Rīga 0°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Andreja Upīša ģimene
Nu jau Upīšu ģimene pilnā sastāvā dus Meža kapos Rīgā, pirms dažiem gadiem mūžībā devies arī mazdēls Aivars, pirms nepilna mēneša – viņa otrā sieva Edīte.
Bet Andreja Upīša gars turpinās viņa mazmazbērnos. Mazmazmeita Anita ir žurnāliste, strādā medībām veltītā žurnālā un, cienot vecvectēvu, saglabājusi viņa uzvārdu. Viņa ir tā mazā meitenīte, kas muzeja fotogrāfijā sēž klēpī pavisam netipiski atmaigušajam Andrejam Upītim. Tas ir vienīgais foto, kur rakstnieks pasmaidījis. Andrejam ir arī pieauguši mazmazmazdēli – Anitas dēli Ēriks un Arturs. Arturs ir grupas Triana park ģitārists.
Citi lasa
Inese Kaire: «Anita arī reizēm pie mums atnāk. Un atzīst, ka ļoti sāpīgi klausīties visu, kas joprojām nāk pār vecvectētiņa galvu – komunists, nelietis… Muzejā tagad strādā jauni kolēģi – spēcīgi filologi, pētnieki Arnis Koroševskis un Arturs Skutelis. Viņi atnāca ar misiju – kliedēt šos mītus. Arī to, ka Zaļā zeme ir neizlasāma.»
Inese Kaire muzejā strādā jau 40. gadu, kopš Andreja Upīša simtgades. Arī viņai šogad jubileja un arī savs stāsts par Zaļo zemi. «Mana vecāmamma ir no Krapes, kas ir netālu no Skrīveriem. Viņai pie gultas vienmēr stāvēja nevis Bībele, bet Zaļās zemes izdevums trīs sējumos. Viņa uzskatīja, ka Upīšu Mārtiņa, Brīviņa priekšstrādnieka, prototips ir viņas tēvs. Viņš tiešām ir strādājis pie Brīviņa prototipa Vanagu saimnieka, un Vanags viņam tiešām uzdāvinājis lietotus zābakus. Manai vecaimātei meitas uzvārds arī bija Bērziņa… Kā ir īstenībā, nezinu. Bet tā es augu ar Zaļo zemi, un, redz, kā dzīve mani atnesa tieši uz Upīša muzeju.»
Tagad dzirdam, ka Prozas lasījumi sākušies 1995. gadā. Nekā! Tie sākušies 1978. gadā un tieši Upīša dzīvoklī. «Tas sākās muzeja pirmās direktores Margaritas Miglānes laikā. Faktiski to iedibināja Andris Jakubāns ar Aivaru Kalvi. Viņi uzskatīja, ka Dzejas dienas plaši tiek svinētas, bet šeit – pie Upīša – ir ideāla vieta, kur varētu būt sarunas par prozu. Tas notika pārveidotajā guļamistabā, apvienojot to ar mājsaimnieces istabu. Pirmajā gadā – 13 vakarus pēc kārtas. Šo dzīvokli gāza riņķī! Rakstnieks tuvplānā! Viņos jau toreiz klausījās atvērtu muti. Tā tas bija divdesmit gadus. Līdz ar Noras Ikstenas un Paula Bankovska atnākšanu uz muzeju, 1995. gadā lasījumi izgāja arī pilsētā.»
