, slavu un kritiku. Kaut kādā veidā tā ir kompensācija par kaut ko. Dzīve ir tik sarežģīta, bet cik ļoti viņu gribas dzīvot! Santa Anča, vairs nejautā man neko.

    – Tu reiz teici, ka nelasi grāmatas, bet gaidi, lai dzīve pati tevi māca. Redzi, tagad tas notiek.

    – Es ļoti ilgu laiku cīnījos ar… Mani varbūt veidoja. Vai arī es ietekmējos no publiskā pieprasījuma. Ja tevī saskata vienas vērtības, tas uzliek zināmu noslogojumu…

    – Tu man tagad mēģini pateikt par sabiedrības pieprasījumu pēc tava smukuma?

    – Tu pieminēji to vārdu. Ne es. Bet man tagad ir vienalga. Mani var nosaukt gan tā, gan tā…

    – Bet ko tu darītu, ja pēkšņi kļūtu neglīts?

    – Jāizdara viss, lai tad, kad tāds kļūšu, mani vēl aizvien kāds gribētu intervēt. Lai interesētu vēl kas, izņemot jautājumu – kā jūs tagad jūtaties?

    – Iedomājies, tev pirms diviem gadiem bija nopietna avārija, tu tiešām varēji būt sakropļots.

    – Esmu par to domājis. Vai kā cilvēks kādam joprojām būtu interesants? Zini, kad paraolimpiskajās spēlēs pasniedza balvu Aigaram Apinim un viņš to atdeva trenerim, pie televizora histēriski raudāju. Jo, uzvarot paraolimpiskajās spēlēs, tu necīnies ar līdzvērtīgu cīkstoni, tu cīnies ar savu nevarēšanu, ar savu grūtumu un ierobežotību. Un tajā brīdī viņš atdod savu sūri nopelnīto balvu cilvēkam, kurš nav uz ratiņiem, bet kurš tevi izstumj ārā, kurš savu brīvo laiku ir veltījis tev. Tas ir vīrišķīgi. Man šī Aigara Apiņa rīcība lika aizdomāties par to, ko tu tikko jautāji. Par savu avāriju. Vai man būtu tik daudz iekšēja spēka kā viņam?

    Mani nudien interesētu, ko cilvēki runā par mani tad, kad no kādas kompānijas esmu atvadījies un aizgājis. Vai kādreiz piemin draugi, kad neesi klāt? Ir cilvēki, kas pieceļas, aiziet, un tad iestājas klusums. Ir dzirdēts, ka aiziet un saka: paldies Dievam! Man ir svarīgi, ko tie, ar kuriem pavadu kopā laiku, ne tikai nodomā, bet arī pasaka.

    – Vai tu, Andri, tik emocionāls cilvēks, to nejūti? Es par tevi brīnos.                                                        

    – Nu, kā jūti? Viens ir just, ka tevi mīl, otrs ir zināt, ka tevi mīl. Un man negribētos dzirdēt – simpātisks džeks, gribētos dzirdēt – interesants cilvēks. Un te varbūt ir vēl viena atbilde uz jautājumu, kā es gribētu dzīvot. Lai cilvēkiem, ar kuriem esmu kopā, ar mani būtu interesanti. Zini, ir tā smarža – paiet cilvēks garām un paliek smarža –, un tu nesaproti – no kurienes. Ir cilvēki, ar kuriem ir bijis forši, bet tad saproti – bāc, tā ir bijusi ārišķība. Nav bijusi patiesība. Ka patiesībā galvenais ir smarža. Tā, kuru Als Pačīno akls nospēlē filmā Sievietes smarža.

    – Klausos un domāju. Tu esi skaists, bet neesi pašpārliecināts.

    – Jā, atzīstu.

    – Un tas man, Andri, ir liels pārsteigums. Man, kura nekad nav bijusi skaista, vienmēr likās, ka skaistums visu atrisina. Bet arvien vairāk pārliecinos, ka skaistajiem dēmonu ir vēl vairāk nekā nesmukajiem.

    – Ir. Bet zini, varbūt esmu ticis nākamajā līmenī, kad man vairs nav svarīgi, ko par mani domā.

    Es tiešām visu laiku ar sevi tirgojos. Ja atteikšu –  domās, ka iedomīgs, ka netalantīgs.

    Nu, līdzīgi šodien, braucot mašīnā, klausījos radio sporta studiju, jo man ļoti patīk sports, un hokejists saka – man tā patīk izlasē spēlēt, bet, ja slikti nospēlēsim, mūs atkal noēdīs. Viņš izrunāja to, kas ir manī. Intuīcija jau saka, kā vajadzētu darīt, bet es baidos no šīs noēšanas.

    – Šajā SANTAS numurā ir raksts, kurā psiholoģe atkārto, ka galvenais dzīvē ir tas, ko mēs varam dot. Kas ir skaistākais, ko tu vari dot?

    – Nav viegls jautājums. Augstākais, ko es pašlaik spētu dot… Ņemot vērā mūsu šīsdienas sarunu, es kādam varētu pateikt jā vai nē, nemelojot sev.

    – Tas atkal saistās ar tevi. Bet iedomājies – es šajā brīdī simbolizēju pasauli. Ko tu man varētu dot? Man aiz muguras ir vēl rinda cilvēku.

    – Laikam lielākais, ko varētu dot, – ticību jums, ka es varu būt viens no jums. Ka varu stāties tajā rindā. Un jūs ticētu, ka es varētu būt viens no jums. Cik daudz brīnišķīgu epizožu ir bijis dokumentālās filmās, ka varoņus izglābj tie, kas nav varoņi…

    – Tev nevajag nevienam attaisnoties. Nemēģini mums paskaidrot, vienkārši nāc!

    – Nekad nebiju domājis, ka tā varētu pārdzīvot par mūsu valsts sasniegumiem kā šajās olimpiskajās spēlēs. Lēkāju un kliedzu pie televizora, skrēju starp mēģinājumiem, lai redzētu visus nobraucienus. Kad mūsējie brauca, slidoja vai slēpoja, man tik ļoti gribējās, lai latvieši  uzvar, lai iegriež tiem varenajiem. Lai mūsējais mazais cilvēciņš būtu varonis. Diemžēl, kad sākās analīze, cik kurš ir nopelnījis, saproti, ka laimes brīdis atkal bijis mirklīgs, tikai tik garš, cik kāds ir braucis pa trasi lejā. Citreiz nožēloju, ka mana profesija nav tāda – nekad nevarēšu stāvēt uz pjedestāla, aplicis karogu ap kaklu, un dziedāt himnu. Bet visi jau nevar būt sportisti, kādam piektdienas vakarā jāspēlē Ilgu tramvajs vai monoizrāde. Tad jāsagaida kāda vēstule, kurā kāds pateicis – paldies, ka liki aizdomāties par dzīvi. Varbūt šis viens cilvēks tobrīd ir vērtīgāks par valsti. Tā ka mēs katrs esam tur, kur mums jābūt, Santa.

      Es kādreiz uzrakstīju dzejolīti:

    Neņem citam viņa nastu nost,

    Nezinās viņš savam spēkam malas.

    Neņem citam viņa sapņus nost,

    Neradīs viņš naktī miera.

    – Tevī ir īstenībā ir baigais izdzīvošanas instinkts, tu tikai kaut kā to neapzinies. Tu pats baidies no savas kaislības.

    – Tu pateici pareizi – man patīk kaislīgi dzīvot. Man patīk, ja dejoju, tad līdz septiņiem rītā; ja strādāju, tad daru to tā, ka vienīgais, ko man vajag, – tīras apakšbikses. Var piekrist vai nepiekrist Freidam, bet bērnībā uzsūktais ir ļoti būtisks. Absolūti redzu, kā manas darba īpašības nāk no basketbola treniņiem. Mums bija treneris Valentīns, ļoti prasīgs, reti teica labus vārdus, bet, ja viņš pateica, tad tajā brīdī tu biji gatavs līdz asinīm skriet pa dēļaino grīdu, sisties par pēdējo bumbu, jo viņš iedeva tev tādu cīņas sparu, azartu un spītu! Vēl tagad atceros arī savu pirmo klases audzinātāju, kurš sestajā klasē man bija ierakstījis novēlējumu: «Katrs, kuram cirvis ass, var sevi nākotnē iecirst.» Mēs nekad neesam par to runājuši, kāpēc tieši man tika šādi vārdi. Bet cik interesanti, aizverot acis, nevaru pateikt, kā mani ietekmējusi kāda loma, sasniegumi vai kritika, bet es arvien atceros, kāda izskatījās šī sestās klases kartīte un kāds bija rokraksts. Iedomājies, cik spēcīgs var būt viens teikums!

    – Tev sava kaislība jāsaudzē.

    – Domāju, ka tikai kaislīgi cilvēki ceļ savas ambīciju pilis. Jā, mēs tādi spēlmaņi esam…

    Kaislīgi cilvēki var spēlēt azartspēles, viņi var spēlēt jūtu spēles, viņi var spēlēt paši savu dzīvi.

    Un kaislīgu cilvēku nevar nosodīt.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+