Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vilšanās savos ideālos
Upīts ļoti norobežoja savu publisko un literāro dzīvi no personiskās. Dienasgrāmatas viņš nav rakstījis. Ir tikai laikabiedru atmiņas pierakstos un magnetofona lentēs, ko rūpīgi vāca, kad muzeju nodibināja. Un šajās atmiņās uzmanīgam psihologam starp rindām ir nojaušama Upīša plaša pārdzīvojumu palete: arī vilšanās ideālos.
Virs Upīša rakstāmgalda ir daudz ierāmētu fotogrāfiju. Blakus paša portretiem, Viļa Lāča, Maksima Gorkija attēliem un acu augstumā pieliktajai Ļeņina bildei – centrā, paša gatavotā rāmī, lielāks par visiem – Rembrants. Inese Kaire: «Zinot Upīša kreisos uzskatus, nevarēja saprast, kāpēc pēkšņi Rembrants. Un tad reiz kādā mapē atradām attēlu, kurā fotogrāfs Upīti bildējis leņķī pie galda, ietverot arī sienu ar fotogrāfijām. Un redzams, ka sākotnēji šai rāmī ir bijis Staļina attēls.»
Lūk, vieta Upīša iekšējās pasaules interpretācijām – kādēļ tieši Rembrants, viens no izcilākajiem gaismēnas meistariem pasaules glezniecībā.
«Kādreizējais Dabas muzeja direktors Vilis Krūmiņš, bijušais Latvijas kompartijas otrais sekretārs, atcerējās, ka pēc kara ar Upīti kā deputāti sēdējuši līdzās Augstākajā padomē. Un kādas sēdes laikā runājuši, ka berklavieši Ņikitam Hruščovam uzrakstījuši vēstuli – pret Latvijas pārkrievošanu, un vai Upīts būtu ar mieru to parakstīt. Jā, viņš bijis ar mieru. Vēstule tiešām tapa, bet vai tā tika arī nosūtīta, to neviens nekad nav uzzinājis, arī mēs. Šad tad pie mums muzejā uznāca rakstnieka mazdēls Aivars Upīts, īpaši savos pēdējos gados. Reiz viņš teica, ka ģimenes sarunā pie pusdienu galda Andrejs esot atklāti atzinies, ka ir dziļi vīlies komunisma ideālos, ko reiz pielūdzis, ka viss šai valstī aizgājis šķērsām…»
Ielūkojamies Upīšu dzīvokļa viesistabā. Pie sienas Franču liceja zīmēšanas skolotāja Jāņa Beļicka gleznots rakstnieka portrets… Inese Kaire stāsta par sarunu ar gleznas autoru – viņš atzinies, ka uzskata to par ļoti vāju darbu. «Viena roka kā no ģipša vai koka, otrai žaketes daļā it kā gaiss būtu izsūknēts. Beļickis nācis uz gleznošanas seansiem šajā dzīvoklī, bet pēc tam Upīts mēģinājis attēlu pakoriģēt. Rezultātā Upīša laikabiedri, šo gleznu ieraugot, man teica – viņš nekad tāds apaļš nebija, un pēc kara no Kstiņinas vispār atgriezās ļoti kalsnējs.»
Mēs apsēžamies Upīša ēdamistabā pie apaļā, ar mulsinoši vienkāršu vaskadrānu apklātā galda, kur joprojām stāv rakstnieka mīļākā lielā kafijas tase ar gaišzilām puķītēm. No tās rakstnieks dzēris Alīdas pasniegto tautas kafiju – miežu kafiju ar pienu. Uz parketa uzlikts linolejs – lai vieglāka uzkopšana. Tepat trauciņā arī rakstāmrīki, jo savas pēdējās mūža nedēļas Upīts vairs nav rakstījis kabinetā, bet ēdamistabā uz dīvāniņa.
Par sevi manīt likusi reiz jaunībā tūju stādīšanā apsaldētā mugura – reimatisma sekas…
«Viņš rakstīja savu pēdējo memuārgrāmatu ar garu un sarežģītu nosaukumu. Nav arī pabeidzis, lūk, viena lapa, kas datēta ar 17. oktobri, un 17. novembrī viņš mirst. Pēc insulta, ko piedzīvoja 76 gadu vecumā, rakstniekam ļoti mainījās rokraksts. Viņš domāja, ka vainīgi tie vieglie spalvaskāti, un lietoja dažādas pildspalvas.»
