• Šobrīd

    weather img

    Rīga +11°C Skaidrs, ZR vējš, 4.63 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Aktieris Artūrs Dīcis: Ceru, ka izdedzis vēl neesmu

    Personības
    Vintra Vilcāne
    Vintra Vilcāne
    18. aprīlis
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Ieva Andersone
    Aktieris Artūrs Dīcis atzīst, ka dzīvē nav nekas liels jāizdara, viegli nomirt ir tad, ja tu sevī esi radījis ziņkāri par to, kas būs pēc tam.

    Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2019. gada 6. numurā

    Vintra: Artūr, tu šobrīd emocionāli jūties viļņa galotnē vai mazliet izdedzis?

    Artūrs: Ceru, ka izdedzis vēl neesmu. Bet skaidrs, ka manī ir sakrājies nogurums. Jo paralēli aktiera darbam teātrī es pietiekami daudz rakstu, un, to visu savienojot, slodze sanāk samērā liela. Plus man vēl ir divi mazie mājās, kuriem vajadzīga sava uzmanības deva. Tā nu es mēģinu vienlaikus žonglēt ar trijām bumbām. Visu laiku izjūtu miega trūkumu.

    – Kā tev izdodas izbalansēt ar tām «trijām bumbām»?

    Protams, bērni cieš. Jo tajās sestdienās un svētdienās, kuras varētu pavadīt kopā ar ģimeni, bieži vien ir mēģinājumi vai izrādes. Bet es gaidu to brīdi, kad tūlīt būšu mazliet brīvāks.

    – Tu pats esi sev uzdevis jautājumu – kas tu esi un ko tu gribi sasniegt?

    Esmu uzdevis sev daudz jautājumu. Bet šobrīd esmu ieguvis zināmu mieru. Jo pats sev atrisināju šo rēbusu tā, ka pateicu: nav obligāti kaut kas liels jāizdara. Kad tikko pabeidzu studijas un mums – Dailes teātra kursa absolventiem – pateica, ka nevienu no mums neņems štatā, likās: nu kāpēc tad mēs vispār mācījāmies?! Tad, protams, man šķita, ka kaut kas paliekošs ir jāpaveic. Tagad vairs tā neuzskatu. Un līdz ar to man ir daudz vieglāk dzīvot.

    Vienīgais, par ko es šobrīd aizdomājos, – kur ņemt vairāk brīva laika.

    – Kura no lomām tev pašam ir vai bija tuva?

    «Sapņotāji» man patika (Izrāde ir par 1968. gada Parīzi, par robežu nojaukšanu un triju jauniešu bohēmu, kurā ir ļoti daudz kailuma un seksa. Artūrs izrādē spēlē dvīņubrāli Teo. – aut.). Turklāt sevis pārvarēšanas process tur bija diezgan izteikts. Un man šajā lomā pats svarīgākais bija aiziet tālāk, nekā būtu iedomājies. Izrāde jau ir ne tik daudz par brāļa un māsas savstarpējo mīlestību, bet mīlestību kā tādu. Tomēr uz skatuves tā mīlestība tā īsti nemaz neparādās. Jo brālis ar māsu ļoti daudz konfliktē savā starpā, un tā redzamākā daļa uz āru ir naids un agresija. Bet cēlonis visam ir nepiepildīta mīlestība. Un es nemaz nezinu, vai skatītāji, noskatoties izrādi, nolasa to mīlestību vai viņos rada neizpratni brāļa un māsas ecēšanās. Bet, tā kā pats rakstu, saprotu, ka par mīlestību var uzrakstīt dažādi. Emocijās, kuras spējīga radīt mīlestība, var būt kaut kas ļoti labs un arī slikts.

    – Kaut ko no Teo saskati arī sevī?

    Viņa problēma ir pārāk dziļa. Tā viņu ir pārņēmusi pilnībā, jo Teo netiek vaļā no apsēstības ar savu dvīņumāsu. Turklāt lugā jaunieši izolējas no visa, kas notiek apkārt. Viņi koncentrējas tikai uz saviem iekšējiem procesiem, un tajā brīdī sabiedrība viņiem nav aktuāla. Un pat tad, kad paralēli uz ielas notiek revolūcija, kurā piedalās inteliģence, viņiem aktuāla šķiet tikai sava iekšējā revolūcija. Tādā ziņā man ir citādi – man nav pilnīgi vienalga, kas notiek ārpusē.

    – Tu esi romantisks cilvēks? Savu sievu tu esot bildinājis, uzmaucot viņai pirkstā atslēgas piekara riņķīti…

    Kas vispār ir romantika? Tikko cilvēki par to sāk runāt, viņi atsauc atmiņā savus priekšstatus, kas radušies filmu un grāmatu iespaidā.

    Romantisks var būt jebkurš brīdis, kad divi cilvēki ir kopā un viņiem ir labi. Kaut vai iespēja pusstundu ilgāk pagulēt var būt ļoti romantiska.

    Īpaši tāpēc, ka, kopš esmu kļuvis par tēvu, jau kuro nedēļu un mēnesi naktī paguļu tikai kādas piecas stundas. Bet nu vajadzētu jau atkal izrakt to romantiskumu ārā.

    – Kā tev šķiet – aktieriem tā aizrautība, degsme būt vislabākajiem ar gadiem zūd vai transformējas?

    Nāk klāt pieredze un profesionalitāte. Sākot karjeru, šķiet, ka no katras mazākās lomiņas radīsi īstu pērli un tevi uzreiz pamanīs. Kad iet laiks, tu saproti, ka lomās pašās par sevi nekā tāda nav. Ka dažas ir domātas tikai tāpēc, lai papildinātu galveno tēmu.

    Ja salīdzinu ar pirmsākumiem, protams, savā ziņā iestājas degsmes trūkums. Bet, ja gadās loma, kuru tu baigi labi saproti, ir milzīga vēlme, lai citi arī to saprot un ierauga. Un, ja tas nenotiek, tad ir vilšanās. Tāpēc, ka pašam šķiet – esi atdevis labāko, bet to neviens nenovērtē. Šobrīd «Sapņotājos» es ļoti labi saprotu visu, ko un kāpēc tur daru. Vēl pirms kāda laika man būtu bijusi absolūti milzīga vēlme, lai pārējie ierauga, ka esmu tik forši nospēlējis, bet šobrīd atzinība nešķiet tik būtiska. Mans atskaites punkts patlaban ir ģimene. Es visdrīzāk atteiktos, jo gribu veltīt laiku ģimenei. Tagad ir tā – ja Kārlis man prasa, vai es šodien varētu neiet uz darbiņu, nevaru atbildēt – nē.

    – Pirmā tevis sarakstītā luga bija «Izdrāzt sniegavīru». Par ko tā bija?

    Tas bija pagaidu nosaukums. Vēlāk tā pārtapa lugā «Veikals bez rindas». Tā tapa studiju laikā un bija par džekiem, kuri spēlē kārtis. Tie džeki bija samērā turīgi, tādi, kuriem jau viss ir, un uz naudu spēlēt kārtis īsti nebija jēgas, tāpēc viņi sāka spēlēt uz visādām stulbībām. Un likmes kļuva aizvien augstākas. Nonāca pat līdz slepkavībai. Bet pa vidu bija arī «jāizdrāž» sniegavīrs… Tā kaut kā.

    – Kur tu ņem iespaidus un impulsus rakstīšanai?

    Lielākoties iztēlē. Un reizēm pat nezinu, kā tās tēmas manā galvā piedzimst. Man, piemēram, patīk šausmu meistara Stīvena Kinga darbi. Interesants stāsts vispār ir ļoti būtisks. Ja to vēl labi izstāsta, tad visiem interesanti. Biju pieteicies Dailes teātra lugu konkursam par tēmu «Austrumi ienāk Latvijā» ar šausmu filmu divos cēlienos «Purva Bērni». Bet stāsts pamatā ir vienkāršs – tā ir vīzija par mūsu sabiedrību ne tik tālā nākotnē. Par sabiedrību, kura nonākusi zināmā strupceļā.

    Par lietām, par kurām šobrīd sakām «necilvēcīgi» un tamlīdzīgus vārdus, domājam tik ilgi, kamēr pašiem iet labi. Tad, kad pašiem sāk iet slikti, cilvēcība aiziet citā plānā.

    Un lugā aizskāru tēmu par to, kas notiek, ja ģimenē piedzimst slims bērns. «Purva bērnos» viņu nodod audzināšanā īpašā kopienā, kuru sauc par «Purvu». Respektīvi, viss, kas traucē un nav estētisks un skaists, jānoliek malā, lai paši varētu dzīvot labāk. Bet vienā brīdī cilvēki ir spiesti pārvērtēt ētikas principus.

    – Tu pats taču nevari iedomāties, ka jebkad atteiktos no slima bērna?

    Protams, nē. Bet es modelēju situāciju, kāda tā varētu izveidoties. Kā mēs varam zināt, ka neviens neatteiksies no slimiem bērniem nākotnē? Noskatījos filmu «Tēvs Nakts» – par holokaustu. Un tas viss taču ir noticis salīdzinoši nesen. Tad man gribas jautāt: kas rada cilvēkos ignoranci vai nevēlēšanos zināt kaut ko par sāpīgām lietām, kas notiek apkārt? Ja mēs runājam par cilvēkmīlestību un vēl nezin ko – izmainoties ārējiem apstākļiem, tas viss ir tik ļoti trausli, ne par ko nav nekādas garantijas. Un vēl viena lieta – manuprāt, cilvēkiem vispār būtu jādzīvo drusku vienkāršāk. Jo vairāk tev vajag, jo vairāk tev gribas, jo vairāk tu sapinies savās vēlmēs un jūties nelaimīgāks. Dzīvot vienkāršāk, pat primitīvāk un instinktīvāk, savā ziņā ir veselīgāk.

    – Kādu iespaidu uz tevi ir atstājis reiz lasītais, redzētais, dzirdētais, sevī uzsūktais?

    Pēdējā laikā es vispār nelasu, tikai skatos vieglas komēdijas. Bet mani vienmēr aizrāvušas piedzīvojumu grāmatas. Varbūt tas ir mans iekšējais nemiers, bet ceļojums, kustība kaut kur, kad nezini, kas tevi gaida, man ļoti patīk. Man, pat Latvijā kaut kur netālu aizbraucot, uzreiz ir sajūta, ka tūlīt būs piedzīvojums.

    – Vecāki tevi vienmēr atbalstījuši tajā, ko dari?

    Maniem vecākiem patīk teātris. Viņi nekad nav mani ierobežojuši un par manu nodarbošanos teikuši: «Kas tad tas tāds?»

    Bet es esmu aizdomājies par to, ka tagad, piemēram, daudzi jaunieši datorspēles pārvērš par savu pamatnodarbošanos, ar kuru pelna naudu. Pastāv taču profesionāli videospēļu spēlētāji. Pieļauju, ka vecākiem tāda profesija varētu nelikties visai forša. Bet, ja bērnam tas nenormāli patīk, – kāpēc gan aizliegt to darīt?! Kādreiz man pašam, piemēram, likās – spēlēt basketbolu varētu būt superīgākais darbs. Jo tajā brīdī, kad tu spēlē, tev ir nenormāli interesanti. Bet nu profesionāls basketbolists es neesmu.

    – Kādu tu redzi sevi nākotnē? Varbūt būsi kaut ko jaunu apguvis?

    Esmu domājis par to, ka vajadzētu apgūt vēl vienu profesiju, pat drīzāk kādu noderīgu prasmi. Jo, ja nu pēkšņi sāksies krīze valstī un cilvēkiem vairs nebūs naudas, lai ietu uz teātri, ko tad es darīšu? Reiz jokojoties teicu, ka varētu būt zemūdens metinātājs. Nekad savā dzīvē gan neesmu niris ar akvalangu, bet varētu mēģināt. Un pēc tam arī varētu iemācīties metināt.

    Bet kas būs nākotnē? Laikam skatīšos, uz kuru pusi vairāk nosveras manas intereses – uz aktiermākslu vai rakstīšanu. Abus pārāk grūti apvienot. Šobrīd mani laikam tomēr vairāk aizrauj rakstīšana.

    – Vai tev ir kādas atklāsmes par laulības dzīvi?

    Manuprāt, tas ir ļoti individuāls pasākums, un katram tas ir citādāks. Bet man nekad nav bijušas milzīgas ekspektācijas šajā sakarībā. Lielos vilcienos viss ir forši. Grūtākie brīži ir tad, kad nāk ārā kāda jauna loma. 

    – Bet sieva taču tevi noteikti saprot…

    Kapacitāte spēt saprast vienā brīdī arī samazinās. Pārāk viegli to izturēt nav. Tāpēc jau es šajos brīžos pats sev jautāju – vai man vajag visu ko tik daudz? Es pat nevaru sev tā īsti iedot aktieriem paredzēto brīvo pirmdienu, jo paralēli ir daudzi citi darbi.

    – Vai tu Ievai jebkad esi rakstījis vēstules?

    Nu tādas ar roku rakstītas nē. Bet mēs savulaik sarakstījāmies «draugiem.lv». Viņai jau gan šķita, ka es rakstu visādas dīvainības. Bet man jāatzīstas, ka neesmu pārāk veikls komunikācijā. Kad man ir jārunā ar kādu, kļūstu diezgan nesakarīgs. Es nespēju izsekot līdzi savai domai vai arī tā aizskrien prom pārāk ātri, un es uzreiz pārlecu uz citu un tad pats sapinos. Tāpēc man uzrakstīt reizēm ir vieglāk, nekā pateikt. Ja kāds man lūgtu uzrakstīt mīlestības vēstuli, man šķiet, tas būtu ļoti viegli. Bet, ja man vajadzētu rakstīt no sevis, tas nāktu ļoti grūti. Jo tādos brīžos es kļūstu ļoti emocionāls, un man vēl grūtāk kontrolēt sevi.

    – Reiz atzinies, ka tev viss ātri apnīk. Kā tu tiec galā ar rutīnu? Īpaši tagad, kad divi mazi bērni vēl vairāk iegrožo ikdienu.

    Nu, ik pa laikam jau nāk kaut kas jauns klāt. Pastāv nostādne, ka cilvēkam dzīves laikā ir jāizdara kaut kas liels. Un, kad es sāku par to aizdomāties, sapratu, ka cilvēkiem kaut kā šķiet, ka vieglāk ir nomirt tad, ja dzīvē kaut kas milzīgs ir paveikts. Man tādu domu nav. Es domāju citādi. Manuprāt, viegli nomirt ir tad, ja tu sevī esi radījis ziņkāri par to, kas būs pēc tam.

    Tas, ka tu dzīves laikā esi izdarījis vairāk vai mazāk – nāves brīdī tam nebūs nekādas nozīmes.

    Manas atziņas? Jādara tas, kas sagādā prieku. Un vienīgā problēma ir – kā nopelnīt naudu un sagādāt materiālo drošību ģimenei tikai ar to, kas patīk.

    – Ko tu pats uzskati par savu lielāko sasniegumu?

    To, ka atklāju sevī potenciālo spēju rakstīt. Un es varu šo spēju attīstīt. Runājot par kādreizējiem sapņiem, viens no tiem bija – strādāt darbu, kas nepiesaistītu konkrētai vietai. Ja nu šis sapnis man vienā brīdī kļūs aktuāls, tad tā tuvums manī rada iekšēja miera sajūtu. Jo tad, iespējams, pats varēšu pieņemt lēmumus un nebūt atkarīgs no citiem.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+