Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Pirms intervijas teicāt, ka meita pie jums atbrauks skolas brīvlaikā. Kāds jūs esat kā tētis?
– Kā viņas mamma teica: kad meita bija mazāka, viņa ļoti pārdzīvoja, kad kaut ko aizrādīju. Jo tas notika tik reti, un, kad notika, meita ļoti pārdzīvoja. Kad mamma kādreiz skaļāk kaut ko pateica, es parasti meitu mierināju. Un lielākoties es gāju ārā ar viņu staigāt. Man tomēr darba režīms bija brīvāks.
Bet ir kāds interesants fakts, par ko, starp citu, tikai nesen iedomājos. Kā es no vieglatlētikas pievērsos humanitārajai jomai? Pēkšņi izlasīju Rīgas Balsī, ka arodbiedrību kultūras nama jauniešu drāmas studija uzņem jaunus dalībniekus. No viņiem visi aktieri nākuši. Visi! Un pēkšņi es arī izdomāju, ka man tur jāiet. Oļģerts Dunkers tur bija režisors. Mans dēls Niks, kad bija pusaudža gados, gāja uz turieni – tolaik tur jau bija jauniešu studija Vinnijs. Pilnīgi bez mana ieteikuma, pats bija atradis. Un tagad meita Katrīna tur iet – pie tām pašām režisorēm, pie kurām gāja Niks. Līdz ar mums vismaz viena ķēdīte visiem kopīga. Meita ļoti cenšas tikt filmās masu skatos. Viņa bija arī Mātes piena uzņemšanas laukumā, pat atrada savu vārdu titros.
Es gaidu, kad meita atbrauks pie manis un mēs iesim uz restorānu paēst, vienam man nepatīk iet.
No mazotnes vedu viņu uz restorānu – sākumā, protams, uz burgeriem un picām. Tagad viņa jau pusaudze un parakstās uz smalkākām lietām.
– Kad viņa piedzima, jums bija sešdesmit. Nenobijāties no atbildības un sava vecuma?
– Atceros, pēc meitas piedzimšanas eju uz darbu, bija ziema – Katrīna piedzima 21. janvārī – un pie Televīzijas stāv kolēģi, salā smēķē. Saku viņiem – jums gan, veči, iekšas! Bet šie atbild – ko tad mēs. Tev gan!
Bet nu skaidrs, ka nobijos. Tas bija prieks ar bažām. Ļoti jocīga sajūta. Tobrīd jau biju izšķīries no Nika mammas, bet, kad sākās attiecības ar Simonu, es biju vēl precējies. Dzīvoju starp divām mājām, psiholoģiski bija šausmīgi grūti. Vajadzēja jau ātrāk izšķirties, bet gaidīju, lai Niks paaugas… Kad cilvēki precas, viņiem šķiet, ka ir satikuši savu īsto cilvēku, bet tad pamazām saprot, ka tā nav, saķer galvu un domā – varbūt vispār nevajadzēja. Bet ir jau par vēlu…
– Bet, redz, kā no jauna atkal iemīlējāties…
– Jā, tā ir brīnišķīga sajūta. Gribētos vēl tagad.
– Daudzi vecāki pēc šķiršanās nespēj saglabāt cieņpilnas attiecības. Kā jums izdevās? Šķīrāties bez naida un dusmām?
– Mēs galīgi nešķīrāmies viegli. Man ir tikai šķietami viegls raksturs. Attiecībās, kad tu vairs neesi jauns, pats svarīgākais – lai viens otru saprastu. Ko tur vairs pielāgoties? Sieva bija diezgan jaunāka par mani, un tas attiecībās sāka kļūt problemātiski. Es jau pats to nejutu.
Man jau šķiet, ja cilvēkam ir intelekts un erudīcija, ja viņš daudz zina, tad tā starpība tik ļoti neizpaužas…
– Satiekoties sirsniņā joprojām kaut kas notrīs?
– Protams, jo tā tomēr bija sieviete, kurā biju ļoti iemīlējies un ar kuru man bija attiecības.
– Man nez kāpēc šķiet, ka jūsu mīlestība nav pārgājusi…
– Ir lietas, par kurām labāk nerunāt.
Kāds ir nākamais jautājums?
– Kā bija atkal pierast pie vienatnes?
– Es nejūtos vientuļš. Sadzīve man riebjas, ēst gatavoju minimāli – gandrīz negatavoju, pērku gatavu, varu to atļauties. Bet sabiedriskā dzīve mani nekad nav interesējusi un tagad – jo īpaši.
Visu interviju lasiet žurnāla «Ieva» 13./14. numurā vai «Santa+».
