• Šobrīd

    weather img

    Rīga +2°C

    Andris Bulis: Ģimenes fotogrāfijas, kurās esam smaidīgi un laimīgi, ir tikai aisberga virsējā puse

    Personība
    Līga Blaua
    Līga Blaua
    11. janvāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Ieva Andersone
    «Nojauta man signalizē, ka manā dzīvē būs pārmaiņas,» atzīstas Teātra observatorijas aktieris Andris Bulis. Tuvojas teātra sezonas noslēgums, Andrim gandrīz ik vakaru ir izrāde. Ar kādām domām un nojautām viņš pašlaik dzīvo? IEVA to Andrim jautāja kādā no mēģinājuma un izrādes brīvā dienā.

    Intervija publicēta žurnālā Ieva 2011. gada 19. numurā.

    – Kam jūs šajā pavasarī ļaujaties?

    – Pēdējā laikā tik bieži mainu savu viedokli, ka pats sevi vairs nesaprotu. Varbūt tas ir pavasaris, kāpēc tā mētājos un ļaujos dažādām izjūtām. Cilvēkam ar sevi ir viegli, kad viņš zina savus principus un nostāju. Zina, kas priekš viņa ir labi un kas slikti. Esmu zaudējis šo stabilo pārliecību un brīžiem apjūku un maldos pats sevī. No rīta pieņemu lēmumu, bet vakarā tas jau ir mainījies. Mierinu sevi, ka tikai muļķi un miroņi nemaina domas, bet es tomēr tās mainu pārāk bieži.

    – Arī par nopietnām un sev svarīgām lietām?

    – Par diezgan nopietnām, jā. Tas, kas manī rada šaubas un apjukumu, vairāk saistās ar teātri un radošo procesu. Līdz šim tik sakāpināti to neesmu izjutis, bet tagad kāds man uzdod jautājumus, uz kuriem jāatbild. Es nezinu, kas ir šis kāds, – liktenis vai kaut kas augstāks, bet tas pašlaik ļoti spēcīgi ietekmē manu dzīvi. Kad saduļķo ūdeni un ļauj tam nostāties, var ieraudzīt, cik īsti tajā daudz duļķu.

    Ar mani notiek līdzīgi, tāpēc šobrīd esmu emocionāls un nepastāvīgs. Domāju par mērķiem, kas man kādreiz bijuši, līdz kuriem neesmu ticis, un sev jautāju: kāpēc tā notika? Saku sev: Andri, tev ir divdesmit deviņi gadi, beidz trakot! Varbūt tā bija jānotiek.

    Varbūt tas, ko neieguvi, tev nebija vajadzīgs.

    Manas emocijas mainās no prieka līdz absolūtai vilšanās izjūtai. Brīžiem jūtos kā pie psihoterapeita, kad viņš runā, bet es pieņemu lēmumu neatkarīgi no tā, ko man pasaka. Sadzirdu to vienu vārdu, ko vajadzēja, un zinu, kā darīšu, bet vakarā parunāju ar kādu un viss atkal mainās: nē, tas nebija labs lēmums! Nu, tā ar mani tagad notiek. Radu sev daudzas jaunas šķautnes, par kurām pats brīnos, ka arī tādas man ir. Vienā brīdī jau šķita, ka esmu kļuvis diezgan liels ciniķis, taču nu atklāju, ka manī mīt arī kāds naivs cilvēciņš. Skatos ik pa brīdim uz sevi no malas, brīnos un smejos par sevi.

    – Kas jūs sevī uzjautrina?

    – Tas lielais bērns, kas ir manī. (Smejas.) Kāds pasaka kaut ko aizskarošu, es izliekos, ka man nesāpēja, bet nolienu stūrītī saskumis, apvainojies uz visu pasauli. Skatos uz savu puiku, kas arī dara līdzīgi: izliekas, ka spēlējas, un tad vienā brīdī aiziet stūrī un raud. Prasu sievai: «Kas Markusam notika?» Sieva saka: «Tu viņu apvainoji.» Eju ar Markusu runāt: «Tu esi uz mani dusmīgs? Kas notika?» Pieķeru, ka ar mani notiek līdzīgi.

    Kad tā notiek, domāju: johaidī, divdesmit deviņi gadi! Pieaudzis vīrietis, bet sirdī pilnīgs bērns! Nav brīnums, ka reizēm aktierim viss aiziet ciet. Man šķiet, ka cilvēkiem, kam ir konkrēts mērķis, aprēķina vai konjuktūras radīts, ir vieglāk. Viņi redz savu mērķi un iet uz to, nemeklēdami atbildes uz simtiem kāpēc un neplosīdami sevi.

    Esmu diezgan liels egoists. Man ir ļoti dārgs mans personiskais laiks. Jo īpaši pēdējā laikā. Apmēram tā: mana konfekte, neaiztiec! Izdomāju, ka vakarā divarpus stundu būs tikai manas, bet pēkšņi kāds piezvana un kaut ko grib, un es sadusmojos. Vajadzība pēc vientulības man nāk no bērnības. Bērnībā man nebija, ar ko dalīties arī tad, kad to gribējās, un es visu pārdzīvoju sevī. Atradu spēku visu pārvarēt viens: kad sāpēja, kad bija vientuļi. Tāpēc tagad, kad ir kādas problēmas, ieraujos sevī un klusēju. Man pārmet, kāpēc es nerunāju. Arī sieva saka: «Runā ar mani! Kāpēc tu nerunā?»

    Bet es klusēju un kā tāds mazs terorists pats sevi ārdu no iekšpuses. Tas ir bīstami.

    Es varu izdomāt problēmu, otram par to neko nepajautājot.

    – Iespējams, tā problēma ir tikai jūsu iedomas…

    – Visbiežāk. Tā brīžiem ir pilnīga katastrofa, jo esmu izdomājis vairāk, nekā ir patiesībā, un pilnīgi citādi, nekā ir patiesībā. Neesmu cilvēkam pajautājis un noskaidrojis, ko viņš domājis, jo esmu bijis pilnīgi pārliecināts, ka visu sapratu pareizi. Bieži vien tā situācija nav bijusi tik nopietna, kādu es to beigās esmu padarījis. Arī par to es sevī brīnos. Dzīvē un teātrī bijušas daudzas situācijas un pieredzes, lai būtu tik daudz prātiņa un pārjautātu, bet nedaru to, un tā tas notiek vienmēr.

    Tam ir savs izskaidrojums – pēc horoskopa esmu Auns. Katros jaunos vārtos skrienu ar pieri tieši iekšā. (Smejas.) Briesmīgākais, ka reizēm it kā no malas redzu, ka daru nepareizi, saprotu, kāpēc tā daru, bet nevaru sevi apturēt. Kad situācija jau notikusi, mēģinu to labot, atzīstot savu kļūdu, bet tajā brīdī, kad tas notiek, skatos uz visu kā uz filmu, uz svešu, nevis savu dzīvi. Ar mani tā notiek, ka bieži vien visu sabojā klusēšana un neizrunāšanās. Ja tikai atvērtu muti un sāktu runāt, viss mainītos. Bet – nē! Klusēju un ļauju notikt tā, kā notiek. Tas ir manā raksturā. Es sevi reizēm par to ienīstu.

    – Pastāv uzskats, ka bērni – pat negribot – atkārto kaut ko no savu vecāku dzīvēm.

    – Visvairāk sāp, ka tieši negribot. Man beidzot vajadzētu to mainīt. Teātrī saka: «Bulis jau nepateiks. Bulis klusēs.» Tā ir mana rakstura iezīme no bērnības. Kad man to pārmet, atzīstu: jā, tāds es esmu! Bet varbūt mana klusēšana kādreiz ne tikai mani, bet arī kādu citu pasargājusi no liktenīgu lēmumu pieņemšanas.

    Kad veidojām izrādi Kā kļūt slavenai, mums bija jāuzraksta monologi par bērnību. Es uzrakstīju par plastmasas zaldātiņiem un Goiko Mitiču. Gaļina Poliščuka toreiz izrādei to neapstiprināja, bet teica, lai neaizmirstu to pierakstīt. Vasarai režisore mums uzdeva mājasdarbu: izdomāt un uztaisīt nākamajai sezonai savu izrādi vai koncertu. Es izdomāju, ka veidošu monoizrādi, un tā no daudziem monologiem radās Lidojums. Kad uzrakstīju monologu par zaldātiņiem un Goiko Mitiču, man šķita, ka tas būs foršākais stāsts, veltīts džekiem un viņu bērnībai, bet vislabākās atsauksmes par to esmu saņēmis no džeku mammām. Viņām atmiņas par dēlu bērnību rada emocijas. Ja izrādes laikā tā notiek kaut ar vienu cilvēku, esmu gatavs viņam vienīgajam spēlēt kaut trīs stundas.

    Vēlos, lai skatītājs savās atmiņās nāk kopā ar mani un iesaistās.

    Man vajag, lai viņš no izrādes aiziet ar sajūtu, ka ar mani ir izrunājies, it kā mēs kopā būtu pastaigājušies bērnības atmiņās un viņam gribējies padomāt par savām.

    Kad mans labākais draugs noskatījās šo izrādi, viņš klusēja un pēc tam pajautāja: «Kāpēc tu nekad neesi teicis, ka tev bijusi grūta bērnība?» – «Tie ir izdomāti stāsti! Tas nav par mani.» Tāpēc izrādē ieliku teikumu, ka šiem monologiem nav saistības ar manu personisko dzīvi, taču deviņdesmit procenti skatītāju to nedzird un uztver visu kā manu personisko stāstu.

    – Kādas sakritības taču tur ir?

    – Jā, tie plastmasas zaldātiņi, pirmais septembris, vecāku šķiršanās, bet viņi neizšķīrās manā bērnībā. Man tad jau bija astoņpadsmit gadu, un dīvaini, ka tieši tad, kad vecāki izšķīrās, viņi man kļuva daudz tuvāki. Viņi katrs gribēja ar mani izrunāties, katrs kaut ko izstāstīt. Bērnībā man bija daudz sāpīgu brīžu, kas bija jāpārdzīvo vienam. Domāju: kāpēc man nav brāļa vai māsas, ar kuru varētu izrunāties? Veidojot savu ģimeni, es varēju tajā izmantot divas pieredzes: savu vecvecāku, kuri kopā ir garu mūžu, un vecāku, kuri viens otru mīlēja, bet izšķīrās.

    Tēvs jau astoņus gadus dzīvo Itālijā, divas reizes gadā atbrauc uz Latviju. Mamma dzīvo Vācijā. Salacgrīvā vairs nebija darba. Mamma strādāja bērnudārzā, tētis bija elektroinženieris. Domājot par vecākiem, brīnos, kā tas notiek: pietiek viņiem izšķirties un aizbraukt, lai viņus saprastu un mīlētu vairāk, nekā visu bērnību kopā esot. Tēvs man vienmēr bijis paraugs. Viņš mani atbalstīja sportā, ņēma līdzi medībās. No viņa man ir latgaliešu asinis, ko brīžiem jūtu.

    Esmu temperamentīgs, dusmās varu izsist sienā caurumu.

    Teātrī divas reizes tā ir gadījies. No mammas man raksturā ir vidzemnieku miers un klusēšana. Mammai patika gleznot. Nekad neesmu vecākiem pārmetis, ka bērnībā man bija tā, kā bija. No visa, kas ar mani notiek, es ņemu pozitīvo rezultātu. Arī no sāpēm. Un uz tās pieredzes, ko esmu guvis, būvēju savu tālāko dzīvi.

    Es uzaugu vecmāmiņas mājās, švilpiena attālumā līdz jūrai. Tur visur ir manas atmiņas. Gribēju reiz mežiņā atrast to vietu, kur kādreiz noraku savu spēļu zobentiņu. Nevarēju. Rudenī, aizbraucis uz Salacgrīvu, sēdēju istabā, skatījos slapjdraņķī aiz loga un pamanīju, ka dārzā vairs nav divu ābeļu. Arī vienas no manas bērnības mīļākajām ābelēm, kurā bija mazi, saldi āboli. Es tos jau zaļus nolasīju un apēdu. Prasīju vecmammai, kur ābeles palikušas. Gadus četrus vairs neesot, nozāģētas, bijušas jau vecas. Domāju, kā paiet laiks. Ikdienā par to nedomā, bet kādā brīdī pēkšņi tiec atsviests atpakaļ tā laika izjūtās. Atceroties ābeles, kuru vairs nav, jūtu mutē ābolu garšu. Tādos brīžos līdz smeldzei žēl laika, kas pagājis. Līdz kaulam žēl.

    Agrāk nenovērtēju, kāda veiksme ir dzīvot pie jūras. Kad uz jubilejām pie mums brauca radi, kas dzīvoja kaut kur citur, viņi ieradās jau no rīta un uzreiz gāja uz jūru. Domāju: nu, ko visu dienu var darīt pie jūras? Man tas nebija saprotams. To, ka jūra ir kā hipnoze, sapratu tikai tad, kad aizbraucu prom no Salacgrīvas. Izjutu, cik ļoti man tās trūkst. Ar kursabiedru Mārtiņu Eihi, kas tagad ir režisors, reizēm uz nenozīmīgām lekcijām negājām, bet braucām uz jūru. Parasti uz Vecāķiem. Reizēm tikai aizbraucām līdz jūrai, brīdi pastāvējām un braucām atpakaļ. Pirms diviem gadiem pirmo reizi biju pie okeāna un atzīšos – man bija bail! Tas ir tāds spēks! Tie milzīgie viļņi, kas nāk malā! Stāvēju un domāju: kā es mīlu savu mazo jūrmalu, kur viļņi līdz ceļiem, kur krastā nāk mazie kuģīši. Visi kādreiz jokoja: Bulis, zvejnieka dēls! Kāds es zvejnieka dēls? Tiklīdz tālāk no krasta jūrā, tā man ir bail!

    Man patīk grāmatas, kuros ir stipri raksturi. Cilvēki lasa darbus, kuros ir pozitīvie varoņi, jo viņiem to ideālu, ja nav dzīvē, vajag vismaz kā literāru tēlu.

    – Jūs arī par sevi esat radījis pozitīvā vīrieša un priekšzīmīga ģimenes cilvēka tēlu. Cik tajā spēles, un cik patiesības?

    – Jā, jā, un visi gaida, kad es paklupšu! (Smejas.) Jūs uzdevāt provokatīvu jautājumu. Ko nozīmē dzīvot ar mani kopā, vislabāk zina mana sieva. Ir taču varianti – kas ir patiesā dzīve, otrs, ko es rādu un stāstu publiski, trešais, ko pats par to visu domāju. Lai cik labs, uzticīgs un ideāls es būtu, vienīgi sieva vislabāk var pateikt, ka tā nav viegla dzīve. Ja man piedāvātu dzīvot kopā ar Andri Buli, es to nedarītu, ja zinātu par viņu to, ko zinu.

    Ģimenes fotogrāfijas, kurās visi esam smaidīgi un laimīgi, ir tikai aisberga virsējā puse.

    Ļoti grūti dzīvot ar mani, ja ir tāds profesijas zīmogs, kāds tas ir man, ja ir tāds raksturs, kāds man, ja es nāku no bērnības, kāda man tā ir.

    Es savu sievu dievinu par viņas spēku. Ja man būtu kaut desmitā daļa viņas spēka un izturības, es būtu dzīvē daudz vairāk sasniedzis. Kad mums iet grūti, Ilze savāc ne tikai sevi, bet arī mani, mūsu ģimeni un visu mūsu dzīvi. Es varu pateikt, ka man nav spēka, negribu darīt to, kas jādara. Ilze to nekad neatļaujas.

    Uzticība nav tikai laulības nepārkāpšana. Uzticība sevī ietver visu: mīlestību, spēku, atzinību, spēju piedot… Ja kāds no šiem posmiem sabrūk, tas rada domino efektu, sabrūk arī viss pārējais. Uz jautājumu par uzticību savos divdesmit deviņos gados es varu atbildēt ar divdesmit deviņiem gadiem. Cilvēkam, kam ir četrdesmit deviņi, būs cita pieredze un cits viedoklis. Šie ir jautājumi, kāpēc mani interesē radošais process. Es tajā meklēju atbildes uz jautājumiem, kas mani nodarbina dzīvē. 

    – Vai ar savu dzīves pieredzi jūs arī tagad precētos tik jauns?

    – (Klusums.) Ļoti labs jautājums. (Klusums.) Uz to nevarēšu atbildēt ar vai . Varu pateikt vienīgi to – es nenožēloju, ka apprecējos divdesmit trijos gados un tieši ar Ilzi. Vai es to darītu, arī tagad atbilde tomēr ir īsa: jā! Vai es nožēloju? Nekādā ziņā!

    Mana laulība, puika un ģimene man ir izglābuši dzīvību.

    Vienu reizi burtiskā nozīmē, bet kādās pāris situācijās esmu bijis uz tik liela riska robežas, ka esmu stāvējis starp būt un nebūt. Esmu ar mašīnu braucis milzīgā ātrumā tikai tāpēc, ka man bijis princips un griba pierādīt – varu braukt ātrāk nekā kāds cits. Esmu braucis un apzinājies, ka viena maza stūres kustība – un manis vairs nebūs…

    Kādā tādā reizē kopā ar mani mašīnā bija dēls, bet ātrums un adrenalīns, ko tas rada, aizrauj tā, ka vairs nedomā. Ir tikai milzīgs izaicinājums, un tad vienā brīdī kāds manī ieslēdza bremzes un pateica: «Ja riskē, dari to viens, bet nerauj sev līdzi vēl kādu! Kas tev devis tiesības riskēt ar sava bērna dzīvību?» Es apstājos. Man sākās panika, tāda mērena histērija. Apzinos, ka man vajag ļoti maz, lai es vairs nebūtu pats. Tādas muļķīgas situācijas nekad nepieļautu cilvēks ar dzīves pieredzi. Pēc dabas esmu diezgan straujš. Tā es savulaik vienā mirklī pieņēmu lēmumu aizbraukt un palikt Taizemē. Strādāju tur par modeli.

    – Vai jums vakaros pēc izrādes vienmēr gribas iet mājās?

    – Ļoti provokatīvs jautājums. (Smejas.) Ir izrādes, pēc kurām braucu uz mājām ar trolejbusu pat tad, ja sieva piedāvā atbraukt pretī. Man vajag tās četrdesmit minūtes, lai pārslēgtos. Pēc izrādes reizēm negribas uzreiz iet mājās, un teātrī viegli atrast cilvēkus, kuriem arī negribas vai nav, kur iet. Viņus neviens mājās negaida.

    – Jums šķiet, ka jūs vienmēr gaida?

    – Jā, tā man šķiet! Un šī sajūta ir pati svarīgākā. Arī tad, ja radies kāds attiecību saspīlējums, bijusi ne tā sirsnīgākā vārdu pārmaiņa. Es zinu, ka viss ir manā egoismā. Bijis tā, ka pēc izrādes draugs grib parunāties, viņam ir slikti, izrāde viņam radījusi emocionālu saviļņojumu, un aktierim labi vārdi un atzinība ir īsta medusmaize. Gribas pasēdēt un sajusties novērtētam, uzklausīt draugu, bet kādā brīdī tomēr sev saku: «Andri, celies un ej mājās! Tevi gaida!» Lai kā būtu, gaidīt ir ilgoties, un, ja tu ilgojies, tad tev ir kāds svarīgāks par visu.

    – Atbildības un pienākuma dēļ vai tāpēc, ka tur ir jūsu īstais cilvēks?

    – Citu iespēju nekad neesmu pat pieļāvis. Arī pie ļoti saspīlētām attiecībām ne. Mēs ar Ilzi esam kopā deviņus gadus. Daudziem pārbaudījumiem pa šo laiku esam kopā izgājuši. Viņa ir mans īstais cilvēks. Pilnīgi noteikti.

    Es turos pie pārliecības, ka pirmā sieva ir vislabākā. (Smejas.)

    – Atceros rindu no jūsu Ilzei veltīta dzejoļa: tavs skatiens dzēš dienas rūgtumu…

    – Jā, rakstu viņai dzejoļus, bet par to skatienu… tā tas ir. Ilze reizēm, labu gribēdama, pajautā, kā man iet teātrī. Negribu runāt un saku: «Viss ir slikti.» – «Kāpēc?» – «Vai tu vari to nejautāt? Negribu par to runāt.» Dusmojos uz sevi, jo saprotu, ka viņa gribēja parunāties, mierināt mani, bet es atraidīju: «Liec mani mierā!» Tajā pašā laikā varu Ilzes klātbūtnē raudāt. Nav daudz cilvēku, kas redzējuši manas asaras. Dēlam tās nerādu. Reiz gan raudājām abi. Markuss raudāja, un es arī sāku raudāt. Reizēm vajag izraudāties.

    Man ir viens draugs, kas redzējis mani raudam. Ilgu laiku netikušies, varam stundu runāt visādus niekus un smieties, un viņš man nejautās par teātri, lai gan saprot, ka tieši tas man kremt. Viņš neprasa par teātri, kad to nevajag. Pajautās kaut ko muļķīgu, pateiks kādu labu vārdu. Mums, latviešiem, pārmet, ka nemākam otram pateikt ko labu, pateikt paldies. Es arī reizēm, lai gan ļoti gribas, tos labos vārdus nepasaku, jo baidos, ka cilvēks mani varētu nesaprast. Bez jebkāda zemteksta esmu gribējis pateikt: tu esi brīnišķīgs! Nevis tādēļ, lai savā dzīvē kaut ko mainītu, bet tāpēc, ka tobrīd esmu tā juties. Lai mani nepārprastu, nepasaku. Amerikā kāds latviešu puisis savai biroja kolēģei bija pateicis, ka viņa labi izskatās, un viņam bija tiesas prāva, jo kolēģe uzskatīja – tas bijis seksuāls uzbrukums.

    – Kā jūs izturaties pret skatītāju dievinošiem skatieniem?

    – Kad spēlēju izrādi, es tos neredzu, jo prožektoru gaismas spiež acīs. Skatienus var redzēt bārā. Man ir daži draugi bārmeņi, pie kuriem reizēm aizeju pasēdēt, un tad pie bāra letes tās acis redzu. Tie ir tukši skatieni, kuros skaidri izlasāms tikai viens mērķis. Bijis tā, ka viena meitene pienāk pie manis runāties, bet otra tikmēr mūs fotografē. Saku: ja tik ļoti gribas bildi, es jums iedošu. Ja pats to negribi, nedod iespēju tam notikt un neatstāj pusatvērtas durvis, nekas arī nenotiek.

    – Vai tracis greizsirdības dēļ jums mājās nekad nav bijis?

    – Ir! Un ne tikai Ilze man to ir uztaisījusi, bet arī es viņai. Esmu ļoti greizsirdīgs, taču ar Ilzi tas notiek biežāk. (Smejas.) Viņai gan ir stipri nervi, un viņa ir ļoti gudra meitene. Valodas zina, beigusi Svešvalodu fakultāti, strādā auditoru firmā.

    Vīriešiem, ja ar viņa pašapziņu viss ir kārtībā, patīk gudras sievietes.

    Man jāsaka paldies manai sievai, vecmammai, opim, mammai, tētim, skatuves partneriem, režisoriem. Arī viņi ir lauzuši manu egoismu un veidojuši mani par to cilvēku, kāds esmu.

    – Tauta pazīst aktierus, kas filmējas seriālos un piedalās televīziju šovos, bet nezina labus aktierus, kas spēlē tikai teātrī. Nesen notikušajā starptautiskajā teātru festivālā Baltkrievijā alternatīvā žūrija jūs atzina par labāko aktieri, bet šo godalgoto lomu, Mammu no izrādes Kā kļūt slavenai, Latvijā redzējuši visai maz cilvēku, jo Teātra observatorijā vienā reizē to var noskatīties tikai simt skatītāju.

    – Esmu par to domājis. Tērbatas ielas zālītē Ilgu tramvaju nospēlējām divsimt divdesmit divas reizes. Skatītāju skaita ziņā tās būtu kā desmit izrādes Nacionālā teātra Lielajā zālē. Runājot par popularitāti, man ir cemme, ka tā informācija, kas nedara man godu, aiziet daudz plašāk, nekā tā, ko es gribētu, lai cilvēki zina par manu darbu. Ja tie virsraksti, kas parādās par mani presē, kad tieku saukts par seksīgāko un stilīgāko, atvilinātu vairāk skatītāju uz manām izrādēm, man nebūtu tādas nepatikas un noraidījuma pret tāda veida apzīmējumiem, lai gan visu laiku cenšos no šā tēla tikt prom. Man tas nekad nav bijis svarīgs, tikai traucējis.

    Teātris primāri nav izklaides žanrs, un Teātra observatorijas izrādes nekad nav izklaide. Uz tām ir jānoskaņojas atnākt, un cilvēki to dara, jo grib emocijas un līdzpārdzīvojumu. Nākot uz teātri, viņi ar savu biļeti par to maksā. Cilvēki nav infantili, par kādiem tos vēlas padarīt dažādie šovi. No visiem šoviem, kuros esmu aicināts, kategoriski atsakos. Tikai reiz kā viesis piedalījos kādā deju šova numurā. Arī žūrijā neeju izteikt savas domas, jo neesmu ne dziedātājs, ne dejotājs, lai profesionāli varētu citus vērtēt.

    Mani aicināja seriālā Neprāta cena, kad tas sākās. Nesen kolēģe aicināja par savu partneri UgunsGrēkā. Augstu vērtēju, ja kolēģe vēlas kopā ar mani spēlēt, bet man bija savi noteikumi, kāpēc abas reizes atteicos. Nesen man bija saruna ar kolēģiem, kas filmējas vienā no šābrīža seriāliem, un mani pārsteidza viņu atzīšanās, ka dara to tikai naudas dēļ. Es nezinu, vai spētu sevi profesionāli cienīt, ja vienīgi naudas dēļ piekristu darīt to, kas man patiesībā riebjas.

    Taču, lai kāds arī būtu mans viedoklis par seriāliem, tā ir viena Latvijas kultūras daļa, ar ko jārēķinās.

    Ja seriālus neskatītos, tos netaisītu. Tiem ir liela skatītāju auditorija. Es nedrīkstu kritizēt to, kur pats neesmu. Laukos televīzija cilvēkiem dod vienīgo iespēju kaut ko redzēt, un viņi ir laimīgi, ka vismaz tā viņiem pieejama, jo daudzi nevar atļauties atbraukt uz Rīgu, lai aizietu uz teātri.

    – Jūs nenožēlojat, ka aizgājāt no Nacionālā teātra?

    – Nacionālā teātra skatuve ir maģiska vieta. Uz tās stāvot, jūt, kā no zāles nāk siltums. Man tur bija ļoti viegli spēlēt. Nospēlēju labas izrādes, lielas lomas. Kad gāju prom, man bija divdesmit pieci gadi, tikko bija piedzimis mans dēls, naudas nebija, bet es aizgāju no garantētas algas un to nenožēloju. Izdarīto vispār nevajag nožēlot, jo pārmaiņas veido cilvēku. Arī tagad man šķiet, ka esmu lielu pārmaiņu priekšā. Nezinu, kāpēc tā. Skaļi par to nedrīkst runāt. Pārmaiņas vienmēr ir kāda veiksmes darbība.

    – Vai tagad ar savu pieredzi jūs vēlreiz sekotu Gaļinai Poliščukai?

    – Tagad situācija ir cita un ir daudzi citi noteikumi, arī cits aprēķins. Tā, kā bija toreiz, kāpēc pieņēmu lēmumu sekot Poliščukai, nekad vairs nebūs. Viņa man jautāja, vai es gribu spēlēt lielas lomas. Teicu un idejas vārdā gāju. Teātra observatorijā esmu nospēlējis lomas, par kādām jauns aktieris var tikai sapņot. No Ulda izrādē Pūt, vējiņi! līdz Stenlijam Kovaļskim Ilgu tramvajā, Mammu Kā kļūt slavenai, monoizrādi Lidojums, Zālamanu.

    – Ja jūs aicinātu atpakaļ uz Nacionālo teātri, vai jūs ietu?

    – Provokatīvs jautājums. Man nav nožēlas, ka aizgāju, bet man ir vēlme vēlreiz tur spēlēt un izjust to siltumu, kas ir uz šīs skatuves. Tās divas sezonas, kad Teātra observatorija bija Tērbatas ielā, biju sajūsmā, ka viss notiek tik tuvu skatītājam, ka viņi redz katru aktiera vaibstu, sviedrus, sajūt viņa smaržu. No tūkstoš skatītāju zāles aiziet uz tādu tuvplānu pie piecdesmit skatītājiem bija šoks. Tās aktierim ir dažādas emociju izpausmes. Kad bijām ar izbraukuma izrādi manā dzimtajā Salacgrīvā un Kabīrijas naktis skatījās piecsimt cilvēku, es izgāju uz skatuves un apmulsu.

    Biju aizmirsis, kā tas ir, kad zālē ir tik daudz skatītāju.

    Pilnās zāles reakcija bija kā narkotika. Kad esmu uz mazās skatuves, gribu būt uz lielās, bet lielā skatuve velk atkal atpakaļ uz mazo. Man vajag abas.

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+