Anatolijs Danilāns: Nē, baiļu man nav. Es kuļos laukā!

Intervija publicēta žurnālā «Ievas Veselība» 2017. gada 26. numurā.

Darbs profesoram tas pats, kas daudzus gadus, – slimnieku pieņemšana Stradiņa slimnīcas poliklīnikā, tikai – «Man ļauj viņus konsultēt savā kabinetā, vecajā ēkā, kur visu laiku atradās 10. gastroenteroloģijas nodaļa. Taču jaunajā gadā mēģināsim norunāt citu kārtību – man taču vieglāk pašam aiziet uz poliklīniku!» Vēl dakteris pieņem pacientus poliklīnikā Pulss 5, Lāčplēša ielā, kur ir jauki kolēģi.

Otra lieta, kas aizņem profesora sirdi praktiski katru dienu, ir studenti. Bet trešā: «Priecīgs jūtos arī tad, ja esmu ko noderīgu cilvēkiem pastāstījis, un redzu to pēc klausītāju acīm. Ir tik daudz stulbību medicīnā! Neapzinātu stulbību un naudas pelnīšanas rosinātu, padomi – neēst tomātu kopā ar gurķi un tamlīdzīgi. Es uzskatu, ka mans uzdevums ir veicināt, lai Latvijā medicīnas aspektā būtu prātīgi cilvēki. Lai viņi zinātu to, ko pasaule zina un ko zinātne pierādījusi. Arī, ka visādas apburšanas, ļaunas acis, pareģošanas – tās tiešām ir blēņas.»

Profesors ir gaidīts viesis katrā pagastā, katrā skolā, sieviešu klubiņā, lauku bibliotēkā, kur viņš, atsaucoties uzaicinājumam, ierodas. Ja ne citādi, tad ar nomierinošu vārdu un humoriņu viņš jau ir daudziem palīdzējis. Profesors mīl atkārtot, ka ne jau to, kam dzīvē gludi gājis un kas ir bez grēka, var uzskatīt par stipru cilvēku. «Man simpatizē tie, kas iekrituši visādās ķēpās, ķezās un nelaimēs, bet tad godīgi no tām izkūlušies. Tie ir īstie vīri un sievas! Tie ir īstie!»

Kamēr kļūdu var labot, tā nav kļūda – arī tā mēdz sacīt profesors. Vai vēl labāk, viņš aizņemas Konfūcija teicienu – ja kļūdu ir izlabota, tad tā vairs neskaitās! «Tas man palīdzējis pašam dzīvē un ārstējot slimniekus.»

Par to tad arī būs šie profesora stāstiņi TEV – kā ceļamaize jaunā gada iesākšanai!

Labais darbaholisms

«Mans princips: ja ko dari, tad dari labi, no sirds. Tātad, ja gribi, lai ceturtā un sestā kursa medicīnas studenti ir ar mieru tevī trīs stundas klausīties un diskutēt, tas no tevis paņem spēkus. Tu esi aktieris uz skatuves!

Jā, tādā ziņā esmu darbaholiķis un domāju, ka daru sev pāri. Bet es nedaru sev pāri ar negatīvām lietām.

Esmu liels blēdis, varat tā arī rakstīt!  Ja cilvēks spiests visu mūžu strādāt sev netīkamu darbu, kas neatbilst viņa raksturam, viņš varētu justies stipri nelaimīgs, jo no rīta līdz vakaram dara nīstamu darbu līdz vēmienam. Dara ne jau labu emociju dēļ, bet tāpēc, ka jādara. Lūk, tas ir slikts darbaholisms. Garlaicīgi pavadītas stundas. Cilvēks to laiku ir kaut kā nomuļļājis. Nejūt prieku. Toties, ja tu dari ko tādu, kas cilvēkus interesē un tevi pašu interesē, tas ir labais darbaholisms. Varu nospēlēt simts šaha partijas pēc kārtas, jo tās ir aizraujošas. Protams, ka šaha turnīrs izsūc spēkus (it sevišķi, ja ir spēcīgs pretinieks) un jūtos noguris, bet – arī pacilāts. Jo daru to ar prieku. Es arī cilvēkus mācu: uzlabojiet savu dzīvi, dariet to, kas jums rada prieku. Ne jau vienmēr veicas, ka tu tiec amatā vai profesijā, kura tev patīk, bet – tad mēģiniet tomēr to pamainīt. Varbūt palikt turpat, bet profilu izvēlēties citu.»

Savaldītās emocijas

«Profesors Nikolajs Skuja, mans skolotājs, kuram jāsaka liels paldies, ka uzaicināja mani pārcelties strādāt no Preiļiem uz Rīgu un uzņēmās vadīt manas disertācijas izstrādi, bija ar asu mēli. Briesmīgs pedants un ātras dabas, momentā aizsvilās. Par sīku neprecizitāti viņš varēja lielo vizīšu laikā, kad viss kolektīvs ir kopā un vēl slimnieki dzird, ārstējošo ārstu turpat uz vietas nostrostēt. Izteikt netaktiskas piezīmes un pamatīgi izrāt. Lai gan daļēji taisnība viņam bija. Bet tik un tā es domāju, ka tas nebija pareizi. Mans princips – izlamā mani kaut kur aiz durvīm, aci pret aci. Es ar saviem kolēģiem lietas bieži vien pārrunāju divatā. Kam tur pārējiem vēl klausīties?! Galu galā tā tāda drusku intīma padarīšana.

Profesors Skuja bija gudrs un talantīgs cilvēks, arī gastroenteroloģiju Latvijā nodibināja, par to es viņu cienu, bet – viņš bija vampīrs. Vampīram vajag, lai tu noreaģētu uz viņa sacīto ar tādu kā sāpīti. Ai, kāda laime tā ir vampīram! Jutīgākas dakteres pēc apgaitas beigām skrēja uz ārstu istabu, nolīda maliņā raudāt. Bet – Danilāns neraudāja. Es kā parasti, atradu taktiku, kā ar profesoru tikt galā. «Labi, profesor,» es teicu. Kādreiz pat pastrīdējos pretī. Un viņš juta: ja jau aizrādījumi, kas parasti tiek izmantoti, lai otru sāpinātu, man iet garām kā pīlei ūdens, tātad vairs nav vērts pūlēties. Pret vampīru vislabākā darbošanās ir tāda, ka tu viņu neņem galvā. Varētu sacīt tā: ja jūti, ka viņš ar savu aso mēli stāsta tev kaut ko pareizi – o, paldies! Ar asu vai neasu, kaut vai ar lamu vārdiem – man tas diezgan vienalga.

Es kāri tvēru zinības, toties profesora dzēlīgās piezīmes mani neuztrauca. To redzot, viņš ļoti ātri norima.

Cenšos otru saprast. Latvijā ir daudz cilvēku, kas nesaprot cits citu. Ārsti nesaprot. Ir strīds. Bet par ko tu strīdies?! Pamēģini kaut mazliet saprast, kāpēc otrs tā dara. Kas tam par cēloni? Jā, tad saruna sanāk.»

Kārtības pārkāpējs

«Kāpēc viens tik ātri atlabst un cits nekā? Situāciju var ietekmēt dažādi faktori, bet viens no tiem noteikti ir attieksme pret notikušo. Optimisti ir laimīgi cilvēki, pesimisti ir nelaimīgi. Tas ir tieši tik vienkārši. Šādā ziņā esmu liels špicbuks – uz dēla kāzām arī gāju ar svaigi pārgrieztu vēderu!

Traks puisis īstenībā. Nepareizi rīkojos. Tā laikam bija trešā diena pēc operācijas. Mani kolēģis operēja – Mārtiņš Liepiņš, labs ķirurgs, esam studiju laika grupas biedri, kopā beidzām feldšeru skolu un tajā pašā gadā iestājāmies Rīgas Medicīnas institūtā. Es viņam viltīgi jautāju: «Mārtiņ, kā tu domā? Man tagad pēc operācijas ir jākustas?» – «Jākustas.» Bet es viņam neteicu, kāds man nodoms. Protams, ja Mārtiņš būtu zinājis iemeslu, kāpēc to jautāju, viņš būtu pārbijies un sacītu: «Tā tu gan nedari. Risks un tā tālāk…» Bet es jutu, ka kolēģis mani sašuva labi, vēders rūpīgi sasaitēts, un zināju, ka nekādus svarus necilāšu, un no Stradiņiem slepus lēnām aizlavījos pāri Daugavai uz Jāņa baznīcu. Pēc izkustēšanās līdz baznīcai es aizkustējos atpakaļ uz slimnīcu, atgriezos ķirurģijas nodaļas palātā. Protams, ka tas bija pārkāpums, tā visiem darīt nevajag.

Vēl pēc pāris dienām Mārtiņš teica, ka nu jau drīkstu rakstīties mājās, un es prasu: «Tās kustība paliek spēkā?» – «Jā, kustēties ir ļoti labi…» – «Skaidrs. Nu tad es no Stradiņiem iešu uz mājām.» Toreiz es dzīvoju pie Bērnu pasaules, Bruņinieku ielā. Tad gan Mārtiņa acīs redzēju apstulbumu. Bet, tā kā viņš jau visu bija pasacījis, es savu kolēģi mierinu, ka lēnā garā aiziešu, nekāda vaina… «Nu, labi,» – viņš tāds mierīgs puisis.

Mani toreiz iegāza veca vaina, paša kļūme – bija helikobaktērijas infekcija, un es jau gribēju agri vai vēlu to likvidēt, jo draudēja kuņģa čūla. Taču antibiotiku lietošanu atliku no dienas uz dienu, un – čūla plīsa. Tas ir stāsts par kurpnieku bez kurpēm. Tik stulba kļūda, par kuru es savus kolēģus būtu rājis, ka tu, duraks, gadiem nelikvidē baktēriju! Un rāju ar’.»

Pīpēšana pa jokam un pa īstam

««Lūk, kad mēs augām, mēs bijām stipri kārtīgi… » Ir daļa cilvēku, kas, sasnieguši sešdesmit piecus, septiņdesmit gadus, tagad domā, ka viņi divdesmit gadu vecumā bija baigie paraugzēni vai paraugmeitenes. Es tā neuzskatu.

Esmu pārliecināts, ka mēs savā jaunībā ārdījāmies vairāk, mūsdienu jaunieši ir pat labāki.

Pētera Strūberga grāmatā par mani ir bilde, kurā esmu redzams uz jumta ar cigareti zobos. Tā cigarete nebija aizdegta, tad es vēl nesmēķēju. Bet bilde ir ļoti nozīmīga. Tas notika studiju gados, kad sāku lenkt savu nākamo sievu Irēnu. Visi skuķi lūr uz mani, mute vaļā, un starp viņām ir arī Irēnīte. Rādīju, kāds varonis esmu… Bet pārējās man maz interesēja. Mēs ar Irēnu vienā grupā studējām, un man viņa patika. Vēlāk sieva bija pārsteigta: «Tu tiešām manis dēļ toreiz uz jumta uzlīdi?» Jā. Pēc kāzām Irēna to uzzināja. Es sešus gadus par viņu cīnījos, kavalieru Irēnītei riņķī bija bariem.

Ko es savā sievā saskatīju? Nezinu. Viņa man patika. Ļoti glīta meitene. Labs cilvēks, sirsnīga, reizēm apraudas – tātad nav trula, jūt un pārdzīvo. Nebija histēriķe. Mums saderēja raksturi, kādreiz sakasījāmies, jo esmu spītīgs, lielīgs un nepiekāpīgs. Bet Irēnītei esmu daudz kur piekāpies, un tas ir ar labu atmaksājies. Svarīgi arī, ja kādā dzīves posmā sanāk domstarpības, tad vajag ātri – to es esmu uztrenējis – saprast, kas viņai, cilvēciņam, kaiš: vai nomocījusies, vai sakreņķējusies. Kādreiz laulātie sāk kasīties mēnešiem ilgi un pārsvarā par niekiem. Tas gan nekam neder.

Bildē cigarete nebija aizdegta. Jau vēlāk, kad sāku strādāt par ārstu Preiļos, tad gan gadu smēķēju. Cigarete velk uz kaifu. Bet tad jutu, ka nav labi. Un arī zināju, ka pīpēšana nav laba lieta. Sviedu smēķēšanu nost.  Vienu vakaru nolēmu, un viss, vairs cigareti mutē neliku.

Kur ir lielais noslēpums? Daudzi smēķētāji domā, ka nevar atmest smēķēšanu. Bet viņš nevar to izdarīt tāpēc, ka iekšēji sev nemitīgi pārmet: «Ai, esmu slikts, smēķēju…» Es saku: «Beidz sev pārmest! Tu esi normāls vecis vai arī skaista meitene… Vienu dienu nolem un bez jebkāda pārmetuma izbeidz šito padarīšanu. Punkts. Bija kļūda, bet, kad kļūda izpirkta, tā vairs neskaitās!» Bet, ja tiklīdz sāk sevi mocīt ar pašpārmetumiem: «Es tāds un šitāds…», cilvēks sev vēl vairāk iepotē, ka nespēj atmest. Liela daļa var to izdarīt!  

Ir arī tādi, kas saka: es nemaz negribu atmest smēķēšanu! Bet tas ir tāds bērnišķības paveids: «Es varētu uzkāpt visaugstākajā kalnā, tikai negribu. Varu kļūt par ministru, tikai negribu.»

Pekinas stāsts

«Kuram gan nav ķibeļu?! Bet galvenais ir izkulties no tām. Pirms daudziem gadiem atlidoju no Ķīnas komandējuma mājas, pirmajā dienā vēl neko, bet es jau sāku manīt, ka veselība sāk šķobīties. Laikam ne visai labi ievēroju piesardzības režīmu – bradāju pa Pekinas nomalēm, un tur biju sadabūjis kādu mūsu valstī nezināmu vīrusu un saslimu diezgan smagā formā. Intoksikācija izrādījās ļoti smaga, antibiotikas nelīdzēja. Irēnīte dežurēja pie manas gultas un vēlāk stāstīja, ka bijis sāpīgi redzēt, kā ārsti bažīgi gāja pie manis, nezinot kāds būs iznākums.

Gulēju reanimācijā. Biju bezsamaņā. Nieres atteicās strādāt. Tiku pie mākslīgās pieslēgts.

Reizēm īsti nesapratu, kur atrodos, tāda jocīga eiforija.

Atceros tikai to, ka gulēju atsevišķā palātā un kaut kādā brīdī biju izlīdis ārā no gultas un nez kāpēc sāku staigāt riņķī. Iemaldījos kādā nodaļā. Nāk pretī medmāsiņa, un es viņai jautāju: «Sakiet, lūdzu, no kurienes atnācu? Kur man jāiet?» Viņa laikam domāja, ka muldu. Droši vien arī mani neatpazina tādā paskatā. Pikta sarāja: «Ejiet pa tām pašām durvīm, pa kurām ienācāt!» Tāpēc es tagad nebrīnos par ļaužu dažkārt skarbo mediķu darba vērtējumu. Cilvēki ir tik dažādi – katrā profesijā var sastapt gan dedzīgos, gan arī diemžēl vienaldzīgos un neiecietīgos… Nu tad es tur vēl mazliet pamaldījos, kamēr beidzot atradu savu gultu. Apgūlos un sāku apmēram saprast, kur esmu. Ka tā ir reanimācijas nodaļa. Tad man pielēca, ka es taču biju staigājis apkārt… Bet par to es nopriecājos: redz, es jau pastaigājos! Jo pirms tam kādu pusotru nedēļu es vispār nevarēju paiet. Jā, bija patraki.

Bet pamazām situācija uzlabojās un veselība atgriezās. Sāku kustēties, strādāt. Tagad regulāri jāpārbauda plaušas, jātaisa rentgeni. Pēc skata mani bronhi ir briesmīgi izkropļoti, taču es viņus satrenēju – skrienu, elpoju, un bronhi man strādā. Aizvakar nojozu desmit kilometrus, un nekāda vaina, plaušas man klausa.»

Vēl viena neraža!

«Reiz, ejot pa ielu, biju aizdomājies un nejauši aizkāpu garām ceļa remonta bedrei, iejaucos iekšā un – salauzu kāju! Pats trakākais, ka divus mēnešus biju izsists no ierindas – ģipsī un ar kruķiem. Manam raksturam tas tomēr drusciņ traucēja. Bet tad es sevi attiecīgi noskaņoju: paga, paga, varbūt nemaz nav traki tajā amoka skrējienā kādreiz atvilkt elpu. Pārāk depresijā neiekritu.

Man vēl bija trauma – stulba trauma. Mājās pie rakstāmgalda laikam bija kaut kas nolijis, es slīdēju un ietriecos ar galvu galda malā, tieši ar deniņiem. Pēc ilgāka laika atnāk sieva mājās un ierauga mani guļam uz grīdas, bezsamaņā. Šoreiz veselības stāvoklis bija ļoti nopietns. Ātrie uzreiz aizveda uz Stradiņiem – jā, no trieciena galvā asins izplūdums. Izoperēja, un nevarēju riktīgi pastaigāt, arī roka bija tāda vārgāka. Atguvu spēkus sanatorijā – Vaivaru rehabilitācijas centrā, man mācīja iet pa koridoru uz priekšu un atpakaļ. Peldēju un vēl visu ko darīju, un tagad atkal eju kājām uz pirti turp un atpakaļ. 

Tas vispār ir fantastiski, cik mūsu ķermenis ir dzīvelīgs! Tikai nevajag viņam traucēt, tik dot uz priekšu – ar smaidu un gribasspēku. Dzīvības potences mūsos ir ārkārtīgi milzīgas. Es vēl astoņdesmit gadu vecumā skriešu maratonu! Tā nolēmu pēc galvas traumas, kad vēl piekliboju. Man ir pieci gadi laika, ko gatavoties. Es skrienu un jūtu, ka plaušas un sirds strādā labi, tikai muskuļi vairāk jāpatrenē. Varbūt savā ritmā pēdējais noskriešu, bet tas jau nav galvenais. Zināt, kas vēl ir ārstam vajadzīgs? Ja viņš slimnieciņam stāsta, kā tapt veselākam, laimīgākam un priecīgākam, tad es personīgi uzskatu, ka ar stāstīšanu vien pacientam bieži vien ir par maz. Vajag piemēru! Manuprāt, ārstam pašam jādara tas, ko viņš deklarē citiem. Ja tu, mīļais, aicini cilvēkus kustēties, tad arī pats kusties! Ja pats nobēdājies sēdēsi, tev neizdosies citus pārliecināt.

Jā, es smaidu – lai visi redz, ka es kustos un labi jūtos.»

Es ar prieku vairs nedzeru

«Irēnīte Pētera Strūberga grāmatā par mani raksta, ka, viņasprāt, vissliktākā pateicība ārstam no pacientu puses visos laikos ir bijusi alkohola pudele… Protams, slikta lieta. Cik daudz ārstu alkohols ir nobendējis! Tādas dāvanas ne vienu vien labu speciālistu ar zelta rokām novedušas bezdibenī. Un ne tikai ārstus, arī māksliniekus, citus… Irēnas Preiļu kolēģe Gita ieradumu dāvināt alkoholu vērtēja ar rupjiem, bet ļoti trāpīgiem vārdiem. Proti: «Ma – – kas slimnieki! Tā pudele ārstam kā kārtējā nagla zārkā!»

Es arī vienu brīdi biju pasācis cilāt glāzīti. Parasti saka: cilvēks dzert sāk aiz bēdām, pāri nodarījuma vai aiz jautrības… Uz pāri nodarījumiem mani bija grūti iekustināt dzert, es domāju, ka kāds priecīgs moments gadījās, tas mani toreiz pavilka. Iedzerot tu kļūsti drošāks, vismaz tolaik varēja vieglāk nodibināt dažādas attiecības un kontaktus, lai gan to pašu var izdarīt arī nedzēris. Alkohola lielākā nelaime ir tā, ka rodas tieksme, gribas arvien vairāk. Nē, darbu es glāzītes dēļ nepārtraucu, un iedzēris arī kašķīgs nebiju. Kādreiz varbūt nevietā un nelaikā aizmigu. Varbūt kādu humoriņu plēsu ne tur, kur vajag, un ne tādu, kā vajadzētu. Paģiru sindroms drusku mocīja.  

Vispār ir divu veidu alkoholiķi. Vai tā ir tīra patiesība vai ne, bet kaut kur esmu lasījis pētījumus…

Sliktāk dzīvi beidz tie, kas katru dienu iedzer.

Ne jau līdz galīgam ķirsim, bet visu laiku ir vienādā fona reibumā. Viņš nekad pilnīgi skaidrā nav. Otrs stils ir pļēgurotāji: viņš nedēļu nodragā tā, ka zāle neaug, tad izguļas un mēnesi strādā un nedzer nemaz. Otrs variants no veselības viedokļa ir labāks. Laikam mani varēja pieskaitīt pie otrajiem. Bet esmu apmierināts, ka es tāds biju. Tiku vaļā! Man tapa skaidrs, ka piederu pie tiem, kam alkohols kaitīgs, un tagad alkoholu nelietoju nemaz, un man tas dara prieku. Vienreiz vēl norāvos, uz interviju biju aizgājis drusku iedzēris. Malacīte žurnāliste, ka IR to nopublicēja. Bet tagad es ar prieku nedzeru.  

Visrupjākā kļūda ir dzērāju kritizēt: «Tu nelietis, nepilnvērtīgs cilvēks!» No lamāšanās neviens nav pārtraucis glāzīti cilāt, tas jāgrib cilvēkam pašam. Dzērājiņam jāpasaka, ka – tu neesi slikts cilvēks. Taisni tā es sev sacīju: «Anatolij, tu neesi sliktāks par citiem. Tu nemaz neesi švakāks par jebkuru citu, kurš var visu mūžu dzīvot nedzēris. Tu esi vēl labāks!» Tā es sev iestāstīju, un pieliku punktu dzeršanai.

Alkohols ir draņķis. Ņemot vērā risku, labāk nesākt. Ļoti daudziem tas draud, ka palielina un palielina devu. To nosaka arī gēni. Mans tēvs bija skolotājs, un viņš tāpat kādu graķīti ierāva. Latgalē ierasta lieta. Bet viņš nebija uz dzeršanu tendēts. Toties mans krusttēvs, tēvabrālis Staņislavs, lādzīgs cilvēks, bija liels plostotājs. Sev aizkuņģa dziedzeri nodzēra.

Skrējiens pakaļ somiņai

«Klapatas ir un būs, un jācenšas no tām izkļūt laukā.  

Mēs ar sieviņu bijām Dienvidāfrikas Republikā, Durbanā, – diezgan nabadzīga valstiņa Āfrikā. Iebraucām tur jau ap septiņiem vakarā, drusku sāka krēslot, bet nekas – iesim abi pastaigāties. Es jau jutu, ka kaut kas nav tā, šķita kriminogēna situācija, un piekodināju Irēnītei, lai viņa nevelk ārā no somas fotoaparātu. Tā mēs staigājām pa pilsētu, priecājāmies, tur vienā vietā bija uztaisītas ļoti krāšņas smilšu figūras.

Man mute vaļā, skatos, un pēkšņi dzirdu – Irēna iekliedzas. Pagriežos un redzu – melnādains puisis labā solī jož no mums prom ar Irēnītes fotoaparātu.

Es viņam pakaļ! Un pie sevis smaidīdams domāju: «Tu esi labs sprinteris, bet paskatīsimies, kā tev ar garajiem gabaliem…» Viņš paņem sprintu pa pilsētu, bet es viņu no acīm ārā neizlaižu un savā tempā sekoju. Visi melni, mašīnas un viens baltais onkulis, kraķis kaut kāds, jož pakaļ melnādainam puisim. Apmēram pēc puskilometra, prātīgi izmantodams savus resursus, jūtu, ka es viņam pietuvojos. Melnādainais puisis man uzmet atpakaļskatu, un viņa acīs es ieraudzīju izbrīnu. «Šitais vecis – kaulainais bālganais ģīmis, kurš nāvei parādā, turas man vēl līdzi!» Puisis atkal uzdeva nepareizu ātrumu. Labi, es mierīgā tempā viņam sekoju. Vēl pēc puskilometra redzu, ka zēns ir beigts, un tagad sāku domāt: es varu uzdot ātrumu un no mugurpuses viņu nogrūdīšu. Bet ko tālāk? Vai spert ar kāju? Profesors no Latvijas, sāksies vēl Latvijas un Dienvidāfrikas konflikts… Nosmaidīju: lai jau skrien! Bet zēns man uzmeta vēl vienu skatienu, un tagad viņa acīs es ieraudzīju šausmas: «Nevar būt! Šitam ģindenim ir pārdabiskas spējas!»

Ko es gribēju pastāstīt? Dzīves klapatas katram gadās, nebija patīkami. Žēl bija fotogrāfiju, kas palika fotoaparātā. Man nav vairs bildes, kur es ar strausa olām stāvu – nu nav! Bet zināt, tūristu grupā bija daudzi pārīši, kuriem bija divi fotoaparāti, un mēs ar Irēnu dabūjām katrs savu – pirms tam mums pa abiem bija viens, bet tagad katram pa fotoaparātam. Kad atgriezāmies pēc ceļojuma Latvijā, mums sasūtīja tik daudz dažādu bilžu, ka man no Dienvidāfrikas ir vislabākā fotokolekcija. Un es pateikšu atklāti – goda vārds, neticēsiet, esmu apmierināts, ka toreiz Durbanā mums nozaga fotoaparātu. Ko es tagad jums būtu stāstījis?!»

Tikko pēc operācijas

«Ja tā labi padomā, varat rakstīt, ka Danilāns ir neparasti slimīgs cilvēks. Bērnībā man bija tuberkuloze. Jaunības gados apdzēros. Atslēgas kaula lūzumi daudzkārt bijuši. Tad čūla, kas beidzot pārplīsa. Smagi bronhu koka kropļojumi. Kas vēl? Vīruss, kad zaudēju samaņu un pie mākslīgas nieres biju pieslēgts. Jā, toreiz niere atteicās strādāt! Bet tagad tā strādā, čurāju! (Profesors smejas.) Ak, jā, acis nepiemirstiet pieminēt. Tikko, decembrī operēja. Es ar prieku devos uz Stradiņiem!

Ja es gribētu runāt par slimībām, man to ir daudz, vesels klāsts. Bet tas mani izmisumā vēl nav iedzinis. Tik ar smaidu uz priekšu! Jo to gan es zinu: ja tu ej uz operācijām un procedūrām ar feinu garastāvokli, nevis pārbijies kā diegs, rezultāts tomēr ir labāks. Man nav bail, un es nemaz necenšos pārbīties. Bailēm nav īsti vietas, arī bēdāties un skumt. Ir ļaudis, kuriem tik padod izdevību paskumt. Bet tam nav nozīmes. Es sev saku tā: «Mums, cilvēkiem, nav dots paredzēt nākotni, kas ar tevi notiks rīt, parīt un aizparīt. Tad kāpēc man bendēt nervus, ja nezinu, par ko pārdzīvot?!

Nē, baiļu man nav. Es kuļos laukā. Ne jau medikamenti dabūja mani uz ceļa. Daudz ko var sasniegt ar pareizu dzīvesveidu. Dzīvo dzīvi! Dzīvo tagad!»

Profesors Danilāns iesaka arī tev

• Saules gaisma. To vajag, jo saulīte dod D vitamīnu. Ja šī vitamīna nav, daudzas slimības sāk ātrāk parādīties – cukura diabēts, vēzis, sirds noveco ātrāk. Saulīte ir veselīga.
• Labi ātri tikt vaļā no visām klapatām. Dzīve pieradījusi: cilvēki, kas prot to darīt, dzīvo laimīgi un ilgi. Es kādreiz lekcijās saku: vecums nav paredzēts mīkstpēdiņiem. Vecums der drošiem cilvēkiem!
• Pilnvērtīgs uzturs. Man nestāv plauktiņā kalcija tabletes un mākslīgo vitamīnu un antioksidantu burciņas. Jo zinātne pieradījusi, ka veselam cilvēkam mūsdienu apstākļos pilnīgi pietiek ar pilnvērtīgu uzturu, lai organisms saņemtu nepieciešamās vielas. Es aptiekām esmu slikts klients. Pilnvērtīgs uzturs stiprina imunitāti labāk nekā mākslīgie vitamīni. 
• Kustības. Holesterīns man turas normas robežas, un arī asinsspiediens. Skrienot holesterīns sadeg. Tāpēc statīnus pret holesterīnu nelietoju un asinsspiediena zāles man nevajag – asinsspiediens man ir labs. Tas – kustību dēļ. Kādreiz man ir locītavas iesāpējušās, bet es tās esmu izkustinājis. Kādu pretsāpju tableti iedzeru, bet ļoti reti – pusgadā reizi, kad galva ļoti sāp un kaut kas jādara. Citādi ne. Reizēm miega zāles ieņemu, kad esmu noskrējies un nespēju aizmigt.
• Ceļojumi. Rudenī biju Islandē, pirmoreiz mūžā. Man ļoti patika. Krāšņu piļu tur nav, bet daba, vulkāni, geizeri.
• Grāmatas. Lasīt es lasu jebkurā brīvā brīdī. Patīk pasvītrot tajās labākās vietas. Tagad lasu Daniela Sīgela grāmatu Prāts. Viņš ir ASV psihoterapeits, medicīnas doktors, un grāmatā mēģina atbildēt uz jautājumiem – kas ir cilvēka prāts, kur tas atrodas un kā tieši strādā. Kāpēc mūsu prāti satiekas, kaut arī neesam apkampušies?

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.