Alkohols (1984–1999) jaunas meitenes acīm

Vīru sarunas
Sofija Ducmane
30. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No arhīva materiāliem
Vairums cilvēku vismaz reizi mūžā ir pagaršojuši kādu nebūt alkoholisku dzērienu. Kādam tas nav garšojis, kādam iegaršojies vairāk, nekā vajadzētu… Kā, kur, kad un ar ko alkoholu lietoja jaunkundzes 20. gs. beigās, tā no 80. gadu vidus līdz pat tūkstošgades mijai? Protams, kur alkohols – tur arī piedzīvojumi!

Alkohols vairumu no mums pavada no šūpuļa līdz kapam. Noteikti tika iedzerts par manu ierašanos šajā pasaulē, un noteikti iedzers uz manu veselību arī tad, kad es no šīs zemes došos prom. Tāpēc sākšu ar atzīšanos – mana pirmā vīna glāzīte bija apmēram 6 gadu vecumā, kuru man ar tekstu tas jau mājas vīns, to var dot arī bērnam, ielēja bijusī auklīte. Mājas viesībās nelielā Rīgas centra dzīvoklītī.

Ulmaņlaika trauki uz glada un skaista, gravēta stikla glāzīte. Toties mana vecmāmiņa, piemēram, Rīgas Melno balzamu uzskatīja par zālēm, kuras palīdz vēdera problēmām ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem. Viņa gatavoja mājas vīnu milzīgās stikla pudelēs, bet ģimenes leģenda vēsta, ka ar savu otro vīru, manu vectētiņu, viņa iepazinās kara gados, kad peļņas nolūkā dzina kandžu.

Vecmāmiņa bijusi galvenā brūvētāja, bet vectētiņš piegādājis miltus. Kopīgs darbs satuvina! Abi gan visu mūžu bija gandrīz vai atturībnieki.

Līgo vakarā mājās noteikti bija alus muciņa no kolhoza Lāčplēsis, jo tēvs un vectētiņi taču Jāņi! Uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu mamma dažkārt iejauca olu liķieri, izmantojot darba vietā ietaupīto medicīnisko spirtu. Tātad man, kā vairumam tālaika bērnu, visapkārt bija alkohols. Un, lai arī manā ģimenē un rados attieksme pret alkoholu bija visai brīva, katram ļaujot izvēlēties savu marku un normu, no visiem radiem tikai vienam – krustmātes vīram – bija problēma ievērot mērenību. Tas ir tikai ievads… bet bez stresa, lūdzu! Ir pagājuši gadu desmiti, esmu dzīva, vesela un alkoholu mazlietojoša. Kam lemts noslīkt, nav jābaidās no karātavām…

*****

Pamatskolas gadi līdz 1982. gadam Rīgas centra skolā tika pavadīti mierīgi, neatceros manījusi kādu no klasesbiedriem lietojam alkoholu klases vakaros vai vasaras ekskursijā. Kaut kādas runas par dažiem, kuri it kā kaut ko kaut kur aiz stūra tā kā bija, tomēr nekas konkrēts. Arī skolas aktu zālē rīkotās diskotēkas pagāja bez manāmiem ekscesiem, tikai izlaidumā jutu – jā, daži ir kaut ko mazliet iemalkojuši. Tie bija gadi, kad dejojām Teach In, ABBA, Smokie un itāļu mūzikas pavadījumā.

Meitene svārkos, blūzē un gandrīz vai ar bizītēm skolas diskotēkā nebija nekas neparasts. Pāreja no šā naivuma uz kaut ko pavisam pretēju notika pēkšņi: mainoties mūzikai uz new wave, šķiet, ap 1984. gadu, visas jaunkundzes tērpās rūtainos kombinezonos, nēsāja pinkaini kuplu frizūru un kaklā iekārtu svilpīti. Un tas bija brīdis, kad jutu – jā, deju partneri ir lietojuši stipros dzērienus, daži pat stipri piedzērušies.

Arī meitenes kļuva agresīvākas, kautiņi sāka notikt arī dāmu starpā.

Mēs savos 16 uz publiskām ballītēm gājām skaidrā, bet mājas pasākumos, kuri notika bez vecāku klātbūtnes, parādījās arī dzērieni.

Iespējams, parastā vidusskolā viss notika citādi, bet tolaik ne katram sasniedzamā mākslas novirziena skolā nebija ne skolas formu, ne staigāšanas no kabineta uz kabinetu un pusdienošanas skolas ēdamzālē. Mēs pārvietojāmies starp vairākām mājām, pa kurām skola bija izkaisīta, un pusdienojām pilsētas centra ēdnīcās un kafejnīcās. Relatīvā brīvība sniedza plašas iespējas ne tikai paēst, bet arī iedzert – tikai mazliet, lai neviens nemana un nesaož. Ne jau bieži, bet ko lai dara radošas personas vēsā laikā slikti apkurinātās zīmētavās?

Cik var salt, ja netālu ir kafejnīca Pingvīns (tolaik Ļeņina ielā 47, nejauciet ar saldējuma kafejnīcu, kura atvērās 90. gados un bija citā vietā), kur var paņemt mazliet konjaka? Nelielas telpas, daži galdiņi un vietas pie bāra letes, viss mazliet tumšs, jo logiem priekšā biezi aizkari, bet durvis modri sargā šveicars. Zili zaļu toņu joslām un bieziem krāsas triepieniem klātas sienas, dāmīgas bārmenes un vienmēr tāda kā vakar piekauta trauku novācēja. Lai arī bez īpašas kontroles, tomēr arī tolaik pastāvēja noteikumi – alkohols tikai no 18 gadu vecuma. Dokumentus gan neprasīja, bet ar pētošu skatienu apveltīja, ja pasūtījums bija «3 kafijas un 50 gramu konjaka».

Lai arī manām draudzenēm jau bija 18, bet man – tikai 16, tomēr pirkšana vienmēr tika uzticēta man, jo izskatījos par viņām vecāka. Vai arī mums tikai tā šķita, bet bez konjaciņa nekad nepalikām.

Sadalot 50 gramus uz trim tasēm kafijas, ieguvām galvenokārt smaržu un mazliet siltuma, reibuma nekāda. Tukšo glāzi uzreiz pabīdīju malā – tīri drošības pēc, ja nu ienāk kāds pasniedzējs. Jo tad mēs te nevainīgi sēžam pie tases kafijas, un tā tukšā glāze netālu no mums – mēs neko par to nezinām! Stipendijas dienās (šķiet, 34,50 rubļu jeb apmēram puse apkopējas algas vai trešdaļa parasta ārsta algas tolaik), sākot no kāda 2. kursa (10. klase tolaik), Pingvīnā atļāvāmies kokteili – melnais balzams, laikam arī Mokka liķieris, konservētas plūmes un šampanietis – par tikai apmēram 2,45 rubļiem. Garšīgi!

*****

Pieaugušas mēs jutāmies jau no gadiem 15, bet 18. dzimšanas diena bija kā oficiāls apliecinājums un caurlaide lielajai dzīvei: nu var oficiāli pirkt alkoholu, precēties, piedalīties vēlēšanās un vispār darīt tā, kā gribas! Protams, tas ir jānosvin, un draudzene rīko mazu privātu ballīti. Vieta – manu vecāku tukšais dzīvoklis Rīgas centrā. Dalībnieki – 17–19 gadu vecas meitenes un 20+ veci puiši no Mākslas akadēmijas.

Cik atceros, laikam 8–10 cilvēki. Cienastam ir kaut kas ēdams, un sagādāts arī šampanietis (1 gb.) un Mokka liķieris (arī 1 gb.). Un no tā tiek sajaukti kokteilīši visai kompānijai! Kad puiši kā sveicienu galdā ceļ padomju brendiju Belij aist, saskatāmies – ai, nu jau gan būs par daudz! Par daudz nebija, par maz arī ne. Bija dejas, kaut kādas spēles un bučošanās pa kaktiem. Nesmēķētājas ārā smēķēja kopā ar smēķētājiem, nedzērājas dzēra kopā ar iedzērājiem. Ļoti brīvi un ļoti radoši.

*****

Tikko sāku mācīties mākslas skolas 1. kursā, 1982. gada rudenī nomira Leonīds Brežņevs – tā kā viņš vadīja PSRS jau pirms manas dzimšanas, uztvēru to kā nemainīgu parādību, par kuru varēja pasmieties, pastāstīt anekdotes, kuru varēja milzu izmērā redzēt uz sienām (iedomājieties, ka tagad mobilā telefona vai auto reklāmas vietā uz sienas ieraugāt milzīgu E. Levita foto!), bet tas arī viss. Kā viņi tur augšā izlēma, kurš būs nākamais galvenais, es nezināju, bet nu bija jāiemācās jauns uzvārds – Andropovs.

Lai arī īsu brīdi, tik 15 mēnešu, pie varas, šī persona bija nolēmusi cīnīties ar alkoholu. Viņa uzvārds lieliski atbilda, jo tolaik par iedzeršanu neteica «iemest, kost» vai tamlīdzīgi, bet «dropēt» (gan jau bija arī citi vārdi…), un te sanāca kaut kas līdzīgs antidropei. Kā tas izpaudās?

Dzērieni kļuva dārgāki un grūtāk pieejami, pēkšņi darba laikā aktīvi sāka tvarstīt cilvēkus kafejnīcās, uz ielām un veiklos – sak, kāpēc neesat pie virpas? Pēc tam Čerņenko, bet tad – Gorbačovs, kurš pieteica karu alkoholam un 1985. gada maijā pieņēma lēmumu, ko varētu pat saukt par tādu kā sauso likumu. Pārdot alkoholu tikai no pulksten 14 it kā bija loģisks turpinājums darba laikā apkārt staigājošo tvarstīšanai, jo kāpēc gan lai strādājošs padomju cilvēks pirktu šņabi 8 no rīta?

Tomēr ierobežojums laikā radīja milzu gaidītāju rindas pie veikaliem – slāpēs mirstošie sāka pulcēties jau no rīta, lai 14 nekavējoties tiktu pie dzīves dziras. Mūs tas it kā neskāra, jo nebija tādas vēlmes dzert, lai plēstos par ietikšanu veikalā. Neatceros, ka būtu izjutusi kādas konkrētas neērtības, ja neskaita to, ka zīmēšanas starplaikā iemalkot konjaciņu nu varējām tikai tad, ja šīs nodarbības notika pēcpusdienā. Lai arī pirms tam iedzeršana darba vietā darba laikā it kā netika atbalstīta, bet apkarota arī ne, nu fabriku un kantoru ēdnīcās vairs nebija pieejami spirtotie dzērieni. Par to man viedokļa īsti nav, jo tad nestrādāju, bet vecāku darbs bija pietiekami atbildīgs, lai nebūtu laika un vēlmes iemest darba laikā.

****

Tieši manas 18. dzimšanas dienas priekšvakarā kopā ar citiem skolas labiniekiem devāmies apmaiņas braucienā uz brālīgo Čehoslovākiju. Un čehi, kā zināms, ir alus ražotāji, cienītāji un baudītāji. Laikam tāpēc skolēnu grupai bija ieplānota ekskursija un degustācija Taboras pilsētas alus darītavā. Mūsu grupiņā bija kādas septiņas meitenes un viens puisis, atbildīgie bija divi pasniedzēji – kungs un dāma 35–40 gadu vecumā.

Vispirms mazliet parādīja ražotni un tad veda uz degustāciju zāli, sasēdināja mūs visus – gan padomju, gan čehu skolēnus – pie gara galda un tad sāka nest alu. Dažādas formas pudeles, skaistas etiķetes…

Mums kaut ko stāsta, ielej, atkal stāsta… Pamazām nonācām līdz dziedāšanai, repertuāru gan neatceros. Ir jautri, un mēs nepamanām, ka mūsu vienīgais puisis ir nozudis.

Kad ceļamies uz promiešanu, jo uz mītnes vietu jādodas ar satiksmes autobusu, viņa nav. Sākas meklēšana, un tad satraukts atskrien pasniedzējs: puisis esot tualetē, tupot uz ceļiem podu apķēris, atsakoties celties un kaut kur iet. Autobusu kavēt nedrīkst, citādi netiksim uz guļvietām. Kaut kā viņš tiek pierunāts, pasniedzēja un meiteņu stutēts iedabūts autobusā, nosēdināts vienīgajā brīvajā sēdvietā un rokās viņam sarūpēts polietilēna maisiņš visādam gadījumam. Puisis ir viegli zaļš, bet pasniedzējs piesārtušiem vaigiem taisnojas «es viņam tik pa jokam teicu, lai pirmās divas pudeles izdzer uzreiz un pēc tam sāk izgaršot, es taču nezināju, ka viņš vispār nekad nav dzēris».

Nevienai meitenei slikti nebija, jo šādu viedu padomu nesaņēmām un diezin vai būtu bijušas tik apzinīgas, ka to ievērotu. Lai arī pasniedzējam šķita, ka ar šoka terapiju būs izveidojis atturībnieku uz mūžu, tas neizdevās – pēc vairākiem gadiem šo pašu jaunieti jautrā prātā satiku Mākslas akadēmijas karnevālā.

*****

Šā paša Čehoslovākijas brauciena iespaidā īsu laiku pieskaitīju sevi pie alus cienītājiem un vienā rudens dienā vienatnē iegriezos alus pagrabā Zem ozola (Blaumaņa ielā 9). Darba dienas vidū pagrabiņš bija pustukšs, aizņemti tikai daži galdiņi – un pie visiem vīrieši. Sagaidīju viesmīli, uzzināju, ka ir tikai viena veida alus, pasūtīju glāzi alus un kaut ko ēdamu.

Vīlos alus garšā, gaisotnē, itin visā – laikam jau pirmā ārzemju brauciena burvība piedeva alum garšu, bet te nekā no tā nebija.

Kopš tā laika mans alus patēriņš ir 200 ml alus Līgo vakarā katru otro gadu. Un nav bijusi vēlēšanās nogaršot visādus kraft alus vai iesaistīties diskusijās no sērijas Aldaris ir ūdens, Valmiermuiža rullē. Negaršo, un viss! Un, iespējams, vecmodīgi, uzskatu – sieviete ar alus kausu/glāzi/pudeli izskatās vulgāri. Un pēc alus smirdošs vīrietis ir pilnīgi un absolūti neseksuāls.

*****

1985. gada rudens. Autokursi. Tajos pieteicos uzreiz, tikko palika 18 gadu. Grupa mums bija tam laikam neparasta: no apmēram 30 dalībniekiem bija tikai kādi 5–6 vīrieši. Par šādu sastāvu pārsteigti bija vairums pasniedzēju, tomēr vienam no viņiem tas sagādāja īpašu prieku, un ne jau tāpēc, ka viņam patiktu sievietes. Šķiet, bija tieši pretējais, jo ar milzu baudu 80% nodarbību laika pusmūža vīrietis veltīja auto uzbūvei, un tikai nodarbības beigās, kā garāmejot, pievērsās satiksmes noteikumiem.

Katru nodarbību kādai no dāmām tika laimīgā iespēja atbildēt iepriekšējās nodarbības vielu, pie lieliem zīmējumiem izskaidrojot kloķa-klaņa mehānismu, trekna un liesa degmaisījuma veidošanos un vēl daudzas vēlāk noderīgas lietas.

Pasniedzējs uzdeva viltīgus jautājumus un ļauni priecājās par kundžu un jaunkundžu nepareizajām atbildēm, dažkārt viņš pat kliedza, vaigiem no niknuma sārtojot.

Pieļauju – viņam bija kādas fiziska rakstura problēmiņas, kuru dēļ tieši sieviešu pazemošana sniedza prieku.

Bet grupa bija visnotaļ draudzīga, un viens aktīvākais kungs, šķiet, padomjlaika tirdzniecības darbinieks, ierosināja pēc nodarbības neformālu pasēdēšanu turpat auditorijā.

Telpa ar lieliem logiem, 1. stāvā, tieši pie celiņa, kas veda uz galveno ieeju. Aizkaru nav, vakara tumsā šī izgaismotā klase bija kā skatuve, kurā redzams viss. Un ir 1985. gada rudens, pretalkohola kampaņa pilnā sparā, nu kā te ieliet konjaciņu? Padomju tirdzniecības darbonim šķēršļu nebija: konjaku sapildīja kafijas kannā un tad nu no malas varēja vērot, kā kursu dalībnieki draudzīgi malko «kafiju» no krūzītēm, bet viens no kursantiem, plati smaidot, ik pa laikam tās papildina.

*****

Man bija 19, bet vīrietim, ar kuru satikos, – vairāk. Stipri vairāk, teiksim tā… Tāpēc viņam bija ne tikai dzīvoklis, bet arī divi auto, nauda un pazīšanās, lai savu draudzenīti vadātu pa Rīgas tuvumā esošajiem restorāniem. Jūras pērle un Cabourg man neraisīja patiku, drīzāk bailes, taču Sēnīte šķita jauka un mierīga vieta, īpaši darba dienu vakaros. Izgaismotā restorāna zāle nebija tik omulīga, cik bārs pagrabstāvā (ieeja gan bija viena, un restorāns it kā bija augšā pa kāpnēm, bet reljefa dēļ to varēja uzskatīt arī par 1. stāvu).

Tālab bāru apmeklējām biežāk, baudot saldējumu, kafiju un arī dzērienus. Ja godīgi, tad dzērienu baudīšana parasti bija mana izklaide, jo viņš taču pie stūres. Konjaku pasniedza glāzēs, bet vermutu, nezin kāpēc nesa pudelēs. Un cik daudz vermuta tiek jaunkundzei, ja kungs izdzer nepilnus 100 gramus? Matemātiski aprēķinot, tie ir vismaz 600 grami.

Dzēriens – vermuts Tamjanka – garšoja, glāze tika papildināta vēl un vēl, līdz parādījās vajadzība doties uz labierīcībām. Sēžot reibumu nejutu, toties kājās piecēlusies sapratu – taisni noiet ir jāpiepūlas.

Tāda es stalti izsoļoju hallē, kurā, pret garderobes leti atspiedušies, laiku īsināja šveicars un garderobists. Telpai pa vidu lepni slējās kantaina, milzīga kolonna, mulsinot mani ar sarežģītu uzdevumu tikt tai garām uz tualetēm. Tiku. Stāvēju pretim divām lakotām ozolkoka finierējuma durvīm: uz abām bija vistveidīgie.

Smalki jau izdomāts – vistiņa un gailītis – bet pustumsā un ar tobrīd jau gandrīz visiem 600 gramiem kuņģī un galvā, nav viegli uztvert smalko dzimumu atšķirību putniem. Izvēlējos to, kuram izskatījās mazāka sekste un aste. Tā kā iekšpusē nevienu nesatiku, joprojām nezinu, vai toreiz iegāju pareizajās durvīs. Secinājumi? Mērs jāzina, un tualešu izvietojums jānoskaidro pirms glāzes pacelšanas. Un vispār – kādas vistiņas un gailīši!

*****

Tajos pašos 19 gados, kad sāku strādāt, pieaugušo dzīve kā jaunums radīja saprotamu vēlmi pazīmēties un darīt to, ko tajā laikā, manuprāt, dara pieaugušas, brīvas sievietes, piemēram, iet vienai pašai uz bāru, pasūtīt kokteili un tad, apcerīgi veroties kaut kur, to lēnām izdzert. Kādu dienu, ātrāk palaista no darba un ieradusies Rīgas centrā, nolēmu garlaikoti iemalkot kokteili.

Domāts, darīts, un es devos uz populāro bāru Malvīne Brīvības ielā 101 (netālu no Artilērijas ielas), tolaik tur aiz letes saimniekoja Ainārs Gulbis, tenisista Ernesta Gulbja tēvs.

Bija 1986. gada ziema, un jau vairāk nekā gadu biedrs Gorbačovs sācis alkohola apkarošanu, ieviešot normu – alkoholu pārdot tikai no 21 gada vecuma. Bet man ir 19, pasi līdzi neviens nenēsā un par ID kartēm vēl nav dzirdēts, tātad iespēja tikt pie grādīgā dzēriena ir tieši proporcionāla izskatam un pārliecināšanas spējai. Man izdodas veiksmīgi (manuprāt) izlikties par universitātes 3. kursa studenti un drīz vien pustumšajā, nelielajā bārā baudu svaigi uzjauktu fīzu – tālaika modes dzērienu. Glāzei ir cukurota maliņa (arī absolūts must tolaik), bet fīzam tāda kā uzvaras un lepnuma garša.

*****

Darba vietā, nomaļā kantorī, kurā jutos kā ieradusies no citas pasaules, iedzeršana bija ikdiena: mazi pielējumi pusdienlaika kafijai gan notika paslepus, kā nekā sausais likums jau gadu darbojās un atklāti to darīt neviens neriskēja. Strādnieku vidū neierašanās darbā plosta vai nespēja strādāt paģiru dēļ bija ierasta lieta. Pēc darba dažkārt pat nedēļas vidū pulcējāmies pie kāda mājās, lai pasvinētu dzimšanas dienas, vārdadienas vai kādus citus svētkus. Alkohols pludoja, gandrīz visiem sanāca vairāk, nekā vajadzētu un kaislības virmoja nepārprotami.

Mūsu grupējums bija latvieši, un te līdz kautiņa uzsākšanas jautājumam vai tu mani necieni nenonāca, bet krieviski runājošajā grupējumā pat dāmas cita citai ieklupa matos, ja citādi nevarēja sadalīt vīrieti. Par laimi, pēc gada aizgāju mācīties. Mācība no šā laika – kompānijas izklaidēm vajag izvēlēties apdomīgi, jo degradēties var ļoti ātri, pašam nemanot…

Turpinājums sekos.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+