Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lai saule nenoriet pār dusmām
Ilze: «Es melotu, ja teiktu, ka nekad nepienāk brīži, kad nedusmojos uz Andra profesiju. Man, piemēram, ir noteikts darbalaiks (Ilze ir angļu valodas filoloģe un strādā starptautiskā audita un finanšu konsultāciju firmā – I. E.), bet Andrim plāni pēkšņi var mainīties. Labi, ka mana mamma dzīvo netālu no mums un vajadzības gadījumā pieskata Markusu.»
Andris: «Daudz ko izskaidro viens vārds – kredīts. Jāmaksā par dzīvokli. Tas nozīmē – ir labi, ja ir darbs. Par naudas trūkumu pārdzīvoju, lai gan mums ir tik daudz, ka nevajadzētu sūdzēties, – pasaulē daudziem klājas sliktāk. Pārdzīvoju, ka, ejot vadīt pasākumus, kas ir papildu darbs, atņemu laiku ģimenei. Saku – cik būtu labi, ja nauda nedzītu! Un pasākumos visbiežāk ir tik labi cilvēki, ka man neērti naudu ņemt, bet zinu, ka ģimenei savā ziņā tā ir kompensācija manai prombūtnei.
Nē, naudas dēļ mēs ar Ilzi nestrīdamies. Nav ko slēpt – mana sieva pelna vairāk. Par laimi, mums ir citas laimes atslēdziņas, ne tikai nauda. Patiesu uzmanību, uzticību un mīlestību ne par kādu naudu nevar nopirkt. Tas dvēseles piedzīvojums, kas iegūts caur ciešanām, sāpēm un prieku, ir daudz vērtīgāks par naudu.»
Citi lasa
Ilze: «Es melotu, ja teiktu, ka mēs nekad nestrīdamies. Un kā vēl!»
Andris: «Mēs nākam no atšķirīgām ģimenēm. Es kā vienīgais bērns biju pieradis aiz sevis aizvērt durvis un vienatnē izdomāt man svarīgo, turpretim Ilze ir radusi dalīties ar māsām, viņai vienmēr gribas visu izrunāt. Mēs sastrīdamies, un es gribu nolīst maliņā, lai klusībā visu pārdomātu, bet viņa neliekas mierā – vajagot parunāties. Mani tas besī, un ir tik grūti piekāpties… Dažreiz pēc izrādēm esmu neomā, pirms pirmizrādēm pat sīkums var izsist no līdzsvara, un tad varu pateikt to, ko patiesībā nedomāju, tomēr Ilze ir apbrīnojami iecietīga.»
Ilze: «Jā, es visu gribu izrunāt. Strīdi jāatrisina, nevis jāatstāj neatšķetināti. Kā Bībelē teikts: neļauj saulei norietēt pār savām dusmām. Es nevaru mierīgi aiziet gulēt, ja neesam izlīguši.»
Andris: «Abiem ir gadījies… nē, nevis greizsirdība, bet šaubas par uzticību. Piemēram, tā var būt kāda divdomīga īsziņa. Ar prātu saprotu – tas ir normāli, ja mīlestība ir dzīva un kaislīga, tomēr pat sīkums vai pārpratums var izraisīt katastrofu. Ilze tādos gadījumos glābj: jautā, liek man runāt, lūdz paskaidrot, lai gan es labprāt ierautos sevī. Nezinu neko tādu, kas būtu svarīgāks par mīlestību. Galvenais ir uzticēties. Es Ilzei uzticos – arī jautāju un saņemu godīgas atbildes, nevis nolīgstu privātdetektīvu.
Diemžēl tuvākā cilvēka lielākā vērtība un pārbaudījums ir tas, ka viņš pret savu gribu var tikt iejaukts situācijās, kas rodas slikta garastāvokļa dēļ. Acumirklī, neko nedomādams, varu iesaukties: «Ja tev ir tik grūti, tad kāpēc esi kopā ar mani?» Domāju – ja būtu iespējams, daudzi gribētu attīt filmu atpakaļ un sākt no vietas, kur vēl nebija sarežģījumu. Nākamais dublis! Dzīvē to īstenot grūtāk, tādēļ par savu slikto garastāvokli katram pašam jāuzņemas atbildība.
(Pasmaida.) Mēs abi esam emocionāli, taču es zinu vislabāko veidu, kas mūs glābj. Kad Ilze dusmojas, viņa cieši skatās man acīs, tad es mēģinu viņu sasmīdināt. Reizēm viņa iztur ļoti ilgi, tomēr es cenšos, lai viņa pasmaidītu. Jo tad ledus sasprēgā. Tikai divas reizes viņa nav sasmējusies.»
Ilze: «Pēdējos gados mūsu dēls ir kā lakmusa papīrītis – kad mums ar Andri ir domstarpības par ikdienas lietām, dēls saka: lūdzu, beidziet strīdēties!»
Andris: «Reiz nācām no baznīcas, un Markuss stāstīja – lūdzis Dieviņam, lai mamma un tētis nestrīdas.
Mums bija ļoti svarīgi to dzirdēt, jo mēs taču esam trīs, ģimene, nevis divi egoisti. Apzināmies – dēls mūs vēro, mācās no mums, tādēļ mums jācenšas. Viņš ir vēl viena maza Dieva sudraba nūjiņa zemes virsū. Arī viņš zina, ka vislabākais veids, kā atrisināt jebkuru strīdu, ir kopīgi lūgties. Šī frāze kādam varbūt izklausās banāli – palūdzieties kopā! Jo visgrūtākais ir pārkāpt savam egoismam un meklēt kopsaucēju. Taču tas stiprina ģimeni. Un nav svarīgi, kādai konfesijai un vai vispār kādai cilvēks pieder. Galvenais ir darbība. Ģimeni stiprina tas, ko viņi dara kopā.»
Ilze: «Andris joprojām ir ļoti romantiska dvēsele. Raksta dzejoļus. Joprojām glabāju viņa īsziņas – tur ir ļoti skaisti vārdi… Dažreiz vīrs mani pārsteidz ar vēstulīti. Kad ar Markusu bijām Salacgrīvā, Andris atsūtīja sirsnīgu vēstuli un ātrā foto bildītes, lai redzam, cik ļoti viņš pēc mums ilgojas. Vai – uzdāvina bilžu kolāžu, kā viņi ar Markusu man sūta gaisa bučas… Jā, Andris māk sagādāt skaistus, mīļus, romantiskus pārsteigumus.»
