Aktieris Mārtiņš Meiers: Ilgai laulībai nepietiek tikai ar jūtām

Atklāsmes
Vintra Vilcāne
24. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Jaunā, talantīgā un daudzsološā aktiera Mārtiņa Meiera atziņas par teātri, dzīvi un mīlestību.

Ja divi cilvēki kādreiz bijuši kopā, šķiroties vēl netiek pateikts pēdējais vārds

Vismaz tikmēr, kamēr viņi vēl ir dzīvi. Protams, mums jau gribas tā romantiski – uzrakstīt zīmīti: es aizeju saulrietā. Bet pēc tam tāpat kaut kad satiksieties tramvajā vai citur. Pat ja nesatiksieties, cilvēki var turpināt dzīvot sirdī. Un vienalga, cik lielu teritoriju viņi tur aizņem. Manī pašā dzīvo vairāki cilvēki. Kad tu esi jaunāks un drošāks, ielaid otru cilvēku visos sirds kambaros. Un tad dzīve dažus kambarus aizslēdz.

Ielienot iekšā savā čaulā, vari sabūvēt visādas formulas, sistēmas, priekšstatus. Bet kontaktā ar otru cilvēku jau viss būs pilnīgi citādi. Divu cilvēku saskaršanās vispār ir kā Higsa bozona nezināmā daļiņa. Zona, kuru nevar izskaidrot.

Kāpēc ar vienu cilvēku es varu runāties, bet ar otru man ir kardināla nesakritība? Un ne tas otrs cilvēks ir slikts, ne es esmu slikts.

Taču jebkura saskarsme ar cilvēkiem autoritātēm atstāj pēdas. Jo mēs iedodam viens otram emocionālo pieredzi, dzīves skatījumu. Bet to, kā tas ietekmējis, citreiz ieraugām tikai pēc vairākiem gadiem.

Ilgai laulībai nepietiek tikai ar jūtām

Manuprāt, ideālas attiecības var būt tikai dziļā vecumā. Tad, kad nomesti nost visi ragi un ego. Un tas stāsts par romantisko kopdzīvi ir romantiskā laikmeta uzliktais lāsts. Ja nemīl viens otru līdz kaulam, tad citādi cilvēki nevar būt kopā. Manuprāt, jebkurš ar jebkuru var būt kopā, un, lai cik tas pragmatiski skanētu, – tas ir tikai darba rezultāts. Bet ko nu es daudz par to varu runāt, ja manas ilgākās attiecības bijušas četrus gadus?!

Oļģerts Kroders mācēja runāt par nopietnām lietām ar galma āksta vieglumu.

Atceros kādu senu interviju ar viņu Rīgas Laikā. Man likās – tas taču Rīgas Laiks, tur vajag urbināties, knibināties, meklēt, bet viņš tik vienkārši visu pateica. Tas mani sajūsmināja. Vienkāršībā, bet ne mākslīgā smagumā, arī izpaužas tā gudrība un inteliģence.

Vienu brīdi dzīvē biju aizrāvies ar Nīči. Un viņam bija tāds teiciens – viss, ko tu dari, ir kā ieskrāpēts akmenī, un neko nevar mainīt. Ar tādu domāšanu ir ļoti smagi dzīvot uz priekšu. Jaunībā man to gribējās, bet tagad saprotu, ka pārcilvēks no manis laikam nesanāks.

Cilvēks ar visu, ko sev apaudzē apkārt, ir smieklīgs, un to vajag apzināties. Bet ne tik nopietni sevi uztvert un pašironiju jau iemācies tikai ar laiku. Manām kolēģēm Valmieras teātrī – Inesei Ramutei, Daces Eversai, Ilzei Pukinskai – ir fantastiska humora izjūta, bieza, pilnīga, kā tāda dārgumu lāde.

Vairs nebaidos no neveiksmēm

Šobrīd jebkurš var būt kritiķis un ierakstīt internetā, ko domā par jebko. Un par visu ir ļoti galēji viedokļi. Padomju laikos augušie noteikti atceras brīvprātīgos sabiedriskā kārtības sargus. Man šķiet, ka družiņņiki nekur nav pazuduši. Ir tik daudz dusmīgu un aktīvu kārtības sargu, kas cīnās pret neuzzīmētām zīmēm uz riteņbraucēju celiņa, nepareizi noliktām mašīnām un daudz ko citu.

Man nav spēka šķirot kritikas, bet kaut kādā brīdī sāka likties, ka visi viedokļi ir nonivelējušies līdz vienādam svarīgumam. Gan tas, ka uzraksta – sūds, mēsls, izmesta nauda, gan tas, ka pasaka – šis darbs izmainīja manu dzīvi. Ja atsakos ticēt tikai sliktajam, tad tikpat labi man nevajag būt narcisam un klausīties tikai pozitīvajā. Šī rezonanse mani vairs īpaši neskar, tāpēc es nebaidos. Kas mani skar? Darbs, ko es izdaru un ko tas man dod pašam.

Faktiski neveiksme arī ir mirstīga lieta, jo var būt tikai kaut kādā vienā konkrētā posmā. Pēc laika tas pats darbs var tikt skatīts savādāk.

Citreiz kāds ļoti izaicinošs darbs, kas tiek vērtēts negatīvi, var izraisīt lielāku rezonansi kā vidēji ļoti labi novērtēta izrāde. Arī impresionistus sākumā neviens necieta, un pieņēma tikai pēc gadiem. Vai tādēļ viņi pārstāja gleznot? Narcisms un tieksme apliecināties dzīves laikā radies tikai 20. gadsimtā, kad katram jābūt superzvaigznei. Ja tu neesi, tad neskaities.

Ja jūtu, ka man pāri veļas komplimentu vilnis, ieģērbjos skafandrā

Komplimenti mani mulsina. Jā, tie ir patīkami, bet ne vairāk. Jo manai profesijai tie neko nedod. Es vispār nespēju nopietni uztvert ekstātiskas virsotnes, jo tās, tāpat kā alkohola reibums, pāriet. Un pēc tam nāk sabrukums. Lai nežvankātos no viena grāvja otrā, nemaz nemēģinu aiziet līdz galam eiforijā.

Laime, tāpat kā sasniegumi, nav mērķis, bet gadījums. Par to var priecāties dzīves nogalē, bet ne tagad – 32 gadu vecumā. Par ko man priecāties? Man vajag strādāt.

Zini, kad es jutos laimīgs? Kad ieguvu auto vadīšanas tiesības. Tad likās – esmu padarījis lielu darbu. Jo tas viss bija tik ļoti komplicēti. Tāda veida gandarījums man nav ne pēc vienas izrādes.

Neveiksmes, nodevības un slimības veido cilvēku

Tas viss mūs izsit ārā no komforta zonas un ir daļa no dzīves. Neveiksmes ļoti konkrēti uzrāda mūsos neaizpildītos laukumus. Vai nu radošajā vai emocionālajā dzīvē, vai dzīves skatījumā vai intelektuālajā kapacitātē.

Jo tad, kad viss ir labi, mēs esam kā piena zupas, kurām lēnām dziestot, pāri pārvelkas plēvīte. Laime nav konstanta, tā ir tikai kādu brīdi, un pasaules kārtībai vienmēr ir jāizjūk. Tā nav piesardzība, es vienkārši nepieķeros laimei, jo ilgtermiņā tā rada nevajadzīgas ilūzijas.

Pēc dabas esmu atvērts un komunikabls un laižu cilvēkus sev klāt.

Protams, apdedzinos, bet pēc tam atkal rētas sadzīst un viss aizmirstas. Sliktāk ir kļūt atkarīgam no savām sāpēm, visu laiku justies nelaimīgam un no tā baroties.

Tā kā esmu ļoti paškritisks, man ir tieksme iekrist depresijā. Un vienīgais veids, kā ar to cīnīties, – fiksēt, kā jūtos. Neviens cits jau tai jūrai cauri neizpeldēs, tikai es pats. Larsa fon Trīra filmā Melanholija ir aina – meitene iet pa pļavu, un viņu kaut kur rauj iekšā tādi kā dziju pavedieni. Tas ir simtprocentīgi precīzs vizuāls attēlojums tam, kā jūtas cilvēks, kuram pilnībā zudis pamats zem kājām. Kad pirms pāris gadiem Norvēģijā biju aizbraucis uz galējo ziemeļu ragu, bija tik ļoti apmācies, ka neredzēju nekādu skaisto jūru, tikai vienu vienīgu miglu. Tā es toreiz arī pats jutos. Nevarēju sajust ne garšu, ne smaržu.

Tagad dzīves garša ir atgriezusies.

Skaņa var definēt cilvēka stāvokli daudz precīzāk nekā jebkura grāmata

Mūzika ir kaut kas tāds, ko nemēģinu skrubināt ar prātu. Vārdi prasa intelektuālas spējas no lasītāja, un tajos var arī apmaldīties. Bet skaņa spēj ietekmēt fiziski. Skaņa manī rezonē visdziļākajos slāņos – it kā ieliktu roku ausī un ar to pagrieztu visas iekšas. Es ļoti ilgu laiku nespēju saprast ērģeles – tā skaņa man likās pārāk bieza, ar pārāk lielu priekšstatu bagāžu. Bet pagājušajā vasarā biju Parīzē, iegāju vienā baznīcā un divas stundas klausījos, kā dzīvajā spēlē ērģeles. Tas manī kaut ko pamainīja. Tagad ērģeļu skaņas man šķiet kā tāds apliecinājums visam izjūtu spektram, kas ir cilvēkā. Esmu pārsteigts, jo agrāk man ērģeļu mūzika bija stipri vienaldzīga.

Reiz teātrī gribētu nospēlēt komponistu Šostakoviču – pretrunīgu, mežonīgu personību. Pēc paskata viņš ir tāds maziņš neirotiķis, bet mūzikā no viņa ārā nāk tāds spēks! Gadiem ilgi klausījos Šostakoviču, un mani tā aizrāva viņa ugunīgums.

Interesanti, bet – ja, lasot dzeju, dzirdu mūziku, tad tā mani apbur. Man ļoti tuva dzejniece ir Velga Krile. Un Krilei ir ļoti interesants dzejas ritms – ar tādiem kā aizelsieniem, it kā tu nepārtraukti atrastos uz krēsla malas vai arī uz dzegas un tūlīt grasies krist bezdibenī. Es nekoķetēšu, bet, lasot Krili, dzirdu mūziku.

Mans suns Nefertite Roze mani pievelk pie zemes

Es pats gribēju uzņemties atbildību par kādu, un suns novērš uzmanību no domām tikai par sevi. Turklāt viņa man visu laiku atgādina par mūsu primitīvo dabu – par to, ka vajag tikai paostīt zālīti, mazliet paskriet un pastaigāt, un ir prieks. Patiesībā jau viss ir ļoti vienkārši, tikai cilvēkiem patīk visu samudžināt. Man pašam patīk daudz staigāt, un dažreiz negribas visu izrunāt ar cilvēkiem, bet klusējot pabūt kopā ar suni. Kaut arī man piemīt kaite runāties pašam ar sevi. Pasakot domu vārdos, tā kļūst reālāka. Ja sev skaļi vārdos pasaku, ka jūtos slikti, tad tā arī ir.

Kur ir mūsu šābrīža Sex Pistols?

Man gribas piedzīvot tādu 20. gadu bohēmu – strīdēties par kādu darbu, dauzot šķīvjus. Šobrīd ir tāds pragmatisks laiks, kurā visi kaut ko mēģina sakārtot. Mana paaudze – visi tādi pieklājīgi, saķemmēti, uzlakotiem nagiem, pārvērtušies sirotāju barā, kas staigā pa brančiem, kafejnīcām un pozicionē sevi kā rezultātu sasnieguši. Bet tā jau nav. Kur ir kaislības, asinis? Kur ir šī uguns? Gribas kā 80. gadu Sex Pistols solistam Sidam Višesam (Sid Vicious) atkal nodziedāt to Sinatras dziesmu My way šķībi, greizi – kā vandālim. Kur ir dumpinieku gars? Kur bandīti?

Šis laiks man atsit 50. gadu Ameriku – visiem mājas, mašīnas, tosteri un cepamās pannas.

Lai arī es gribu ģimeni, bērnus un man tas nemaz nav vienaldzīgi, šīābrīža kopējais tonis mani kaitina. Man gribas atrast radošu kompāniju – domubiedrus. Lai arī teātrī ir Ivo Martinsons, Krišjānis Salmiņš un citi, ar kuriem varu parunāties, tomēr gribētos lielāku to domubiedru koncentrātu. Man paraugs tam, kā vajag svinēt dzīvi, ir mākslinieku Heinrihsonu ģimene.

Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada martā.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs