Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Klubs 2010. gada 9. numurā.
– Pats atceries, kad pirmo reizi redzēji kādu spēlējam pludmales volejbolu?
– Jā, 15 gadu vecumā. Es nopietni spēlēju basketbolu līdz pat 19 gadu vecumam, pabeidzu basketbola skolu «Rīga». Bet mans tēvs visu mūžu ir spēlējis pludmales volejbolu, viņš ir viens no pirmajiem, kas Latvijā to sāka spēlēt un arī pirmais Latvijas čempions.
Kad man bija piecpadsmit, viņš mani paņēma līdzi pie Melnās jūras, tur notika kaut kāds veterānu čempionāts pludmales volejbolā. Atceros, kā tieši tur viņš man teica: «Viss, paskaties uz sevi spogulī – kāda ir tava sejas krāsa? Jābeidz tev spēlēt basketbols!» Tā es arī sāku spēlēt pludmales volejbolu.
– Basketbolu nebija žēl pamest?
– Es jau sākumā nepametu, turpināju. Vasarā spēlēju pludmales volejbolu, ziemā basketbolu. Diezgan ātri man bija labi rezultāti volejbolā, bet basketbolā īpaši labi negāja. Ar maniem 1,95 un bez diža talanta izcilus panākumus basketbolā man nesasniegt. Bet spēlēt kaut kādā vidējā Latvijas līmenī – tam esmu pārāk ambiciozs.
– Un tāds esi joprojām.
– Esmu, ļoti. Basketbolā man noteikti vajadzētu NBA.
– Un pludmales volejbolā?
– Olimpisko medaļu. Zelta.
– Pēc Pekinas olimpisko spēļu skaistā snieguma piedzīvoji zvaigžņu slimību?
– Nē. Nebija īsti laika to izbaudīt. Atbraucu no olimpiādes vien uz divām dienām, uzreiz prese apkārt. Ar draugiem tikai paspēju satikties, aizgājām uz klubu – tur, jā, bija uzmanība.
Pieredzēju, kā ir, kad visi skatās virsū, riņķo apkārt kā haizivis, bet neko nesaka.
Kad vakars jau ar alkoholiskiem dzērieniem uzkarsa, tad tik sākās… Katrs sauc pie sava galdiņa, pat ar draugiem nevarēju normāli parunāt. Bet nākamajā dienā jau braucām uz sacensībām, un tā trīs nedēļas, nebija laika domāt, cik lielisks esmu.
– Kāpēc tu pēc Pekinas olimpiādes beidzi spēlēt kopā ar Mārtiņu Pļaviņu?
– Tā bija Pļaviņa izvēle. Ir tā, ka mums ir ļoti stingrs treneris. Kārtīgs diktators. Man jau nav īpašas izvēles – viņš ir arī mans tēvs. Pļaviņam bija izvēle. Bijām jau arī kopā nospēlējuši 5 gadus, kas šajā sporta veidā ir ilgs laiks. Komandas, kas pludmales volejbolā pavadījušas kopā divas olimpiādes pēc kārtas, uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt. Lai arī saaugat kopā kā vienas ģimenes locekļi, tās tomēr ir un paliek biznesa attiecības. Mēs esam sportisti, un visiem sportistiem ir tādi raksturi, ka nu… Katrs ar saviem tarakāniem.
– Tev arī ir?
– Protams! Man vispār raksturs ir ļoti smags. Esmu egocentrisks, ar mani grūti sadzīvot. Mārtiņš spēlē arī klasisko volejbolu un gribēja spēlēt ar savu draugu un komandas biedru Iecelnieku. Viņš to gribēja jau 2008. gadā, bet Olimpiskā vienība teica: tik daudz ir jūsos ieguldīts, jāspēlē kopā līdz olimpiādei! Tā arī spēlējām, bet es jau sāku skatīties, ar ko man kopā spēlēt tālāk. Sarunāju Ruslanu Sorokinu, lai sāk trenēties un pēc olimpiādes jau varam sākt braukt pa čempionātiem kopā. Pēc olimpiādes izrādījās, ka Mārtiņa sarunātais partneris jau parakstījis līgumu par spēlēšanu zālē un varam turpināt spēlēt kopā. Bet es jau biju sarunājis Ruslanu.
Beigās viss izvērtās tā, ka visi uz mani apvainojās, it kā es būtu kādu pievīlis ar to, ka izjuka tas mūsu pāris. Cilvēki kaut ko izdomāja no komentāriem tā vietā, lai atnāktu un man pajautātu. Lai gan mums pašiem nekādu neskaidrību nebija, aizgājām katrs savu ceļu, un tagad ir divi labi pāri. Mums, Latvijai, tagad Eiropas čempionātā ir trīs vīriešu pāri un viens sieviešu. Tas ir izcili, ņemot vērā, ka tur vispār tiek tikai 24 pāri no viena dzimuma un ne vairāk kā trīs komandas no valsts. Vēl vairāk ir tikai mājiniekiem vāciešiem. Latvija – pludmales volejbola lielvalsts!
– Teici, ka tas tomēr ir bizness. Labs bizness?
– Tas ir komerciālais sporta veids. Nevar salīdzināt ar tenisu, protams, jo pludmales volejbols tomēr ir samērā jauns sporta veids. Un ar finansēm ir tā – kamēr bagāti cilvēki nesāk nodarboties ar to sporta veidu, tikmēr liela finansējuma nav. Atnāk pie viena miljonāra un saka: «Lūk, pludmales volejbols, tā tik ir lieta!» Bet viņš atbild: «A es ar saviem čomiem visu laiku golfu spēlēju!» Un saruna beigusies. Kad būs kāds ļoti bagāts cilvēks, kura mīļākais sporta veids būs pludmales volejbols, tad arī šim sportam finansiāli labāk klāsies.
– Šobrīd tāda bagātnieka nav?
– Ir. Monako princis Alberts, viņš baigi fano. Katru vasaru rīko turnīrus Monako.
Gribēja kļūt par ārstu
– Atrast pareizo spēles partneri ir tāpat kā īsto sievu izvēlēties?
– Ja uz ilgu laiku, tad – protams. Bet mēs jau visi tur kā tāds vīriešu klubs. Visas 32 komandas, kas spēlē pamatturnīrā, braukā no viena posma uz nākamo. Vieni un tie paši cilvēki, visi pazīstami, jau gandrīz kā draugi.
– Valsts finansiāli palīdz?
– Jā. Pagājušajā gadā pārī ar Ruslanu Sorokinu izcīnījām 9. vietu pasaules čempionātā, un mūs ielika Olimpiskās vienības A sastāvā, attiecīgi mums ir arī finansējums. Agrāk sponsorus atrast bija ļoti grūti, tāpēc ka jauns sporta veids. Protams, pēc Pekinas olimpiskajām spēlēm Latvijā beidzot visi zina, kas ir pludmales volejbols. Bet līdz tam bija tā, ka tu atnāc un saki: mēs te jauni, 18 gadus veci, pludmales volejbolisti gribam tikt uz Eiropas čempionātu! Un mums atbild: A kas tas par sporta veidu? Tagad jau jaunajiem būs vieglāk, bet mums finansējumu bija ļoti grūti sadabūt.
– Amerikā jau noteikti vienalga tas finansējums ir labāks – nav gribējies nomanīt valsti, ko pārstāvi?
– Nu, es nezinu… Kad man bija divdesmit gadu, man viens pazīstams Krievijas biznesmenis piedāvāja: «Davai» es tevi ar Fetisovu savedīšu, nomainīsi pilsonību! Arī uz Ameriku man piedāvāja braukt mācīties un startēt, bet es negribu.
Esmu patriots, kāda pilsonības mainīšana?! Man Latvijā ļoti patīk, es tik daudz ceļoju pa pasauli un, katru reizi atgriežoties šeit, saprotu – labākas vietas man uz pasaules nav.
– Tava draudzene (modele Aija Tērauda – red.) joprojām dzīvo Amerikā?
– (Smejas.) Nē.
– Nedzīvo Amerikā vai vairs nav draudzene?
– Aija? Mēs ar Aiju jau ilgāku laiku esam vienkārši draugi. Viņa savā Amerikā dzīvo, satiekamies varbūt reizi gadā, aizejam uz kādu koncertu vai kafejnīcu. Starp mums jau ilgāku laiku nekā nav.
– Ar tādu režīmu vispār ir iespējams uzturēt nopietnas attiecības? Vai tikai ziemā?
– Ziemā arī grūti, jo tad ir treniņnometnes. Apmēram 3 mēnešus ziemā pavadu Ēģiptē, Hurgadā. Jaunajā gadā, Ziemassvētos parasti aizbraucu apciemot vecmāmiņas – viena Ukrainā, otra Krievijā dzīvo. Tā es visu laiku braukāju, Latvijā patiesībā esmu ļoti maz. Attiecības… Tas jau ļoti atkarīgs no meitenes. Ja es viņai tik ļoti patīku, ka ir ar mieru sēdēt mājās un gaidīt, tad var veidoties attiecības. Bet, ja nevar, tad… nevar.
– Spriežot pēc vecmāmiņu dzīvesvietas, tevī nemaz nav latviešu asiņu?
– Mans vecvectēvs bija latvietis.
– Bet tu ļoti labi runā latviski.
– Skolā labi mācījos. Mamma pabeidza mācības ar zelta medaļu, tēvs ar sarkano diplomu, ko tad es – pēkšņi būšu kaut kāds tāds «sportists»? (Smejas.) Man patīk mācīties. Februārī pabeidzu maģistratūru Banku augstskolā, finansēs. Tagad oktobrī stāšos doktorantūrā.
Es jau no bērnības ļoti gribēju kļūt par ārstu. Kad beidzu vidusskolu, gāju kursos Stradiņa universitātē. Skola, tad treniņš un vēl pēc treniņa četras mācību stundas katru dienu – ķīmija, bioloģija, anatomija, latviešu valoda. Kārtīgi samācījos un iestājos budžeta grupā. Bet tad aizbraucu uz Eiropas čempionātu un sapratu – «Stradiņus» ir nereāli apvienot ar sportu. Tur jāmācās no rīta līdz vakaram. Tā arī mammai toreiz teicu: ja dabūšu zeltu Eiropas čempionātā, tad stāšos Banku augstskolā vai arī Latvijas Universitātē juristos, tur būs vieglāk. Ja nedabūšu zeltu – viss, tad pametu profesionālo sporta karjeru un eju mācīties uz «Stradiņiem» par ārstu. Bet mēs toreiz, 2004. gadā, uzvarējām.
– Neskumsi visu mūžu, ka neesi ārsts?
– Neskumšu. Man gana veiksmīgi aizgājusi sportiskā karjera.
– Cik ilgi var spēlēt pludmales volejbolu?
– Tas patiesībā ir tāds pieaugušo cilvēku sporta veids. Jauno spēlētāju, zem 25, te praktiski nav. No 28 līdz 34 gadiem ir tie labākie rādītāji.
– Starp citu, tev tā Ēģipte kā treniņnometņu vieta jau nav apnikusi? Tomēr taču Ēģipte…
– Nē, tur ir labi. Daudz tūristu, liela cilvēku apmaiņa, man patīk, ka katru dienu un nedēļu jauni cilvēki, jaunas iepazīšanās. Visu laiku saule, pludmale, volejbols – kas var būt labāk?
– Latvijā tagad arī ir Brazīlija, kur var spēlēt cauru gadu.
– Ļoti laba zāle, ļoti. Bet šis ir tāds sporta veids, kur jābūt arī fiziski ļoti labi sagatavotam. Sezonas laikā tu nevari fiziski strādāt, jo tad paliek vājāka tehnika, līdz ar to ziemā visa uzmanība jāvelta fiziskai sagatavotībai, trenažieriem. Aukstajā laikā es daudz laika pavadu «Reaktorā».
– Daudzus sporta klubus nomainīji līdz atradi īsto?
– Nu, savos 16 gados es vispār sāku kaut kādos bērnudārzos, tur bija uztaisītas tā saucamās kačalkas. Pēc tam pabiju daudzos sporta klubos, bet «Reaktors» beidzot man ļoti patīk. Trenējos kopā ar svarcēlājiem, mums tur katrs otrais patiesībā ir kāds Latvijas čempions. Tādi skapīši, es starp viņiem kā tāds diegs. Viņi mani pamāca, un vispār kopā vienkārši jautrāk. Vēl reizi nedēļā aizeju uz kādu «Power Step» nodarbību, kopā ar meitenēm patrenēju izturību. Man nepatīk tikai cikliskie sporta veidi: ar riteni braukt, skriet. Vienīgi peldēt gāju, ūdens man ļoti patīk.
– Ņemot vērā to, cik daudz laika pavadi svaigā gaisā un saulē, noteikti ļoti labi orientējies saules aizsardzības krēmos?
– (Smejas.) Nu, nē, tā nav. Nopērku ar lielāko SPF – ar ciparu 50 – un uzsmērēju. Patiesībā man saule ne īpaši patīk, ja ir taisni stari, vienmēr meklēju ēnu.
– Sporta veidi, kurus vislabprātāk skaties pie TV ekrāna?
– Basketbols. Un hokejs man ļoti patīk. Bet tieši augstākā līmeņa: NBA, NHL.
– Draugi no basketbola laikiem tev ir palikuši?
– Jā, daudz. Es gan teiktu – paziņas. Biedriņš bija ar mums, Sirsniņš, Bērziņš, Gulbis. Visa meiteņu izlase. Mūsu treneris, Konstantinovs, bija Maijas Kubliņas vīrs, un nometnes mums Naukšēnos bija kopā ar meiteņu izlasi. Man toreiz bija gadi 15, meitenēm 18, 20. Mēs jau viņām bijām sīkie. Kad aizbraucām uz olimpiādi, satiku visas tās pašas meitenes – Kubliņa, Jansone, Baško, Jēkabsone… Tagad jau vairs neskatās kā uz sīko, kad beidzās turnīrs, kopā gājām izklaidēties arī olimpiādes laika daudz pavadījām laika kopā.
Tēvu sauc par treneri
– Dzīve tevi ir saudzējusi un esi izticis bez sāpīgiem satricinājumiem?
– Protams, ka ir bijuši, kā tad bez tiem.
Mani vecāki izšķīrās, kad man bija 5 gadi, tas mani skāra. Sportā arī bija kritumi, traumas un zaudējumi. Es gan esmu diezgan liels optimists.
– Paliki ar tēvu kopā dzīvot?
– Nē, ar mammu. Līdz 15 gadu vecumam viss bija normāli, bet tad sāku spēlēt volejbolu un tēvs bija mans treneris, bet mamma kļuva tāda kā greizsirdīga.
Viņa mani izaudzināja, bet te pēkšņi es sāku braukāt apkārt ar treneri, kas ir arī mans tēvs.
Es jau vairs neatceros, kad pēdējo reizi tēvu par tēvu nosaucu. Vienmēr saucu par treneri. Ja viņš ir treneris manam pāriniekam, tad jābūt trenerim arī man, neteikšu taču: tēti, tēti… Un vienmēr arī uz «jūs» viņu uzrunāju. Draugi jau to zina, bet kādas jaunākas draudzenes brīnās: es taču esot teicis, ka mani trenē tēvs, tad kāpēc viņu nesaucu par tēvu? Tad atbildu, ka es viņu redzu tikai sacensībās, treniņos un nometnēs. Tur, kur viņš ir mans treneris, nevis tēvs.
– Kad tu pēdējoreiz raudāji?
– Mana labākā drauga tēvam pieder acu klīnika, tāpēc es par acīm diezgan daudz zinu. Zinu arī to, ka labākais veids, kā noņemt acīm stresu, ir – paraudāt. Reiz rakstīju vienu lielu pētniecības darbu, ilgi rakstīju un konstatēju, ka vienā brīdī vairs neko neredzu, visi burti saplūduši. Domāju: jāparaud. Sēdēju un spiedu asaras. Izspiedu. Tagad varu iet par aktieri strādāt. Zinu arī, kāpēc sievietes raud – tā viņas nomierinās. Paraud un paliek labāk.
– Tik daudz braukājot apkārt pa pasauli tev noteikti ir arī kāda īpaši tuva vieta, kur jūties vislabāk?
– Parīzē. Ne tāpēc, ka būtu ļoti romantisks – kaut tāds es arī esmu – bet tur ir tāda īpaša gaisotne. Tieši tāpat, kā atlidojot uz Rīgu, izeju no lidostas, ieelpoju šo gaisu un zinu – man šeit patīk, šī ir mana vieta. Man te tiešām patīk pilnīgi viss.
– Kā izklaidējies?
– Sezonas laikā režīms tāds, ka 12 naktī noteikti jau jāguļ. No pasākumiem vienmēr aizeju pusdivpadsmitos, atvados: viss, man rītā treniņš! Starpsezonā, protams, brīvāk. Treniņu grafiks tad ir: piecreiz trenažieru zāle, divreiz izturības treniņš un divreiz ar bumbām. Bet tā kā tas nav komandas grafiks, laikus varu izvēlēties pats.
Mums ar draugiem ir tāda tradīcija: jau piecus gadus mums ir «vīriešu piektdienas». Visu nedēļu tu esi ar draudzeni vai sievu, kas nu kuram ir, bet piektdien satiekamies tikai piecu vīriešu kompānijā. Agrāk gājām uz kafejnīcām, bet tagad mums ir jauns hobijs – paliekam mājās un spēlējam pokeru. Pokers man der labāk nekā naktsklubi, pēc pokera divpadsmitos noteikti jau esmu gultā. Arī pasaules kausos laiku pa laikam ar citiem spēlētājiem uzspēlējam pokeru.
– Cik valodas zini?
– Angļu, latviešu, krievu un šoziem sāku mācīties arī spāņu. Kāpēc spāņu? Tāpēc, ka pasaules kausos daudzi runā spāņu valodā – visi latīņamerikāņi, paši spāņi, protams, portugāļi, arī brazīlieši un itāļi saprot. Un man vienkārši tā valoda patīk. Tā ir arī diezgan viegla, ja jau zini angļu valodu, ir daudz līdzīgā. Gribu iemācīties un iemācīšos, domāju, divu gadu laikā zināšu labā līmenī.
– Ko vēl gribi tuvākajos, teiksim, 10 gados?
– Pabeigt doktorantūru un gribu otru augstāko izglītību – gribu iestāties LU juristos. Un vēl es gribu uzcelt māju. Un apprecēties, protams.
– Draudzene tev jau ir?
– Ir.
– No Latvijas?
– Neteikšu!
– Tad jau droši vien zināma un populāra meitene, ja negribi teikt?
– Neteikšu! (Smejas.) Jau vairāk kā gadu draudzējamies. Jā, un vēl man gribētos daudz bērnus. Kādus četrus. Varbūt tāpēc, ka pats biju vienīgais bērns, skatoties uz kuplām ģimenēm, man šķiet – cik forši! Nē, nu četri varbūt arī būt par daudz. Bet divi tomēr par maz. Nu, tad jau redzēs, ko sieva par to vispār domās!
– Cik ilgi domā palikt lielajā sportā?
– Spēlēšu līdz gadiem 35, 36 – cik veselība atļaus.
– Un pēc tam?
– Uz biznesu vai politiku.
– Politiku?
– Jā, kāpēc gan ne? Mani jau šajās Saeimas vēlēšanās aicināja kandidēt. Ļoti reāls un labs piedāvājums, ko izteica ļoti nopietni cilvēki. Partijas vadītājs personīgi zvanīja. Atteicos, jo pagaidām, kamēr sportoju, nespētu to darīt ar pilnu atdevi, bet citādi man nepatīk. Teicu, ka vēl jānogaida. Bet, protams, es saprotu, ka viņus interesē mana seja un salīdzinoši labā reputācija.
Vērtspapīru bizness
– Biznesā kaut ko arī jau dari?
– Visu laiku kaut ko daros, ar vērtspapīriem.
– Un sanāk arī?
– Sanāk, man taču tomēr atbilstoša izglītība! Man arī diezgan viegli veidojas kontakti ar cilvēkiem, tāds komunikabls esmu. Neaizmirstu un nepametu cilvēkus, man nav raksturīga tā situācija, kad jāsaka: pag, es tevi kaut kur esmu redzējis… Es zinu, ar kuru esmu spēlējis basketbolu, ar kuru gājis, teiksim, kaut kādā pulciņā. Un pulciņos es, starp citu, bērnībā gāju visos pēc kārtas. Sākot ar zīmēšanas un beidzot ar matemātikas. Un visur man gribējās piedalīties. Bija dziedāšanas pulciņš – gāju uz to, bija florbola – uz to arī, tā es praktiski visus sporta veidus esmu izmēģinājis, izņemot hokeju. Vispār ziemas sporta veidos nekad neesmu iesaistījies.
Jā, vēl es jau pusotru gadu eju pie pasniedzējas uz vokāla nodarbībām.
– Tu mācies dziedāt?!
– Nu, man vienkārši ļoti patīk dziedāt. Visiem cilvēkiem patīk dziedāt, pat tiem, kas saka, ka nepatīk. Viņi arī noteikti dzied, kad paliek vieni paši mājās vai brauc mašīnā. Bet parasti jau ir tā: tas, kas sanāk, tas arī patīk. Ja nesanāk, nesanāk un atkal nesanāk, tad arī pazūd interese. Man vienmēr ir paticis dziedāt, bet pēc balss lūzuma kaut kur pazuda dziedamā balss. Tā kā dziedāt man joprojām patīk, gribu ielikt tādu vokālo pamatu, lai draugu pulkā vai karaokes vakarā, kad dziedu, citiem nav jāsaka: lūdzu, nedziedi!
Vēl es zīmēju sieviešu portretus. Draudzenei uzzīmēju Valentīndienā. Raudāja.
– Un vēl kaut kas?
– (Smejas.) Nu, un vēl man mūzika ļoti patīk, īpaši klasiskā. Ārijas, romances. Kad sāku mācīties dziedāt, sapratu, ka man ir vajadzīgs instruments. Ģitāra man jau bija, taču man jau no bērnības patīk klavieres. Tā nu pirms pusgada dzimšanas dienā vecāki uzdāvināja tādu kārtīgu sintezatoru. Tā piepildījās man bērnības sapnis. Kad esmu mājās, spēlēju un tas mani ļoti nomierina.
